Mēs atnācām ar mieru…

ASTOTĀ NODAĻA

Kā no paģirām, sāpēja galva, mute bija sausa, negribējās atvērt acis. Nokāru roku, taustījos pēc ūdens pudeles, ko vienmēr noliku pie gultas uz nakti, bet neko neatradu. Kur es vakar tā, ka aizmirsu ieliet ūdeni, un gaisma... gaismu neizslēdzu? Tā caur aizvērtiem plakstiņiem griež, ka sāp acis... Pag, no kurienes tik spoža gaisma? Man istabā viena spuldzīte lustrā, un pat tā taupības labad mazjaudas. Mūžīgā puskrēsla.

Aizsedzis acis ar roku, pavēru plakstiņus. Gulēju nevis savā dīvānā, bet uz gultas nepazīstamā istabā ar balinātām sienām, svešā džemperī un svešās džinsās. Novaidējies piecēlos sēdus un, joprojām sargādams acis no spilgtās gaismas, paskatījos apkārt.

Istaba bija neliela – divi reiz trīs metri –, bet ar augstiem griestiem, no kurienes plūda neizturami spilgta gaisma. Sienā pie gultas galvgaļa divu metru augstumā bija neliels lodziņš, pretī dzelzs durvis, blakus izlietne. No šīs sienas dažādos līmeņos izvirzījās divi balti plaukti. Viens plaukts lielāks un augstāks - galds, otrs mazāks un zemāks - krēsls. Kur, pie velna, esmu nonācis? Ar ko vakar tik ļoti piedzēros?

Piesteberēju pie izlietnes, atgriezu krānu un, noliecies pie tā, sāku alkatīgi dzert ledusauksto ūdeni, līdz sāka salt zobi. Sausums mutē pazuda, bet domas skaidrākas nekļuva. Uz izlietnes plaukta stāvēja ziepes, no glāzes rēgojās zobu pastas tūbiņa un zobu birste, blakus karājās dvielis. Visi aksesuāri jauni, nelietoti. Kur tad es galu galā atrodos?!

Atkal atvēru krānu, pabāzu zem tā galvu, nomazgājos un sāku berzēties ar dvieli. Ledainais ūdens galvassāpes mazināja, un apziņa sāka lēnām skaidroties.

Istaba bija ārkārtīgi līdzīga cietuma kamerai, tikai tīra un sakopta pēc Eiropas standartiem. Vai tiešām šāda kamera paredzēta priviliģētajiem? Interesanti, kāpēc es nonācu tādā? Reti piedzeros, nekad nezaudēju atmiņu un arī neiesaistos kautiņos. Tāds nu esmu dzimis - kluss, vienkāršs cilvēciņš. Bet visam jāatgadās pirmo reizi – varbūt šņabis izrādījās viltots, radīja īssavienojumu smadzenēs, un es iemaisījos kādā kautiņā?

Istabā spoguļa, lai palūkotos, vai sejā nav zilumu, nebija, un es sāku pārlūkot, vai uz drēbēm nav asiņu. Drēbes bija jaunas, tīras, un tikai tad es sāku kaut ko atcerēties. Šķiet, ka drēbes nav no kāda svešinieka pleca, šķiet, ka pats vakar nopirku... Un tad šķiet, gribēju pusdienot Centrālās viesnīcas restorānā... Miegdamies no spožās gaismas, atkal paskatījos apkārt. Varbūt, "Centrālē" piedzēros līdz velniņiem, un gādīgie šveicari nekavējoties aizvadīja mani uz istabiņu.

Pavilku ar pirkstu gar sienu un pārsteigts atklāju, ka tā nav balināta, bet gan no plastmasas ar oriģinālu tekstūru. Vai viesnīcas numuri būtu stilizēti kā cietuma kameras? Pilnīgas muļķības. Es pakratīju galvu, un tad man pakausī kaut kas noknakšķēja, karsts vilnis pārskrēja pār galvas virsmu, un atmiņa atjaunojās.

Hm-jā... Šī noteikti nav "Centrāla" viesnīca, bet cietums, pie kam ļoti ērts. Pie griestiem dzīvsudraba lampa, režģa vietā uz loga matēts stikls, neapšaubāmi ložu necaurlaidīgs. Bet grīda nav cementa, silta - nupat pamanīju, ka staigāju zeķēs, bet aukstumu nejūtu. Pārbaudīju kabatas, bet tajās neko neatradu. Dokumenti, atslēgas, nauda – viss bija pazudis. Nebija jakas, cepures un jaunās mohēras šalles. Pazudusi arī pavisam jaunā džinsu josta. Galu galā taču cietums - lai nemēģinātu pakārties, lai gan, kā to var izdarīt ar jaku vai cepuri, nav līdz galam skaidrs. Par jostu un šalli protams, viss kārtībā... Paskatījos zem gultas, atradu tur apavu pārvalkus, uzvilku bahilas. Tiesa, šeit īpaši nepastaigāsi – četri soļi no durvīm līdz logam, un četri soļi no loga līdz durvīm. Maratona distance. Te nu bija artišoki ar konjaku ... Ironizēji par "Centrālo"? Saņem nu!

Jau iepriekš paredzot rezultātu, pavilku durvju rokturi, taču, kā jau gaidīts, durvis neatvērās. Nebija ko darīt, piegāju pie galda un izmēģināju tā izturību. Plastmasas plāksne sēdēja sienā kā iebetonēta. Apsēdos uz plaukta-krēsla. Tas nav cietums, bet drīzāk gan trako māja, tikai atkal priviliģētām personām - gultas veļa bija sniegbalta.

It kā apstiprinot manas domas, durvis klusi atvērās, un uz sliekšņa parādījās kalsnējs vīrietis baltā halātā ar bezkaislīgu seju. Viņš piegāja pie galda, nolika man priekšā vienreiz lietojamu krūzi un piepildīja to no plastmasas pudeles.

- Dzeriet!

Atnācēja balss bija tikpat bezkrāsaina un bez izteiksmes kā viņa seja. Diez vai ārsts, drīzāk sanitārs.

Paņēmu glāzi un uzmanīgi to paostīju. Šķidrums nesmaržoja.

- Dzeriet! Tas noņems galvassāpes.

Galva gandrīz nesāpēja, bet pasāļo mikstūru paklausīgi izdzēru. Ja šī patiešām ir psihiatriskā slimnīca, tad atteikties nevajadzētu. Ja zāles dzert negribēsi, tās injicēs ar varu. Paskatījos uz baltā halātā tērptā vīrieša atlētisko figūru un sapratu, ka spēka darbībām pret mani otrs sanitārs nebūs vajadzīgs. Šis tiks galā ar diviem tādiem kā es.

– Kādi lūgumi, sūdzības? - Viņš pajautāja, paņemot no manis tukšo glāzi.

Jautājums bija tik muļķīgs, ka es nespēju atturēties nepaironizējis:

- Paziņojiet Apvienoto Nāciju Organizācijai, ka šeit attiecībā pret mani tiek rupji pārkāptas cilvēktiesības.

- Vēl kādi citi lūgumi? - viņš jautāja tādā tonī, it kā grasītos nekavējoties izpildīt pirmo.

- ir gan.

- Kādi?

- Ēst gribu!

- Ko jums pasūtīt?

Es pārsteigts ieskatījos sanitāra aukstajās acīs. Joko, vai kā? Labi, arī es pajokošu.

- Artišokus! - paziņoju, nenovēršot acis no viņa sejas.

Bet sanitāra miers bija nepārspējams.

- Un viss?

- Konjaku... - es nomurmināju, zaudējot visas cerības uz savstarpēju sapratni. Psihiatriskās slimnīcas plakanais humors nebija priekš manis. Ja to var saukt par humoru.

Sanitārs apgriezās, izgāja pa durvīm un no turienes paaicināja:

- Sekojiet man.

Es negaidīju otru uzaicinājumu un devos ārā.

- Seju pret sienu, rokas aiz muguras! - pavēlēja sanitārs.

Protestēt nebija jēgas, un es paklausīgi pagriezos ar seju pret sienu. - Šī ir psihiatriskā slimnīca vai cietums?

Sanitārs aizcirta durvis un atkal pavēlēja.

- Pa kreisi un uz priekšu!

Un es gāju pa tumšo šauro gaiteni, nepaužot sašutumu par to, ka sākumā sanitārs piedāvāja viņam sekot. Manā stāvoklī nav ko izrādīt sašutumu. Blāvā gaisma, kas iedegās, kad mēs gājām uz priekšu, aiz mums nodzisa, un nebija iespējams noteikt gaiteņa garumu. Sākumā durvis abās gaiteņa pusēs atradās tuvu viena otrai, pēc tam tās kļuva retākas.

- Stāt! – izdzirdēju, kad nogājām divdesmit metrus.

Sanitārs atvēra durvis kreisajā pusē un pavēlēja:

- Ejiet iekšā.

Es iegāju un nokļuvu plašā kabinetā ar trim lieliem logiem, aizstiklotiem ar tādu pašu matētu, ložu necaurlaidīgu stiklu. Labajā pusē stūrī stāvēja dīvāns, kafijas galdiņš un divi atzveltnes krēsli, bet pretī centrālajam logam aiz liela rakstāmgalda sēdēja kāds, kura seju saskatīt apgrūtināja no loga iespīdošā gaisma.

- Nāciet iekšā, Denis Pavlovič, apsēdieties! - Viņš viesmīlīgi piedāvāja, un es atpazinu operpilnvarotā Sidorova-Petrova balsi.

Durvis aiz manis aizvērās, bet sanitārs iekšā neienāca, paliekot gaitenī.Piegāju pie galda un apsēdos krēslā.

Atgāzies krēslā, Sidorovs smaidot paskatījās uz mani.

- Es taču brīdināju, ka mēs drīz satiksimies.

- Ve-se-lību vēlu,[здра-вия желаю-tulk] - pateicu pa zilbēm, dodot mājienu, ka viņš nav sasveicinājies.

Sidorovs neizrādīja ne mazāko apmulsumu.

- Paldies par novēlējumu, - viņš pamāja. – Man veselība būs laba, bet jūsu veselība visai apšaubāma.

Sajutu iekšā aukstumu. Desmit tūkstoši dolāru, kas tika izņemti no manām kabatām, bija pieklājīga summa, un tagad sapratu, ka šīs banknotes nepavisam nav no Muļķu zemes naudas koka. Labās pasakas beigušās, sākas smagas izrēķināšanās.

Sidorovs pagriezās pret datora displeju, pārskrēja ar pirkstiem pa tastatūru.

- Oho! - ar acīmredzamu uzspēli viņš notēloja pārsteigumu.- Kā tad jūs tā pēkšņi kļuvāt bagāts? Mantojumu saņēmāt?

Ieskatījos viņam sejā un dzimumzīmi zem kreisās acs neatradu. Un tad nemiers, kas bija manī iemitinājies, pēkšņi pārvērtās aukstasinīgā piesardzībā.Vienmēr esmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet izrādījās, ka bezcerīgā situācijā varu par sevi pastāvēt.

- Bet tas, - neatbildot uz jautājumu, es paberzēju pirkstu zem acs, - kur jums pazudis?

- Dzimumzīme? - Sidorovs iesmējās. - Parastā kamuflāža, viena no visvienkāršākajām maskēšanās metodēm. Astoņdesmit procenti liecinieku, kuri pamanījuši noziedznieku ar dzimumzīmi uz sejas, neatpazīs viņu, kad viņš tiek identificēts bez dzimumzīmes.

Viņa runīgums man nepatika. Pirmajā tikšanās reizē viņš jautājumus ignorēja.

- Tātad noziedznieks? - Es jautāju, samiedzot acis. - Un kā man jūs tagad saukt? Sidorovs? Petrovs? Vai Sidorovs-Petrovs? Vai varbūt Pidorovs-Setrovs?

- Jūsu vietā es te nekļūtu rupjš, - viņš pakratīja galvu. - Sauciet mani par Jevgeņiju Viktoroviču... - Viņš apklusa un pasmaidīja. - ... Ivanovu. Tas ir īstais vārds, tēva vārds un uzvārds.

- Ivanovs?! – Teikt, ka biju pārsteigts, nebūtu vietā. - Un jūs gribat, lai noticu?

- Ticēt vai neticēt - jūsu darīšana. Bet mans uzvārds ir Ivanovs. Labākais veids, kā dezorientēt, ir, jo tuvāk patiesībai, jo mazāk tai tic.

Neticīgi pakratīju galvu, bet tomēr izlikos, ka ticu. Kāda pēc būtības atšķirība - vai viņš ir Ivanovs, Sidorovs-Kozliščevs vai Petrovs Lielais? Būtu labāk, ja mūsu ceļi nekad nekrustotos.

– Vai nebaidāties, ka, aizejot no šejienes, atklāšu jūsu inkognito?

- Vai jūs no šejienes aiziesiet vai ne, ir atkarīgs tikai no jums.

Tas tika pateikts ar uzsvaru, skatoties man acīs, bet es neticēju pārlieku atklātajam godīgumam. Šeit nekas nebija atkarīgs no manis.

- Tie desmit tūkstoši dolāru, ko jūs atradāt pie manis, ir visa nauda, ​​man vairāk nav, - es pateicu. - kaut ar pletīzeri dedziniet, kaut adatas zem nagiem dzeniet.

Ivanovs riebumā saviebās.

– Nevajag mūs, Denis Pavlovič, jaukt ar kriminālnoziedzniekiem. Mēs esam solīda organizācija, un pie jums atrastie astoņarpus tūkstoši, - viņš uzsvēra summu, - mūs interesē vismazāk.

– Bet tomēr interesē?

– Ne jau pati nauda, ​​bet kur jūs to ņēmāt.

Ļoti gribēju atbildēt tā, kā atbildētu Oksana: "No kamieļa", bet savaldījos.

– Ja sākšu jums godīgi stāstīt, tāpat neticēsiet.

- Kāpēc tad tā?

– Tāpēc, ka solīdās organizācijās neviens netic viņpasaules spēkiem.

- M-jā... - Ivanovs pabungāja ar pirkstiem pa galdu, domīgi skatīdamies kaut kur man garām. – Mums patiešām ir solīda organizācija, bet jūs par to NEKO nezināt.

- Tik ļoti slepena?

Viņš neatbildēja, paskatījās uz displeju, nolasīja tajā man neredzamu ziņojumu un pārbrauca ar pirkstiem pa tastatūru.

Atvērās kabineta durvis, kāds ienāca, bet es principiāli nepagriezos.

Ivanovs pastūma malā tastatūru un ieskatījās man acīs. Ar nopietnu, nemirkšķinošu skatienu.

Sevišķi slepena,- viņš teica. - Tieši par tās mērķiem un uzdevumiem mēs tagad ar jums runāsim.

Atkal auksti drebuļi pārskrēja man cauri ķermenim, un es pakustināju galvu, it kā ap kaklu būtu uzmesta cilpa.

– Tagad saprotu…

- Ko jūs saprotat?

- Vai nu es kļūšu par jūsu aģentu, vai...

- Pamatdoma ir pareiza, - Ivanovs pamāja ar galvu un pēkšņi jautāja: - Ja nemaldos, jūs šodien neesat brokastojis?

- Šodien, tas ir kad? - savukārt atjautāju. Cik diennaktis esmu "nogulējis", ja viņš tik pārliecinoši jautā?

- Šodien tas ir šodien, - sacīja Ivanovs. – Jūs iemidzināja tikai uz pusotru stundu.

Pēc viņa vārdiem izrādījās, ka mani novēro arī dzīvoklī, citādi kā viņš var zināt, ka neesmu ēdis brokastis? Pa logiem ielūrēja, vai kā? Un ko gan te patiesībā brīnīties, ja organizācija ir īpaši slepena? Maz man ar stikla acīm, kas mani vēro no sērkociņu kastītes.

- Visu jūs zināt par mani... - rezignēti nopūtos. vēderā iesāpējās. Es tiešām negribēju kļūt atkarīgs no slepenās valsts struktūras, bet situācija bija bezcerīga.

- Tad lūdzu, - viņš viesmīlīgi norādīja uz kabineta stūri aiz manis.

Atskatījos un pamanīju, kā iepriekšējais "sanitārs" izritina no kabineta tukšus restorāna ratiņus, atstājot aiz sevis kafijas galdiņu, bagātīgi servētu divām personām. No pārtikas pārpilnības, tāpat kā Pavlova sunim, mutē acumirklī saskrēja siekalas.

Ivanovs pameta galdu, piegāja pie kafijas galdiņa un apsēdās atzveltnes krēslā.

- Nu, ko tad jūs? Apsēdieties un paēdīsim pusdienas.

Iegāju stūrī, bet apsēdos nevis krēslā, bet gan uz dīvāna.

Jevgeņijs Viktorovičs paskatījās uz klāto galdu un pārsteigti pacēla uzacis.

– Artišokus un konjaku jūs pasūtījāt?

- Jā.

- Interesanta kombinācija, - viņš nespēja atturēt ironisku smaidu.

- Katru dienu lietoju, - īgni atcirtu.

- Skaidrs. - Ivanovs smaidu paslēpa. - Ierosinu sākt ar salātiem... - Viņš pastūma man pretī apakštasīti ar dārzeņu kaudzi, kas aplieta ar majonēzi. - Konjaku?

Pavilcinājos ar atbildi, tad pamāju. Viņš ielēja glāzēs konjaku, pacēla glāzīti pateica:

- Prozit! - un izdzēra.

Tosts bija diezgan indiferents, tāpēc arī es iedzēru un sāku ēst. Ivanovs nesteidzās runāt, viņš gaidīja, kad remdēšu izsalkumu, bet es biju tik izsalcis, ka ēdu bez izšķirības, gandrīz visu. Izmēģināju arī artišokus - nekas īpašs, un ko tajos franči atraduši? Noteikti ar konjaku nekombinējās, vismaz krievu cilvēkam.

Jevgeņijs Viktorovičs ēda lēnām, skatīdamies uz mani. Konjaku vairs nepiedāvāja un es arī neprasīju. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk bija vajadzīga prātīga un skaidra galva.

- Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, - viņš pēkšņi iesāka klusā balsī, it kā nerunātu ar mani, - Padomju Savienībā pie Valsts Drošības Komitejas tika izveidots operatīvais štābs ar koda nosaukumu “Apvārsnis”. Operatīvā štāba un vēlāk slepenās grupas ar tādu pašu nosaukumu mērķis bija pētīt anomālas parādības.

Ielēju glāzē minerālūdeni, izdzēru un paskatījos uz Ivanovu, gaidot, turpinājumu. Bet viņš klusēja, gaidot manu repliku.

– Vai vēlaties teikt, ka šī struktūra joprojām darbojas un no grupas izaugusi par organizāciju?

- Jā.

Manā stāvoklī vajadzētu paklusēt, bet es nenovaldījos. Galu galā, ko man zaudēt?

- Neticu.

- Kāpēc?

– Tāpēc, ka perestroikas laikā mūsu prezidenti izpļāpāja vēl ne tādus noslēpumus, bet par jūsu struktūru neko neesmu dzirdējis

– Par mūsu struktūru neko nezina ne toreizējie prezidenti, ne tagadējais.

Tik klaji meli mani pat sašķieba.

- Jūs ko, mani par idiotu uzskatāt?

Ivanovs pārmetoši pašūpoja galvu.

- Ko jūs, Denis, ja tā būtu, neviens ar jums nerunātu. Melošana un ēnas mešana uz žoga šajā situācijā nav mūsu interesēs.

- Pastāstiet man, lūdzu, Jevgenij! Es pasmīkņāju, tāpat kā viņš, pārejot uz familiāru toni. - Tā jau nu nerunātu... Spriežot pēc apartamentiem un šīm pusdienām, jūsu organizācija nodrošināta pietiekami. No kurienes tādas finanses, ja valstij naudas nepietiek pat primārajām vajadzībām? Pat valsts drošības elitārā Alfa grupa netiek pietiekami nodrošināta, bet jūs dzīvojat kā siers sviestā.

– Mūsu struktūra netiek finansēta no valsts budžeta.

- Ko?! Valsts struktūra netiek finansēta no valsts kases? Kādas muļķības?! No kādiem avotiem tad?

Ivanovs tikai papleta rokas.

- Lūk, bet teicāt, ka nemelosiet ...

- Es nemeloju. Vienkārši neesmu pilnvarots atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Savaldījos, ielēju vēl minerālūdeni, iedzēru malku. Nu ko, noklusēšana un iebiedēšana ir labi pazīstamas vervēšanas metodes. Pirmo man jau ir sākluši piemērot, kad nāks otrā?

– Vai nebaidāties, ka tagad piekritīšu ar jums sadarboties, bet, kad no šejienes izkļūšu, visu izstāstīšu presei?

- Nebaidos, - Jevgeņijs Viktorovičs iesmējās. – Precedenti jau bijuši, bet, kā redziet, neviens par mums neko nav dzirdējis.

- Likvidēsiet?

- Kāpēc gan? Tas tikai kalpotu kā apstiprinājums jūsu vārdu patiesumam par mūsu organizāciju. Mēs visu darām daudz drošāk. Šobrīd psihiatriskajā slimnīcā pilsonim Denisam Pavlovičam Jegoršinam tiek izrakstīta kartīte, kurā teikts, ka viņš kopš bērnības slimojis ar šizofrēnijas lēkmēm un ik pēc trim gadiem ārstējies stacionārā kad notikušas lēkmju saasināšanās. Jūsu ārstējošais ārsts diagnozi apstiprinās.

– Vai jums visās struktūrās savi cilvēki?

- Nekas tamlīdzīgs. Vai esat kaut ko dzirdējis par apziņas modifikācijām?

Es iekšēji sastingu.

- Zombēšana ar atmiņas zudumu?

- Nu, ko jūs, patiešām, - Ivanovs iecietīgi pasmīnēja. - Vienkāršs atmiņas zudums ir vakardiena. Neiroleptiskā programmēšana kopā ar strukturālo psihotropo kodēšanu ļauj ne tikai izdzēst atmiņu, bet arī izveidot jaunu un modificēt apziņu. Psihiatriskās slimnīcas ārstam iedvesīs atbilstošu informāciju, un viņš patiesi ticēs, ka esat viņa pacients jau daudzus gadus.

- Un, ja es nepiekritīšu ar jums sadarboties ...

– Tad ar jums padarbosies mūsu psihotehniķi. Tie ir augsti kvalificēti speciālisti, un pēc pāris dienām jūs uz visiem laikiem kļūsiet par debīliķi. Jūs pārvedsīs uz trako māju, kur varēsiet visiem atklāti pastāstīt par savu tikšanos ar citplanētiešiem.

Galvā saskrēja asinis, juka domas. Jautras izredzes... Iebiedēšana kā otra vervēšanas metode var izrādīties daudz efektīvāka, nekā es gaidīju.

- Vai drīkst? - nokrekšķināju, norādot uz konjaka karafi.

- Nepieciešams!

Ivanovs ielēja glāzīti, es to paķēru un izdzēru vienā rāvienā.

-Vēl!

Izdzēris otro glāzīti, izelpoju plaušas izpletušo gaisu, ieliku mutē un pakošļāju citrona šķēli. Nervu spriedze sāka mazināties.

- Vēl? - ierosināja Ivanovs.

Pakratīju galvu.

- Ko jūs gribat no manis?

- Pagaidām neko. Šodien es īsi iepazīstināšu jūs ar mūsu organizācijas mērķiem un uzdevumiem.

- Kāpēc?

- Lai jūs sāktu domāt par informāciju, interpretēt to, nevis tikai uztvert, kā to dara lielākā daļa cilvēku.

Sekoju padomam, padomāju, tad pamāju.

– Jāsaprot, ka es jau esmu jūsu darbinieks. Gribu vai negribu... - es bezcerīgi atmetu ar roku - Ielejiet vēl...

- Pagaidām pietiks!

- Kāpēc tad iepriekš piedāvājāt?

- Lai atteiktu.

Jevgeņijs Viktorovičs paskatījās uz mani, pasmaidīja, bet viņa acis palika aukstas.

Es smagi nopūtos.

- kā es saprotu, man nav izvēles?

- Vai nu, vai nu. Trešā nav.

Konjaks iesitās man galvā, un atslābu. Bezcerīgā situācijā palīdz tikai ironija. Tā neglābj no bezcerības, bet ļauj saglabāt līdzsvaru. Manā situācijā tas ir vissvarīgākais. Bērnišķīgi piepūtu lūpas un ar aizvainotu skatienu paskatījos uz galdu.

- Trešā nebūs? Vai tas nozīmē, ka kompota nebūs?

Viņš neatbildēja, un es pēkšņi pamanīju, cik daudz viņam ir kopīga ar atdzīvojušos Buratino. Neko neizsakošs smaids un auksts, pētošs skatiens. Tikai deguns neatbilst.

Es atspiedos uz dīvāna atzveltnes un uzmetu Ivanovam, ceru, tādu pašu aukstu skatienu, bet bez smaida uz lūpām.

- Uz priekšu, iepazīstiniet...

Ivanovs iesmējās un pašūpoja galvu.

- Tātad iepazīstināt vai ne? Bravūru izrādāt? Jūsu stāvoklī bravūru izrāda vai nu muļķi, vai gļēvuļi.

- Varat uzskatīt mani par gļēvuli, - ātri piekritu.

- Vai ir iemesls?

- Jā. Sliktāk ir būt pazīstamam kā muļķim. Muļķība izpaužas vienmēr, bet gļēvums tikai ekstremālās situācijās.

Ivanovs uzmeta man novērtējošu skatienu.

- Dažreiz ar bravūru cenšas piesegties lai... - viņš domīgi novilka, bet, pārtraucis sevi pusvārdā, atgrieza sejā iecietīgu smaidu. - Labi, ja iepazīstināt tad iepazīstināt. Kā jau stāstīju, mūsu organizācija nodarbojas ar anomālo parādību sistematizēšanu un analīzi postpadomju telpā, - viņš vienaldzīgā tonī iesāka. - Ja atmetam apzināti falsificētos gadījumus, tad visas anomālās parādības var iedalīt divās grupās: atmosfēras-vizuālās un materiālās-kontakta. Pirmā grupa veido aptuveni deviņdesmit četrus procentus no visām reģistrētajām anomālajām parādībām. Šīs grupas analīze parādīja, ka gandrīz visos gadījumos mums ir darīšana ar atmosfērā novērojamu vizuālu ilūziju, līdzīgu mirāžai. Tas ir, objektus uztver redzes nervi, fotofilmas, digitālās kameras, bet neieraksta radaru iekārtas.

- Līdz ar to jūs savu kantori varat slēgt, - rezumēju.

Ivanova uzacis pārsteigumā pacēlās augšup.

– Un kas jūs noveda pie šāda secinājuma?

– Jau vairāk nekā gadsimtu kopš brīža, kad mirāžas izdevās fiksēt uz fotoplates, tās tiek uzskatītas par parastu atmosfēras parādību.

Tiesi tā - tiek uzskatītītas – Ivanovs saviebās. – Kārtējo reizi pārliecinos, cik stipri cilvēkā ir parastie domāšanas stereotipi. Ja autoritatīvā zinātne apgalvo, ka mirāžas ir izplatīta atmosfēras parādība, tad tā arī ir. Tomēr mirāžu būtība, tāpat kā lodveida zibens būtība, vēl nav noskaidrota. Kad atklāja radiosakarus, visi kaut kādu iemeslu dēļ neatskatoties sāka uzskatīt, ka citas civilizācijas ar mums sazināsies tikai ar radiosignāliem, un kopš tā laika citas iespējas netiek pat pieļautas. Cilvēka lepnums ir tik liels, ka pat ziņu citām civilizācijām, kuru nosūtīja ārpus Saules sistēmas, ierakstīja zelta diskā gramofona plates veidā. Ja šis disks būtu nonācis mūsdienu speciālistu rokās, viņi nedēļu rakņātos pa arhīvu, lai varētu atskaņot skaņu.

– Vai gribat teikt, ka visas tā dēvētās atmosfēriski vizuāli neidentificētās parādības, tostarp oāžu mirāžas tuksneša vidū, ir citu civilizāciju mēģinājums sazināties ar mums?

Ivanovs pasmīnēja.

– Priecājos par jums, jau tagad sākat domāt, kaut gan diezgan virspusēji. Tā gandrīz ir, bet ne gluži.

- Tas ir, tagad mēs pāriesim no atmosfēras-vizuālo parādību aplūkošanas uz materiālo-kontakta parādību apsvēršanu?

Smaids pazuda no Ivanova lūpām, viņa seja kļuva noslēgta un nopietna, kā "sanitāram".

- šāda veida parādības mēs apsvērt nesāksim, - viņš skarbi atcirta.

Tik smagi un skarbi, ka manī kaut kas apgāzās.

– Jūs neinteresē mans viedoklis? - Es spītīgi jautāju.

- Šeit eksistē tikai divi viedokļi: mans un nepareizais, - viņš paziņoja tēraudcietā balsī.

Nezinu, kāpēc, bet man uzreiz radās nojauta, ka grupai “Apvārsnis” jau bijuši materiāli kontakti ar citām civilizācijām un ka tie bijuši rezultatīvi. Savādāk nevarēju izskaidrot valsts struktūras ārpusbudžeta finansējumu. Man kļuva savādi, un iekodu mēlē, lai neuzdotu šādu jautājumu skaļi.

- Ja nē, tad nē... - nomurmināju, skatīdamies sānis.

- Tātad sarunājuši, - viņš pamāja. - Turpinu. Viss nav tik vienkārši un tik virspusēji, kā domājat jūs. Ierosinu paanalizēt dažus mirāžu parādīšanās piemērus. Tūkstoš astoņsimt piecpadsmitā gada astoņpadsmitajā jūnijā, tieši pusdienlaikā, pār Nīderlandes ciematu, uz gubumākoņu fona parādījās grandiozas kaujas panorāma, it kā skatāma no liela augstuma. Šāva lielgabali, kavalērija grieza savu nāves riteni, pulki saplūda tuvcīņā... Ekspozīcija ilga vairākas stundas, tad pazuda. Un tikai nākamajā dienā ciema iedzīvotāji uzzināja, ka šajā laikā notika slavenā Vaterlo kauja. Pirmais jautājums, ko katrs zinātnieks sev uzdos un meklēs atbildi, ir: kā ir iespējama šāda attēla demonstrācija? Jautājums ir diezgan stereotipisks zinātniskajai analīzei, taču tieši šeit izpaužas zinātniskās pieejas inerce. Tāpēc uzdošu pavisam citu jautājumu: kāpēc pārraidīja šo konkrēto attēlu? Kāpēc smiltīs apmaldījušos un ārkārtīgi dehidrētu cilvēku acu priekšā parasti parādās tuksneša oāžu mirāžas? Kāpēc tagad tuksnešos mirāžas vairs praktiski nav novērojamas, bet reģistrēto lidojošo šķīvīšu skaits pieaug gandrīz eksponenciāli? Varat atbildēt?

Godīgi sakot, es gaidīju jebko, un, pirmkārt, pamatīgu izmeklēšanu ar fizisku iespaidošanu par dolāru žūkšņa izcelsmi, bet ne to. Vai tas būtu muļķīgs joks, vai suņa murgi? Mirāžas…

- Bērnudārzs... - es nomurmināju.

- Nesapratu? – Ivanovs bija pārsteigts.

– Jautājumus formulējat kā bērnudārzā, iekļaujot tajos mājienus uz atbildēm.

- Pareizi, - viņš iecietīgi pasmaidīja. – Un tomēr es gribētu dzirdēt jūsu versiju.

- Manu versiju? Mana versija ir suņa murgi.

- Lūk kā?

– Tā ir mana versija. Un jūsu versija, kuru jūs centāties uzspiest ar vadošajiem jautājumiem, ir, ka citplanētieši mūs nemitīgi vēro un, uztverot mūsu domas, atveido tās hologrāfisku attēlu veidā. Tā, vai ne?

Ivanovs neskaidri paraustīja plecus.

- Teiksim, kā pirmo tuvinājumu ...

- Tāpēc arī saku, pilnīgas blēņas! - aizkaitināts atkārtoju.

Ivanova uzacis izbrīnā pacēlās, tad viņš sirsnīgi iesmējās.

Es caur pieri paskatījos uz viņu, ar lielu karoti paņēmu sarkano kaviāru un ar aukstasinīgi sāku smērēt to uz maizes.

- Priekš desmit tūkstošiem dolāru pusdienas ir nedaudz trūcīgas, vai ne? - ar pilnu muti piezīmēju, lai samazinātu viņa jautrību.

Joprojām smaidīdams, Ivanovs pašūpojar galvu.

- Neglaimojiet sev, pusdienas ir uz mūsu rēķina. Turklāt, atkārtoju, jums bija nevis desmit tūkstoši, bet astoņi ar pusi. Pārģērbjoties jūs veikalā atstājāt pusotru tūkstoti.

Viņš piemiedzis acis paskatījās uz mani, liekot saprast, ka manis novērošana tika veikta visai kvalitatīvi. Sajutos neērti, ēst vairs negribēju, un noliku kaviāra maizi malā.

- Turpināsim vai arī novērsīsimies pie ķiķināšanas-jokošanas? — Ivanovs mierīgi pajautāja.

- Es to hihihi un hahaha nesāku...- noņurdēju, nepaceļot acis.

- Esmu par jums pārsteigts, - viņš turpināja, it kā nebūtu dzirdējis manu atbildi, - pieaudzis cilvēks, bet uzvedas kā bērns. Viss priekš jums muļķības, suņa un pat pelēkas ķēves murgi. – Viņš apklusa un tad skarbi, liekot akcentus, sacīja: – Mums te ir nopietna organizācija, un mēs nodarbojamies ar konkrētu lietu, lai cik neticama tā pirmajā mirklī nešķistu. Turklāt mums ir informācija, ka jūs piekrītat šim viedoklim. Mēs piedāvājam jums sadarbību, un saprotiet beidzot vienreiz un uz visiem laikiem, es neatkārtošos - jums nav citas izvēles. Trešajā šeit "kompots" netiek pasniegts!

Kad ar mani runā, izsmejoši un ķircinot, es ne vienmēr atrodu īstos vārdus un bieži vien ieraujos sevī. Bet, ja mēģina lasīt vai izrunāt notācijas, tad manī iesēžas pretī runāšanas velns.

- Bērns, jūs sakāt? - es uzliesmoju. - Tad netaisiet te bērnudārzu! Ah, ah, mirāžas, mirāžas... Fata morganas... Kas, tavuprāt, mazulīt, tās projicē? Citplanētieši, mazulīt!

Ivanovs skābi saviebās, smagi nopūtās, ielēja konjaku tikai sev, izdzēra to un ar nogurušu skatienu paskatījās man cauri.

– Varbūt nav vērts te ņemties? - Viņš klusi, it kā sev, pajautāja, un pēc viņa toņa sapratu, ka viņš neuzrunā mani, bet it kā sarunājas ar sevi. Skaļi izsaka domas. - Norakstīt kā bezcerīgu materiālu un cauri... Nav cilvēka, nav problēmas. - Viņa skatiens beidzot pievērsās manai sejai, un tas bija smags, nepatīkams, it kā Ivanovam priekšā sēdētu manekens. Nedzīvs objekts. Sava veida traucēklis vai uzmāceklis. – Ierēdņa galvenais bauslis - atteikt visiem. Alga nāk neatkarīgi no pieņemtā lēmuma, bet atteikums noņem problēmu un galvassāpes. Ne par ko nav jādomā, jāuztraucas. Amatpersonu par neizdarību nesoda, bet par lielu aktivitāti iespējams dabūt tik daudz punu, ka var pat pazaudēt silto vietiņu.

Viņš runāja patiesi, un man kļuva baigi.

– Vai jums tā nešķiet, Denis Pavlovič? - Viņš beidzot pagriezās pret mani.

Šķiet, ka es nobālēju. Ko atbildēt nebija, un novērsu acis. Re ko sasapņojos, ka varu pastāvēt par sevi! Neko es nevaru izdarīt... Pret birokrātisko mašīnu mēs visi esam kā skudras zem asfalta ruļļa. Saplacinās, aizripos tālāk, un neviens nepamanīs, ka pazūd kaut kāds tur leļļu meistars.

- Vienosimies tā, Denis Pavlovič, - Ivanovs neizteiksmīgā balsī ierosināja, - vai nu mēs sadarbojamies kā līdzstrādnieki, un jūs pārtraucat šo izsmieklu pie katra teikuma, vai arī uzskatīsim, ka audience beigusies ar visām no tā izrietošajām sekām.

Nepaceļot acis, pamāju.

- Labi. Tagad par to bērnudārzu ... Jā, ja jūs vēlaties šādi interpretēt savu izglītošanu, tad tā patiešām notiek bērnudārza līmenī!

Ivanova balsī ieskanēja metāliskas notis. Es īsi uzmetu viņam skatienu un neuzdrošinājos neko iebilst. Viņš pārāk nopietni uz mani skatījās.

- Šķiet, ka sākat kaut ko apjēgt, - viņš teica pēc īsas pauzes. – Vismaz noskaidrojām, kā jums uzvesties. Turpināsim. Kāpēc mēs sākam jūsu apmācību no šī līmeņa? Mēģiniet iztēloties sevi Eiropas viduslaikos diezgan izglītota cilvēka vietā, kurš ne tikai uzskata, ka zeme ir plakana un debesu velve ir no kristāla, bet arī paļaujas uz stabilu tā laika zinātnisko bāzi, kura apstiprina šos postulātus. Varat iedomāties?

Gandrīz izgrūdu: "Varu," bet ieskatījies Ivanova sejā, uzdūros cietajam, samiegto acu skatienam, kas urbās manī ar nekustīgām zīlītēm, un aprāvos. Padomāju. Trīskārt pārdomāju un pēkšņi sapratu, ka nevaru. Man nav ne jausmas par viduslaiku sholastiskajām zinātniskajām tēzēm, un pat tad, ja es tās zinātu, es tik un tā nespētu noticēt plakanai zemei, kristāla velvei ar fiksētām zvaigznēm un debess mehānikas riteņiem, kas rotē šo velvi zemes augšpusē. Tas ir, es varētu iedomāties abstraktu tēlu, bet noticiet, ka Visums ir balstīts uz šo ... Nekā! Viduslaiku zinātnieki absolūti nopietni bija izrēķinājuši, cik velnu var satilpt uz adatas smailes, man tāds uzdevums pēc būtības bija absurds. Ja ne abrakadabra, tad nonsenss. Suņa murgi. Hmm. Un pelēkās ķēves arī piedevām.

- Tātad? — Ivanovs noprasīja.

- Nevaru, - es nomurmināju.

- Jau progress, - viņš ar gandarījumu pateica - Jūs sākat domāt... Uzskats, ka Zeme ir plakana, viduslaikos bija tik nostiprinājies un nesatricināms, ka par mazākajām šaubām par tā nekļūdīgumu daži tika nosūtīti uz sārta.Tagad laiki ir citi, jo par citādu domāšanu uz sārta vairs neliek, bet ticiet man, mūsdienu zinātnieki aizstāv savas teorijas ne mazāk dedzīgi kā viduslaiku fanātiķi. Tas ir nožēlojami, bet viegli izskaidrojami. Ja cilvēks visu savu dzīvi veltījis zinātnei, ieguvis slavu, augstu stāvokli, tad kā, jūsuprāt, tāds reaģēs uz teoriju, kas visus viņa darbus sagrauj, padarot nevērtīgus, nepareizus? Uz sārta tādu teoriju, kopā ar autoru - uz sārta!

Atcerējos, kā Osokins bija teicis kaut ko līdzīgu par universitātes darbiniekiem, un pasmaidīju.

Ivanovs manu smīnu interpretēja citādi.

– Jūsu smīns apstiprina manus vārdus par to, cik spēcīgas un nesatricināmas ir mūsdienu zinātniskā pasaules uzskata saknes. Pārliecināt uzreiz jūs neizdosies nevienam, tāpēc mēģināšu iesēt šaubu sēklas. Ņemsim par piemēru mūsdienu matemātiku. Pašlaik šī zinātne arvien vairāk pārvēršas no lietišķās uz abstraktu, kas darbojas tikai ar skaitļiem, pilnībā atmetot malā matemātisko darbību fizikālo nozīmi, tomēr tā atrodas tepat līdzās. Nosakot skaitļa pakāpi, joprojām tiek saglabāti nosaukumi "kvadrāts" - otrajai pakāpei un "kubs" - trešajai pakāpei, taču daudzi matemātiķi, kas risina vienādojumus, pareizi uzskata, ka pirmās pakāpes vienādojums apraksta skaitli uz taisnes, ka otrās pakāpes vienādojums apraksta skaitli plaknē, trešās pakāpes vienādojums apraksta telpisku figūru ... Bet absolūti nevienam neienāk prātā, kas ir ceturtās pakāpes, piektās un tā tālāk vienādojuma skaitlis. Tajā pašā laikā elementārā loģika nosaka, ka n-tās pakāpes vienādojums apraksta topoloģisko figūru attiecīgajā n-dimensiju telpā. Tas pats ir gadījumā ar integrāciju-diferenciāciju. Trešās pakāpes vienādojuma pirmais atvasinājums ir trīsdimensiju ķermeņa projekcija plaknē, no kuras loģiski izriet, ka integrācija-diferencēšana apraksta objekta pārvietošanas procesu no vienas n-dimensijas telpas uz citu.

Godīgi sakot, matemātikā neesmu stiprs, izņemot varbūt aritmētisku nelielu naudas summu saskaitīšanu-atņemšanu, bet ne vairāk. Ja es zinātu, kā naudu reizināt, šeit nesēdētu.

Šķiet, ka Ivanovs manās "auna" acīs izlasīja viedokli par savu matemātisko teoriju.

– Vispār, mēs novirzījāmies, – viņš piezīmēja tādā tonī, it kā man būtu vistiešākā saistība ar šo “novirzi”. - Ar Visuma daudzdimensionalitāti jūs iepazīsities daudz vēlāk, bet tagad mēs atgriezīsimies pie jūsu sagatavošanās pamatiem. Bet vispirms neliels pārbaudes jautājums. Kā, jūsuprāt, ģēnijs atšķiras no parasta cilvēka?

- Viņš ir gudrāks, - es bez vilcināšanās atbildēju.

Ivanovs iesmējās.

- Atkal stereotips, - viņš atzīmēja. – Ģēnijs no parasta cilvēka atšķiras ar to, ka nekautrējas gan uzdot naivus jautājumus, gan meklēt uz tiem atbildes.

- Muļķis arī uzdod naivus jautājumus, - es nomurmināju.

- Bet nemeklē atbildes, - atbildēja Ivanovs. - Atcerieties Ņūtonu ar viņa naivo jautājumu "Kāpēc krīt ābols?" un kas no tā sanāca.

– Vai gribat no manis uztaisīt ģēniju?

– Ģēniju izveidot nav iespējams. Viss, ko es vēlos, ir, lai jūs atkāptos no labi zināmajām zinātniskajām patiesībām un sāktu domāt nestereotipiski. Un šim nolūkam mēs sāksim ar globālām problēmām vai, kā iepriekš izteicās, ar jautājumiem “Par visa pastāvošā cēloņiem”, betr tādas sīkas tēmas kā “Kaut kā mijiedarbība ar kaut ko…” tiks atstātas mūsu mūsdienu zinātnieku ziņā. Tātad sāksim. Kas jūsuprāt ir apziņa?

Paturot prātā Ivanova maksimu par “Visuma daudzdimensionalitāti”, es gatavojos uzklausīt jautājumu par mūsu pasaules trīsdimensionalitāti, taču viņš uzdeva tik ļoti ne par tēmu, ka es neizpratnē pacēlu rokas. Viņam vienkāršāku jautājumu nav? Piemēram, kā uzvārīt boršču... Arī ārpus tēmas, bet pavārmākslā es vismaz kaut ko sajēdzu.

- Bet tomēr? Mēģiniet vismaz atcerēties definīciju no skolas mācību programmas.

Es pamēģināju.

– Šķiet, ka mums mācīja, ka apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība.

- Redziet nu, tomēr kaut ko atceraties, - Ivanovs apmierināti pamāja, un es atkal sāku justies kā mazs zēns bērnudārza sagatavošanas grupā.

- Bet pats pārsteidzošākais ir tas, ka nekas gudrāks par šo neskaidro definīciju tā arī nav izdomāts, - mierināja Ivanovs. - Zinātnisko rakstu kalni ir veltīti dažādām apziņas funkcijām, bet, kas tā ir, ir formulēts tikai dažos vārdos: "augsti organizētas matērijas īpašība". Ne vairāk un ne mazāk. Apziņas esamība bija un paliek tāds pats noslēpums kā Dieva esamība, ar vienīgo atšķirību, ka atšķirībā no Dieva tās esamība netiek apšaubīta, un tāpēc tai nav nepieciešami pierādījumi. Bet!.. Ir viens liels "bet". Tā kā apziņas izpēti veic paši apziņas īpašnieki, tas ir, cilvēki, secinājumus dabiski ietekmē antropocentriskie uzskati. Šāda antropocentrisma piemērs ir vēstījums citām civilizācijām kosmosa stacijā "Pioneer", ko es jau minēju. Saskaņā ar šo vēstījumu Visuma saprātīgajiem iemītniekiem savā starpā jāsazinās, izmantojot skaņas viļņus, kas ir iespējams tikai atmosfērā, turklāt šiem iemītniekiem pēc zemes civilizācijai atbilstošās sociālās kultūras vajadzētu būt bioloģiski līdzīgiem cilvēkiem, jo Visuma pārstāvji ar atšķirīgu komunikācijas veidu un citu kultūru, mūs nesapratīs. Iedomāsimies, ka skudras ir saprātīgas. Vai viņas spēs uztvert mūsu skaņu runu, ja sazinās viena ar otru ar tausti un smaržām? Vai mēs spēsim saprast saprātīgas skudras smaržīgo uzrunu? Tik atšķirīgu civilizāciju saskarsme būs daudz sarežģītāka nekā saruna starp aklu un kurlmēmu, kad akls runā, bet kurlmēms rāda viņam uz pirkstiem. Visticamāk, šādas civilizācijas paies viena otrai garām, noliedzot pretējai pusei saprāta iespēju.

"Vēl viens labs iemesls slēgt šito jūsu kantori", es nodomāju. - "Un, ja tas joprojām darbojas, tad ... tad ko tas nozīmē?"

- Mēs nemeklējam ārpuszemes civilizācijas, - turpināja Ivanovs, - un saskarsmes problēma ar tām ir sekundāra problēma. Mēs esam iesaistīti šādu civilizāciju pārstāvju atklāšanā tepat uz Zemes. Kā mēs to darām?

Ivanovs ieskatījās man acīs, bet es spītīgi klusēju. Negribēju atkal izraisīt sadursmi, jo īpaši tāpēc, ka tā varētu būt pēdējā. Visu atlikušo mūžu veģetēt ārprātīgo namā nebija mans dziļākais sapnis. Nepavisam.

- Nē, jautājums nav domāts jums, - viņš pakratīja galvu. – Jautājums ir tīri retorisks, jo pat ufologi, kas nav iesaistīti mūsu organizācijā, uz to neatbildēs. Tomēr mēs esam izstrādājuši metodiku. Kas, jūsuprāt, atšķir dzīvu būtni no mirušās matērijas? Šis jautājums jau ir adresēts jums, un es vēlētos dzirdēt atbildi.

Padomāju un nesāku izaicināt likteni. Vadošs jautājums jau vienreiz bija.

– Dzīva būtne domā.

- Vai tiešām? – Ivanovs pacēla uzacis. - Un amēba arī?

Īgni paraustīju plecus.

- Dzīva būtne kustas, ēd... dzīvo, vārdu sakot.

- Ai-jai-jai... - viņš nopūtās un sarūgtināts pašūpoja galvu. - Dzīvais dzīvo... Jūs pats nesen formulējāt atbildi, un atliek tikai mainīt cēloni un sekas. Tā kā apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība, dzīvā būtne atšķiras no mirušās matērijas tieši ar apziņu.

"Saprati, bērniņ?" - es dusmīgi pabeidzu viņa vietā, sakosdams zobus. Tas nav pat bērnudārzs, tā nav izglītības programma! Saniknoja viņš mani ar šo mentora toni, un es nespēju atturēties.

- Un egle-koks arī? - nomurmināju, nepaceļot acis.

- Jā, - Ivanovs mierīgi piezīmēja, - lai gan mūsdienu zinātne nezin kāpēc noliedz apziņu augu dzīvības formam. Ir pierādījumi par apziņas klātbūtni visām dzīvības formām, taču tas ir pārāk sarežģīti, un šajā posmā es iesaku to uztvert kā aksiomu, ka apziņa nav atdalāma no dzīvības formas jēdziena.

Atbilde mani pārsteidza, pastiprinot manas aizdomas. Kādu zinātni te izmanto, ja noraida pastāvošo?

- Tikai nevajag jaukt apziņu ar saprātu, lai gan robeža, kas atdala vienu no otras, ir ļoti izplūdusi un līdz šim nav noteikta, - viņš uzsvēra. - Galvenā atšķirība starp dzīvo un nedzīvo ir tāda, ka dzīvs organisms dzīvības procesā nepārtraukti meklē barību savai attīstībai, izvairās no briesmām savā ceļā un vairojas. Šī mērķtiecīgā uzvedības programma patiesībā arī ir apziņa. Šajā gadījumā dzīvas būtnes ķermenī notiek šauri mērķētas bioķīmiskas reakcijas, kurām raksturīgi atbilstoši potenciāli, kā rezultātā jebkuru dzīvu būtni ieskauj vājš elektromagnētiskais lauks. Uztverot un reģistrējot biopotenciālus, mēs meklējam citādu saprātu. Vai šāda metodika saprotama?

- Nē.

Ivanovs vērīgi paskatījās uz mani, pašķobīja lūpas.

– Kas tieši, jums nav skaidrs?

- Elektriskais potenciāls rodas jebkurā ķīmiskā reakcijā. Arī mirušā ķermeņa sadalīšanās ir bioķīmisks process. Ar ko tad atšķiras miruša bioloģiskā objekta elektromagnētiskais lauks no dzīva elektromagnētiskā lauka?

- Oho! - Ivanovs ar cieņu paskatījās uz mani. - Negaidīju šādas zināšanas ...

- Tak tomēr, kungs, divas klases draudzes skolā. Punktus uz "i" slikt apmācīti.

Ivanovs iesmējās.

- Trīs kursi Ķīmijas fakultātē, aizraušanās ar studentu teātra estrādes miniatūrām, izslēgšana no institūta, darbs leļļu teātrī ... - viņš atcerējās manas biogrāfijas faktus. – Vai tiešām kaut ko no institūta kursa vēl atceraties?

To, ka mana biogrāfija izpētīta līdz smalkumiem, bija pats par sevi saprotams, taču šādi atgādinājumi kārtējo reizi nepatīkami skrāpēja dvēseli. Un es vairs netaisīju ironiskus jokus.

– Mani izslēdza nevis par akadēmisku nesekmību, bet pēc paša vēlēšanās. Mācījos labi, bet divdesmit gadu vecumā sapratu, ka ķīmija nav mans aicinājums. Tajos laikos bija iedoma darbu izvēlēties pēc savas patikas, nevis pēc prestiža.

– Tādā gadījumā izskaidrot metodes principu man būs daudz vieglāk. Bioķīmiskos procesus dzīvā organismā kontrolē nervu sistēmas signāli, savukārt mirušā ķermeņa sadalīšanās process notiek patvaļīgi. Rezultātā mirušā ķermenī tiek novērots pastāvīgs, lēni zūdošs potenciāls, bet dzīvā organisma potenciālam ir mirgojoša īpašība. Šeit mēs neesam oriģināli - lielākajā daļā medicīnas iekārtu, kas reģistrē ķermeņa dzīvībai svarīgās darbības procesus, tiek iemontēti tie paši principi. Kad cilvēks ir dzīvs, uz ekrāna ir dejojoša lauzta līnija, kad - miris - taisna.

- Tas ir saprotams... Nav skaidrs, kā pārpildītajā Zemes biosfērā ar staigājošiem "mirgojošiem potenciāliem" jūs nosakāt svešiniekus? Viņiem ir citāda aura, vai?

- Lū-ūk ... - nostiepa Ivanovs. – Beidzot sadzirdēju no jums kvalitatīvu jautājumu. Viss atkal balstās uz antropocentrismu, un jūs nekādi nevarat atkāpties no definīcijas, ka apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība. Bet vai bez matērijas apziņa var pastāvēt?

Man pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tie par mistiskiem murgiem? Vai ... Vai arī grupas "Horizonts" pētījumiem būtu teoloģiska ievirze? Ja tā, tas daudz ko izskaidro. Gan valsts organizācijas nevalstiskais finansējums, gan tas, cik viegli Ivanovs uztvēra manu piezīmi par viņpasaules spēkiem. Reliģiskajās organizācijās cirkulē tāda nauda, ​ kāda krievu oligarhiem pat sapņos nav rādījusies... Normāla versija. Kam gan citam, ja ne Dieva esamības pierādīšanai, teologi lai tērētu naudu?

- Esmu materiālists, - sacīju, uzcītīgi novēršot acis.

- Arī es Dievam neticu, - atzinās Ivanovs. - Kad teicu" bez matērijas", domāju tikai augsti organizētu matēriju, tas ir, bioloģisku objektu ar sarežģītu struktūru.

Neticīgi pagrozīju galvu.

- Neskaidri izsakāties, kungs...

Ivanovs nošņaukājās.

– Atgriezīsimies pie sarunas sākuma, pie tā sauktajām mirāžām, vai neidentificētiem lidojošiem objektiem. Ir gadījumi, kad piloti, dzenoties pakaļ NLO, zaudēja samaņu un atjēdzās tālu no notikuma vietas. Lidmašīnu pēc šoka ne visiem izdevās nosēdināt, taču medicīniskā apskate tiem, kuriem tas izdevās un nenositās, atklāja nopietnus psihiskus traucējumus, kas sākotnēji tika izskaidroti ar stresa situācijām. Tomēr vēlākā NLO skenēšana parādīja, ka tā vizuālās fiksācijas zonā tika novērots zemas temperatūras plazmas jonizēts sabiezējums. Plazmoīdu elektromagnētiskā lauka intensitāte pēc vērtības ir tuva cilvēka biolaukam, kas noved pie apziņas darbības traucējumiem. Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka plazmoīda laukam ir mirgojošas īpašības.

Es apstulbu.

- Tātad jūs vēlaties teikt, ka NLO un mirāžas ...

Ivanovs uztvēra manā sejā apjukumu.

- Es gribu teikt, ka šodienai informācijas pietiks. Viņš izņēma no kabatas tālvadības pulti un nospieda pogu. - Atpūtieties, padomājiet, pārdomājiet. Rīt tiksimies atkal, uzklausīšu jūsu domas, un turpināsim.

Atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās sanitārs.

- Be-et... hm... - es nokremšļojos. - Apdullinājāt jūs mani... Vai ceļakāju drīkst?

- Nē.

- Tad paņemšu līdzi... - pastiepu roku pēc konjaka pudeles.

- Nē! – Ivanovs mani asi apsauca. – Atļauju paņemt līdzi tikai ūdeni. Man jūs vajag skaidrā prātā un saprātīgu.

Neviļus atcerējos, kā Osokins piedāvāja kopā ar viņu iedzert šņabi, bet es atteicos. Kā es tagad Andrjuhu sapratu! Iedzert gribējās pamatīgi, līdz samaņas zaudēšanai, un tādā pašā mērā kā pilotiem, kuri satikās ar NLO.

Ar nožēlu atvilku roku no pudeles, atlaidos pret dīvāna atzveltni un dziļi nopūtos.

– Nevaru saprast vienu, kāpēc jūs savam darbam izvēlējāties tieši mani? - ar spiedienu pajautāju Ivanovam.

- liecieties mierā, Denis! - Viņš ironiski savilka lūpas, tad nodzēsa smīnu no sejas un atsevišķi pateica: - hī-hī, ha-ha, he-he.

Man galvā saskrēja asinis, apmulsu un, neatradis, ko atbildēt uz tik smagu argumentu, piecēlos. Atradis arī, ar ko sacensties! Neatskatīdamies uz Ivanovu, paņēmu no galda plastmasas pudeli ar minerālūdeni un devos uz durvīm.

Šoreiz "sanitārs", pavadot mani pa gaiteni, gāja līdzās bez "Rokas aiz muguras!" un "Sejas pret sienu!" Un, lai gan joprojām klusēja, radās iespaids, ka attieksme pret mani ir radikāli mainījusies. Tagad mēs vairs nebijām aizdomās turētais ar uzraugu, bet gan, ja ne līdzstrādnieki, tad vismaz kolēģi. Bet, kad viņš mani ieveda istabā un pēc tam tikpat klusi izgāja, durvīs noklikšķēja slēdzene. Re, kas par līdzstrādnieku un kolēģi...

Istaba izrādījās cita, taču īpaši neatšķīrās no tās, kurā pamodos. Varbūt nedaudz lielāka. Tāda pati gulta, tāds pats galds-plaukts, bet virs izlietnes spogulis, stūrī pakaramais, uz kura karājās mana jaka, cepure, šalle un bikšu josta.

Es noliku ūdens pudeli uz galda, paņēmu jostu un ievēru biksēs. Un sastingu istabas vidū.

Pilnīgi nebija ko darīt. Pēc sarunas ar Ivanovu galvā valdīja jūklis, un es kategoriski nevēlējos pārdomāt kontakta problēmas ar ārpuszemes civilizācijām. Man joprojām, gribējās tikai vienu - piedzerties līdz nemaņai, tad iekrist gultā un aizmirsties. Un no rīta pamosties mājās ar smagu paģirainu galvu, ar sajūtu, ka viss, kas ar mani šodien notika, bijis mežonīgs, murgains sapnis. Interesanti, ja mani pataisīs par debīliķi un ieliks trako mājā, vēl atcerēšos sevi, savu dzīvi, vai arī mana jaunā apziņa būs tīra kā papīra lapa? Ja tā, tad arī tā ir sava veida slepkavība. Ne ķermeņa, bet prāta. Dvēseles.

Es pašķielēju uz šalli, kas karājās uz pakaramā. Pakārties, kā arī kļūt par debīliķi, negribēju.

Iedzēris malku no minerālūdens pudeles, novilku apavus, apgūlos ar visām drēbēm gultā un ar elkoni aizsedzu acis no spilgtās gaismas, kas plūda no griestiem. Kāpēc vajadzīga tik spilgta gaisma? Novērot ieslodzīto?

Pirms es paspēju līdz galam izdomāt, gaisma sāka izdzist, līdz nodzisa pilnībā. Manu domu lasīšanai neticēju. Visticamāk, kāds mani vēroja vai nu caur spoguli, vai caur paslēptām televīzijas kamerām, redzēja mani apguļamies gultā un izslēdza gaismu. Un paldies par to pašu.

Noņēmu elkoni no acīm. Telpu tagad apgaismoja dienas gaisma no matētā loga, un tajā valdīja patīkama puskrēsla. Bet arī šī gaisma sāka izdzist. Un tik ātri, kā tas saulei rietot nenotiek. Izrādās, ka tas nav logs uz balto pasauli, bet gan tīrā ilūzija. Guli mierīgi, dārgais biedri ...

bet gulēt negribējās. Pārdomāt savu stāvokli arī ne. Pamēģināju iedomāties, ko tagad dara Ļubaša, bet nekas nesanāca. Viņas sejas vietā atmiņā neatlaidīgi uzpeldēja Oksanas seja. Izaugs no mazās sterviņas, kura tā arī nekad nekļūs par manu pameitu, liela sterva...

- Papiņ Karlo, tu guli? - Pazīstama zēna balss mājīgi pajautāja.

Sakodu zobus. Pilnīgai laimei tikai runājošās pagales pietrūka! Kas viņam durvis, kas viņam kazemāti, kad tāds mierīgi cauri sienām pastaigājas?

- Guļu, - es nomurmināju.

- Bet kā tad darbs? – Buratino aizvainoti novilka. - Tu solīji... priekšapmaksu saņēmi...

– Man priekšapmaksu atņēma. bet ja nav naudas - nav darba, - es nekaunīgi izmetu tumsā, lai tiktu vaļā.

Tirgū par šādiem vārdiem jebkurš pasūtītājs manām lellēm sāktu raut nost rokas un kājas, un par tādu naudu bez liekas runas pie reizes arī pašam galvu noskrūvētu.

Bet Buratino neko neteica, un no tumsas atskanēja nesaprotama šalkoņa. It kā peles skraidelētu. Pagriezu galvu skaņu virzienā, bet piķa tumsā neko nevarēju saskatīt. Pēkšņi nodomāju, ka atšķirībā no manis Ivanovs gan lieliski redz telpā notiekošo. Varbūt tāpēc viņš izslēdza gaismu, lai novērotu mani infrasarkanajā starojumā. Viņa pēdējie vārdi atvadīšanās laikā izteica daudz.

- ņem, - teica Buratino, un man uz krūtīm uzkrita dolāru žūksnis.

Es nekustējos. Kam man nauda šajā kazemātā? Pat pasakaini liela? Šeit es esmu, tā teikt, pilnīgā valsts apgādībā.

- Un tad, kas būs tālāk? - kodīgi pajautāju.

- kā - kas? – Buratino bija pārsteigts. – Tagad tev ir nauda, ​​tāpēc vari sākt strādāt.

- Kur tad. šeit? - es nošņaukājos.

- Kāpēc tad šeit? Šeit tev nav materiāla, - viņš saprātīgi atzīmēja. - savā lodžijā.

- Un kā man tur nokļūt? - vienaldzīgi jautāju. Ironijai vairs nepietika spēka. Ko tu no tāda Buratino ņemsi? Koka gabals, ir koka gabals, pat ar pasakainām summām no Muļķu zemes naudas koka. - Durvis ir aizslēgtas, un es nevaru iziet cauri sienām kā tu.

- Nu, kas tad par lietu? Tūlīt iemācīšu.

- Kā tad! - atcirtu. - vienreiz jau izmēģināju, vairs nevēlos.

- Bet tas taču ir tik vienkārši! – Buratino bija sašutis. - Celies augšā!

tā arī nesapratu, vai mani pacēla un lika apsēsties uz gultas kāds spēks, vai arī es apsēdos pats. Dolāru žūksnis noslīdēja no krūtīm, nokrita uz segas, un es, mehāniski ar roku to sataustījis, ieliku džinsu kabatā. Tāda jau ir cilvēka daba – viņš nosals uz ledus gabala, bet nekad neuzdrošināsies uzkurt ugunskuru no zaļajām papīra lapiņām, lai sasildītos. Tāpēc atradīs sastingušu līķi ar apkamptu dolāru čemodānu un šķiltavām kabatā.

Noliecies zem gultas sameklēju bahilas, uzvilku tās un, kad iztaisnojos, sāpīgi atsitos ar pakausi pret no sienas izvirzīto galda dēli.

- Velns! - nolamājos. - Neko neredzu ... nekur ar tevi neiešu, tikai pret sienām punus uzdauzīšu!

- Ko nozīmē neredzi? – Buratino bija pārsteigts.

- Neredzu, tātad neredzu! - atcirtu. -Tik tumšs, ka dur kaut acī!

-Tu tiešām neko neredzi?

Es dusmīgi nošņācos un uzreiz jutu, ka Buratino uzlec man uz pleca un koka plauksta pieskāras manam pakausim.

- Hei, sāp! – Es sarāvos, bet pēkšņi atklāju, ka sāpes jau pārgājušas.

- Nerausties, - palūdza Buratino, - Es tev neko sliktu neizdarīšu.

Koka roka pārlaidās pār acīm, un istabā iedegās gaisma. Kaut kāda dīvaina, krēslaina, kas lika visam apkārt izskatīties kā melnbaltajā filmā.

- Ko tu izdarīji? - pārbijies pajautāju.

- Uzlaboju tavu redzi, - teica Buratino un nolēca no pleca uz grīdas. - Ejam.

Piecēlos no gultas, paskatījos apkārt. Tagad sāku ticēt, ka iziešu arī cauri sienām, bet kaut kur apziņas perifērijā bija dubulta sajūta, ka tā nav mana pārliecība, bet kāds to iedvesmoja tāpat kā piespieda apsēsties uz gultas. It kā ne Buratino, bet es biju marionete, un neredzams leļļu vadītājs parāva aiz aukliņām. Ej tur, dari to. Domā šitā.

- Kāpēc vilcinies? – Buratino steidzināja.

Ar labo kāju viņš iekāpa sienā un jautājoši paskatījās uz mani. Krēslainajā gaismā zilais bezrocis un zaļās bikses izskatījās vienādi pelēkas, it kā es būtu kļuvis daltoniķis. Drūma perspektīva...

- Jaku uzvilkt? - pajautāju, ar šaubām, paskatoties uz pakaramo.

- Jaku? - pārautāja Buratino. - Ak, jā, jūs eksistējat ierobežotā temperatūras diapazonā... Vārgi radījumi. Uzvelc gan.

Nezinu, kāpēc, bet rokas man jutās kā no vates, it kā nevis es tās kustinātu, bet tas pats neredzamais leļļu vadītājs. Ar nepaklausīgiem pirkstiem sasēju šalli, uzvilku jaku, uzvilku cepuri. Tad nedroši piegāju pie sienas un uzmanīgi pielika tai roku. Nekas nenotika. Siena bija auksta un cieta.

- Aizver acis! - pavēlēja Buratino.

Es paklausīgi aizvēru.

- Ko tu redzi?

- Neko. Tumsu.

- Tagad iedomājies, ka tumsa ir visur un tā ir ne tikai tumsa, bet arī tukšums.

"Kāpēc būtu jāiedomājas tumsu visur," es pie sevis sašutu - "ja tā tāpat visapkārt un acis aizvērtas?" Un pēkšņi sajutu, ka plauksta vairs neatbalstās pret sienu, bet karājas gaisā. Ar aizvērtām acīm mēģināju sataustīt sienu, bet nekas neizdevās. Tad atvēru acis un ieraudzīju, ka roka ir sienā līdz elkonim.

Istabā uzliesmoja apžilbinoša gaisma, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās Ivanovs. Sasarcis un apmulsis. Izrādās, ka Buratino mani par daltoniķi nepārvērta.

- Kurp tad tu?! - Ivanovs aizsmakušā balsī pajautāja, uzmanīgi skatīdamies uz manu roku, kas bija līdz elkonim sienā.

- Kurp? - es pārjautāju, un vatētais nejutīgums, kas līdz šim ierobežoja ķermeni, pazuda, to aizstāja jautra neapdomība. Spēja darīt to, ko citi izdarīt nevar, vienmēr izraisa pārākuma sajūtu. - Turp, - es pamāju uz sienu un atriebīgi piebildu: - Hī-hī, ha-ha, he-he!

Ivanovs metās pie manis, bet es steidzīgi iekāpu sienā, tā arī nepaspējis viņam parādīt garu "degunu", kā to darīja manas lelles, lai gan ļoti gribēju. Saprotu, bērnišķums, bet, kad cilvēks visu mūžu nostrādājis leļļu teātrī, izrāžu atmosfēra un personāžu ākstības neviļus nogulsnējas prātā un ietekmē uzvedību. Ceru, ka Ivanovs atsitās pret sienu ar tādu pašu spēku kā nesen es, dzenoties pakaļ Buratino. Tomēr maz ticams – viņš metās uz mani pa pieskari... Žēl.