Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Astotā nodala

— Un ko tas nozīmē?

— Es nezinu. Domāju, ka varbūt tas…

Mazais elfs aprāvās. Suns bija pielēcis kājās un nikni rūca.

— Oooooh, paskaties! Tur ir koks, kas kustas uz priekšu! — elfs iesaucās.

— Tas nav koks, tas ir trollis.

— Tiešām? Tā izskatās trollis? Nekad agrāk nebiju nevienu re­dzējis! — Mazulis bija sajūsmā.

— Ko tu saki?! Šito veiksmi: vienas dienas laikā pirmoreiz da­būt redzēt gan smailloka arkas, gan dzīvu trolli! īsta atklājumu diena! Bet, ja mēs muksim pietiekami ātri, varbūt atkal izglāb­simies.

— Kas ir tie divi kustīgie krūmi trollim aiz muguras? Mazi trollēni? Vai arī troļļiem ir bērni?

— Tie divi ir cilvēki, bet lielākie un visdraudīgāk apbruņotie no visiem, ko man gadījies redzēt.

Viņiem neizdevās sākt mukt pietiekami ātri. Abi milzeņi bija daudz ātrāki un viņus aplenca.

Arī šie divi savā ziņā izskatījās pēc medniekiem: ģērbušies ne tikai auduma drānās, bet arī dzīvnieku ādās, un piekāruši pie jos­tas dažāda lieluma dunčus. Sevišķi iespaidīgi bija cirvji — katram no vīriem bija vairāki: gan mazi, plaukstas lieluma cirīši, gan mil- zonīgi cirvji, ar kādiem galvu var noripināt no pleciem vienā atvēzienā. Bija arī dažāda lieluma un dažādu apveidu divasmeņu cērtamie, un tie visi bija uztrīti asāki par asu.

Trollis bija milzīgs. Tas atgādināja milzu torni, un pēdējā va­kara gaismā viņa gigantiskā ēna krita pār koku un šūpolēm, kurās sēdēja mazais elfs. Suns vairs nerūca, bet tikai bailēs smilkstēja.

— Nenāciet klāt! — draudīgi teica mednieks. Kāpēc gan viņš vienmēr bija tik nelaipns?

— Kāpēc ne? Jūs taču esat neapbruņoti! — noņirdzās mazākais vai, pareizāk sakot, mazāk milzonīgais no diviem vīriem, kuri bla­kus trollim tomēr izskatījās pēc punduriem.

— Mēs neesam neapbruņoti, — stingrā balsī atteica vīrietis. — Tas ir elfs, īsts elfs, — viņš turpināja, pamājot uz mazuļa pusi, — viņš ar maģijas spēku var jūs sadedzināt kā uguns, satriekt kā vie­sulis. Viņš var aizžņaugt jūsu rīkles tā, ka elpa jums aizrausies uz visiem laikiem kā pakārtajiem. Un viņš var pieburt jums pilnas plaušas ūdens kā slīkoņiem.

— Nē, tā nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība, nē, nē, nē, nē, nē, nē un nē.

Kāpēc mednieks mūždien runāja tādas briesmeklības? Kāpēc viņa vārdi bija tik riebīgi, tik atbaidoši, tik šausmīgi, tik biedējoši, tik pretīgi, tik baismīgi un tik melīgi? Melīgi. Melīgi. Melīgi. Ma­zais elfs bija sašutis, saniknots un aizvainots.

- Tā nav taisnība, elfi neko tādu nedara! Mēs nevienam neda­rām ļaunu! Mēs nekad, nemūžam nevienam neesam nodarījuši ļaunu! Mēs nemaz nevaram nevienam nodarīt ļaunu, jo, ja mēs darām ļaunu, ļaunums, ko mēs esam nodarījuši un kas sākumā ir ārpus mūsu prāta, iekļūst iekšā, un viss, kas ir ārpus prāta, ir prātā iekšā un viss, kas ir prātā iekšā, ir ārpusē!

Mazajam elfam bija apnicis klausīties, ka visi runā sliktu par viņu un viņa cilti. Nu vienreiz bija gana. Cik tad ilgi var ciesties!

Beidzot mednieks bija apklusināts un palicis vaļēju muti.

Un arī abi milzeņi apstulbuši klusēja.

Viņi uzlūkoja mednieku, tad mazo elfu, tad atkal mednieku un vēlreiz elfu un no jauna pievērsa skatienus medniekam.

— Tavs aizsardzības līdzeklis ir iespaidīgs, — lielākais no mil­žiem teica medniekam. — Vai tu izpērc iepriekšējās dzīves nodarī­jumus vai ir kāds cits iemesls, kura dēļ tu klīsti apkārt kopā ar elfu?

Abi milzeņi šķita apjukuši.

— Droši vien iepriekšējā dzīvē pārdevu savu tēvu, — atbildēja mednieks.

— Troļļs ēd eļfs, — nosvepstēja trollis, pienākdams tuvāk.

Suns iesmilkstējās vēl izmisīgāk, bet tad, saņēmis dūšu, ierūcās.

— Tu nedrīksti viņu ēst. Viņš vēl ir mazulis, — teica vīrietis.

— Bērns, — piebilda sieviete.

— Nesen piedzimis, — precizēja elfs.

— Troļļs ēd eļfs, — ietiepīgi atkārtoja trollis.

Mazulis iesmējās.

— Kā tad! Ar rozmarīnu! To sauc par ironiju! Tagad es to jau zinu, — viņš līksmi un sazvērnieciski paziņoja.

Trollis apstulba. Viņš stingi blenza uz mazo elfu, kura sejā rotā­jās laimīgs smaids. Likās, trollis ieraudzījis lidojošu govi vai mē­nesi, kas noripinājies lejā no debesīm.

Arī abi milži stāvēja kā sastinguši, un šķita, ka viņi pat aizmir­suši elpot.

Mazais elfs tuvojās trollim. Briesmoņa platajā sejā nebija nekā­das izteiksmes, tā līdzinājās akmens elka nedzīvajai maskai. Ma­zulis pēdējā laikā bija pieradis redzēt tik daudz drūmi saviebtu, dusmīgu vai bažīgu seju, ka šis akmenscietais stingums un neizteiksmība viņam šķita nomierinoši.

Troļļa āda bija zvīņaina, līdzīga kā ķirzakām, kas taču ir tik pie­mīlīgi un skaisti dzīvnieciņi un mazajam elfam patika vairāk par citiem mazajiem dzīvnieciņiem, jo ķirzakas dzīvo saules gaismā, bet saule ir skaista. Arī troļļa seja mazliet līdzinājās ķirzakas pur­nam, turklāt tā līdzīgi kā ķirzaku āda bija izraibināta zaļiem un violetiem plankumiem, bet zaļā un violetā bija mazā elfa vismīļā­kās krāsas, jo tieši tādi bija bijuši vecāsmātes aizkari tais laikos, kad elfiem vēl bija atļauts piekārt aizkarus.

No apakšžokļa augšup tiecās divi milzīgi, smaili ilkņi. Tie rēgojās ārā no mutes un mirdzēja kā divi pusmēneši, taču nemaz nebie­dēja mazo elfu, kurš, būdams pārliecināts, ka viss košanai paredzē­tais atrodas mutē iekšā, nevis ārpus tās, noturēja šos zobus par īpašu sejas rotājumu, — protams, ja vien šie spicumi nebija pare­dzēti kliņģerīšu uzvēršanai, jo tā tos varētu izmantot gan kā pār­nēsājamu kliņģerīšu glabātavu, gan arī spēlei, kurā kliņģerīši jāmet un trāpīgi jāuzmauc uz mietiņa, kura vietā tātad labi noderētu šie smailie āķi.

Doma par spēli ar kliņģerīšiem piepildīja elfa sirdi ar līksmību. Līksmība uzmutuļoja un ieburzguļojās gluži kā verdošs ūdens katlā, un tāpat kā verdošs ūdens tā sāka kūsāt pāri malām un izplūda vis­apkārt, lai visi varētu to izbaudīt.

— Cik tu esi skaists, — trollim teica mazais elfs. Viņa līksmā balstiņa skanēja sapņaini. Maiguma un prieka pilnās skaņas jautri džinkstēja, un prieks atbalsojās visu klausītāju prātos.

Katram no klātesošajiem tika kāds kriksītis līksmes, miera un paļāvības, ko bija radījis šis skaistais radījums, ko sauca par trolli.

— Cik tu esi liels! Zini, tu esi pirmais trollis, ko es redzu! Tu esi… iespaidīgs. Jā, iespaidīgs. Vecāmāte man nekad nebija teikusi, ka trollis var būt tik skaists…

— S… š… škaišc? — Trollis pamazām sāka atgūt ies no apstulbuma.

Viņš neuzdrošinājās pat elpot. Un īsu mirkli gandrīz šķita, ka

viņa sejas izteiksme pārvēršas vai, pareizāk, ka viņa sejā pavīd kāda izteiksme.

— Skaists. Jā. Lai gan mana vecāmāte arī nekad nevienu trolli nebija redzējusi. Viņa jau nevarēja zināt, cik troļļi skaisti. Zini, kā viņa teica? Viņa teica, ka pirmais trollis, ko ieraugi, vienmēr ir arī pēdējais. Kas zina, ko tas nozīmē. Droši vien viņa gribēja teikt, ka troļļu pasaulē ir maz un jāpriecājas, ja dzīves laikā ieraugi kaut vienu! Tātad tā ir liela veiksme dabūt redzēt trolli! Cik es esmu laimīgs. laimīgs. Jo es ne tikai esmu saticis trolli, bet esmu dabūjis redzēt tik skaistu trolli. Jo tu esi skaists.

— S… š… škaišc?— izsvepstēja trollis.

— Vai tā ir taisnība, ka tu vienmēr klejo apkārt un nekad neap­stājies? — turpināja mazais elfs. — Vai taisnība, ka tu esi redzējis pasauli? Visu pasauli, arī to, kas ir aiz pakalniem? Tu taču esi redzē­jis arī jūru? Ir taču taisnība, ka jūra pastāv? Nu, zini, tas lielais ūdens, kas plešas uz visām pusēm kā milzīga pļava, bet kurā zāles vietā ir ūdens. Droši vien ir brīnišķīgi būt trollim. Tas noteikti ir ļoti skaisti.

— S… š… škaišti? — stostījās trollis.

— Jā, ļoti skaisti. Es jūtos pagodināts, ka man laimējies ar tevi iepazīties. Mani sauc Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Man žēl, ka tu kāšļā. Saki vēļ, ka troļļs i škaišc.

Tu esi ļoti skaists. Ļoti skaists. ļo-ti-ļo-t1-skaists, — mazais elfs bija skaistuma apburts. Viņa balss skanēja arvien sap-

naināk. — Un tik liels. Droši vien ir tik skaisti būt tik lielam.

Mazā elfa balss bija maiga un glāstoša kā pavasara vējiņš. Tās sanošais maigums ieplūda katra dvēselē un glāstīja to, un auklēja.

— Eļfs i ņammīgs, bet šitaš eļfs runā, ka eš i š… š… škaišc.

— Ko nu tu joko, — noteica elfs, būdams vienīgais, kuru no­tiekošais nebija apstulbinājis. — Es zinu, ka tu mani nemūžam neēstu! Tu tikai joko, tu lieto ironiju.

Sieviete bija nobālējusi. Un arī mednieks, kurš parasti nemē­dza izrādīt bailes, tagad bija bāls kā krīts.

— Būtu mēs labāk palikuši Daligarā, — viņš teica, — tur mums pirms pakāršanas vismaz būtu iedevuši kādu nieku ēdamo.

— Kādu nieku ēdamā, — automātiski izlaboja mazais elfs.

— Vai tu, savu tēvu pārdodams, labi nopelnīji? — jautāja lie­lākais no milžiem.

— Nē, tīros grašos, — drūmi atbildēja mednieks.

Mazulis tostarp bija nostājies iepretī abiem milzeņiem.

Cilvēki, kas klejo pa pasauli kopā ar kādu, kurš ir aprīkots ar

āķīšiem kliņģeru pārnēsāšanai vai šo pašu kliņģeru mešanai mērķī, noteikti un neapšaubāmi ir bezgala labi un miermīlīgi. Šie abi visādā ziņā nebija tādi īgņas un viegli aizkaitināmi rūcēji kā tas briesmīgais mednieks, kurš pirmāk bija staigājis apkārt, bruņojies ar loku, bultām un dunci.

— Jūs esat meža cirtēji, vai ne? — mazais elfs apvaicājās.

— Meža — kas????

— Mēs, vai???? — Abi milži izskatījās apjukuši vēl vairāk.

— Meža cirtēji un galdnieki! — mazais elfs paskaidroja un lai­mīgs pārslidināja roku gar kāda slepkavīga cirvja asmeni. — Jūs mirušu koku zarus pārveidojat par lietām, kas noder dzīviem cil­vēkiem. Taisāt šūpuļus un šūpuļkrēslus. Zināt, manai vecaimātei arī bija šūpuļkrēsls. Un viņas šūpuļkrēslam bija piestiprināts mans šūpulītis. Viņa šūpojās krēslā un pie reizes šūpināja manu šūpuli. Jūs taču taisāt šūpuļkrēslus, vai ne?

Domājot par šūpuļkrēsliem un rotaļlietām, mazā elfa sirdi piepil­dīja maigums. Viņu pārņēma smeldzīgas un saldas ilgas pēc mierīgas dzīves, pēc rāmas ikdienas, pēc mājām, uzmācās ilgas pēc mammas, kuru viņš nebija paguvis iepazīt, pēc vecāsmātes, kuru bija pametis.

Un viss bezgalīgais maigums un smeldzīgums no viņa dvēseles ieplūda arī balsī.

Visiem, kas tajā klausījās, šķita, ka pa dzīslām aizplūst medus sal- dme. Visi vēlējās tikai vienu: lai viņš runātu vēl, lai saldme turpi­nātu plūst, lai nebeigtos šī negaidītā sajūta, ka esi labs un mīlēts…

— Nu, ēēē… — abi galdnieki atbildēja visai izvairīgi. — Mēs taisām visu ko.

— Arī rotaļlietas? Jūs taču taisāt rotaļlietas? Lelles, šūpuļzir- dziņus?

— Rotai — ko?

— Kas, mēs? Lelles?

— Vai jūs kādreiz esat uztaisījuši šūpuļkrēslu, kas Savienots ar šūpulīti?

— Mmmm, nē, vēl ne, mums nebija ienācis prātā.

— Jūs varētu tādu uztaisīt, tā ir laba doma, jauka doma.

— Mmmmmm, jā. Laba doma.

— Bet jūs taču necērtat kokus, kas vēl nav miruši, vai ne?

— Mmmmm, nē, nekad, — teica lielākais milzis.

Mēs viņus vispirms nogalinām, — apliecināja mazākais. — Tad viņiem nesāp.

— Droši vien ir brīnišķīgi būt meža cirtējam un galdniekam. Un arī zemnieka darbs noteikti ir ļoti skaists. Tur, kur sākumā ir tikai kaila zeme, pēc tam aug labība. Es tā priecājos ar jums iepa­zīties. Viņš ir tik skaists, un jūs esat tik labi.

— Labi?

— S… š… škaišc?

Abi milži saskatījās un paraustīja plecus.

Tumsa sabiezēja arvien melnāka. Atsāka smidzināt smalks lie­tutiņš. »

Šo nakti visi gulēja kopā pie mazā elfa iekurta ugunskura zem nojumes, kas ātrumā tika uzslieta no zariem, ko ar saviem slepka­vīgajiem cirvjiem sagādāja abi meža cirtēji.

Mazais elfs gulēja, apskāvis suni. Saritinājušies un piespiedušies viens otram, viņi izskatījās kā mazs kamoliņš. Līdzās kamoliņam gulēja trīs pauguri: vispirms mazākais no milžiem, tad lielākais no milžiem un visbeidzot — divreiz lielāks par abiem milžiem kopā — trollis.

Mednieks un sieviete gulēja otrpus ugunskuram.

Abi milži krāca, bet trollis pa miegam svepstēja: — Š… š… ška… š… š… ška…

— Vai viņš tā svepstēs visu nakti? — bezcerīgi jautāja mednieks.

— Tikko viņš pārstās svepstēt, tā nodīrās mums ādu, — atbil­dēja Sajra. —Tāpēc labāk nežēlojies.

Un mednieks vairs nežēlojās.

Troļļa svepsti saplūda ar abu milžu rāmajiem krācieniem.

Sieviete pa miegam pagriezās un nu gulēja tik tuvu medniekam, ka abu augumi gandrīz saskārās. Bet mednieks palika nomodā visu nakti, baidīdamies neviļus sakustēties un sievieti pamodi­nāt, jo pamodusies viņa noteikti pavirzītos nostāk.

Ieritinājies sunim starp ķepām, mazais elfs pirms miega vēl bija prātojis, vai Mazais trollis būtu tam piemērots vārds. Izklausījās labi, taču sunim uz purna nebija āķīšu kliņģeriem.

Tad elfs aizmiga un sapņoja par jūru.