Mēs atnācām ar mieru…

SESTĀ NODAĻA

Vējš pierima, un pār pilsētu nokrita blīva, drūmā migla. Sniega slapjdraņķis svilināja un kapāja gan zem zolēm, gan iekš caurajiem ziemas zābakiem, tāpēc mana vēlme paklīst pa pilsētu neizdevās. Man pilnam komplektam pietrūka tikai saaukstēšanās.

Tomēr, dodoties mājup, es nevarēju aizliegt sev domāt. Domas nemitīgi grozījās nevis ap "dzīvajiem" līķiem, stikla acīm un atdzivojušos Buratino, bet gan ap operatīvā darbinieka Petrova-Sidorova noslēpumaino personību. Pēc sarunām ar Mironu un Andreju versija, ka viņš ir parasts krāpnieks, bija jāatmet, bet es nespēju noticēt versijai par viņa saistību ar FSB. FSB ļaudis ir ārkārtīgi pragmatiski un netic viņpasaules spēkiem. Viņu stiprā puse ir pretizlūkošana, cīņa pret citādi domājošiem un terora aktiem. Ar citplanētiešu invāzijas novēršanu nodarbojas vienīgi psihoterapeiti. Petrovs-Sidorovs pēc psihoterapeita neizskatījās, un kas viņš tāds ir, palika noslēpums. Bet viņš zināja daudz, turklāt ar mums spēlēja kādu nesaprotamu spēli. Nebija nejaušība, ka viņš man un Andrejam nosauca dažādus uzvārdus – viņš noteikti pieņēma, ka mēs satiksimies, pārrunāsim problēmas un atcerēsimies viņu. Ja viņš cerēja mūsos izraisīt trauksmi un raizes, tad savu mērķi bija sasniedzis. Pret atdzīvojušos Buratino izturējos mierīgāk - galu galā viņpasaules spēki, ja arī kaitē, tad pavisam nedaudz. Toties sāku baidīties no Petrova-Sidorova, un, jo ilgāk par viņu domāju, jo vairāk man kļuva bail. Nav zvēra sliktāka par cilvēku.

Ieejot kāpņu telpā, briesmu sajūta pieauga, bet, par laimi, neko aizdomīgu kāpnēs nesatiku. Atkal paranojas lēkme...

- Vai pie manis kāds bija atnācis? - Ar zināmām bažām jautāju dzeltenajai sejai.

"Tu ko, mani par sargu pieņēmi," viņa smaidot atbildēja.

Es dziļi ieelpoju un ar plaukstu noglāstīju seju. Siena bija parasta, raupja, un seja pat nedomāja atdzīvoties. Un paldies par to pašu - paranormālas parādības jau pamatīgi apnikušas.

Pārliecināts, ka manas mājas ir mans cietoksnis, es iespraudu atslēgu slēdzenē, atvēru durvis... Un sastingu uz sliekšņa.

Dzīvoklī kāds atradās: istabā darbojās televizors, murmināja diktora balss, uz gaiteņa sienām mirguļoja gaismas atspīdumi. Vai tiešām Petrovs-Sidorovs nolēmis izpildīt savu solījumu drīzumā satikties? Ja tā, tad diez vai viņš uzvedīsies tik korekti kā iepriekšējās vizītes laikā.

- Ko apstājies uz sliekšņa? - no istabas atskanēja Oksanas balss. - Nāc tik iekšā, jūties kā mājās!

Likās, ka man no dvēseles nokrita akmens, un es atkusu. Būtu labāk, ja tā būtu Ļubaša, bet ... Varbūt viņa atsūtījusi savu meitu ar kādu ziņu? Patiesībā es neesmu sācis kādu karadarbību, bet viņa nez kāpēc pavērsusi pret mani ieročus.

Aizvēru durvis, novilku jaku un cepuri, pārģērbos čībās un, ar prieku sajutis, kā ledainās kājas sāk sasilt, iegāju istabā.

Oksana sēdēja atzveltnes krēslā, skatījās televizoru un intensīvi ēda banānus.

- Sveiki! - Viņa visai nekautrīgi sveicināja. - Un vēl teici, ka nav banānu!

Es paskatījos uz trauku un redzēju tikai mizas.

- Vairs nav.

Arī viņa paskatījās uz trauku un izlikās sarūgtināta:

- Žēl gan…

- Kā tu te iekļuvi? - es bargi jautāju.

- Parasti, caur durvīm.

- Kur tu dabūji atslēgas?

- Nozagu no savas mātes somiņas, - viņa bez apmulsuma atzinās.

- Tā-tā... - es novilku. Versija, ka Oksanu atsūtījusi mamma, izkūpēja kā dūmi. Žēl gan. Izskatās, ka būs vēl viena smaga saruna ar Ļubašu. - Kāpēc ne skolā?

Oksana pēkšņi iesmējās.

– Vai tu kalendārā kādreiz skaties? Kas šodien par dienu?

– No rīta bija divdesmitais.

- bet nedēļas diena?

Es vilcinājos. Strādājot "brīvajā maizē", maz uzmanības pievērs nedēļas dienām.

- Šķiet, ka pirmdiena...

- Svētdiena! - Oksana sarkastiski izlaboja. – Un svētdienās, kā varbūt esi dzirdējis, bērni uz skolu neiet.

Pilnībā apmulsu. Oksana prata kost – joprojām tā pati sterviņa. Pagriezis krēslu pret televizoru, apsēdos.

- Ko skatāmies?

- Vietējās ziņas. Redzi, vecītim septiņdesmit seši gadi, bet tiek pasniegta medaļa. Bet kāpēc ne tev?

Oksanas acīs dejoja velniņi, viņas lūpas savilkās ironiskā smīnā, un es viņu nesāku pievilt.

- Kur nu man. Ja sākšu kalnus gāzt, lauzīšu kaklu.

Un tad es atpazinu vecīti. Tas bija tas pats vecais izvirtulis, kurš skatījās, kā bērni spēlē hokeju un ilgojās, lai kāds no viņiem ielūzt atvarā.

– Bet par ko ta viņam tā medaļa? - Biju bezgala pārsteigts.

- Par slīcēju glābšanu. Viņš vakar izvilka no āliņģa zēnu. Jau piekto šoziem.

Es nožagojos, izbolīju acis uz veco vīru ekrānā un plātīju lūpas kā zivs. Tad izplūdu smieklos.

- Tu ko? - Oksana neizpratnē paskatījās uz mani.

- Es taču viņu pazīstu! - aizrijoties no smiekliem, teicu. - Satiku vakar uz krastmalas ... Viņš sēdēja, skatījās uz bērniem, kuri uz ledus spēlē hokeju ... Es viņu noturēju par perversu draņķi...

- Neredzu neko smieklīgu, - Oksana saknieba lūpas.

Es apklusu, apspiedu smieklus un paskatījos uz viņas dusmīgo seju. Patiešām, nekā smieklīga - večuks uzmanīja bērnus, lai izglābtu, nevis izbaudītu, kā viens no viņiem slīkst. Sava veida slīcēju glābējs uz brīvprātīgiem principiem.

- Iespējams, tev taisnība, - es piekritu.

- Man vienmēr taisnība! - Oksana kategoriski paziņoja, pakratīja cirtas, un viņas kaklā nozibēja tirkīza gaisma.

– Kāpēc tu nēsā savas mammas kulonu? - trīcošā balsī jautāju.

- Bet viņa to nēsāt nevēlas.

Neuzdevu jautājumu “kāpēc?”, jo baidījos uzdurties uz kārtējo izsmieklu. Sēdēju un domāju.

- Kas ar tavu mammu noticis? - Beidzot nospiesti pajautāju.

Oksana krēslā saslējās, apsēdās taisni, bet ironiskais smaids nepameta viņas lūpas.

- Nesaprašanās seksuālos jautājumos! - Viņa negaidīti izgrūda.

Man šķita, ka es nosarku.

- Tas ir, kādā nozīmē?

- Vistiešākajā! - nemaz nesamulsusi, teica Oksana. - Es pateicu, ka viņai tevi atņemšu un dzīvošu pie tevis!

Man kā ar zābaku pa galvu iesita. Sēdēju satriekts, galvu ierāvis plecos un apmulsis skatījās Oksanas zilajās acīs. Mammas acīs. Kodīgais smaids no viņas sejas bija pazudis, viņa skatījās tieši un atklāti, un nebija skaidrs, vai runā nopietni vai kārtējo reizi mani pārbauda.

"Nobriedusi meitene ..." - prāts muļķīgi atzīmēja. Nez kāpēc likās, ka manā vietā sēž Mirons. Tas gan neapmulstu un uzreiz nokomandētu: "Tad izģērbies."

– Mans viedoklis šajā jautājumā tevi neinteresē? - klusi pajautāju.

- Bet tu ko, nepiekrīti? - ar tādu pašu atklātu tiešumu viņa izgrūda.

- Dārgo meitiņ, Nejūtos piemērots Lolitas mīļākā lomai ...

- Nesauc mani par meitiņu! - viņa saniknojās, un, šķiet, tas tika teikts no sirds.

- Bet citas vietas manā sirdī priekš tevis nav, - es mierīgi pateicu, mēģinot viņu vest pie prāta. - Tas izklausās pompozi, bet kā nu sanāk.

- Kāpēc tad tā?

Nezinu, ko Oksana bija sadomājusi, vai viņa runāja nopietni, vai gribēja ar mani izspēlēt joku, bet šoreiz mani vārdi viņu aizvainoja.

- Tāpēc, ka es mīlu tavu mammu.

- Mīlestība... - Oksana nikni nošņāca. - Izgudrojuši... Ar seksu tev nepietiek?

Es rūgti pasmaidīju par šo bērnišķīgo naivumu un neko neatbildēju. No mana izsmejošā skatiena Oksanas seju pārklāja sarkani plankumi. Viņa pielēca, ieskrēja gaitenī un steidzīgi sāka ģērbties. Tad saklausīju: "Ir gan āzis ...", un ārdurvis aizcirtās ar tādu spēku, ka virtuvē nograbēja trauki.

Būtu labāk sašķīduši gabalos, dvēselē varbūt kļūtu vieglāk... Jo lauskas no manas tā arī nenotikušās ģimenes dzīves, kopā vairs nesalīmēt.

Nekustīgi sēdēju krēslā, tukši skatījos sienā, un galvā nebija nevienas domas. Dvēselē valdīja tukšums, un bija tik skumji, ka neko negribējās. Pat pakārties.

Tāpēc, kad sajutu, ka kāds rausta aiz bikšu staras, nemaz nebiju pārsteigts. Vienaldzīgi pagriezu galvu un ieraudzīja Buratino, kurš izmisīgi žestikulēja man pie kājām.

- Tu biji šeit? - es viņam pajautāju.

Buratino pārstāja žestikulēt, ar stikla acīm uzmanīgi paskatījās uz mani, klusi pakustināja žokli, tad pamāja.

– Visu redzēji, visu dzirdēji?

Viņš atkal pamāja ar galvu.

- Tad ko, pie velna, tu gribi!!! - es iekliedzos, pielēcu no krēsla un no visa spēka mēģināju iespert koka lellei. Tā, lai ietriecas sienā, izkaisās skaidās, un stikla acis izšļakstās ar sīkām lauskām. Taču Buratino veikli izvairījās, kāja trāpīja tukšumā, un es, nespēdams noturēt līdzsvaru, nokritu uz grīdas.

Šķiet, sāku raudāt. Precīzi neatceros, jo mani vienlaikus pārņēma negants niknums un postoša bezpalīdzība, un nevarēju adekvāti novērtēt situāciju. Bet pēc tam sākās apātija. Pilnīga.

Gulēju uz grīdas, redzes nervs fiksēja, kā ap mani rosās koka lelle ar garu smailu degunu un smaidu no auss līdz ausij, velk aiz drēbēm, žestikulē, bet manas smadzenes uz to nekādi nereaģēja.. Tad Buratino kaut kur pazuda, īslaicīgi iestājās nomierinošs miers ķermenim un acīm... Un tad pār manu galvu nošļāca ledaina ūdens vilnis.

Mani uzmeta kā ar atsperi. Apsēdos, satriekts pakratīja galvu, ar piedurkni noslaukot vai nu no asarām, vai no ūdens slapjo seju. Domas raisījās gurdeni, kā pēc paģirām, bet tomēr vairāk vai mazāk atjēdzos.

Pretī stāvēja Buratino, skatīdamies uz augšu, turot rokās lielu, gandrīz viņa lielumā, alumīnija krūzi.

- Ko tev vajag? - sasprindzināti jautāju, ar grūtībām kustinot mēli.

Viņš nolika krūzi uz grīdas, klusi kustinādams žokli, žestikulēja, vispirms norādot uz mani, tad uz lodžiju.

- nesaprotu, - papurināju galvu. Galvā šalca, acīs ņirbēja, kā televizorā pa tukšu kanālu.

Buratino paskrēja uz lodžijas pusi un, aicinot, māja ar roku.

- Gribi, lai es tev sekoju?

Viņš ātri pamāja ar galvu un pazuda lodžijā.

Es smagi piecēlos un uz vates kājām sekoju viņam. Nekad neesmu boksējies ringā, bet man šķita, ka tieši tā jūtas bokseri pēc smagākā nokauta. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man nebija izmežģīts žoklis, bet bija izmežģīta dvēsele.

Kad izgāju uz lodžijas, Buratino jau stāvēja uz darbagalda un turēja rokās zīmuli. Ieraudzījis mani, viņš kā ar lauzni sāka ar zīmuli bakstīt pa darbagaldu. zīmuli viņš turēja kaut kā savādi, un, kad ciešāk ieskatījos, sapratu, ka viņam pirksti ir saliekušies plaukstai pretējā virzienā.

- Tu turi zīmuli nepareizi, - es sacīju un parādīju, kā saliecas cilvēka pirksti.

Buratino par šo piezīmi šausmīgi saniknojās, pakustināja žokli, pabolīja acis un atkal sāka ar divkāršu spēku dauzīt pa darbagaldu. Tikai tad es beidzot pamanīju, ka viņš sit ar zīmuli pa uzrakstīto papīru, ko vakar pats bija atstājis.

"izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo piekariņu."

"Kā tad, visu laiku par to vien lauzīju galvu!" - Gandrīz izgrūdu, bet neko neteicu un sāku enerģiski berzēt deniņus. Neko jau sev uzdevums! Elektroniskā līmenī mākslīgajam intelektam šī problēma it kā ir atrisināta, bet mehāniskai lellei... Kuram gan varēja ienākt prātā, ka tādai varētu izrādīties intelekts?

Un tomēr šo problēmu atrisināju burtiski uzreiz. Precīzāk, nevis atrisināju, bet atradu izeju no situācijas, lai tikai atkratītos. Apsēdos uz krēsla, izvilku no darbagalda atvilktnes pīkstuli, ko izmanto leļļu teātra aktieri, paliku zem mēles un nopīkstināju:

- Vai sata ielice teles?

Izņēmis pīkstuli no mutes, noliku to pie Buratino kājām.

- Tikai nestādos priekšā, kā tu tajā pūtīsi.

Buratino nosvieda zīmuli malā, uzmanīgi paskatījās uz pīkstuli, uz manu muti un vēlreiz uz pīkstuli. Tad uzkāpa uz tā ar kāju, un pīkstulis pēkšņi novibrēja.

- Skanas palpaute - viens, tivi, tlis ...

"Kas tādam ko nesarīkot vēju..." - es apmulsumā nodomāju un atcerējos, kā no nesaprotamā caurvēja pie sienas šūpojās lelles.

Buratino norāva savu jaku bez piedurknēm, paķēra pīkstuli, pagrieza galvu par simt astoņdesmit grādiem un, rokas izgriezis, iesprauda to muguras spraugā, kur agrāk atradās "smiekli". Tad atkal uzvilka jaku bez piedurknēm, atgrieza galvu normālā stāvoklī un paskatījās uz mani.

- Sveiks, teti Kalo! - viņš iejūtīgi pateica un pēkšņi pavisam vieglprātīgā tonī piebilda: - He-he, ha-ha, hīi-hi!

- Sveiks, dēliņ, - pasmaidīju un pirmo reizi neapvainojos par savu iesauku. Notiekošais bija kā leļļu izrādē – tikai neredzēju lelles vadītāju. - Ko pastāstīsi?

- Atvel talpa kalta atvikni, teti Kalo!

Acis viņam mirdzēja, mute līdz ausīm smaidīja ar mūžīgo smaidu, un tagad viņš bija ārkārtīgi līdzīgs īstajam Buratino, kurš atnesis tētim Karlo zelta atslēdziņu.

Atvēru darbagalda atvilktni un ieraudzīju simtdolāru banknošu žūksni un sešas sērkociņu kastītes ar stikla acīm. Naudas koks Muļķu zemē nesa augļus nevis zelta monētās, bet gan zaļās banknotēs.

- Un kur tad materiāls? Es mehāniski pajautāju, acumirklī nojaušot, ko tas viss nozīmē.

- Zem talpa kalta! - jautri paziņoja Buratino.

Paskatījos zem darbagalda un atradu glītu malkas klēpīti no universitātes Ģeogrāfijas katedras kolekcijas dažādajiem mežiem. Uz dažām pagalēm saglabājušās pat inventāra numuru uzlīmes.

– Kāpēc jums nepieciešamas neparastas koku sugas? Tas ir svarīgi?

- Ne! Ta izlaca. Svalikas acis, bet palejam teles jepkuls netsivs matelials. Bet tu tak lelles tikai no koka taisi?

- No jebkura materiāla, kas ir pietiekami plastisks, - es iebildu. Lelles vēlme atbildēt uz jautājumiem bija pārliecinoša. - No kurienes tā nauda?

Tomēr sapriecājos par agru.

- No kamiela! - negaidīti atcirta Buratino, un viņa tonī ieskanējās pazīstamās notis. - He-he, ha-ha, hi-hi!

- Bet rupjam palikt gan nevajag, - stingri pateicu.

Smieklīgais lelles izskats, kas raustījās uz darbagalda, nekādā veidā nešķita saistāms ar citplanētiešiem, īpaši agresoriem. Pārāk ilgi biju nostrādājis teātrī un tā biju pieradis, ka lelles kustas un runā, ka atdzīvojušos Buratino man šķita, nebūtu grēks pamācīt.

- lapi, teti Kalo - lelle piekrita. - Jauta. Ja valesu, atpiltesu.

Mazliet padomāju, bet galva strādāja slikti, tāpēc nevarēju atrast neko labāku kā uzdot citu idiotisku jautājumu:

- Kas tu esi?

Viņš atkal sāka lekties.

- vectevs Pihto! – Buratino izplūda smieklos.

Pretēji solījumam viņš aizrādījumus nebija ņēmis vērā. Nu, ko no tāda paņemsi? Lelle, ir lelle.

- Man tevi tā arī saukt? - atradu izeju.

Lelle padomāja, paraustīja plecus un pakratīja galvu.

- Ne-a. Sauc lapak pal Pulatino, lai citi nejauktu. Pie jums tacu so lelli ta sauc?

– Kā tad tā, sava, īstā vārda nav?

- Ne. – Buratino pavilcinājās. - Neesmu viens. Te il tikai tala no manis.

Padomāju. Situācija ne visai iegūla galvā, bet jautājumu atradu.

- Vai šai tavai daļai šeit ir vārds?

- Il... - Buratino atkal vilcinājās. - Tikai tas nekan tik lapi. Plincips salunam stalp dalam atskilas, citats ka jums.

- Kāds tas ir? Telepātisks vai?

- Ne, pet... Ietomajies, ka esi suns. Tie il cilveki, kas viņiem pieskil valtus, bet vinu valti il vinu pasu valti - vinu intivitala smaka.

- Tātad jūs ar smaržu sazinieties? - Biju pārsteigts.

- He-he, ha-ha, hi-hi! - Buratino no smiekliem locījās. – es tev to, plieks piemela!

Es apmulsumā nokrekšķējos un pārgāju pie principiālākiem jautājumiem.

- No kurienes tu nāc?

Buratino atbildēja uz šo jautājumu, nesmejoties:

– Gluti izskaitlot. Jums nav tata jetsiena.

- No zvaigznēm?

- Ne.

– No citas dimensijas?

- Ne.

Es vilcinājos. Manas zināšanas zinātniskās fantastikas jomā aprobežojās ar dažām filmām, tāpēc, ja neskaita izteiktos pieņēmumus, man nebija citu ideju, no kurienes varētu nākt citplanētieši.

– Tiešām no elles?

- Nu, kan pateici! - Buratino atkal locījās smieklos. - Ka mulkis! Tievam ari tici?

- Ateists, - es drūmi attraucu. Viņa jautrība pārstāja mani patikt.

Šķiet, Buratino uztvēra manu garastāvokli un kļuva nopietns.

- Es tacu teicu, jums pus kruti to saplast. Jums pat nav ne masakas nojausmas pal manu vietu.

- Nu ja nē, tad nē, - nopūtos. - Kāpēc tad jūs atnācāt? Vai arī jums trūkst adekvātas izpratnes par jūsu parādīšanās mērķi?

- Il kan! - Buratino man nepiekrita un, ieņēmis patētisku pozu, pasludināja: - Mes atnacam al mielu!

No viņa teiktā pār muguru pārskrēja drebuļi, un galvā atdzīvojās murgs - Buratino ciešās kolonnas, kas maršēja pa pilsētu, apšaudot visu un visus ar uguns straumēm. Pārvarējis sevi, es nedrebošā balsī mēģināju uzdot nākamo jautājumu.

- Es jautāju, nevis ar ko atnācāt, bet kāpēc?

- Tivains jautajums, - Buratino papleta rokas. - Mums il intelesanti. Jums il intelesanta pasaule, es klipu te patsivot.

- Padzīvot? - Manas bailes sāka apstiprināties. - Un cik ilgi?

- Ko tas nosime tsik ilki? – Buratino bija pārsteigts.

– Jūs dzīvojat ārpus laika?

- Mes laiku sajutam, tapat ka jus.

- Tāpēc es jautāju, vai uz ilgu laiku ieradāties uz Zemes?

- Pet es uz tas neielatos. Seme man ir tata pati planeta ka tev.

- Kaut kā tevi nesaprotu, - es nomurminu. - Tagad tu runā par sevi vienskaitlī, bet pēc tam - daudzskaitlī ...

- Es tev jau paskaitloju, ka te il tikai mana tala!

Buratino stikla acīs mirdzēja saprāts un cilvēkmīlestība, bet es viņam neticēju. "Mēs atnācām pie jums ar mieru ..." Mieru vai mūžīgo mieru, viņš domā? Neesmu baznīcas bēru dievkalpojumu pazinējs, bet, šķiet, ielikuši mirušo zārkā, arī dzied par mūžīgo mieru ...

– Kaut kā nesaprotu – planēta viena, bet pasaules dažādas? Kā tas ir?

– Pakaitam nevalu paskaitlot. Mas infolmacijas. Patsivosu pie jums, valput istosies.

Neskaidrās atbildes mani nekādi neapmierināja, un es sāku uzdot jautājumus pa otrajam lāgam.

– Un tomēr, kāds ir jūsu ierašanās mērķis? Ko tu ar to domā - interesanti? Kas tieši jūs interesē?

– Konkleti tu - ne al ko. Man viekalsi il intelesanti tsivot. Tev ali intelesanti tsivot? Hi-hi, ha-ha, he-he!

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu izmēdīju, bet uzreiz neatbildēju. Viņiem (vai pareizāk viņam?), redz, vienkārši interesanti dzīvot! Bet man? Es nodomāju, un personīgās nepatikšanas atkal apņēma visus prātus. - Bet man vairs nav interesanti...

– Tsivot neintelesanti? – Buratino bija ārkārtīgi pārsteigts. - Kat nav intelesanti tsivot, jamilst...

Ja viņa seja būtu plastiska, tā noteikti būtu savilkusies sērīgā grimasē. Bet kas nu nav dots koka mutei no auss līdz ausij, tas nav dots.

- Nabaka tetis Kalo... - pažēloja Buratino, apsēdās uz darbagalda un ar koka plaukstu noglāstīja manu roku.

- Ej tak tu! .. - Es no viņa žēluma atgaiņājos kā no mušas. - Man tava līdzjūtība nav vajadzīga. Mana dzīve - mana problēma! Ko tev no manis vajag?

- Taisi man lelles, - ne mirkli nevilcinoties atbildēja Buratino.

Un atkal man prātā atausa koka Buratino leģioni, kas maršēja pa pilsētas ielām. Tikai pilsētas vairs nebija - bija drupas, debesis sedza ugunsgrēku dūmi, un visur bija līķi. Un nevienas dzīvas radības, izņemot kērcošas vārnas.

- Bet ja es atteikšos?

- Kapec? – Buratino bija pārsteigts. - Vai tat es tev mas maksaju? Valu ali vailak. Lapi tsivosi.

– Tātad, lai par labu naudu taisu jums lelles... – es novilku. - Un tā, lai visi būtu tādi kā tu... Varbūt labāk uzreiz taisīt karavīrus? Tā lai bez jebkāda farizeisma?

- Kapec kalavilus? – Buratino kratīja galvu. - Kapec visus tapat ka es? Taisi visatas lelles, tikai al lokam, lai val lietas panemt.

- Runā tieši, - sāku iekaist, - zagt naudu, šaut ar blasteriem... Nē! Netaisīšu!

Pielēcu no krēsla, gribēju satvert Buratino un mest pret sienu, bet savaldījos un, pēkšņi apgriezies, izskrēju no lodžijas un iegāju istabā.

Ir laikam tomēr manī kaut kas no intelektuāļa – nevaru vienkārši, tā, lelli salauzt. Galu galā manas priekšnojautas vēl nav apstiprinājušās ar agresīvu rīcību no viņas puses. Ja būtu kaut mājiens uz kādu ekspansiju, tad nebūtu savaldījies, bet tā ...

Buratino nolēca no darbagalda un steidzās man pakaļ, klabinādams ar koka kurpītēm.

- Kati blasteli? Kati kalavili? Nu kapec tu ta? - viņš murmināja. - Mes tacu atnatsam al mielu ...

Paskatījos uz viņu, bet neko neteicu. Kaut manas acis viņu nebūtu redzējušas! Bēgt no viņa pie velna vecāsmātes, bet kur lai bēg no sava dzīvokļa? Nezinādams, ko darīt, apsēdos krēslā.

- Es tatsu neklipu neko sliktu, - Buratino pīkstēja, skrienot man priekšā pa grīdu un lūkojoties man acīs. - Man patik seit, man patik tsilveki, man patic tu ... es celu, ka ali mes patiksim jums ...

- Kāpēc lai es tev ticu? - caur sakostiem zobiem nošņācu, jau pilnībā sapinies viņa "mēs" un "es".

– Pet kapec lai neticetu? Vai esam tevi kaut ka pieklapusi? Vai tat es tev nepatiku?

– Nepatīc.

- Tivaini... - Buratino paraustīja plecus. - Bet meitenei, kas pija seit,es patiku.

- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - tevi redzēja Oksana?!

- Ja. Kas ta tul slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

Tikai tā vēl trūka! Neapzinātās bailes pārvērtās šausmās, kad sapratu, ko tas viss varētu nozīmēt. Vēl pirms minūtes domāju, ka, atsakoties strādāt, es neriskēju ne ar ko, izņemot savu dzīvību. Tagad izrādījās, ka šis koka putnubiedēklis pielavījies visdārgākajam, kas man bija, un. izskatās, ka grasījās šantažēt.

- Es tak tevi... Neuzdrošinies nekad vairs rādīties viņai!

- Kapec tat ta? Es vinai patiku, un vina man ari. Hi-hi, ha-ha, he-he!

Buratino kļuva jautrs un lēkāja uz vienas kājas, gluži kā īsta teātra lelle, kas lugā spēlē pārgalvīga koka zēna lomu. Priecīgu viņam un šausmīgu man. Likās, ka viņš izlasījis manas domas un tagad atklāti smejas par manu bezspēcību.

- Ak tu!..

Manī uzliesmoja traks niknums, es ātri noliecos pār krēsla atzveltni, saķēru Buratino aiz ķermeņa un no visa spēka triecu pret sienu. Piepildīju tomēr savu kvēlo vēlmi.

Tomēr nekas labs no tā nesanāca. Pretēji gaidītajam, Buratino no trieciena nesašķīda gabalos,bet klusi pazuda sienā, it kā tā būtu hologrāfiska ilūzija. Es pat iedomājos, ka no sienas atskan izsmejoši smiekli. No dusmām nesaprotot ko daru, paķēru no galda āmuru un metu to pakaļ Buratino. Āmurs pazuda sienā, tāpat kā Buratino, un es skaidri saklausīju trieciena skaņu.

- Ahā! - es uzvaroši iekliedzos un iesmējos.

Bet, kā izrādījās, sapriecājos par agru. Āmurs, kā palaists no staipīgas gumijas, izlēca no sienas, un es tik tikko paspēju izvairīties.

- Nu, pagaidi tik man! - Satrakojos, pielēcu no krēsla un metos iekšā šajā caurlaidīgajā sienā, absolūti nedomājot par sekām. Galvenais bija tikt pie koka lelles un to sadragāt, lai vienreiz beigtos šī citplanētiešu iejaukšanās manā personīgajā dzīvē. Un pie reizes, iespējams, arī viņu ekspansija.

Bet, ja Buratino un āmuram siena bija caurlaidīga, man tā palika no betona kā agrāk. Nezinu, kā jūtas bokseri, kad tiek notriekti gar zemi, bet es uzreiz samaņu nepazaudēju. Ietriecoties ar pieri betonā, es pēkšņi sajutu, ka guļu uz grīdas un dzirdēju no sienas nākošos koka lelles apmierinātos smieklus. Un tad dziestošā apziņa refleksīvi atzīmēja sakāmvārda mājīgo pareizību: visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais ...