Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Vienpadsmitā nodaļa

Nevarēja teikt, ka Rite patiešām mācētu lasīt.

Un nevarēja teikt, ka lasītmācēšana patiešām būtu aizliegta.

Dragarna un Strumacis lasīt prata. To viņi darīja ar bezgalīgu lepnumu, patiesībā aiz iedomības vai pušu sprāgdami. Kad pie­nāca retie rīkojumi no Daligaras, viņi tos lasīja, lepni izriezuši krū­tis. Taču tiem ļaudīm, kas nekādi nebija saistīti ar grāfistes Pārvaldi, lasītprasme bija, tā sakot, nevajadzīga vai varbūt pareizāk būtu teikt — stipri nevēlama, jo tās noteikti bija aizdomīgas zināšanas. Arstridā, ciemā, kur bija piedzimusi Rite, drusciņ mācēja lasīt, un tur pat bija tāda kā skola. Arstridā bija brīnišķīgs ciems, ko no visām pusēm ieskāva ēdamā pārpilnība: no vienas puses bija upes foreles, no otras — dārza āboli. Pašā vidū bija sakņu dārzi, kur kašņājās vistas, bet aiz pakalna pļavās ganījās govis, un govis no­zīmēja pienu, kas vēlāk pārvērtās arī par sviestu.

Kad nevajadzēja zvejot foreles, lasīt ābolus, slaukt govis vai labot žogus, tas nozīmē, labi ja reizes divas gadā, ciema vecākais sasauca kopā bērnus un mēģināja tiem iemācīt alfabētu, kas bija vienīgā smalkā gudrība, ko mācēja viņš pats. Mācības notika trokšņaini un juceklīgi, audzēkņi smējās, ciema vecākais šķobīja jokainas grimases, bet visai šai jautrībai ātri pielika punktu bērnu mātes, kas sauca savas atvases mājās, jo atkal bija pienācis laiks slaukt govis vai lasīt ābolus. Vai kūpināt foreles. Vai bērt vīnogas uz smalkām restītēm, lai tās izkalstu un kļūtu par rozīnēm, ko pēc tam varētu pielikt mīklai, cepot medus raušus, kad pienāks zie­mas saulgrieži.

Burtus pazīt ciema vecākajam bija iemācījis kāds noslēpumains un leģendārs ceļotājs ar neizrunājamu vārdu, — tas bija iegriezies Arstridā dažus gadus pirms Rites dzimšanas un bija atgādājis uz ciemu zivju kūpināmo trauku, ko arīdzan apvija noslēpumi.

No juceklīgajām mācību stundām Rite bija paturējusi prātā četrus sava vārda burtus: RlTE.

R kā gardie Rauši un Rozes, jo arī rožu ziedlapiņas varēja mēr­cēt medū un gatavot no tām saldus kārumus.

I kā cepta Irbe. Pēdējo cepto irbi viņi bija ēduši dienu pirms tam, kad ciemā kā izbaduši vilki iebruka Daligaras kareivji un pie­prasīja gan visu to, kas ciema ļaudīm piederēja, gan to, kā viņiem nemaz nebija. Karavīri teica, ka cieminieki neesot nomaksājuši vecus nodokļus. Tas notika pēdējā vasarā. Bet pēc tam nākamajā ziemā ciemu nopostīja un Rites vecākus apcietināja. Pareizāk, otrādā secībā: vispirms apcietināja vecākus un tad nopostīja ciemu. Kad karavīri dedzināja ciema mājas, Rite jau bija nonākusi Bā­reņu namā, un par notikušo viņai pastāstīja Dragarna. Kad kara­vīri ieradās pirmoreiz — vasarā, viņi pieprasīja milzumu visa kā: labību, kas vēl nebija nopļauta, kūpinātas foreles tādos daudzu­mos, ko ciema iemītnieki nevarētu nozvejot un nokūpināt pat vesela gada laikā. Un to visu kareivji paģērēja grāfistes un tās Valdītāja un Tiesneša vārdā. Ciema vecākā tolaik vairs nebija, viņš bija nomiris iepriekšējā ziemā, neilgi pēc savas meitas kāzām, tāpēc ar kareivjiem cieminieku vārdā runāja Rites tēvs. Viņš teica, ka Daligaras grāfiste viņiem nekad neko nav devusi un arī viņi grāfistei neko nav parādā. Vēl viņš piebilda, ka var, protams, pie­prasīt nodevās kādu daļu no ļaužu labumiem, taču nedrīkst gribēt atņemt visu un prasīt vēl vairāk, nekā tiem jebkad piederējis. Tieši tad viens no kareivjiem, tāds liela auguma un iedomīga skata vīrs ar biezu bārdu, vērīgi nopētīja Rites tēvu un māti un pazina viņus: šie esot tie paši cilvēki, kas bijuši kopā ar elfu. Tie, kuri aiz­stāvējuši briesmīgo elfu, kurš bija postījis Daligaru pirms dau­dziem gadiem. Rite tam neticēja: nav iespējams, ka viņas vecāki būtu aizstāvējuši tik pretīgu radījumu, elfu. Tie noteikti bija ap­melojumi.

T kā Trekns piens un krējums. Un Tīri izēsti Trauki.

E kā Eļļa, kurā var cept pankūkas un citus gardumus. Visvai­rāk gardumu Rite redzēja toreiz, kad precējās Sīlija, ciema vecākā meita. Sīlijai mugurā bija brīnumskaista balta kleita ar izšūtiem ziediem, plīvuriem, mežģīnēm un skaisti izlocītu S burtu uz ņie­bura. Tais kāzās galdi vai lūza no ēdieniem, un Rite ēda tik daudz, ka viņai pat apsāpējās vēders un no trešā riekstu kūkas gabala va­jadzēja atteikties. Tagad, neapēsto kūku atceroties, acīs saskrēja asaras.

Ja Rite nepazītu četrus sava vārda burtus un vēl to, kurš bija ro­tājis Sīlijas kleitu, šis būtu bijis parasts rīts, kuru mazliet neparas­tāku padarītu tikai Daligaras amatpersonas ierašanās. Amatpersonas rati atveda pārtiku un kārtējos jaunos un gaidītos iemītniekus viesmīlīgajam Bāreņu namam. Jaunie un gaidītie iemītnieki bija divi sīki, kalsni, gaišmataini puikas, — pilnīgi noteikti brāļi, abi atļekušām ausīm un vasarraibumainām sejām. Puikas tupēja ratos starp dažādiem saiņiem un podiem, no kuriem vislielākais bija iespaidīgu izmēru vecs un netīrs vara katls. Lai arī šis trauks bija vecs, tomēr caurs tas nebija un droši vien bija atsūtīts no Dali­garas kā aizstājējs vēl vecākajam un neskaitāmas reizes labotajam un lodētājām katlam, kurā tika vārīta mūžīgā Bāreņu nama putra. Līdzās milzu katlam bija sakrauti lielāki un mazāki cieši aizvākoti grozi un kubli, un uz katra no tiem bija kāds uzraksts. Dragarna bija sajūsmā par savu lasītmāku un izmantoja katru iespēju ar to padižoties. Lai gan uzraksti patiešām bija noderīgi: nebūtu labi ielikt sieru tai pašā grozā, kurā iepriekšējā braucienā bijusi ieslodzīta dzīva zoss, jo, cik zināms, zosu mēsli un to smaka siera īpašības neuzlabo.

Pētot vezumu, Rites sirds piepeši nodrebēja. Uz vismazākā kub­li ņa bija uzraksts, kurā atkārtojās pieci viņai pazīstamie burti un viens svešs.

Nevarēja būt nekādu šaubu. SVIESTS.

Sviests bija visgardākā un dārgākā no visām ēdamlietām: balts kā piens, zeltains kā gaisma, maigs kā glāsts. Piciņu sviesta mamma vienmēr pielika biezputrai svētku dienās.

Sviests nozīmēja sapni par sātu, pārpilnību, agrāko dzīvi. Sevišķi veiksmīga un bagāta gada beigās sviestu lika arī pie īpašajiem cepumiem, ko cepa tikai uz ziemas saulgriežiem, lai nosvinētu brīdi, pēc kura gaisma pamazām sāk atgriezties.

Rite nespēja iztēloties, kāds varētu būt sods par sviesta nozag­šanu. Dragarna gan pratīs piemērotu sodu ne tikai izgudrot, bet arī izpildīt. Vai varbūt šāds pārkāpums pārsniegtu pat Dragarnas iztēles robežas? Varbūt cilvēks, kurš bargi soda pat tos, kas iemet mutē kādu nožēlojamu kazeni, nespēj iedomāties, ka viens no sīka­jiem zaglēniem varētu uzdrošināties pastiept rokas pēc vislielākā dārguma, pēc visreibinošākās baudas — pēc sviesta.

Mazākais no atvestajiem puikām sāka raudāt, un Dragarna pa­vēlēja, lai Rite to izceļ no ratiem. Taču viņa, būdama drausmīgi stulba un lempīga, kā vēlāk ilgi kliedza Dragarna, uzgrūdās liela­jam vara katlam, kas, baismīgi dārdēdams, novēlās zemē un izgāza no vezuma arī citus saiņus. Kad viss bija sakrauts atpakaļ, izrādī­jās, ka sviests ir pazudis. Dragarna pārmeklēja visu un visus — jo īpaši Riti, taču kubliņš ar sviestu bija izgaisis. Beigu beigās viss tika izskaidrots ar pārpratumu: varbūt sviests no Daligaras nemaz nebija atsūtīts. Riti vēlreiz pārmeklēja un drošības pēc kārtīgi nopēra. Ar to pašu šis negadījums tika uzskatīts par atrisinātu.

Jaunos Bāreņu nama iemītniekus sauca Sīrns un Satris. Kad pienāca vakars un abi puikas kopā ar pārējiem bija sadzīti vecajā, netīrajā aitu kūtī, asaras viņiem jau bija izsīkušas. Kresks un Mo­rons katram no bērniem, kā allaž, bija izdalījuši pa ābolam un putras devai, un tagad visi sēdēja zemē uz saviem apmetņiem un centās ēst pēc iespējas lēnāk, lai trūcīgās vakariņas tik drīz nebeig­tos. Rite ilgi visus vēroja: abus noraudājušos jauniņos, Kresku un Moronu, Kalu, pārējos. Tad apskatīja savus svaigākos, pēcpusdienā nopelnītos zilumus. Tad vēlreiz uzlūkoja bērnus un vēlreiz zilu­mus. Sīrns un Satris atkal ieraudājās, un Kala veltīgi centās viņus nomierināt. Kresks un Morons nikni uzbrēca, lai sīkaļas apklust, taču arī tas nelīdzēja, tieši otrādi. Kad Rite raudāšanu ilgāk vairs nespēja paciest, viņa piecēlās un, iekams Kresks un Morons pa­guva viņu aizkavēt, pazuda aiz durvīm. Kad viņa atgriezās, rokās viņai bija sviesta kubliņš.

— Lai jau izput! — viņa teica. — Īstenībā es to gribēju patu­rēt tikai sev, un es būtu to pelnījusi! Paskatieties, kādi zilumi… Zagt nav grūti, galvenais ir novērst uzmanību: kad katls rībēdams gāzās zemē, īsu mirkli visi skatījās tikai uz to, bet es sviestu paslēpu zem ratiem. Tas, kurš māk novērst cilvēku uzmanību, var darīt visu, ko iedomājas. Un veiklais var pagūt nočiept visu, ko vēlas. Es pati mācētu karalim no galvas nozagt kroni… Kad neviens uz ratiem vairs neskatījās, es paņēmu sviestu un paslēpu krūmos… bet tagad beidziet raudāt… katram tiks pa sviesta pikucim… uz putras… kā mājās… Ja es to sviestu ēstu viena pati, man pietiktu ilgam lai­kam un mani droši vien pieķertu…

Vispārēja sajūsma.

īsti svētki.

Gluži kā mājās gan nebija, tomēr vismaz šai vakarā bēdas un izsalkums bija uzvarēti. Pat Kresks un Morons bija tik pārsteigti, apmierināti un apbrīnas pilni, ka neiedomājās ar draudiem un sitie­niem atņemt pārējiem negaidīto dārgumu.

Raudāšana noklusa. Ari abi jauniņie, piespiedušies viens otram, bija nomierinājušies.

Ritei vēl un vēlreiz nācās skaidrot, kā pareizi zogams. Viņa pat pāris reižu to nodemonstrēja. Pēc tam kāds pajautāja, kā gan viņa sapratusi, ka tieši tai kubliņā ir sviests. Un Rite skaidroja ari to: trīsreiz S kā Saule un Siltums, 1, E un T no viņas pašas vārda un vēl viens nepazīstams, bet uzminams burts. Sie skaidrojumi izrai­sīja vēl lielāku apbrīnu nekā zagšanas pamatlikumu izklāsts. Izrā­dījās, ka visi vienmēr bija uzskatījuši, ka lasīšana ir… nu, kā lai saka… burvestību paveids. Parastiem cilvēkiem nesasniedzama un neizprotama noslēpumaina māksla, kas vienmēr dalīja un dalīs pasauli divās daļās: tajos, kuri burtus pazīst un savā ziņā uzskatāmi par augstākas kārtas būtnēm, un tajos, kuri burtus nepazīst un ne­kad nepazīs. Tad Rite, notupusies uz netīrās klona grīdas, vēl un vēlreiz vilka piecus burtus, un šī maģija kļuva sasniedzama visiem. Labi, ka viņa mācēja ne tikai sava vārda burtus, bet arī to, kurš bija izšūts uz ciema vecākā meitas kāzu kleitas, jo arī abi jauniņie vairs neraudāja un ar pirkstu zīmēja uz grīdas līkumotu S burtu, atklājuši, ka tieši ar to sākas abu vārdi. Vēl Rite atcerējās A burtu, ar kuru sākās Arstridas vārds, un nu jau burti bija veseli seši.

Visi rakstīja ilgi un tikai tad likās gulēt, un Ritei nez kāpēc šķita, ka uz klona grīdas zīmētie burti ir bijuši ļoti svarīgi, pat sva­rīgāki par sviesta gabalu. It kā rakstu zīmes vilkdami, viņi visi būtu kļuvuši mazāk nožēlojami.

Beigu beigās viņi nopūta sveci un ļāvās miegam.

Tikko Rite aizvēra acis, aiz plakstiņiem visu piepildīja košs za­ļums ar sarežģītām zelta līčloču vijām.