Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Otrā nodaļa

Saule nāca pār rītausmas sārtumu. Caur senajām dzintara rūtīm ieplūda gaisma, un visa bibliotēka pielija ar zeltu.

Elfs Jorškrunskvarkljolnerstrinks pamodās un izstaipīja savu stūraino pusaudža augumu.

Pūķis vēl gulēja. Dzintara rūtis vieglītēm vibrēja no viņa vien­mērīgajiem krācieniem, drebinot gaismas atspulgus uz sienām, līdzīgi kā viegla brīze liek virmot rāma dīķa virsmai. Elfu puika piecēlās un nopurināja no sevis simtiem zilu un zeltainu tauriņu, kas naktīs viņu apsedza un sildīja ar savu maigo siltumu.

Nevarēdams izlemt, ko īsti vēlas brokastīs, viņš labu brīdi stā­vēja pie visdažādāko augļu pilnajiem vīteņaugiem, kas bija ietinuši senās arkas. Vieglo zemeņu saldmi kopā ar apelsīnu aso spirdzī- gumu? Nē, brokastīm nederēs. Labāk vīģu izteikto saldumu kopā ar sārto vīnogu svaigo un saldi apaļīgo garšu. Stipri labāk. Un arī krāsas būs daudz saderīgākas. Gaiši sārtais ar tumši zaļo. Dzintara šķīvī šie toni tīkami kontrastēs.

Tā bija īsta veiksme, ka viņam kādā senā grāmatā bija gadījies atrast daudzaugļu vīteņu sēklas un to audzēšanas pamācības. Gaisā vēdīja viegli un gardi augļu aromāti. Elfs nopūtās. Viss bija tik pilnīgs. Tik patīkami pilnīgs. Tik nevainojami pilnīgs. Tik nesalīdzi­nāmi pilnīgs. Nenoliedzami pilnīgs. Nenovēršami pilnīgs. Truli pil­nīgs. Neciešami pilnīgs.

Pūķis atgādināja krācošu pauguru, un viņa milzīgās miesas aiz­ņēma galvenās zāles lielāko daļu. Pelēkās un sārtās zvīņas mijās, veidojot sarežģītus cilpu un vijumu rakstus. Aste bija saritināta kā resnas auklas tinums. Pagājis garām pūķim, Joršs piegāja pie kokgriezumiem rotātajām ārdurvīm un piesardzīgi tās atvēra. Kaut arī gluži bez skaņas tas neizdevās, pūķis tomēr nepamodās.

Laukā pūta vējš. Tālumā apvāršņa līnija nošķīra no debesīm drūmu, baltās putās sakultu jūru. Debesīs riņķoja kaijas. Joršs ieel­poja vēja atnesto jūras smaržu, apsēdās un vēroja kaijas. Vējš puri­nāja viņa matu cirtas. Elfam aiz muguras Tumšo kalnu augstākās virsotnes slēpās mākoņos. Jūras sāļā smarža sajaucās ar priežu aromātu. Joršs aizvēra acis un sapņoja par jūru. Kaut viņš varētu tai pieskarties. Sajust uz sejas putu šļakatas. Sajust uz lūpām sāļumu. Viņš sapņoja par baltajiem viļņu kupriem. Ilgojās kuģot jūras plašumos, rāpties kalnos, šķērsot pilsētas, brist pāri upēm. Ilgojās sajust zem kājām zemes apaļumu, ejot arvien uz priekšu soli pēc soļa, dodoties noskaidrot, kāda tad īsti ir šī pasaule.

Piepeši rīta klusumu satricināja pūķa balss: — Ak, bezgodīgais jaunekli, kā gan tu spēji būt tik cietsirdīgs pret vecu, slimu pūķi un atstāt šīs duravas pusvirus stāvam, lai aukstie vēji iekšā brāztos un manus stīvos, reimatisma nomocītos kauliņus saldētu? Vai tu, nelaimīgais, vairs neatģiedi, ka caurvējā manu pauri sāpes kā cie­šas maigles žņaudzī?… Tu, bezsirdi, vairs neatgādājies, ka man kaitē tās dzestrās gaisa strāvas, kas pār slieksni pūš un mani saldē… Le­dainās strāvas no klinšu aizām, no mironīgām dzīlēm…

Elfs atvēra acis. Un skumji nopūtās. Reiz pirms trim gadiem viņš bija ieminējies, ka derētu nokāpt no kalniem un noskaidrot, kā jūra izskatās tuvumā. Nepaietu ne puse dienas, kad viņš jau būtu ticis līdz jūrai un atgriezies atpakaļ. Taču pūķis, par šo ieceri pa­dzirdējis, vaimanāja vienpadsmit dienas no vietas. No lielas rau­dāšanas, kam par iemeslu bija šausminošā doma, ka elfs varētu viņu pamest uz mūžīgiem laikiem, pūķim piemetās deguna blakus- dobumu iekaisums, kas pēcāk saasinājās un izsauca arī abu ausu iekaisumu, kurš savukārt izraisīja briesmīgus galvas reiboņus un no kura nabaga pūķis tā ari nekad vairs īsti neatlaba, — ausu vaina atgriezās atkal un atkal, īpaši vējainās dienās. Un tais brīžos, kad uzmācās reiboņi, pūķis jutās tā, it kā viņa kuņģis paceltos un iestrēgtu kaut kur starp rīkles galu un labo ausi, reizēm arī starp rīkles galu un kreiso ausi, bet biežāk tomēr tas iestrēga pie labās…

Joršs atkal nopūtās.

Bērnībā viņš bija devis zvērestu, ka vienmēr rūpēsies par pūķi. Vienmēr. Mūžīgi mūžos.

Tagad viņš laipni apvaicājās, vai pūķis nav izsalcis.

Par atbildi atskanēja ilgas gaudas, kas pauda garīgas ciešanas. Bezkaunīgais jautājums bija aizvainojis pūķi. Izsalcis? Viņš? Vai tad sasodītais elfs ir aizmirsis, ka nabaga pūķi nomoka smaganu nieze, slikta elpa, zarnu kūtrums, nelāgas atraugas un dūrēji otrajā, trešajā un sestajā labās puses starpribē, nemaz nerunājot par ža­gām? Kā gan viņš, nabaga vecais pūķis, tik daudzu ligu mocīts, varētu sajust izsalkumu? Šādas iedomas bija vienkārši smieklīgas un aizskarošas.

— Tātad brokastis tu nevēlies? — jautāja Joršs.

Šoreiz pūķa gaudas sadrebināja dzintara rūtis tā, ka gaismas atspīdumi uz sienām saviļņojās kā jūras bangas. Kā gan viņš, sa­sodītais elfs, spēj būt tik nekrietns, tik ļauns un ierosināt nabaga pūķim mērdēties badā? Ja viņš, nabaga pūķis, paliek bez ēdiena ilgāk par divām dienas divpadsmitdaļām, viņam starp kuņģi un barības vadu ikreiz sākas dīvainas kontrakcijas un šķiet, ka tur cits pēc cita pārsprāgst nelieli burbulīši, nemaz nerunājot par dū­rējiem piektajā, vienpadsmitajā un divdesmit sestajā kreisās pu­ses starpribē…

Joršs uzdrošinājās iebilst, ka viņam gan allaž liecies, ka pūķiem ir tikai divdesmit četri pāri ribu. Bet pūķis sāka raudāt, jo neviens vinu nemīlot.

Elfs smagi apsēdās zemē un satvēra galvu rokās. Tad atcerējās savu zvērestu: viņš vienmēr rūpēsies par pūķi, vienmēr! Viņš piecēlās, vispirms piepildīja trauku ar sārtām zemenēm, tām pāri uzbēra saujiņu sārtu vīnogu un pievienoja šķēli sārtas melones, cerēdams, ka šis salikums tiks atzīts par labu. Žēlabas aprāvās. Salikums bija atzīts par labu. Sārtā krāsa vienmēr iedarbojās. Durvis bija pali­kušas vaļā, un no āra ieplūda vēja brāzma, ko telpas izliekums pārveidoja par maigu dvesmu, kura lika ieskanēties pie griestiem piestiprinātajām stabulēm. Alu piepildīja maiga melodija.

Viss bija tik sasodīti pilnīgs.

Pēc brokastīm pūķis atkal iesnaudās, un viņa krākšana pār­māca mūziku.

Beidzot varēja mierīgi palasīt. Jau trīspadsmit gadu Joršs bija pavadījis, gandrīz nekad neiziedams no bibliotēkas, kur mājoja kopā ar neskaitāmiem tauriņiem un pūķi, kurš bija bezdibenīgas garlaicības iemiesojums un kura prāts gāja mazumā dienu no die­nas, aizklīstot vecišķa saguruma labirintos un atstājot aiz sevis vie­nīgi arvien lielāku īgnumu un untumainību.

Toties Joršs varēja lasīt. It visas zinības, ko reiz bija izdibinājusi un sakrājusi cilvēce un elfu cilts, seno karaļvalstu vēsture, dižāko valdnieku vārdi, vēstījumi par orku postošo iebrukumu, tāpat it visas herboloģijas, astronomijas un fizikas gudrības glabājās šajā bibliotēkā. Grāmatu pēc grāmatas, plauktu pēc plaukta Joršs bija lasījis, pētījis, kārtojis un kataloģizējis, apgūdams telpu pēc telpas, stalaktītu pēc stalaktīta. Droši vien itin neviens ne no elfu cilts, ne vēl jo vairāk no cilvēku dzimuma nekad nebija pat attāli tuvo­jies viņa zināšanu līmenim. Varbūt pat tai tālajā un laimīgajā zelta laikmetā, kad gudrie vīri te ieradās tik kuplā skaitā, ka bija nepie­ciešams aizliegt spļaudīties, bibliotēkā nebija valdījusi tik ideāla kārtība. Sakārtots vēl nebija tikai pēdējais plaukts, kas atradās pavisam niecīgā kambarītī pašā bibliotēkas dienvidgalā, vistālāk no lielās zāles, kurā krāca pūķis. Šī niecīgā telpa bija tik šaura, un stalaktīti un stalagmīti tajā slējās tik cicši cits pie cita, ka pat Joršs tajā tik tikko spēja iespraukties.

Pārliecinājies, ka pūķis guļ, Joršs devās uz šo kambari, pa ceļam saceldams tauriņu mākoņus, kas iztraucēti uzvirpuļoja ap ziedu pilnajiem vlteņiem. Vienīgajā plauktā glabājās kāda vēstures grā­mata, dižā Ardvina kārtējā biogrāfija un kāds darbs par zooloģiju, taču tas acīmredzot bija veltīts izdomātiem dzīvniekiem, jo uz vāka bija uzzīmēta tāda kā kārna, dzeltenbrūni plankumaina govs ar neiedomājami garu kaklu un vēl kāds dīvains, pelēks radījums ar garum garu, līdz pakausim augšup atliektu degunu un milzonīgām, plandošām ausīm. Vēl te bija novietoti ierastie elfu astronomijas pētījumi, kāda cilvēku astroloģijas grāmata un vecs pergamenta ritulis, ko pelējums bija sabojājis tiktāl, ka tas bija pārvērties par neatritināmu un nesalasāmu salipušu vīstokli. Trīspadsmit gadus veikdams bibliotekāra pienākumus, Joršs bija iemācījies restaurēt senos pergamentus, un šim darbam bija nepieciešams tikai laiks, tvaiki un saldo mandeļu eļļa. Tas viss bija pieejams neierobežotā daudzumā: bibliotēku apsildīja pazemes vulkāna garaiņi, saldās mandeles auga pie bibliotēkas rietumu sienas, bet laika Joršam bija tik daudz, ka viņš nezināja, ko ar to iesākt, un ikviena nodarbe, kas palīdzēja to aizpildīt, bija īsta svētība. Joršs klusībā prātoja, ko gan viņš iesāks, kad viss lasāmais tūdaļ būs izlasīts, viss izzinā­mais izzināts, viss kārtojamais un kataloģizējamais sakārtots un iegrāmatots. Kā gan viņš spēs aizvadīt garās dienas, kā spēs neno­slīkt: skumjās? Bieži vien viņam vajadzēja pielikt visus spēkus, lai domas netrauktos pie mednieka un sievietes. Kas zina, vai viņi vēl dzīvi. Droši vien abi apprecējušies. Varbūt viņiem ir bērni, un varbūt viņi tiem stāstījuši par Joršu. Varbūt viņi tikai gaida, līdz bērni paaugsies, un tad visi ieradīsies viņu apciemot. Bet varbūt viņi nav varējuši nevienam stāstīt, ka iepazinuši īstu elfu. Un var­būt arī viņiem ir pārāk bīstami atgriezties šurp. Varbūt Joršs par mednieku un sievieti nekad vairs neko neuzzinās.

Nedrīkstēja par viņiem domāt. Tas bija pārlieku sāpīgi.

Elfs ķērās pie darba. Vispirms pamērcējis sapelējušo pergamenta rituli mandeļu eļļā, viņš to uzsprauda uz nūjas un pastiepa virs krātera. Viņš nebija piesējis pergamentu pie nūjas, jo, kaut arī ne­spēja ar domas spēku likt priekšmetiem pacelties un turēties gaisā, viņam tomēr bija pa spēkam noturēt tos līdzsvarā. Tvaika mutuļi kāpa augšup un sitās sejā. Tagad vajadzēja tikai nogaidīt.

Joršs ērti apsēdās krātera malā zem ziedlapiņu lietus straumēm un ciešāk satvēra rokās nūju. Tā bija raupja un punaina. Savulaik tā bija piederējusi medniekam. Joršs aizvēra acis, un viņu pārskaloja atmiņas. Kopā ar atmiņām uzplūda skumjas. No paša mammas viņa atmiņā bija saglabājies vien tikko manāms gaismas atmirdzē- jums, smaida atspulgs, balss atskaņa. Vecomāti gan viņš atcerējās skaidri, un atmiņa vienlīdz labi bija saglabājusi gan viņas skum­jas, gan visu, ko viņa bija mācījusi. Un pēc tam nāca viņi, Sajra un Monsers, viņu abu prieks, viņu drosme…

Joršs atcerēdamies pasmaidīja, bet tad visam pāri vēlās skum­jas un smaids nozuda, līdzīgi kā pazūd zaļa zāle, iestājoties salam. Viņu pārņēma ilgas pēc draudzības, pēc mīļuma un vēl pēc kādas netveramas un netaustāmas jutoņas, ko bija grūti raksturot. To varētu nosaukt par gatavību pārsteigumam, par iepriekšnepare- dzamību. Kad tu, no rīta piecēlies, nezini, ko piedzīvosi līdz vaka­ram. Jo vienmēr var notikt viss iespējamais un neiespējamais.

Ik dienas var mīties bailes, cerības, izmisums, izsalkums, laime un prieks.

Taču tagad viņa dienas bija gluži vienādas no rīta līdz vakaram, gadu pēc gada, gan ziemu, gan vasaru, tās rindojās nebeidzamā un vienmuļā virknē, ziedlapiņu un sārtas pilnības aizpildītas.

Cerības kaut uz vissīkāko nepilnību ar katru dienu kļuva aiz­vien tālākas un nesasniedzamākas, kā mirāža. Pat atmiņas par dub­ļiem, lietu un mokošo izsalkumu viņu pildīja ilgām. Bet patiesībā Joršs ilgojās pēc viņiem — pēc Sajras un Monsera, pēc sievietes un vīrieša, kas viņu bija atraduši, izglābuši, pavadījuši tālajā ceļā un mīlējuši. Jā, patiešām, ja tā labi padomā, viņš nebūt neilgojās pēc nepilnībām.

Viņš ilgojās pēc Monsera un Sajras.

Viņš ilgojās pēc brīvības.

— Ko dari, jaunekli? — apvaicājās pūķis.

— Neko īpašu, — atbildēja elfs.

— Tad jau tu tiklab ar to varētu nodarboties te, man blakām? Tad man nebūtu vientulībā jāsmok un mēs varētu arī kādu labu grāmatu palasīt, kaut arī mēs jau izlasītu pie malas nolikām to stāstu par daiļo princesi, kas apprecēja burvīgo princi, kurš ma­zotnē bija nozaudēts un svešu ļaužu uzaudzināts tā, ka visi do­māja, ka viņš nemaz nav karalisku asiņu…

Acīmredzot, kad pūķi nodzīvojuši vairāk par diviem gadu tūk­stošiem, to prāta spējas satriecoši sarūk. Katrā ziņā šis pūķis vairs neatcerējās pat savu vārdu. No visām vecuma plānprātības izpaus­mēm elfam šī bija šķitusi visbriesmīgākā. Taču tā viņš bija uzska­tījis tikai pašā sākumā, kad vēl nebija saskāries ar pūķa kaislību pret mīlestības romāniem. Ne jau visi romāni par mīlestību pū­ķim gāja pie sirds. Viņam derēja tikai visnejēdzīgākie.

— Es te pabeigšu un tūlīt nākšu, — apsolīja elfs.

Tvaiki jau bija atmiekšķējuši pelējumu. Joršs sāka pamazīti- ņām tīstīt vaļā pergamenta vīstokli. Viņš ritināja to lēni un rūpīgi, visu ieziezdams ar mandeļu eļļu, lai varētu trauslās lapas nesabo­jātas atlipināt citu no citas.

Vēl mazliet, un būs salasāms virsraksts.

Pūķis, aizvainots un pacietību zaudējis, vēlreiz noprasīja, ar ko elfs tur nodarbojas. Bet Joršs 10513111 jau atšifrēja virsrakstu: Dracos, kas trešās rūnu dinastijas valodā nozīmēja Pūķi. Grāmata par pū­ķiem! Viņš vēl nekad nebija redzējis nevienu grāmatu par pūķiem.

Bibliotēkā glabājās piecsimt divdesmit trīs tūkstoši astoņsimt divdesmit sešas grāmatas, kurās aplūkotie jautājumi sniedzās no astronomijas līdz alķīmijai, no meteoroloģijas līdz ģeogrāfijai, tāpat neaizmirstot pamācības veiksmīgai zivju zvejai un melleņu konservēšanai spirtā, un starp šiem pieminētajiem tūkstošiem bija arī tūkstoš simt pieci sēņu ēdienu recepšu krājumi un astoņ­padsmit tūkstoši četrsimt trīsdesmit seši mīlas romāni, kas visi kā viens varētu sacensties par gadu tūkstoša vismuļķīgākā sacerējuma titulu. Taču nebija itin nevienas grāmatas par pūķiem.

Sākumā brīnījies, vēlāk Joršs bija sapratis. Bibliotēkā droši vien bija glabājies dučiem vai pat simtiem grāmatu par pūķiem, taču kāda noslēpumaina un neizdibināma iemesla dēļ pūķis nebija gri­bējis, lai kāds varētu tās izlasīt, un tāpēc bija visas iznīcinājis.

Pūķis atsāka vienmuļās žēlabas par mokošo vientulību, vēder­graizēm un dūrēju kreiso sānu piektajā starpribē, kas pa mugur­kaulu izplatoties līdz pat simt piecdesmit septītajam skriemelim… Bet tad viņš aizmiga, un bibliotēku piepildīja rāma krākšana.

"Pūķiem (Dragosaurus Igniforus) ir simt piecdesmit seši mugur­kaula skriemeļi," vēstīja pirmais grāmatas teikums. Trešās rūnu dinastijas rakstu zīmju atšifrēšana Joršam nevedās pārāk raiti, tomēr pamazām vārdu pa vārdam viņš lasīja tālāk.