Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Devītā nodaļa

Vienīgā drakonoloģijas rokasgrāmata patiesi bija nepilnīga, tajā trūka pārāk daudzu faktu. Jaunekļa zināšanas par pūķiem bija pārsteidzoši aprobežotas, nepietiekamas, trūcīgas un nožēlojamas kā koku lapas ziemā vai āboli neražas gadā. Liekot lietā bezgalīgo pūķiem piemītošo pacietību, vajadzēja vēlreiz visu skaidrot no paša sākuma.

— Caur olu? — Joršs bija apstulbis.

— Cauri biezajai olas čaumalai, — pacietīgi apstiprināja pūķis. Pūķu pacietība ir plaša kā visplašākās kalnu pļavas, turpretī šī jaunekļa prāta spējas šķita šauras kā tumšs patrepes kambarītis, kurā var turēt vienīgi slotas. Pūķis bija neizpratnē, viņa atmiņā glabājās kādas grāmatas paustie kategoriskie apgalvojumi, ka elfi esot atjautīgi un gudri. — Kāda cita iemesla dēļ tad, tavuprāt, pūķi tik daudzus gadus sēž uz olas?

— Lai to sildītu. Tāpat kā putni, — atbildēja Joršs.

Šis bezkaunīgais salīdzinājums sastindzināja pūķi, likās, viņam uzvēlusies vesela kupena ledaini auksta sniega. Pat astes zvīņas sašutumā saslējās. Kā putni? Ko viņš uzdrošinās? Viņa dzemdinā- tājs un dzemdinātāja dzemdinātājs tamlīdzīgu apvainojumu būtu nomazgājuši ar asinīm. Pareizāk, ar uguni. Labāk mazliet uguns un mazliet rozmarīna. Jauneklis izskatās apetītelīgs. Nē, nē un vēl­reiz nē. Nemūžam nedrīkst izcept to, kurš izklaidējis, sildījis un kopis tavu dzemdinātāju, bet tevi pašu dabūjis ārā no čaumalas un iemācījis tev lidot, to nedrīkst, lai arī cik nekaunīgas nejēdzī­bas šis radījums runātu vai domātu. Pūķis nopūtās un atkal ķērās pie skaidrošanas. Balss skanēja klusi un rāmi, apliecinot, ka viņa pacietība, lai arī smagi pārbaudīta, tomēr ir neizsmeļama, jo pūķu pacietība ir tikpat bezgalīga kā to skaistums, pieticība un gudrība. Pūķis paskaidroja, ka putni ir putni, bet putna smadzenes vien­mēr ir putna vai, precīzāk sakot, vistas smadzenes. Arī ērgļiem ir vistas smadzenes. Lepns skatiens un bezdibenīgs stulbums. Putns savu pēcpusi tur uz olām, jo, būdams putns un tātad neglābjami dumjš, tas nav spējīgs izgudrot citu paņēmienu, kā uzturēt olās vajadzīgo temperatūru. Bet viņi ir pūķi. Pūķi, p-ū-ķ-i. Vai neat­tapīgajam elfu jauneklim šis jēdziens ir skaidrs, vai būtu vēlams drusku palēkāt, skandējot šo vārdu pa zilbēm un stulbi smaidot? Labi, ka nevajag. Tātad, ja olu vajadzētu tikai sildīt, viņi, būdami pūķi, pūķi, aprēķinātu nepieciešamo temperatūru un nepiecie­šamo sildīšanas laiku un panāktu, lai viss notiek, izmantojot deg­šanu, refrakciju, seismiskos tvaikus vai tamlīdzīgi. Viņi nedodas pētīt universu un ar savu klātbūtni uzlabot pasauli, bet tā vietā gadiem ilgi tup uz olas tikai tāpēc, ka perēšanas laikā domas vis­tiešākajā ceļā tiek nodotas no vecā pūķa jaunajam pūķim. Nē, pūķi nedomā ar pēcpusi. Lieta tāda, ka pūķu reproduktīvā sistēma ir zelta vidusceļš starp feniksu vairošanās paradumiem un tiem, kuri raksturīgi elfiem, vistām, cilvēkiem, suņiem, kaķiem, kanārijput­niņiem, delfīniem, pingvīniem un haizivīm… jā, protams, pats par sevi saprotams, arī tauriņiem, taču, ja Joršs izbeigtu viņu pārtraukt katra vārda galā, skaidrojumi noteikti ritētu uz priekšu daudz rai­tāk. Jā, starp citu, vai gan elfs nebija iedomājies uzņemties pie­nākumu mācīt viņam daiļrunas mākslu? Nu re, valoda viņam jau piemīt viskrāšņākajās formās, tāpēc elfs varētu pastāvēt klusu un šo krāšņumu bijīgi izbaudīt! Tā, pie kā viņš palika? Cik riebīgi irtā pārtraukt runātāju. Vienkārši neciešami. neciešami! Vai viņš jau pieminēja acīm redzamo patiesību, ka pūķi ir neaprakstāmi brīnišķīgi, ka tic ir dižākais dabas meistardarbs un visas radības kronis? Nebūtu labi, ja viņš, nemitīgi un bezkaunīgi pārtraukts, aizmirstu pieminēt šo būtisko patiesību. Kas viņam iemācīja runāt? Skaidrs, ka viņa dzemdinātājs, kurš gan cits? Jauneklim gan pieklātos teikt "viņa diženība godātais dzemdinātājs". Tātad valodu viņš apguva nepastarpināti no sava dzemdinātāja atmiņas. Vecais pūķis sakoncentrējas, viņa smadzenes saslēdzas ar jaunā pūķa smadze­nēm un nodod tām visas savas zināšanas un atmiņas. Tāpēc jaun­dzimušais pūķis, tikko izkāpis no olas un iemācījies lidot, jau ir, kā lai to labāk pasaka… nu jā, visprecīzāk būs teikt: pati pilnība.

Viņš runājot citādi nekā viņa diženība godātais dzemdinātājs? Labi, labi, ja Joršs grib, tad drīkst viņu saukt vienkārši par Erbrovu Veco, lai gan šādā apzīmējumā neizskan pietiekami daudz cieņas. Tātad par runas veidu… Pūķi runā tai pašā valodā, kuru lieto cil­vēki, bet cilvēku valoda, paaudzēm mainoties, nedaudz pārveido­jas. Pūķa mūžs ir garš. Kad pūķis perē un attiecīgi jau ir vecs un noguris, viņš atgriežas pie savas pirmās valodas, pie tās, kuru apgu­vis bērnībā, un Erbrova Vecā gadījumā tā bija otrās rūnu dinasti­jas valoda. Savukārt viņš, Erbrovs Jaunākais, runā tai mēlē, kādā viņa dzemdinātājs runāja neilgi pirms perēšanas, proti, mūsdienu valodā.

— Labi, sāksim vēlreiz no sākuma, — teica pūķis. — Pūķu repro­duktīvā sistēma ir zelta vidusceļš starp fēniksu vairošanās paradu­miem un tiem, kas raksturīgi elfiem. Vai tu pazini kādu fēniksu? Nē? Skaidrs, ka nē. Pēdējie fēniksi dzīvoja laikā starp trešo rūnu dinastiju un vidējo ēru, bet jūs, elfi, nabadziņi, nepārmantojat savu senču pieredzi. Katrs fenikss ar uguns palīdzību vienmēr atdzemdi- nāja pats sevi, allaž vienu un to pašu personu. Saproti, uguns viņiem bija kā filosofu akmens, mūžīgas jaunības nodrošinājums. Katrs fēnikss bija nemirstīgs, līdz uzradās kāds, kas apgrieza tam kaklu un izcepa ar rozmarīnu. Par laimi, ceptā veidā viņi bija gar­šīgi un arī rozmarīna netrūka, tā nu mums izdevās šos iznīdēt.

— Jūs viņus iznīdējāt? Jūs iznīdējāt fēniksus? Fēniksus, kuri bija nemirstīgi? Bet jūs… jūs viņus… jūs… iznīdējāt…

Kas nu tam jauneklim bija lēcies? Viņš piepeši izskatījās satriekts, sāka raustīt valodu, bet tad apklusa pavisam. Stāvēja bāls un bli­sināja acis. Likās, viņš ir iesviests aukstā ūdenī. Turklāt tik smagi elsoja! Tad puika spēra soli atmuguriski, viņa basā kāja paslīdēja uz pusnoskrubināta putna kaula, un viņš krita, ar pēcpusi iesēz- damies tieši biezajā putnu mēslu kārtā.

Varbūt gudrība ir raksturīga tikai daudz lielāku vecumu sasnie­gušiem elfiem?

— Vai tu jūties labi? — apvaicājās Erbrovs.

— Jūs iznīdējāt… — elfs izstostīja. — Kā jūs varējāt?

— Nebija nemaz tik grūti. — Tīkamās atmiņas pūķi aizkustināja. Patiesībā tās nebija viņa paša atmiņas, viņš tās bija pārmantojis no sava dzemdinātāja, taču mutē tik un tā saskrēja siekalas. — Piemetām kādu lauru lapu, pārkaisījām ar jūras sāli. Cept vaja­dzēja tikai īsu brīdi, līdzīgi kā zivis.

— Tie droši vien bija brīnišķīgi putni!

— Pareizi. Zemenes arī ir brīnišķīgas ogas, un tieši tāpēc mēs tās ēdam. Fēniksi bija neiedomājami truli bezsmadzeņu radījumi, dumjāku putnu par tiem pasaulē nekad nav bijis. Un, ja kāds pie­dzimst tik absolūti stulbs, tad nedrīkst žēloties, ka viņu iznīdē. Fē- niksiem rūpēja tikai astes spalvu krāsas un krunciņas zem acīm. Tādu trulumu ir grūti iztēloties, tas jāpieredz pašam.

Pūķis mirkli pieklusa un turpināja: — Saruna ar fēniksu jeb­kuru gudrāku radību varēja iedzīt izmisumā. Tas bija kā stāvēt pļavā, kur zāle nokaltusi, bet puķes nekad nav ziedējušas. Pat atceroties vien mani pārņem izmisums. Patiesībā mēs rīkojāmies žēlsirdīgi, atbrīvojot viņus no eksistences mokām. Tie uzpūtīgie ķēmi bija gatavi dzīvi lēkt ugunī, lai tikai nevajadzētu novecot. Saproti, no liesmām nepiedzima jauns fēnikss! Atdzima tas pats dumjais tītars, kam galvā vienas vienīgas muļķības!

Pūķis nopūtās. — Suņiem, kaķiem, kanārijputniņiem, vistām, elfiem, mežacūkām un, ja tā labi padomā, arī tauriņiem vairoša­nās sistēma ir citāda. Tiem visiem ir tēvs un māte, kas savienojas un rada vienu, divus vai piecus bērnus, bet trušu gadījumā pat vienpadsmit vai piecpadsmit bērnu. Un neviens no šiem bērniem nav ne tēvs, ne māte. Tās ir pilnīgi jaunas būtnes, kas varbūt man­tojušas tēva degunu, vecāsmātes acis, mammas kājas īkšķi un otras vecāsmātes dzerokļus. Katrs bērns ir jauna, unikāla un neatkārto­jama būtne un visas gudrības sāk mācīties no nulles. Tam jāiemā­cās mutiskā un rakstiskā saziņa, jāiemācās čurāt īpašā traukā un nekakāt savā guļvietā, viss tiek apgūts mācoties. Saproti? Starp citu, ja jau mēs runājam par ekskrementiem, vai tu, puikiņ, zini, kur sēdi?

Puikiņš droši vien bija sasitis galvu. Jau bērnībā. Pret kaut ko ļoti cietu. Un galvu noteikti bija sasitis arī tas, kurš rakstīja, ka elfi esot visattapīgākās būtnes pasaulē.

Joršs pamāja. Viņš ļoti labi zināja, kur sēž.

Smagi uzsvempies kājās, viņš devās ārā no alas, kur netālu no ieejas bija prāva ūdens lāma, kurā varēja nomazgāties. Pūķis vi­ņam sekoja.

No vienas puses Joršs jutās atvieglots, bezgalīgi atvieglots. Taču no otras — sajūta bija gaužām dīvaina. Kā lai to pasaka… Patie­sībā likās… nu, jā, vispār viņš gribētu, lai Erbrovs atkal ir tikko izšķīlies mazulis. Brēcošs un ugunis šķaudošs, tāds, kāds viņš bija agrāk, kad skatījās uz Joršu pielūgsmes pilnām acīm.

Tagad viņš nebrēkāja un ugunis nespļāva, bet par pielūgsmi vispār nebija ko runāt.

Pasauli bija ietīstījusi migla. Apvārsnis bija nozudis dūmakā. Ūdens lāmā bija svilinoši auksts, toties tīrs. Joršs nosvieda zemē savas noplīsušās, netīrās, smirdīgās lupatas un apņēmīgi ienira.

— Pūķis nav tā pati persona, kas viņu dzemdinājusi, viņš ir tikai precīza tās kopija un caur olas čaumalu pārņem visas sava dzemdinātāja zināšanas, prasmes un pat atmiņas par ceptiem fenik­siem. Māte daba nebeidz mūs pārsteigt ar savu ģenialitāti, — pūķis aizkustināts un jūsmīgs secināja. — Tā kā pūķis jau ir abso­lūti ideāls radījums, nav jēgas viņu pārveidot. Turpretī jūsu vai­rošanās sistēma ļauj radīt aizvien citādus bērnus, cerot, ka… agrāk vai vēlāk… nu, ka pastāv iespēja… kā lai to pasaka.. — meklēdams vajadzīgo vārdu, pūķis bezgala labsirdīgi uzlūkoja elfu. — Ka pa­stāv iespēja sasniegt uzlabojumus, — viņš pabeidza teikumu un iecietīgi pasmaidīja.

Žēl gan, ka Joršs īsti neizbaudīja pielūgsmi tolaik, kad tā vēl bija pūķa acīs. Laikam jau tāds ir viņa liktenis: visu labo pamanīt tikai tad, kad tas jau ir zaudēts.

Ūdens bija ledaini auksts. Joršs iztēlojās sevi par zivi, un auk­stuma pieskārieni kļuva tīkami. Ūdens glāstoši plūda gar ādu.

Pūķis bija aizrāvies ar skaidrojumiem un nekādi nevarēja beigt. — Ola tiek izdēta un perēšanas process aizsākas tikai tad, kad pūķa mūžs jau tuvojas beigām, tādējādi pūķis jaunajai būtnei var nodot visas savas zināšanas, visu savu pieredzi, visas savas atmi­ņas, — viņš dedzīgi stāstīja. — Perēšanas laikā vecais pūķis izmanto tikai nelielu daļu savu smadzeņu, tikai pakauša daivu, kura ir vis… kā lai to pasaka…

— Visstulbākā? — piemērotu vārdu piedāvāja Joršs. Viņam pūķa uzpūtīgās runas sāka apnikt.

— Vai tu apzinies, ka es varētu izcept tevi kā zvirbuli uz iesma? Apbrūnināt no visām pusēm? Satriekt tevi ar liesmu ugunīgo kvēli? — aizkaitināts noprasīja pūķis.

— Tu nemūžam tā nedarītu.

— Kā tu to vari zināt? Manas domas lasīt tu nespēj. Katrā ziņā ne jau no tik liela atstatuma!

— Skatīdamies uz mani, tu vienmēr luncini asti, — atbildēja elfs.

Dzirdētais pūķim nemaz nepatika. Viņš mazliet paslējās un uzsēdās uz astes gala, lai apvaldītu tās neapzinātās kustības.

— Man nav pieņemami, ka tu lieto tik rupjus vārdus, — Erbrovs vīzdegunīgi pavēstīja. — Smadzeņu pakauša daiva ir… visprimi­tīvākā, turpretī virsgalves, pieres, deniņu, vidus un malējās dai­vas ir mājvieta drosmei, izziņai, gudrībai, cēlsirdībai un… kā lai to labāk pasaka?

— Neciešamai augstprātībai? — atkal ierosināja Joršs.

— Lepnumam, — izlaboja pūķis. — Lepnumam. Pārākumam un sava pārākuma apziņai.

Tagad Erbrovs patiesi izskatījās sadusmots.

— Es gribēju teikt, ka perējošs pūķis domāšanai, ēšanai, gulē­šanai un dzīvošanai izmanto tikai savas zemākās smadzenes, kamēr augstākās smadzenes atrodas nepārtrauktā saskarsmē ar jaunā pūķa smadzenēm un nodod tām visas zinības. Tāpēc jaunais pūķis pie­dzimst jau ar visām sava dzemdinātāja atmiņām un, tikko pirmais lidojums saslēdz un savieno dažādās smadzeņu daļas, viņš ir ga­tavs būt…

— Kas?

— Pati pilnība. Absolūta un nevainojama pilnība! Atvaino, bet, kad es runāju par mūsu pilnību, es neviļus aizkustinos! — Aiz­grābtības asara ritēja lejup pa pūķa vaigu. Tā sasniedza lūpas malu, atrāvās, lidoja lejup un ar klusu plunkšķi iekrita ūdenī, iezīmējot koncentriskus apļus.

Jā, būtu vajadzējis Erbrovu vienmēr paturēt kā nesaprātīgu mazuli.

Nomazgājies tīrs, Joršs izkāpa no lāmas. Ledainais vējš tūdaļ ņēmās svilināt slapjo ādu. Joršs nodrebinājās. Nošķaudījās. Pūķis, kura skatienu bija aizmiglojusi tīksmināšanās par paša diženumu, nolaida skatienu lejup.

— Tu drebi kā mdens lapa, ko plivina salts vējš, — Erbrovs seci­nāja. — Tas nozīmē, ka tev salst, — viņš piebilda, sajūsmināts par savu vērīgumu.

— Nojautu, ka man neizdosies to noslēpt no tavām modrajām acīm, — elfs atcirta. Pūķa runasveids viņu vienkārši tracināja.

— Tavas izjūtas es vani tikai iztēloties un nojaust. Mums, pūķiem, aukstums ir svešs, — Erbrovs pašapmierināi turpināja. — Zvīņas ir apbrīnojami labs termoizolācijas materiāls. Bet vēl pārāki ir ma­zie iekšspārni, kurus sedz vismīkstākās pūkas…

— No apbrīnas man ļimst kājas, — atcirta elfs. Vajadzēja drī­zāk tikt atpakaļ telpās 1111 mēģināt sasildīties. Bet kā lai to izdara alā, kur svilpo auksts vējš, bet grīdu klāj putnu mēsli? Varbūt sil­tumu var iegūt, tos mēslus dedzinot? Šī doma gan neizklausījās īpaši vilinoši. Ja vien viņš spētu kaut uz brīdi pārstāt klabināt zobus, viņš noteikti kaut ko izdomātu!

Pūķis domīgi skatījās uz viņu, tad ieplēta lielāko spārnu pāri un sakļāva kopā iekšējos, izveidojot siltu, mīkstu un vilinošu kabatu.

— Rāpies augšā! — viņš ierosināja. — Drusku palidosim!

— Palidosim? — Pirmajā mirklī Joršs pat nesaprata, ko pūķis piedāvā. Viņš bija tik aizkaitināts, ka pat bija piemirsis, cik jauki ir lidot. Kur nu jauki! Brīnišķīgi!

— Palidosim, — apstiprināja pūķis, piemiegdams ar aci. Un sakārtoja iekšspārnus vēl vilinošāk. — Tur tev būs silti, — viņš atgādināja.

— Palidosim! — iesaucās Joršs, ielēkdams pūkainajā spārnu kabatā. — Šoreiz pāri kalniem!

Erbrovs neaptverami strauji no nesaprātīga mazā brālīša bija pārvērties par neciešamu vecāko brāli, taču, izvērtējot visus iegu­vumus un zaudējumus, Joršs nosprieda, ka lielais brālis tomēr ir labāks par mazo. Jo lielais taču māk lidot! Iekārtojies pūķim uz muguras, Joršs atkal ierunājās: — Paklau, bet tie tauriņi…

— Atkal tu ar tiem tauriņiem?

— Es jau teicu: te alā man nebija citu dzīvu radību, ko novē­rot. Es gribēju tev vaicāt… Tu teici, ka suņi, kaķi, kanārijputniņi, vistas un elfi vairojas tāpat kā tauriņi. Tātad arī es esmu izšķīlies no olas? Vai ne? Bet kas, tavuprāt, to olu perēja? Mamma vai vecā­māte? Droši vien vecāmāte, jo mammu es zaudēju pavisam agri… Un es gribu zināt, vai mūsu olu, tas ir, olu ar mūsu bērnu, perēs mana sieva vai viņu perēt drīkstēšu arī es?… Un kā elfi vispār perē? Sēž olai virsū kā vistas un pūķi? Vai arī tāpat kā tauriņi tikai novieto olas piemērotā vietā, lai tās pērējas pašas? Un zirnekļi arī nesēž olām virsū! Vienreiz es redzēju, kā zirneklis dēja olas…

Pūķis palika bez elpas. Apstulbis viņš kādu laiku plātīja muti.

— Paklau, puikiņ, vai tiešām neviens no tiem, ko tu dzīvē esi saticis, un neviena no tām grāmatām, ko tu esi lasījis, nav tev izskaidrojusi galvenos dzīves likumus?

Joršs secināja, ka viena no lietām, kas viņam šai pasaulē riebjas visvairāk, ir uzruna "puikiņ".

— Izskaidroja! — viņš atcirta. — Vecāmāte man kārtīgi izskaid­roja Dekrētu par elfu aizsardzību un īpašos Noteikumus elfu dzī- veskārtības noteikšanai. Vēl es izlasīju divpadsmit senos likumu krājumus un četrdesmit sešas likumu vēstures grāmatas…

Pūķis sāka smieties un smējās ilgi un neciešami. Ik pa laikam viņam izdevās lielo smējienu apvaldīt, bet, tikko viņš pār plecu uzlūkoja elfu, smiekli atsākās ar jaunu sparu, tas bija neizturami.

- Iekārtojies ērtāk, puikiņ, — viņš beidzot teica. — Kamēr lido­sim, es tev šo to svarīgu paskaidrošu.

Patiešām, vecākais brālis.