Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Piecpadsmitā nodaļa

Joršs bija izmisis. Viņš bija rīkojies muļķīgi, muļķīgāk par muļ­ķīgu. Viņam metās nelaba dūša, domājot par paša muļķību, par bezdibenīgo, neizmērojamo, pārvarīgo, milzīgo, gigantisko, kolo­sālo, ciklopisko, neizsakāmo muļķību, kas bija bezgalīga kā jūra un neaptverama kā debesis. Neārstējama. Nelabojama.

— Labi, piekrītu, īsti gudri tu nerīkojies, taču nav tiesa, ka viss ir neglābjami un nelabojami pagalam. Nelabojama ir tikai nāve, bet es nemanīju, ka vakar kāds būtu miris…

Pūķa prātīgos vārdus projām aizrāva vējš, kas nikni pūta no vētras sakultās jūras.

Joršs jutās gaužām slikti, pārāk slikti, lai kaut ko pasāktu, viņš spēja tikai gulēt čokurā sarāvies un drebēt kā vēja purināta lapa, bet griezīgas, neizturamas sāpes gluži kā nažu asmeņi graizīja abu roku īkšķus. Drudža liesmas sveilēja, un ledainais vējš sniedza kaut nelielu atvieglojumu svilstošajai ādai. Joršs gulēja slapjā zālē, abas rokas iemērcis ledainā ūdens peļķē, kas pēc lietus dienām vien­mēr izveidojās starp klintīm alas priekšā.

Nevarēja būt nekādu šaubu par to, ka meitene ir Monsera un Sajras meita, kas mantojusi mātes vaibstus un tēva tumšo ādu, — Joršam pašam būtu vajadzējis to saprast. Viņa bija mantojusi arī mātes un tēva drosmi un nesavtību. Tik dedzīgi viņa bija aizstā­vējusi un mierinājusi mazāko meiteni. Žēl vienīgi, ka viņa, tāpat kā abi vecāki, zibenīgi un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ļāva vaļu dusmām! Joršam pašam būtu vajadzējis pamanīt, ka meitene ir izmisusi, bada novārdzināta, smaga darba nomocīta un nelai­mīga, viņam būtu vajadzējis vispirms viņu izglābt un aizvest uz kādu drošāku vietu, nevis pamest viņu tā drūmā purva malā, tur­klāt radot viņas dzīvībai jaunas briesmas.

Viss bija izskaidrojams pavisam vienkārši: kad otras meitenes — tās mazākās ar sakropļoto rociņu — sāpes trāpīja viņam kā ak­mens, Joršs apjuka. Bet apjukuma dēļ neapjēdza, ka pareizāk būtu vispirms aizvest bērnus uz kādu labāku vietu un tikai tad dziedēt brūces, ārstēt vecas vainas un remdēt zaudējumu sāpes…

Pūķis piekrītoši pamāja un ķērās pie trešā ceptā medņa, kurš, uz iesma uzdurts, tikko bija gozējies virs degošu priežu šķilu un rozmarīna zariņu smaržīgajām liesmām.

— Kā tu spēj to ieēst? — elfs žēlabainā balsī ievaicājās.

— Kožu ar ilkņiem un sasmalcinu ar dzerokļiem, — pieklājīgi paskaidroja pūķis. — Labāk stāsti tālāk. Kāpēc tu zaudēji samaņu?

— Bija pārāk grūti un sāpīgi ataudzēt meitenes pirkstu. Man taču vajadzēja to zināt! Vajadzēja atcerēties, cik mokoši bija sadziedēt tavu ievainojumu. Vajadzēja saprast, ka šoreiz sāpes būs nesalīdzi­nāmi lielākas un es to dēļ pilnībā zaudēšu spēkus. Bet ļaunākais nāca pēc tam… kad uzzināju, ka viņi ir miruši manas vainas dēļ… tikai manis dēļ… —Jorša skatiens aizklīda tukšumā. — Tas viss ir tik… — viņš nespēja atrast īsto vārdu.

— Muļķīgi, dumji un smieklīgi? — ierosināja Erbrovs Jaunā­kais, ielaizdams zobus ceturtajā mednī. Pūķis pat uzdrošinājās pasmīnēt, un Joršu, to redzot, pārņēma tik nevaldāmas dusmas, ka sāpju radītais nelabums un nespēks nedaudz atkāpās.

— Kā tu uzdrošinies?… Ko tu atļaujies?… —Joršs sašutis vār­stīja muti, nespēdams atrast vārdus, kas būtu tikpat aizskaroši un ievainotu tikpat sāpīgi kā tie, kurus tikko bija teicis Erbrovs. — Stulbais, bezjūtīgais lops, ko izperējis tāds pats bezjūtīgs stul­benis, kurš pēdējās prāta paliekas zaudējis, klausīdamies šķebīgas pasakas! Kā tu uzdrošinies smīkņāt!? Tā brīnišķīgā meitene bija izmisusi un kļuvusi par bāreni tikai tāpēc, ka… ka es… tāpēc, ka viņi… tāpēc, ka viņi mani izglāba!

Likās, pūķis apvainojumus nemaz nav dzirdējis. Viņš pilnīgā mierā gremoja piekto medni.

— Es smejos par tevi, nevis par viņu. Tā brīnišķīgā meitene ir izmisusi bārene nevis tavas vainas dēļ, bet tāpēc, ka neģēlīgi no­ziedznieki pakāra viņas vecākus un, it kā ar to vēl nebūtu gana, pašu meiteni ieslodzīja vietā, par kuru labāka būtu pat čūsku bedre. Mēs esam atbildīgi tikai un vienīgi paši par savu rīcību. Marsijs un Silla, vai kā nu tos tavus draugus sauca, paši nolēma tevi glābt, un tā bija viņu brīva izvēle. Starp citu, iespējams, ka viņi nemaz nebūtu kļuvuši par vīru un sievu, ja nebūtu glābuši tevi, un tad tā brīnišķīgā meitene nemaz nebūtu piedzimusi. Daudz svarīgāks ir kas cits. Vai tu atceries, kā otrās rūnu dinastijas laikos klājās rū­ķiem? Vispirms viņus vajāja par to, ka šie nēsāja bārdas, pēc tam — par to, ka bārdu viņiem vairs nebija. Bet īstais iemesls bija rūķu raktuves. Bija iecerētas jaunas un dārgas ekspedīcijas uz austrumu piekrastēm, un bija vajadzīgs sudrabs jauniem kuģiem.

Pūķis uz mirkli pieklusa, lai norītu sesto medni, tad turpināja: — Tas, kurš valda Daligarā, grib, lai viņa pavalstnieki būtu dumji, padevīgi un nožēlojami, taču taviem draugiem nepiemita šādi talanti, — viņi pat gribēdami nespētu būt nedz dumji, nedz pade­vīgi. Gadījās, ka par iemeslu viņu pakāršanai tika piesaukti sakari ar elfu, taču viņus tik un tā agrāk vai vēlāk gaidītu tas pats liktenis, tikai daligarieši atrastu citu ieganstu. Labāk domā par to, ka tu par savu dzīvību vari pateikties viņiem, tāpēc priecājies, ka esi dzīvs, un dzīvo ar jēgu. Beidz tēlot izmisušu medņu gaili, kurš zaudējis visas astes spalvas, pacel savu pēcpusi no zemes un taisies glābt to meiteni… kā viņu sauca?

— Rite, otra meitene viņu nosauca par Riti.

— Rite? Cilvēkiem ir apbrīnojamas spējas sagudrot vārdus, kas neko nenozīmē. Viņi neapjēdz, cik svarīgs ir dzīvas būtnes vārds. Labi, kāds ir plāns? Kā mēs to meiteni glābsim?

Nu Joršs patiešām jutās labāk.

— Lidosim uz turieni naktī. Naktī bez mēness. Tik tumšā kā šī. — Joršs juta, ka ar katru mirkli viņa spēki aug. Nekas vēl ne­bija zaudēts. Pūķim bija taisnība. — Nē, labāk lidosim turp jau šonakt. Tūlīt pat, — Joršs apņēmīgi paziņoja.

— Pagaidi, es paēdīšu launagu, — pūķis nopūzdamies novilka. Viņš patlaban skrimšķināja septīto medni, bet uz iesma vēl bija atlicis divdesmit viens cepts putns. — Vai tiešām es nekad neva­rēšu mierīgi uzkost?

Joršs apēda dažas zeltainās pupas un sāka gatavoties ceļam, vācot kopā nepieciešamās mantas. Tām šoreiz bija pieskaitīts arī loks un bultas, jo Erbrovs uzstājīgi apgalvoja, ka nekad neko nevarot zināt un piesardzība par ļaunu nenākšot. Joršs paņēma arī veco, izšūto zilā samta somiņu, kurā glabājās mammas dzejoļu grāmata un koka vilciņš, ar kuru bērnībā bija spēlējies gan Joršs, gan viņa vecāki tais senajos laikos, kad paši vēl bija bērni.

— Jā, jā, tie ir ceļam ļoti noderīgi krāmi: ja tev uzbruks Dali­garas kareivji, tu varēsi viņiem palasīt priekšā dzeju vai ierosināt parotaļāties ar vilciņu, — izsmējīgi komentēja Erbrovs.

Joršs neko neatbildēja. Viņš samta tarbiņu līdz augšai piebēra ar zeltainajām pupām, spriežot, ka tā ātri varēs atrisināt vismaz vienu no problēmām — bērnu izsalkumu.

Jorša drānas joprojām smirdēja pēc putnu mēsliem, kaut arī visu nakti viņš bija pavadījis lietū un vējā. Tagad smaka vairs nebija tik kodīga, taču bija vairojusies Jorša pārliecība, ka ar šo apģērbu kaut kas nav īsti kārtībā. Tā kā citu drēbju gluži vienkārši nebija, Joršs nolēma veikt vismaz dažus pārveidojumus. Viņš noplēsa tērpam virsējo auduma kārtu, to, kuru rotāja izšuvumi un caurumotās, par mežģīnēm sauktās auduma joslas. Viņš nodīrāja arī kuplās piedurknes, kas traucēja brīvi kustināt rokas, bet tērpa apakšu krietni saīsināja, lai tas vairs nevilktos pa zemi un to nevajadzētu siet mezglā pie jostasvie­tas. Šo pūliņu rezultātā Joršs bija ticis pie tāda kā gara, netīri pelēcīga krekla, kas sniedzās līdz puslielam, smakoja gandrīz pieciešami un ne­daudz atgādināja tērpus, kādus senatnē bija nēsājuši alķīmiķi un gudrie.

Pūķis auga un pieņēmās svarā ar katru dienu, nu jau viņš bija gandrīz tikpat liels kā Erbrovs Vecais un viņa spārnu atvērums bija platāks par laukumiņu starp klintīm, kur lietus ūdeņi sakrā­jās prāvajā lāmā. Nosēdinājis Joršu sev uz muguras, pūķis drošs un varens pacēlās debesīs, kur brāzmoja nikns vētras vējš. Nakts bija piķa melna, un lietus straumes veidoja necaurredzamas sienas, viņi apmaldījās, labu brīdi strīdējās par to, uz kuru pusi jālido tālāk, tad apmaldījās vēlreiz un šoreiz strīdējās par to, kura vainas dēļ ir nozaudēts pareizais virziens. Beidzot, jau pret rītausmu, kad mo­dās gaisma un pakalnu neskaidrās aprises iznira no tumšuma, pie apvāršņa viņi saskatīja pussabrukušo aitu kūti un draudīgo žogu ar sargtorņiem. Joršs bija sēdējis starp iekšspārniem, kur lietus viņam nevarēja piekļūt, turpretī Erbrovs bija caurcaurēm samircis un ar pūlēm cilāja ūdens piesmagušos spārnus. Viņi nolaidās zemē pie mežiņa, kas ieskāva pļavu, kurā Joršs nesen bija atdzīvinājis žurku, un abi apspriedās, kā rīkoties. Joršs bija lasījis grāmatas par militāro taktiku un stratēģiju, tāpēc ar neslēptu lepnumu pavēstīja, ka viņam esot divi rīcības plāni: galvenais un rezerves. Galvenais plāns bū­tībā bija vienkāršs: klusākais un… ēēe… mazāk uzkrītošais no viņiem, proti, Joršs ielavīsies aitu kūtī, bet Erbrovs paliks stāvam sardzē un uzmanīs aizmuguri, novērsīs negaidītus uzbrukumus un gādās, lai netiktu nogriezti bēgšanas ceļi…

Joršs vēl nebija ticis līdz aitu kūtij, kad sāka gāgināt zosis. Ap­lokā līdzās greznajai, vīnogām apaugušajai Dragarnas un Strumača mājai trokšņoja četras zosis, kuru sniegbaltie spārni atspīdēja peļ­ķēs par spīti lietus un dubļu pelēkumam. Jo tuvāk Joršs gāja, jo skaļāk tās gāgināja. Elfs atcerējās lasījis, ka senatnes valdniekiem bijis paradums savās pilīs turēt zosis, kas lieliski brīdinājušas par zagļu un citu nelūgtu viesu ierašanos. Tagad lieku reizi apstipri­nājās, ka senatnes valdnieki bijuši gudri vīri. Dragarna un Stru­macis izskrēja pagalmā — vienos kreklos, kā no gultas cēlušies. Karavīri ar ieročiem rokās metās ārā no sargtorņiem. Visi brīdi raudzījās apkārt, pūlēdamies saprast, kāds ir trokšņa cēlonis. Tad sakustējās pūķis. Viņš pavēra rīkli, draudīgi ierēcās un izspļāva garum garu liesmu mēli, kas, šaudamas cauri lietus šaltīm, pārvērta tās garaiņu vālos. Visi metās bēgt: Dragarna skrēja visātrāk, kara­vīri mazliet atpalika, jo skriešanu apgrūtināja smagās bruņas un ieroči. Pēdējais gāzelēdamies joza tuklais Strumacis.

Vienīgi bērni palika ieslodzīti savā nožēlojamajā miteklī.

— Kāds ir rezerves plāns? — pieklājīgi apvaicājās pūķis.

Lai atslēgtu piekaramo slēdzeni, pietika ar Jorša domu (klakš).

Durvis atsprāga vaļā, un ducis pārbijušos, tālākajā kaktā saspie­dušos bērnu šausmu pilnām acīm uzlūkoja Joršu, taču vēl baiļpil- nākus skatienus viņi raidīja pāri slieksnim, kur bija samanāma Erbrova ēna.

— Es apčurājos, — žēlabaini nočukstēja viens no mazākajiem bērniem.

— Tas nekas, pareizi darīji, — viņu mierināja Kala. — Noču- rājies tu nebūsi tik garšīgs.

— Mani sauc Joršs, — stādījās priekšā elfs. Viņam jau bija ap­nicis uzklausīt labas veselības vēlējumus, tāpēc prātīgāk bija no­saukt saīsināto vārda formu.

Bērni joprojām, šausmu pārņemti, tupēja kaktā. Tagad pinkšķē- šana ieskanējās mazliet skaļāk un par kādu toni spalgāk.

- Pamēģini tu viņus nomierināt, — elfs teica pūķim.

Erbrovs apjuka un ņēmās steigšus pārcilāt dauzslāņainās atmi­ņas, tad viņa mute papletās smaidā, atklājot skatieniem dažus pārus ilkņu. Bērnu činkstieni un raudas ieskanējās vēl spalgāk.

— Izdomā ko labāku! — ievaidējās Joršs.

Pūķa smaids papletās platāks, un tagad kļuva redzami ari dzi­ļāk mutē novietotie pēdējie ilkņu pāri, kuri bija ne vien visgarā­kie, bet arī vislīkākie. Daži bērni metās zemē, izmisīgi lūgdamies, lai viņus neēd.

— Kas tās par muļķībām! Pūķi vispār neēd cilvēkus! — pacie­tību zaudējis, dusmīgi iesaucās Joršs. Viņš jau bija pamanījis, ka Rite pazudusi. Ātrāk vajadzēja nomierināt vismaz kādu no bērniem, citādi neizdosies noskaidrot, kur meitene palikusi.

Taču troksnis nerimās, taisni otrādi: raudas, brēcieni un šņuksti mijās ar lūgumiem pēc žēlastības. Tagad bērni lūdzās, lai pūķis viņus neēd un lai briesmīgais elfs nenogalina ar savu dusmu zibeņiem.

Joršs nezināja, ko iesākt. It visi paņēmieni, ko viņš mēģināja likt lietā, lai nomierinātu un apklusinātu bērnus — kliegt, vici­nāt rokas, aizdedzināt nelielo pie sienas piestiprināto lāpu — tos tikai sabiedēja vēl vairāk.

Beidzot baismīgs rēciens skaļumā pārspēja sīkaļu raudas un jauni liesmu uzplaiksnījumi izdzenāja tumsu. Gaisu piepildīja mazliet ap­sviluša cepeša smarža. Un tai pašā mirklī iestājās pilnīgs klusums.

— Kurš grib kādu gabaliņu ceptas zoss? — apvaicājās pūķis. — Zoss ir garda un trekna, bet jūs esat izkāmējuši un liesi. Vai tie­šām jūs domājat, ka es ēdīšu utainus kaulukambarus, ja tepat bla­kus ir aploks, kurā netrūkst ne vistu, ne zosu? Eu, jūs divi, jūs lielākie, — Erbrovs vērsās pie Kreska un Morona, — viens no jums lai atnes kādu nieku rozmarīna, bet otrs lai sagādā zarus iesmiem! Izcepsim arī pārējās zostiņas un ieturēsimies!

Viņš vēl nebija pabeidzis sakāmo, kad bērni jau metās ārā no aitu kūts, lai steigtos turp, no kurienes plūda brīnumaina silta ēdiena smarža. Kļūdīties nebija iespējams: tā varēja smaržot tikai gards gaļas gabals, kurā var iekosties un pēc brīža sajust, kā aizpildās izmisīgais tukšums, kā bēg izsalkums, bailes, ilgas un skumjas, kas vienmēr mājo tukšos vēderos.

— Tikai izsalkums ir spēcīgāks par bailēm, — paskaidroja pūķis. — Šis likums ir attiecināms uz suņiem, kaķiem, cilvēkiem, zelta zivtiņām, pūķiem un troļļiem; par elfiem šai sakarā nemāku neko teikt, jo nepazīstu viņus pietiekami labi.

Kala nesteidzās līdzi pārējiem. Viņa piegāja pie Jorša, dziļi ievilka elpu, nopūtās, norija kaklā sažņaugušos kamolu un stāvēja klusē­dama. Joršs nometās ceļos, lai viņa seja būtu vienā augstumā ar meitenes acīm.

— Uz kurieni aizveda Riti? — viņš klusi jautāja.

Kala nomierinājās, vēlreiz norija siekals un beidzot spēja atbil­dēt: — Uz Daligaru, viņu aizveda uz Daligaru. Dzirdēju, ka Dra­garna ar Strumaci par to runāja. Riti aizveda uz vietu, ko sauc par "vecās pils apakšzemes kambariem".

— Es zinu, kur tas ir, — teica Joršs, — arī es bērnībā esmu tur bijis.

Kala atkal norija žņaudzošu kamolu.

— Viņi teica… teica, ka… domāju, ka viņi grib nodarīt Ritei kaut ko ļaunu… Un Dragarna viņu sita… ļoti sita.

— Nebaidies, es tūlīt steigšos pie Rites. Nebaidies, viss būs labi.

Joršs to atkārtoja vairākas reizes: gribēdams nomierināt un

iedrošināt ne tikai Kalu, bet arī pats sevi. Viss būs labi, kā gan citādi.

Kala pamāja ar galvu, viņas acīs sariesās asaras, taču meitene savaldījās un neraudāja.

Joršs pagriezās, lai ietu ārā no kūts, un jau bija nostājies uz sliek­šņa, kad Kala kaut ko nočukstēja.

— Atvaino, ko tu teici? — viņš atskatījies jautāja.

Kala bikli pacēla kreiso rociņu, iepletusi visus piecus pirkstus, un atkal dziļi ievilka elpu.

— Paldies tev par manu roku, — viņa teica, un šoreiz to va­rēja sadzirdēt.

Kamēr Joršs bija runājies ar Kalu, Erbrovs Jaunākais jau bija veiksmīgi izrīkojis bērnus. Mazākajiem viņš bija licis iekārtoties siltumā un sausumā — mājiņā, kuru rotāja akmenī kalto zostiņu rinda un krāsainās sirdis un kuras durvis Dragarna un Strumacis bija pametuši līdz galam vaļā. Savukārt lielākie par spīti lietum palīdzēja pūķim tikt galā ar milzīgu iesmu. Dragarnas un Strumača mājā bērniem izdevās atrast no īstiem kviešu miltiem ceptu īstu maizi un vēl dzeltenu, īpatnēji smaržojošu dzērienu, kuru — kā zināja teikt viens no lielākajiem — sauca par alu. Vistu un zosu spalvas virpuļoja gaisā, un Joršs ar šausmām uzlūkoja nelaimīgos putnus, kuru dzīve tūlīt būs galā.

— Varbūt kāds grib zeltainās pupas? — viņš jautāja.

Neviens pat neatbildēja.

— Vii tiešām jūs reizēm ēdat cilvēkus? — pūķim jautāja viens no mazākajiem bērniem.

— Tikai izņēmuma gadījumos, — pašapzinīgi atbildēja pūķis. — Garša nav no labākajām, turklāt apavi rada liekus sarežģījumus…

— Varbūt tu varētu apēst Strumaci? — cerīgi prasīja mazais.

— To ļumīgo resnuli?— pūķis ieinteresēti apvaicājās.

— Pūķi neēd cilvēkus! Pūķi vispār nekad neēd cilvēkus. Nekad! — iekliedzās Joršs, nebūdams sajūsmā par pūķa izdarī­bām un runām.

Viņam izdevās panākt, lai skaļais bērnu pūlis pieklust.

— Es iešu uz Daligaru pēc Rites, — Joršs teica pūķim.

— Daligara ir tā jaukā pilsēta, kur strēlnieki visus apšauda ar bultām? Vai tu neiebildīsi, ja es labāk palikšu te un sargāšu bēr­nus? Viņiem var uzbrukt briesmas… nezinu… piemēram, bars atrie­bīgu zosu…

Joršs brīdi apdomājās.

— Tā ir laba doma. Paliec te un sargā bērnus! Var atgriezties karavīri un tie divi briesmīgie pieaugušie, kam bērni bija uzticēti. — Tad viņš pievērsās bērniem: — Kad es pārnākšu no Daligaras, visi, kuri vēlēsies, varēs nākt mums līdzi uz jūras piekrasti viņpus Tumšajiem kalniem.

Iepriekš viņam tas nebija ienācis prātā, taču tagad viņš skaidri zināja, kas darāms: kad Rite būs atbrīvota, viņš visus aizvedīs drošībā pie jūras.

— Jūrā ir gliemežvāki, kuros dzīvo gliemenes. Iespējams, glieme­nes domā un sacer dzejoļus, bet tās tik un tā drīkst ēst, — atcerējies reiz Monsera sacīto, Joršs gandrīz neviļus izrunāja šo domu skaļi.

Kala iesmējās. — Arī Rite tā teica, bet viņai to esot stāstījis tēvs.

— Zinu. Bet saki, cik ilgs ir ceļš līdz Daligarai? Vesela diena?

— Ja iesi kājām, laikam paies vesela diena, — atbildēja Kala. — Bet te ir arī zirgs. Strumacis pēdējoreiz atgriezās no Daligaras jāšus. Tagad zirgs ir piesiets aiz mājas.

— Labi, tad es jāšu. Un labāk pasteigties, kamēr arī tas zirgs nav izcepts ar rozmarīnu, — teica Joršs, uzmezdams skatienu pūķim un izbadušajiem bērniem. — Ej tagad arī tu… ej, apēd kādu ga­balu vistas gaļas.

— Kaut arī tā ir domājusi?

Joršs norija siekalas, lai apspiestu nelabumu, kas uzmācās no ceptās gaļas smakas. Viņš uzlūkoja meitenes iekritušos vaigus, tumšos riņķus ap acīm un kā skaliņi tievās kājas un nodomāja, ka nobeigtās vistas pārvērtīsies par spēku, par dzīvu miesu un asinīm.

— Jā, — Joršs pārliecināti atbildēja, — kaut arī tā ir domājusi.

Kala viņam uzsmaidīja un laimīga aizskrēja.

Joršs devās pēc zirga, — tas bija brīnišķīgs bēris lielām riekst- krāsas acīm. Elfs uzlika plaukstu zirgam uz pieres un sajuta, cik mīksta ir tā spalva. Caur plaukstu Jorša prātā ieplūda visdažādākās zirga izjūtas: skumjas ilgas pēc mātes un labajiem kumeļa laikiem, riebums un bailes, ko vienmēr iedvesuši segli un iemaukti, dus­mas un nogurums nebeidzamajā ceļā no Daligaras, kad seglos bija iesēdies tas smagais, riebīgais resnis, kurš ik pa brīdim laida darbā pātagu, un vēlēšanās šim resnim kārtīgi iespert.

— Labi, labi, — čukstēja Joršs. — Iztiksim bez iemauktiem un segliem. Mums, elfiem, tādi nav vajadzīgi.

Zirgs ieskatījās Joršam acīs un saprata, ka abi spēj sazināties ar domām un izjūtām. Joršs sēdās zirgam mugurā, un tas tūdaļ laidās auļos. Tas bija brīnišķīgi, šķita, viņš pats sakusis ar zirga spēku un ātrumu, — to varēja salīdzināt vienīgi ar lidojumu Erbrova mugurā, neko citu tik skaistu Joršs nekad nebija pieredzējis.

Kaut arī lietus aizvien vēl gāza, blāvajā rīta gaismā bija viegli saskatīt ceļu. Un nebija pienācis pusdienlaiks, kad jau bija sare­dzami draudīgie Daligaras mūri.