Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Astoņpadsmitā nodaļa

Kad neskaitāmu sargu ielenkts pazemes gaitenī bija ienācis elfs, Rites sirds bija sākusi sisties nevaldāmi strauji. Viņš bija vēl skaistāks nekā viņas atmiņās. Tagad elfam mugurā bija vienkārša tunika, kas atgādināja senatnes viedo vīru tērpus. Elfa rokas bija saslēgtas važās aiz muguras, taču viņa stāvs vienlaikus izstaroja gan trauslumu, gan milzu spēku.

Viņš te bija ieradies Rites dēļ. Viņš bija ļāvis sevi saslēgt ķē­dēs, lai varētu atbrīvot Riti!

Kopš Rites mamma un tētis bija miruši, viņa gaužām sāpīgi iz­juta, ka vairs nevienam nerūp, — viņa vairs nebija savu vecāku mīlētais bērns. Visiem bija pilnīgi vienalga, vai Rite dzīvo vai mirst, visiem bija vienaldzīgs viņas izsalkums un noskrambātie ceļgali. Bet tagad viņa piepeši atkal bija nokļuvusi pasaules centrā. Viņa atkal bija svarīga. Gandrīz pieaudzis puisis, kurš bija skaists kā saule un apveltīts ar neizmērojamām burvju spējām, bija ieradies te, lai, riskēdams ar savu dzīvību, viņu atbrīvotu. Te nu viņš stā­vēja važās saslēgtām rokām, tomēr neizskatījās nobijies, jo zināja, ka spēs meiteni atbrīvot.

Pēc tam Tiesnesis bija stāstījis par pareģojumu, un, to dzirdot, Rites sirdi piepildīja īstas gaviles. Tā bija viņa! Viņa bija elfam lemtā līgava! Viņa redzēja nākotnes ainas un iepriekš zināja, kas notiks! Apreibusi no prieka, viņa gribēja iesaukties, pievērst sev uzmanību un atklāt patiesību, ka Rite ir tikai viņas mazvārdiņš, jo īstais vārds ikdienai ir par garu. Tētis un mamma viņai bija de­vuši vārdu, kurā skanēja tas maģiskais brīdis, kad rīta gaisma pa­mazām piepilda pasauli un var cerēt, ka jaunā diena būs laba. To mamma, viņu modinādama, atgādināja ik rītus, — arī tais rītos, kad laukā lija vai sniga un gaismas nebija gandrīz nemaz. Viņas vārds bija Rītausma, — rožaini sārtā gaisma, kas ik rītu atdzimst, vēstot jaunu sākumu. Par laimi, piesardzība viņai neļāva pavērt lūpas saucienam, un tad Tiesnesis sāka runāt par savu meitu, par Austru. Prieka saules stari acumirklī pārvērtās ledainu dubļu strau­mēs, un pakrūtē iemetās dīvaina, smeldzīga sajūta, kas mazliet atgādināja izsalkuma žņaudzēju un baiļu krampjus, kas pārņēma brīžos, kad Dragarna pamanīja, ka viņa kaut ko ir nozagusi.

Rite bija redzējusi Austru. Viņa to bija sastapusi, kad vesela kara­spēka pavadībā ieradās Daligarā. Rite sēdēja ēzeļa mugurā, bet Austru kalpi nesa greznā palankīnā, kas vizēja ziloņkaula balts un karmīna sarkans. Rite apstulba: viņa nekad nebija redzējusi tik skaistu meiteni. Tās seja bija eņģeliska un smalka, zeltainu matu viju ieskauta. Zeltains bija arī meitenes brokāta tērps. Gaišās matu pīnītes veidoja sarežģītu rombu rakstu un bija saņemtas kopā uz pakauša. Rite izbrīnā ieplestu muti raudzījās uz Valdītāja meitu, bet tā viņai uzmeta īsu, toties nepārprotamu skatienu, — tā cilvēki mēdz uzlūkot tikai mēslu vaboles. Un Rite sajutās mēslu vabole. Savā ziņā viņa patiešām bija mēslu vabole. Rites mati pēdējoreiz bija sukāti pirms diviem gadiem. Bet mazgājusies viņa pēdējoreiz bija pagājušajā vasarā, kad bija jāstrādā spēcīgas lietus gāzes laikā. Rudens lietū nomazgāties nevarēja: tas rikai saldēja miesu, samēr­cēja drānas un nošļāca aukstiem dubļiem. Turklāt Austra bija ve­cāka un vismaz divu plaukstu tiesu garāka par Riti!

Kad vecāki vēl bija dzīvi, mamma mēdza teikt, ka Ritei ir tēta acis, bet tētis teica, ka viņai ir mammas smaids, un abi, raugoties Ritē, izskatījās tik laimīgi. Bet tagad tētis un mamma vairs neva­rēja ne viņai uzsmaidīt, ne pateikt kādu mīļu vārdu.

Včl pavisam nesen Rite bija gribējusi tikai palikt dzīva, bija ilgojusies, kaut JorŠs viņu izglābtu. Taču tagad viņai ar izglābšanu vien vairs nepietika, — Rite gribēja, lai Joršs tiek viņai. Lai viņi abi ir kopā. Vienmēr! Bet tā otra bija daudz skaistāka. Un vecāka.

Sasodīts!

Galu galā tieši viņa, Rite, Rītausma, bija pareģojumā apsolītā līgava. Viņa to skaidri zināja. Tiesneša aprakstītie "Austras pare­ģojumi" bija tīrās blēņas. Rite gan spēja paredzēt nākotni, — gaišredzība noteikti nozīmēja to, ka acu priekšā parādās vēl neno­tikušais. Līgava esot meita vīrietim un sievietei, kas elfu vienmēr ienīduši? Kādas muļķības! Kas tad tas būtu par pareģojumu? Vīrie­tis un sieviete, kuri ienīst elfu, ne ar ko neizceltos no pūļa. Visi ienīst elfus. Visi, izņemot dažus. Izņemot pavisam nedaudzus. Visi, izņe­mot Monseru un Sajru. Nesalasāmais pareģojuma vārds bija "mīlē­juši", nevis "ienīduši".

Meita vīrietim un sievietei, kas elfu vienmēr mīlējuši, Monsera un Sajras meita, kam vārdā ir rīta gaisma.

Rite noteikti ir Gaismas kunga mazmazmaz… mazmeita. Kāds no viņas vecvectēvu vecvectēvu vecvectēviem droši vien ir bijis tas Gaismas kungs. Kurš gan zina, kas viņam bijis tik tālos sen­čos? Rites senču sencis varētu būt jebkāds kungs, — un kāpēc ne Gaismas kungs? Rite vēlāk apjautājās Joršam, vai pēcnācējs nozīmē arī mazbērnu mazbērnus un vai tā gaišac… tas ir, gaišredzība, no­zīmē to, ka tev prātā parādās nākotne un tu zini, kas notiks, pirms tas vēl noticis. Tagad, kad elfs bija pieminējis jūru, viņa beidzot saprata, kas ir tas bezgalīgais un zilais, kas piepilda it visu, tikko vina aizver acis.

Viņi skrēja un steidzās pa nebeidzamajām pazemes ejām, kas kļuva arvien šaurākas un tumšākas un kur uz sienām mijās brīniš­ķīgie elfu zīmējumi, un Rites prieks un rāmā drošības izjūta aizvien pieņēmās spēkā, — likās, ikkatra zilo efeju lapiņa iešķiļ jaunu prieka dzirkstelīti. Nevar taču būt, ka tas Art… Ard… nu, tas

Gaismas kungs nosapņojis viņus tikai tāpēc, lai beigu galā viņi abi mirtu pie karātavām vai pazemes alā kā žurkas. Rite jau gra­sījās pastāstīt Joršam gan par savu vārdu, gan par redzētajām nākot­nes ainām, kad prieks atkal saplaka un sarāvās, pārvērzdamies ledaini saltā šaubu akmenī, kas smagi spieda pakrūti. Vai Joršs būs kopā ar viņu tāpēc, ka pats tā vēlas, vai tikai tāpēc, ka tā rakstīts uz sienas? Ko īsti nozīmē tā Ars… nu, tā Gaismas kunga, pareģo­jums: vai viņš nosapņojis to, ko kāds gribēs darīt, vai tikai to, kas kādam būs jādara, gribi vai negribi? Varbūt Joršs pavadīs mūžu kopā ar Riti, vienmēr ilgodamies pēc tās otras, pēc Austras! ? Atkal at­miņā atausa Tiesneša meitas seja. Viņa bija gandrīz tikpat skaista kā elfs! Austrai nebija asi izspiedušies elkoņi, kārnas kājas un lieli priekšzobi! Reiz Dragarna bija nopētījusi Riti un tad skumjā, maigā balsī bija līdzjūtīgi pavēstījusi, ka viņa izskatoties kā melna mēslu vabole. Kā mēslu vabole ar žurkas priekšzobiem. Pēc tam Dragarna bija nopūtusies un piebildusi, ka visi jau nevarot pie­dzimt skaisti. Turklāt Tiesneša meita prata lasīt un rakstīt, un arī pupiņas viņa būtu ēdusi lēni un cienīgi, nevis visas uzreiz sastū­ķējusi mutē, kā darīja Rite. Kad Joršs viņai bija pasniedzis pupas, viņu plaukstas uz mirkli saskārās: Jorša smalkā, baltā, plauksta ar garajiem, ideāli veidotajiem pirkstiem bija pieskārusies Rites maza­jai, netīrajai plaukstai ar melni apmalotajiem, apgrauztajiem na­giem. Rite uzmeta slepenu skatienu saviem kaulainajiem, kreveļu klātajiem ceļgaliem, dubļainajiem, zilumu izraibinātajiem stil­biem un atkal jutās kā mēslu vabole. Viņa pavaicāja Joršam, vai arī tas domā, ka Austra ir skaista, un, saņēmusi viņa apstiprinājumu, ļāvās izmisumam.

Rite klusēja. Viņa nemūžam neteiks, ka ir Joršam lemtā līgava. Nemūžam. Labāk nekad nekļūt par Jorša sievu, nekā apzināties, ka viņš to izvēlējies piespiedu kārtā, tikai paklausīdams pareģojumam.

Beidzot Joršs, ilgi pētījis restes, saprata, kā tās atveramas. Vidus­daļā četri smalki zelta stienīši bija apvīti ap resnāku vara stieni.

Joršs paskaidroja Ritei, ka vajag vienkārši palielināt temperatūru, lai metāls izkustu tāpat, kā pavasarī izkūst sniegs. Viņš ar savu galvu varot radīt vajadzīgo karstumu, nē, ne jau dauzot galvu pret stieņiem, het pietiekami stipri domājot par karstumu, un tad stie­nīši sakarsīšot un izkusīšot.

Kad stieņi izkusa un restu vidusdaļu varēja nocelt sāņus, paze­mes pasaule kļuva daudz plašāka: viņi iegāja neaptverami lielā alā, kur savādas akmens kolonnas un pīķi gan tiecās augšup pret griestiem, ne vienmēr tos sasniedzot, gan stiepās lejup pretī grī­dai, arī ne vienmēr nostiepjoties pietiekami tālu. Un vēl te čaloja un pilēja ūdens. Gan grīdu un griestus, gan visas kolonnas un pīķus klāja zelts, kas vizuļoja lāpas gaismā tā, it kā ala būtu piebārstīta zvaigznēm. Rite klausījās, ka tos pīķus un kolonnas, kas stiepjas augšup, saucot par stalagnīdiem vai kaut kā tamlīdzīgi, bet tie pīķi un kolonnas, kas stiepjas lejup, esot pavisam citādi un tos saucot līdzīgā vārdā, kuru meitene ne tik nepaguva iegaumēt. Ala atrodoties zem Dogonas gultnes. Un tieši ūdens esot to izracis, — skaidroja Joršs, — bet, tā kā Dogonas ūdeņi satur nedaudz zelta, upe pamazām apzeltījusi visu alu. Rite gan nesaprata, kā upe var kaut ko izrakt, — rakšanai taču vajadzīga lāpsta un divas rokas, bet upei nekā no tā visa nebija, — taču viņa Joršam neko nepār- jautāja. Galu galā Jorša balss skanēja tik brīnumaini un viņš pats stāstot un skaidrojot bija tik skaists, ka Rite bija ar mieru klau­sīties, arī neko nesaprotot, — turklāt, kas zina, varbūt tā otra visu teikto būtu sapratusi, un Rite negribēja nostādīt sevi muļ- ķes lomā.

Piepeši aiz muguras atskanēja ne ar ko nesajaucamā bruņu dzinkstoņa.

Pallādijs bija iesprūdis starp restēm, kurās izveidotais caurums viņa rumpim bija par šauru, un Melilots viņu stūma, cik spēka.

Aizvien vēl iesprūdis starp sudraba un zelta efeju vijumiem, Pallādijs plati pasmaidīja.

— Mēs jums klusītēm sekojām, — viņš priecīgs pavēstīja. — Mēs klausījāmies jūsu balsīs un zinājām, kur iet.

Citādi mēs tai labirintā būtu apmaldījušies, — piebilda Me-

lilots.

— Tas trakais gribēja mūs pakārt! — turpināja Pallādijs. —Tikai tāpēc, ka mēs viņam uz galvas uzgāzām puskrūželi alus!

— Jūs taču neiebildīsiet, ja mēs pievienosimies jums? — jau­tāja Melilots. — Tikai kamēr izkļūsim no pazemes, pēc tam mēs iesim savu ceļu.

— Turklāt mēs pamatīgi aizkavējām tos, kuri dzīsies jums pa­kaļ, — paziņoja Pallādijs un, laimīgi starojot, nožvadzināja lielu atslēgu saišķi. — Visas atslēgas mēs paķērām līdzi! Tagad, lai dabūtu vaļā restes, šiem vajadzēs atrast kalēju, bet tas nebūs viegli, jo pē­dējo Daligaras kalēju viņi pakāra pirms divām dienām.

— Mēs atnesām arī jūsu mantas, — teica Melilots, parādīdams laiviņu, lelli, loku, bultas un grāmatu. —Jūs taču izglābsiet arī mūs?

Joršs un Rite apstulbuši klusēja. Viņi pārakmeņojušies blenza uz atnācējiem tā, kā būtu skatījušies uz runājošu zivi vai lidojošu ēzeli. Melilots, kurš joprojām neveiksmīgi stūma cauri restēm Pal- lādiju, neslēpdams zināmu nepacietību, apvaicājās, vai abi varētu būt tik laipni pārstāt tēlot senlaiku statujas un nākt palīgā.

— Kā jums ienāca prātā mums sekot? — atguvis valodu, jau­tāja Joršs.

Nu abi vīri sāka stāstīt cits caur citu: — Es jau teicu, viņš gribēja mūs pakārt… puskrūku alus uz galvas… tu jau nezini, kāds viņš ir… nē, tomēr zini gan… viņš visus liek pakārt… mēs negribam mirt…

— Un vēl… — viņi piebilda pamīšus, vairs viens otru nepār­traukdami. — Tev ir burvju spējas. Pat Ardvins zināja, ka tu izdzī­vosi. Tātad, ja mēs turēsimies kopā ar tevi, paliksim dzīvi arī mēs! — viņi jūsmīgi nobeidza paskaidrojumus.

Nezin kāpēc Jorša sejā parādījās dīvaina izteiksme. Tas noteikti nebija prieks, — drīzāk viņš izskatījās stipri sadrūmis un apbēdināts, kā tāds, kuram atņemts pēdējais pārtikas kumoss vai kāds atdzīvi­nājis viņa vakariņām nomedīto žurku. Vai kā tāds, kuram pavē­lēts rakt grāvjus. Izskatījās, ka Joršu pat sāk kratīt drudža drebuļi. Katrā ziņā viņš piegāja pie restēm un pētīja, kur vēl varētu izkau­sēt kādu stienīti. Taču acīmredzot elfi, kas bija kaluši šīs restes, nebija paredzējuši, ka tām cauri vēlēsies izkļūt karavīrs, kas pēc miesas apveidiem atgādina alus mucu. Tāpēc Joršs satvēra Pallā- diju aiz rokām un vilka no visa spēka, kamēr Melilots no visa spēka stūma, bet Pallādijs no visa spēka lādējās, — beigu beigās visu triju apvienotie spēki izrādījās spēcīgāki par restēm, un iesprūdu- šais sargs ielidoja alā, bruņām skaļi nograbot pret akmens grīdu. Tomēr šķita, ka viņam pašam kritiens nekādu kaitējumu nav no­darījis.

— Labi, — noteica Pallādijs, kad pārējie viņam bija palīdzē­juši uzslieties kājās. — Tagad gan jāpasteidzas. Tikko būsim ārā no šejienes, mēs jūs pametīsim. Mums drīzāk jātiek uz savām mājām un jāaizved drošībā ģimenes.

— Man ir četri bērni, bet viņam pieci, — paskaidroja Meli­lots. — Mums jātiek mājās un jāizved viņi no pilsētas, lai varam bēgt kopā. Citādi, tikko Tiesnesis pamanīs, ka esam aizbēguši, viņš pavēlēs izrēķināties ar mūsu sievām un bērniem.

Nu Joršs izskatījās vēl drūmāks — kā tāds, kuram piemeties drudzis, nelaba dūša un izsitumi vienlaikus.

Deviņpadsmitā nodaļa

Ala bija milzīga. Dzejas grāmatiņa bija ieslepts ari tās apraksts:

…akmens mežā, kur viss tik kluss, miega apburtas četras ūbeles dus…

Lūk, labajā pusē bija saskatāms kāds stalagmīts, kura sānos ūdens un zelts bija izveidojuši ko līdzīgu četru ūbeļu aprisēm. Nu vaja­dzēja doties turp un meklēt nākamo norādi:

…sapnis lejup laidīsies…

Sapnis? Kas te varētu būt sapnis? Taču elfu valodā ar to pašu vārdu apzīmē gan sapni, gan plīvuru. Rau, kur ir tas sapņu plīvurs, pavisam plāns, gluži vai caurspīdīgs stalaktīts tur tālāk kreisajā pusē! Bet vēl tālāk alas dziļumos jau bija saredzama nākamā norāde:

…Spogulī raugās jaunības daiļais vaigs un vecuma gudrības skaidrotie vaibsti…

No alas griestiem pilošās lāses bija satecējušas iedobē, izveido­jot spoguļgludu dīķīti, kura malā slējās divi stalagmīti: viens no tiem atgādināja jaunu sievieti, bet otrs līdzinājās vecam uzkum- pušam vīra, kas balstās uz spieķa. Joršs bieži bija prātojis, ko nozīmē dzejoļi, ko mamma bija atstājusi viņam mantojumā un kas viņam pašam, godīgi sakot, vienmēr bija likušies diezgan neizteiksmīgi un pliekani. Tagad tie piepeši bija ieguvuši jēgu un rādīja ceļu uz glābiņu. Joršs pamazām atguva drosmi. Iepriekš viņu uz brīdi bija pārņēmušas ledainas, stindzinošas šausmas, — apjēgsme, ka viņš kļuvis atbildīgs par tik daudziem cilvēkiem un ka viņa neveiksmes dēļ pazudinātas tiks daudzas dzīvības, bija drausmīga. Tagad viņš riskēja ne tikai ar savu un Rites dzīvību, kas jau tā bija pārlieku smaga atbildība, jo Rite bija ne vien viņa aizstāvju un glābēju meita, bet arī viņam pašam kļuvusi dārgāka par acu gaismu! Nu uz Jorša pleciem gūlās atbildība arī par abu nelaimīgo sargu, viņu sievu un bērnu dzīvībām!

Viņi virzījās tālāk un tālāk pa nepārskatāmi plašo alu, ko zem Daligaras gadu tūkstošos bija izgrauzuši Dogonas ūdeņi, un paļā­vība uz veiksmi un izdošanos pamazām atgriezās. Šī vieta Joršu iespaidoja nomierinoši. Senie dzejoļi, kas aprakstīja ceļu cauri sta- laktītu biezoknim, bija drošs ceļvedis. Viņi noteikti kaut kur no­nāks. Galu galā šeit kādreiz jau bija gājuši elfi, šī ala bija daļa no elfu pazemes valdījumiem. Bet Joršs bija pēdējais un visvarenākais elfs. Kurš cits gan te spētu atrast ceļu?

Jorša un Melilota lāpu gaisma atspīdēja ūdens spogulī, tāpēc viņi uzreiz nepamanīja, ka alā parādījies arī dabisks gaišums. Beidzot viņi ieraudzīja spilgtu saules staru, kas gluži kā zobens bija iztriecies starp stalaktītiem. Gaismas kūlī spietoja mirdzoši putekļi.

Stars krita pār zelta troni, kas bija izrakstīts senajiem elfu bur­tiem un gaišziliem efeju vijumiem.

Tronī joprojām sēdēja kāds senatnes valdnieks: tā ģindeni klāja pussabirzušas zelta drānas, bet galvā vizuļoja zelta kronis, uz kura zilas emaljas raksts atveidoja smalkas efeju lapiņas. Valdniekam rokās aizvien vēl bija zobens, un arī uz ieroča zelta spala bija sa­skatāms zils efeju raksts. Zobena asmens bija ietriekts troņa akmens pamatnē. Zeltu un gaižilas emaljas efeju stīgas mirdzināja arī valdnieka kaklarota un visos pirkstos samauktie gredzeni. Joršs piegāja tuvāk, un dienas gaisma apspīdēja arī viņu, uz mirkli lie­kot viņa stāvam izskatīties kā spoža oreola ieskautam. Joršs no­trauca no troņa pamatnes zirnekļu tīmekļus un izlasīja:

Te mūža miegā dus tas,

kurš nesis kroni un turējis zobenu.

Līdzās tronim un stalaktītiem slējās četras zelta kolonnas: arī tās rotāja gaišzils efeju ornaments, kas bija darināts tik izcilni un vijās augšup ap kolonnām tā, ka to varēja izmantot kā vītņu kāp­nes. Joršs atgāza galvu, — āra gaisma viņu apžilbināja, tomēr viņš paguva saskatīt papardēs ieaugušu alas atveri. Griestu caurumam vistuvākā kolonna pat bija apaugusi sūnām, un arī uz tās bija sadī­guši paparžu ceri, kuru sīkās lapas valgi mirdzēja.

— Re, lietus pārstājis, — teica Melilots.

— Te mēs varam tikt ārā, tie zelta stabi ir lietojami kā trepes, — apmierināts piebilda Pallādijs.

Arī Rite bija pienākusi tuvāk tronim, un dienas gaisma atvi­zēja viņas tumšajās acīs.

Kad Rite stāvēja tik cieši blakus, Jorša spēki vairojās un bailes atkāpās. Vai varbūt šo dīvaino varenības apziņu viņam iedvesa senatnes karalis? Joršs uzlūkoja tukšos, zirnekļu aizaustos acu do- buļus un jutās tā, it kā būtu sastapis ko tuvu un pazīstamu. Viņš nolaida roku uz zobena spala, taču tas nebija izkustināms no klints. Joršs mēģināja vilkt vēlreiz, — tagad ar abām rokām. Taču zobens nekustējās, likās, tas saaudzis ar klinti. Joršs brīdi domāja, tad iesmē­jās. Nu, protams, šis zobens taču bija paredzēts kādam elfam. Tieši tāpēc tas bija novietots tā, lai to varētu paņemt tikai un vienīgi elfs, tas, kurš zina, ka lietu apjoms ir atkarīgs no temperatūras, un prot to palielināt vai samazināt. Ja zobena asmeni atdzesēs, tas mazlietiņ sarausies, un ar to pietiks, lai ieroci varētu izvilkt no klints tikpat viegli, kā tas šai spraugā pirms daudziem gadsimtiem bija ievietots. Labi, ka Joršs, dzēsdams neskaitāmos jaundzimušā Erbrova izraisītos ugunsgrēkus, bija ievingrinājies samazināt kar­stumu. Viņš nolaida plaukstu uz zobena spala, aizvēra acis, sasal­dēja asmeni un izvilka to no klints. Asmens izslīdēja ārā viegli un padevīgi, senais ierocis iemirdzējās viņam rokās. Efeju rakstiem rotātais spals tik labi iegūla plaukstā, ka šķita, zobens izkalts tieši viņam. Bet varbūt kurš katrs elfs nemaz nebūtu spējis asmeni sa­saldēt. Varbūt šis zobens bija īpaši kaldināts visvarenākajam no elfiem. Pēdējam elfam. Joršam šķita, ka senatnes valdnieks viņu te gaidījis ilgus gadsimtus, lai varētu uzticēt šo zobenu.

Nu bailes bija pagaisušas bez pēdām. Taču nogurums bija pār­lieku spēcīgs, un Joršs apsēdās troņa pakājē, lai nogaidītu, kamēr beigs svilināt uguns, kas iemetusies pierē: zobena atdzesēšana nebija tik sāpīga kā cīņa ar Erbrova ugunsgrēkiem, tomēr vajadzēja labu brīdi, lai atgūtos. Beidzot Joršs piecēlās kājās un vēlreiz uzlūkoja karali. Tā kronis, kaklarota un gredzeni bija pazuduši. Joršs apjucis pievērsās abiem karavīriem, un tie vainīgi glūnēja caur pieri.

— Man ir četri bērniņi, un viņam pieci… — sāka taisnoties Melilots.

— Viņš tak ir miris, kam viņam vajag… Šim nav jādomā, kā pabarot sievu un bērnus… — piebalsoja Pallādijs.

— Viņš nezina, kā ir, kad tu pārnāc mājās, bet ēdamā nav, un visi raud…

— Ja to zeltu nepaņemsim mēs, paņems kāds cits…

— Varbūt pat Tiesnesis. Visu vienmēr beigu beigās pievāc Ties­nesis…

Joršs uzmeta abiem iznīcinošu skatienu, taču nepaguva pavēlēt nolikt valdnieka rotas atpakaļ. Beidzot, tikuši cauri restēm un labi­rinta ejām, tuvojās Tiesneša karavīri. Kaut arī tie nezināja un nevarēja zināt, kā nolasāmas pareizā ceļa norādes, tie tomēr bija pārvarējuši visus šķēršļus, — karavīru bija tik daudz, ka tie varēja pārbaudīt visus tuneļu sazarojumus un atzarojumus, līdz īstais ceļš bija atrasts.

Karavīri jau sasaucās alas zemākajā galā. To balsis jau bija sa­klausāmas, taču tie vēl nebija saredzami. Izmantojot kolonnu kā vītņu kāpnes, visi cits pakaļ citam rāpās augšā. Pirmais kāpa Joršs, bet pēdējais — Melilots. Tuklais Pallādijs jau laikus bija noņēmis krūšu bruņas, tāpēc šoreiz nekur neiestrēga. Visi izrāpās paparžu audzē upes krastā. Dogona plūda, lietus ūdeņiem pietūkuši un strauja. Aiz krastmalas uzbēruma bija saredzami Tiesneša pils jumti. Viņus tūdaļ pamanīja daži sargkareivji un pavērsa pret viņiem lokus, taču Melilots un Pallādijs veiksmīgi notēloja, ka abi bēgļi jau ir apcietināti, tāpēc bultas nelidoja. Izlikdamies, ka abi sargi ved gūstekņus atpakaļ uz cietumu, četrotne šķērsoja dambi un devās uz pils pusi. Joršs un Rite gāja, saņēmuši rokas aiz muguras, it kā tās būtu cieši sasietas, bet Melilots un Pallādijs soļoja cieši blakus. Rite šķietami paklupa un izmantoja šo pietupienu, lai iemestu kabatā labi daudz akmeņu. Joršs bija bruņojies ar zobenu un loku un centās savus ieročus paslēpt platās tunikas krokās, — rokas viņš turēja aiz muguras, tāpēc šī mānīšanās bija veiksmīga tikai tik ilgi, kamēr ienaidnieki viņus redzēja vienīgi no priekšas. Taču, kad starp papardēm upes malā no pazemes izlīda pirmie vajātāji, visa tēlošana kļuva veltīga. Pirmās bultas vēl nebija atrāvušās no loku stiegrām, kad Melilots un Pallādijs metās bēgt. Tas bija gudri darīts: visi metās gūstīt elfu un meiteni, bet par bēgošajiem sar­giem nelikās ne zinis. Abi skrēja pārsteidzoši ātri, — pat alus mu- čelei līdzīgais tuklais Pallādijs izrādījās veikls skrējējs. Joršs nebūt nedomāja, ka sargu bēgšana ir nodevība, — nē, viņu pārņēma at­vieglojums. Tagad viņš vairs nebija atbildīgs par abiem izbēguša­jiem cietumsargiem un to ģimenēm, Melilots un Pallādijs bija pietiekami apsviedīgi, lai turpmāk par sevi parūpētos paši. Bet Jor- šam bija jādomā, kā tikt galā ar tiem astoņiem kareivjiem, kas bija aizšķērsojuši ceļu, ar tiem sešiem, kas stāvēja uz pils jumta, un nenosakāmo daudzumu to karavīru, kas tuvojās no aizmugures. Un vēl vajadzēja pieveikt četrus jātniekus, kas arīdzan auļoja šurpu. Pēc tam gan atliks vieglākais: tik ārā no pilsētas pa lielajiem vār­tiem un sasniegt kastaņu birzi, kur bija palicis ganāmies viņa zirgs, kam pagaidām vēl nebija vārda. Šoreiz nebija iespējams par bēgšanas ceļu izmantot upes ūdeņus, jo Rite neprata peldēt, turklāt viņa bija pārāk maza un trausla, lai izturētu ledaino viļņu skavas. Bet gan jau Joršs tiks ar visu galā. Viņš vairs nebaidījās. Ar šādu zobenu rokās viņš baiļu nejuta. Viņš pieliecās tuvāk Ritei un teica, lai arī viņa nebaidās, bet Rite, pat nepaskatījusies uz Joršu, tikai klusēdama pamāja, — viņai rokās nez no kurienes bija uzradusies linga, kurā meitene jau bija ielikusi akmeni un tagad tēmēja pret kādu no kareivjiem.

Piepeši Riti gandrīz ķēra bulta. Joršs sažņaudza ciešāk savu zo­benu. Viņu pārņēma neprātīgas dusmas pret kareivjiem, kuri uzbrūk diviem nevainīgiem radījumiem, kas nevēlas neko citu kā vien pēc iespējas drīzāk pamest šo pilsētu. Jorša dusmas sacēla vēju, tas pārauga īstā viesulī un triecās pretī karavīriem. Putekļi koda strēl­niekiem acīs, tie nespēja kārtīgi notēmēt, un tās nedaudzās bultas, kas tomēr izšāvās gaisā, vēja notriektas, krita lejup, nesasniegušas mērķi. Zirgi niķojās un slējās pakaļkājās, nomēzdami zemē jātnie­kus. Joršam izdevās aizraidīt savas domas līdz tuvākajam no zirgiem, — tā bija liela, melna ķēve. Joršs viņai stāstīja par brīvību un zeltai­najām pupām un radīja viņas prātā brīnišķīgu tēlu: ķēvītei uz visiem laikiem tiek noņemti iemaukti un segli. Ķēve apjuka, tad pamazām un neizlēmīgi sāka tuvoties. Tostarp abus bēgļus cieši ielenca trīs kareivji — vēl pavisam jauni puiši, bruņojušies labiem tērauda zobeniem. Taču Jorša zobens vizēja īpašā gaismā un, triek­damies pret ienaidnieku ieročiem, kā nieku pāršķēla to asmeņus. Joršs sajuta, cik ļoti sāp plecs vīrietim, kuru viņš tikko bija ievai­nojis, taču šīs sāpes tūliņ aizskaloja naids pret cilvēku, kurš taču bija gribējis nogalināt Riti. Tuvojās aizvien jauni un jauni kareivju pulki — vairogu, ķiveru un zobenu jūklis, kurā Joršs vairs nespēja izšķirt sejas un izteiksmes. Viņš kareivjus citu pēc cita notrieca zemē. Ikreiz, kad viņa zobens džinkstēdams saskārās ar pretinieka zobenu un to pāršķēla, Jorša spēki vairojās, bet dali- gariešu drosme un cīņas spars plaka. Kāds gados vecāks virsnieks gribēja uzbrukt Joršam no mugurpuses, taču viņu ķēra smags Rites raidīts akmens. Beidzot ķēvīte bija pieņēmusi lēmumu un auļoja šurp, padzldama no ceļa kareivjus. Joršam izdevās ķēvi laikus ap­stādināt un uzcelt tai mugurā Riti. Taču, palīdzēdams meitenei iekārtoties seglos, viņš bija nolaidis zobenu. Ar šo mirkli pietika, lai pārāk tuvu pienāktu kareivis ar kuplu, pelēcīgu bārdu — tas pats, kurš Joršu bija pavadījis uz pili, kad viņš iepriekšējo reizi bija iera­dies pilsētā. Bārdaiņa zobena cirtiens pāršķēla Jorša kāju, un no garās brūce aumaļām sāka plūst asinis. Nu bārdainais atvēzējās vēl­reiz, šoreiz tēmēdams cirtienu pret Rites galvu. Jorša zobens traucās pretī draudīgi paceltajam ierocim un krita lejup, un jau nākamajā mirklī Joršs sajuta katru mirstošā vīra domu, — sajuta tā bērnības atmiņas, bailes no tumsas un tukšuma, ilgas pēc sievietes, kuru bija apprecējis kāds cits. Kaut arī šausmas un sāpes sažņaudza galvu kā spīlēs, Joršs tomēr spēja uzrāpties ķēvei mugurā un apsēsties aiz Rites. Apņēmis rokas Ritei ap sāniem, viņš satvēra pavadu un mudināja ķēvi auļot uz vārtu pusi. Traucoties cauri pilsētas galve­najam laukumam, Joršs ieraudzīja, ka tajā jau uzslietas divas karā­tavas: lielākās viņam pašam un mazākās Ritei. Tiesnesis, dusmu pārņemts, bija atteicies no piesardzīgās un apšaubāmās pieklājī­bas izpausmes un tomēr nolēmis arī mazajai meitenei nāves sodu izpildīt visu acu priekšā. Redzot Ritei paredzētās karātavas, Jorša niknums un cīņas spars uzbangoja ar jaunu spēku, viņš atkal bija gatavs cīnīties — ari kādu ievainot vai nogalināt, ja tas būtu vaja­dzīgs, lai nosargātu Rites dzīvību. Drīzāk bija jātiek ārā pa pilsētas vārtiem, — jāizved Rite brīvībā, iekams viņš pats noasiņojot nav zaudējis spēkus. Ķēvīte pa Daligaras ielām vai lidot lidoja. Gaisā paslietais, biedīgi mirdzošais un asinīm notraipītais zobens lika parauties malā visiem, kas bija domājuši aizšķērsot bēgļiem ceļu.

Nu jau viņi bija pie lielajiem pilsētas vārtiem. Paceļamais tilts strauji slējās stāvus. Tiltu parasti augšup un lejup cilāja, iestiprinātu izturīgās ķēdēs, taču brīžos, kad to vajadzēja pacelt sevišķi strauji, tika izmantotas resnas virves. Joršs padeva pavadu Ritei, bet pats norāva no pleca loku, nospriegoja to un izšāva pirmo no trim bultām. Gadiem ilgi viņš bija vingrinājies šaušanā: parasti šīs pašas trīs bultas tika izmantotas, lai pārcirstu pārāk augstu vīteņu zaros nobriedušo augļu kātiņus. Joršs zināja, ka labam strēlniekam mērķis jāsaredz ar prāta, nevis miesas acīm. Tikko bulta atrāvās no stiegras, Joršs tās galā iesvēla uguni. Tūdaļ liesmojošā smaile ietriecās vienā no resnajām auklām, daļēji to pārcirta un aizdedzi­nāja. Vēl pēc mirkļa nākamā bulta ietriecās otrā auklā. Un, lai cik resnas būdamas, abas virves drīz padevās un pārtrūka.

Tilts gāzās lejup un ar milzīgu troksni nodimdēja pret aizsarggrāvja krastiem. Vecie baļķi nokrakšķēja, gaisā pacēlās putekļu mākoņi.

Ķēve šāvās pāri tiltam kā vējš. Vārtu sargi bailēs pakāpās sāņus, bet tālāk stāvošajiem strēlniekiem notēmēt traucēja blīvie putekļu vāli.

Viņi bija brīvi! Viņiem bija izdevies! Viņi tiešām bija brīvi! Brīvi!

Joršam bija ievainota kāja, sens elfu zobens rokā, zirgs, nē, pa­reizāk, divi zirgi un loks ar vienu vienīgu bultu. Un kopā ar viņu bija Rite. Viņš bija spējis meiteni izglābt. Rite bija sveika un vesela! Rite bija kopā ar viņu! Palēnām atgriezās sāpes, ko bija izraisījusi karavīra nāve, —Joršs zināja, ka šīs sāpes viņu vairs nekad nepa­metīs. Taču viņš zināja arī to, ka cīnīsies atkal, ja vien vajadzēs aizstāvēt Riti, citus krietnus ļaudis, sevi pašu un savus bērnus, ja viņam tādi reiz būs.

Viņi pārjāja pār pļavu un šķērsoja kastaņu birzi. Zirgs aizvien vēl bija tepat. Joršs nebija to piesējis, — galu galā viņš jau pašā sākumā zirgam bija solījis nelietot iemauktus, seglus, pinekļus un tamlīdzīgas lietas. Un arī zirgs bija turējis solījumu un nekur tālu nebija aizklīdis. Saule jau rietēja. Gaiss kļuva vēsāks. Joršs sajuta kaut ko dīvainu kuņģī, — neko tādu viņš nebija jutis jau labi sen, precīzāk, jau trīspadsmit gadu. Viņa vēders bija sažņaudzies izsal­kuma krampjos. Jā, viņa liktenim mērenība bija sveša. Joršs, pietu­rēdamies pie ķēves, piesardzīgi nokāpa zemē. Brūce vēl asiņoja un stipri sāpēja, tomēr kauls nebija skarts un viņš spēja nostāvēt. Labi, ka savādais tērps bija šūts no vairākām auduma kārtām, — Joršs nodīrāja vienu un pārsēja ievainojumu. Tad salasīja pāris sauju kastaņu, ēda pats un cienāja Riti, kura bija palikusi sēžam ķēvei mugurā, lai pēc brīža atkal nevajadzētu nopūlēties ar rāpšanos augšā.

Joršs gribēja meitenei ko teikt. Viņš gribēja teikt, ka viņiem ir izdevies. Ka viņi ir bijuši stipri un vareni. Ka viņiem viss bijis un būs pa spēkam. Ka viņi ir dzīvi. Dzīvi un kopā. Un brīvi. Un vēl viņš gribēja pateikt, cik ļoti priecājas, ka Rite ir dzīva, ka viņa ir brīva, ka viņa ir kopā ar Joršu.

Taču neizprotamu iemeslu dēļ domas šaudījās pa prātu tik strauji un satraukti, ka Joršs nespēja notvert un izrunāt nevienu no tām. Domas skrēja, grūstījās, ķīvējās kā skaļas žagatas, un beigu beigās Joršs neviļus izrunāja vismazsvarīgāko no visām, — to, kuru ne­maz nebija gribējis izteikt skaļi.

— Kroni gan būtu vajadzējis atstāt karalim.

— Bet viņš taču bija miris, — Rite pārliecināti iebilda. — Patie­šām loti miris.

Joršs jutās arvien muļķīgāk. Kā gan tas iespējams: viņš Ritei gribēja pavēstīt tik daudz ko svarīgu, bet nezin kāpēc bija uzsācis nejēdzīgu sarunu par nesvarīgiem niekiem.

— Saproti, tā bija rakstīts grāmatā, — viņš skaidroja. — Tur bija teikts: …zobenu lai satvert tas, kam karotāja liktenis lemts, bet mirdzošais kronis lai valdniekam tiek… Viņš bija valdnieks, tāpēc es domāju, ka kroni vajadzēja atstāt viņam.

— Nu, tā jau nav liela bēda, — noteica Rite. — To visu var labot! Skaties!

Viņa ieslidināja roku savu netīro brunču milzīgajā kabatā, un jau pēc mirkļa Jorša acis apžilbināja saules stari, kas atspīdēja zila­jiem efejzariem rotātajā zelta kronī.

Joršs skatījās pavērtu muti.

— Kroni paņēmi tu?

— Nē, to paņēma Pallādijs, tas resnākais no abiem sargiem. Kad rāpāmies ārā no pazemes, viņš kāpa pirms manis, un man nebija grūti izvilkt kroni viņam no somas. Galu galā viņam pa­lika gredzeni, un ar tiem pilnīgi pietiks, lai uzturētu bērnus. Es zagt māku! Es varu nozagt visu, ko tik vajag! — viņa piebilda, lepni pasmaidīdama. — Bet, ja tu saki, ka tas kronis ir tik svarīgs, nā­kamreiz, kad būsim Daligarā, mēs varam to aiznest atpakaļ un atdot karalim. Saki, vai tas karalis atdzīvosies tāpat kā žurka vai paliks beigts uz visiem laikiem?

— Paliks beigts.

Nosaukt šo sarunu par nejēdzīgu būtu pārāk maigi sacīts. Viņš taču pirmo reizi pa īstam sarunājas ar Riti! Kāpēc viņš saka to, ko nemaz nevēlas, bet nespēj pateikt to, ko vēlas? Joršs jutās kā pēdē­jais nelga, taču centās sevi mierināt: gan jau vēl būs laiks arī sa­prātīgākām sarunām. Vēlāk. Tagad bija jāsteidzas. Daligarā jau noteikti gatavojās dzīties viņiem pakaļ. Tāpēc jādodas prom, cik ātri vien iespējams.

Ķēvi sauca par Melni, — šo vārdu Joršs salasīja tās atmiņā, bet viņa paša zirgam vārda vēl nebija. Tas pārāk bieži bija mainījis saimniekus, katrs viņu bija dēvējis citādi, un neviens no vārdiem nebija aizķēries zirga prātā.

Vajadzēja izdomāt jaunu vārdu. Jaunu un trāpīgu vārdu, kas izteiktu pašu zirga būtību, līdzīgi kā sunim vispiemērotākais vārds bija Draugs. Joršs mēģināja iztēloties kaut ko, kas vienlaikus būtu ātrs un skaists. Gaismas uzplaiksnījums!

— Es tevi saukšu par Zibeni, — Joršs skaļi pavēstīja.

Rite, to dzirdēdama, nodomāja, ka Zibens ir vienkārši smiek­līgs vārds zirgam. Neko nejēdzīgāku nemaz nevarētu izdomāt. Zir­gus sauc par Bēri, Melni vai Dūkani, vai vienkārši par zirgu. Tomēr viņa savaldījās un neko neteica.

Toties zirgs ar jauno vārdu bija apmierināts, Joršs to juta skaid­rāk par skaidru.

Nu viņi devās atpakaļ uz Bāreņu namu, —Joršs, sēdēdams Zi­bens mugurā, bet Rite uz Melnes. Abi pa ceļam grauza neceptus kastaņus, cenzdamies nenobirdināt ne drupačiņu.

Sākumā Joršs juta nežēlīgu nogurumu, kāds viņam uzmācās ikreiz, kad bija iztērēti visi spēki, — nogurumu, kas sagādāja īstas sāpes. Taču pamazām kļuva vieglāk. Arī debesis noskaidrojās un atspīdēja dažas zvaigznes.

Palaikam viņi ar Riti pārmija skatienus.

Joršu mocīja smagas domas par nogalināto cilvēku, smeldza ievainotā kāja, turklāt viņš apzinājās, ka viņiem pakaļ dzenas viss Daligaras karaspēks, — bet tik un tā šis pagaidām bija vislaimīgā­kais brīdis viņa mūžā, pat laimīgāks un reibinošāks par lidojumu pūķa mugurā.

Bāreņu namam viņi tuvojās, kad ausa pirmā rīta gaisma: debe­sis atkal bija nomākušās, taču nelija. Salta, smalka migla lodāja virs zemes. Viņi abi bija pārguruši, laimīgi, izbadējušies un brīvi. Kad viņi jāja garām kādam vīna dārzam, ceļu piepeši aizšķērsoja divi laupītāji. To sejas bija aizsegtas, taču rokās abiem bija Dragarnas un Strumača rungas, bet mugurā ne ar ko nesajaucamās Bāreņu nama iemītnieku skrandas. Laupītāji izbrēca visšausmīgākos drau­dus un pieprasīja atdot zirgus. Taču pēc īsa apstulbuma topošie ļaundari pazina jātniekus un jātnieki pazina uzbrucējus. Tie bija Kresks un Morons — līksmi, mazliet alus apreibināti un laimīgi. Viņi stāstīja, ka pats pūķis, īsu mirkli pirms alus šo aizmidzinājis smagā miegā, esot viņiem pavēlējis doties uz ceļa un sagādāt pēc iespējas vairāk zirgu, lai būtu ar ko visus aizgādāt līdz jūrai. Diem­žēl Rite un Joršs esot pirmie, kas jājuši te garām.

Kādus visus vajadzēs aizgādāt līdz jūrai? Nu, visus, kas viņiem pievienojušies!

Kad lietus bija pierimis un viņu cepešu smarža sāka plūst pār apkārtējiem pakalniem un trūcīgajiem ciemiem, kur pat truši bija paēduši labāk par cilvēkiem, visi bada cietēji pievienojās viņiem. Sanāca tie, kuriem nekā vairs nebija. Un tie, kuriem neviena vairs nebija. Pie Bāreņu nama sapulcējās visi nožēlojamie un nelaimī­gie, kam vairs nebija tīrumu un pļavu un kas sapņoja, ka varbūt atkal varētu iegūt kādu pleķīti apstrādājamas zemes. Un šādu ļaužu bija daudz, ļoti daudz.

Jāšus zirgos Rite un Joršs sasniedza līdzenumu pie Bāreņu nama. It visur bija redzamas melnas ugunskuru vietas, dažviet pelni vēl kūpēja, dūmiem sajaucoties ar miglas grīstēm. Zemē starp kritu­šajām lapām mētājās vistu, zosu un pīļu spalvas. Trīs iztukšotas alus mucas bija apveltas uz sāniem līdzās pūķim, un tajās bija sariti­nājušies gulētāji: bija redzami čokurā sarāvušies, izkāmējuši stāvi un melnas, sastrādātas rokas, kas rēgojās no apspurušām piedurknēm. Citi gulēja Dragarnas un Strumača mājiņā, un daudzi bija iekār­tojušies klētī. Bet paša Bāreņu nama vairs nebija. Tā vietā bija re­dzama milzīga akmeņu kaudze: nīstamā kleķa būda bija sagrauta, apmētājot to ar akmeņiem. Kresks un Morons palīdzēja Ritei nokāpt no zirga. Viņa apstājās un ilgi raudzījās uz Bāreņu nama drupām. Tad pieliecās, satvēra akmeni un trieca to pret ziemeļ­puses sienas atliekām, — pret tās sienas atliekām, pie kuras pati vēl nesen bija gulējusi. Rite vēl labu brīdi stāvēja un neko nere­dzošām acīm raudzījās tukšumā. Beidzot viņu pamanīja Kala. Mazā meitene steidzās šurp, līksmi klaigādama: viņai, varonīgi cīnoties pret visu badīgajiem tīkojumiem, bija izdevies nosargāt Ritei veselu vistas stilbu. Galu galā vistas pārāk daudz nedomā, turklāt tās ir daudz garšīgākas par žurkām.

Pūķis bija atmodies gaužām draņķīgā noskaņojumā un ar neiz­turamām galvassāpēm.

Joršs pārskaities prasīja pūķim, kā gan tam ienācis prātā sūtīt divus nevainīgus zēnus uz lielceļa, padarot tos par laupītājiem un zirgu zagļiem. Pūķis atcirta, ka varētu pastrīdēties, vai vārds "nevai­nīgs" šai gadījumā būtu īsti vietā, turklāt tiem diviem puišiem pie­mītot iedzimts laupītāja talants, tāpēc būtu tīrā nelietība atstāt šādas spējas novārtā. Katrā ziņā, ja Joršam ir labākas idejas, kā visu varzu aizgādāt līdz kalnu aizai pie Arstridas, Erbrovs esot gatavs uzklausīt priekšlikumus. Jo varza patiešām bija liela.

Pirmkārt, te bija Bāreņu nama bērni, sākot no maziem zīdaiņiem līdz pusaugu zeņķiem un meitenēm. Pusaudži, protams, varēja pa­iet paši, taču zīdaiņus un citus sīkaļas nāksies nest rokās.

Otrkārt, visi nez no kurienes uzradušies klaidoņi. Nē, tomēr nevarēja teikt, ka tie uzradušies nez no kurienes: tie bija sanākuši no tuvākas un tālākas apkārtnes, tikko pār līdzenumu bija aizplū- dusi cepešu smarža, viņi bija ieradušies, paziņojuši, ka tas vai cits no bāreņiem esot šiem attāls radinieks, un pievienojušies šejie­niešu pulkam. Klaidoņi bija dažādi, un dažādi bija to spēki un iztu­rība. No atnācējiem divi bija vecvecāki, seši — vecvecvecāki, septiņi — vienkārši vecāki, proti, tēvi un mātes, bet bērnu bija div­desmit trīs — arīdzan sākot ar zīdaiņiem un beidzot ar pusaudžiem. Un tas nozīmēja, ka lielais vairums šo ļaužu nebūs spējīgi noiet vairāk par dažām jūdzēm. Vēl te bija uzradušies vecīši no lauku saimniecības, kas atradās uz ziemeļiem no Bāreņu nama, — laikam gan tā nebija parasta lauku saimniecība un pareizāk to būtu saukt par Nespējnieku namu, kurā vecos ļaudis mēdza ieslodzīt tāpat, kā bāreņus slodzīja Bāreņu namā. Šajā patversmē katrs ēdienu saņēma atbilstoši padarītajam darbam, bet, tā kā vecīši bija patie­šām veci un pārāk daudz strādājuši visus agrākos gadus, tad nekādi lielie strādātāji vairs nebija, un tas nozīmēja, ka ar padarīto viņi nespēja nopelnīt pat tik daudz pārtikas, lai ar to varētu pabarot vardulēnu, bet vardes, kā zināms, ēd daudz mazāk par cilvēkiem. Bija atgriezies arī viens no kareivjiem, kas iepriekš bija sargājis Bāreņu namu. Viņš lūdza atļauju palikt kopā ar pārējiem. Izbiju­šais sargs bija jauns, piņņains sarkanmatis, kas bija uzaudzis tepat Bāreņu namā un pēcāk izpelnījies godu kļūt par tā sargātāju. Ce­peša smarža, protams, bija vilinoša, taču viņš patiešām nezināja, kur likties, — draugu un radu viņam nebija, bet doties pasaulē un meklēt piedzīvojumus vienatnē viņam nebija dūšas, un kur gan lai viņam tā dūša rastos, ņemot vērā, kur un kā viņš bija uzaudzis. Bijušais sargs vismaz bija atzīstams par spēcīgu vīru. Tas pats bija sakāms par daligariešiem, kas uz šo apvidu bija nosūtīti spaidu darbos: divi bija kapļiem bruņojušies grāvrači, bet trešais — mež­cirtējs, kas bija paķēris līdzi gan zāģi, gan cirvi. Visi trīs bija izbē­guši no dzelzsrūdas raktuvēm, kas atradās aiz tā ziemeļpusē redzamā pakalna. Jā, arī viņus esot atvilinājusi ceptās gaļas smarža: vējš pūtis taisni no šīs puses, un reizēm cilvēks ļoti jutīgi uztver dau­dzus gadus nesaostus aromātus. Šīs trijotnes stāvoklis bija visbīs­tamākais, jo visi trīs bija atnesuši sev līdzi darbarīkus. Viņi gan apgalvoja, ka tie viņiem piederējuši kopš neatminamiem laikiem, jā, jau kopš tiem laikiem, kad Tiesnesis vēl nebija sācis valdīt un nebija pasludinājis, ka pilnīgi viss, kas atrodas starp Dogonas ieleju un Tumšajiem kalniem, piederot Daligaras pilsētai. Mežcirtējs savu cirvi pat esot mantojis no tēva. Tomēr gan cirvis, gan zāģis, gan abi kapļi jau sen skaitījās Daligaras grāfistes īpašums, un tas nozī­mēja, ka trijotni apsūdzēs ne tikai ļaunprātīgā zosu aprīšanā, bet arī darbarīku zādzībā, un tātad katram no viņiem varēs piespriest nevis vienu, bet divas pakāršanas. Un visbeidzot, it kā ar šiem skran­daiņiem vien būtu par maz, šurp bija atnākuši arī visi vājinieki no tuvējās slimnīcas, kas atradās viņpus grāvja un krūmāja. Nē, nē, par laimi, nekādu lipīgu slimību: atnācēji bija tikai klibi, greizi un vārgi, tie ar mokām turējās kājās un spītīgi apgalvoja, ka labāk miršot tepat, bet atpakaļ neiešot.

Nē, visi patiešām paiet nevarēs. Ja jau visi varētu paiet, nebūtu nekādas vajadzības sūtīt topošos lielceļa laupītājus pēc zirgiem. Vis­vecākie, visslimākie un paši mazākie nekādi nespēs kājām aiziet līdz Tumšajiem kalniem, vismaz vienā piegājienā noteikti ne. Bet, tā kā šurpu nāk visa Daligaras armija, nebūtu vēlams lieki kavēties, lai atvilktu elpu, lasītu puķes un ieturētu launagu zaļa­jos pakalnos.

Nē, viņš nevar palidot, nevar, un viss! Lidot viņš atkal spēs tikai tad, kad būs izgājis reibums un pierimušas galvassāpes. Patiesībā, ja viņš spētu palidot, viņš jau sen būtu atgriezies Tumšajos kal­nos! Jo viņš ir pūķis, pēdējais savā ciltī, pēdējais savā sugā! Un pūķi vispār nemēdz pīties ar pārējiem, pūķi par sev cienīgiem sarun- biedriem un vispār pazīšanās cienīgām būtnēm uzskata tikai citus pūķus. Un Erbrovam nupat jau patiešām ir apnikuši činkstoši bērni, gaudeni veči, smirdīgi skrandaiņi un neciešami elfi, kuri to vien dara kā pārgudri moralizē. Bet par galvassāpēm vispār labāk nerunāsim! Un vai Joršs varētu būt tik laipns un runāt klusāk, citādi Erbrovam liekoties, ka galvā kāds ielīdis un ar asu pīķi no iekšpuses baksta galvaskausu. Visbriesmīgākās esot tās trulās sāpes, kas atbalsojas starp ceturto un piekto paura kaulu, un, ja jau saruna pievērsusies sāpēm un fiziskām ciešanām, Erbrovs atļaušoties pie­minēt arī to, ka viņam joprojām nav pārgājušas sāpes pakaļkājās un pārpūlētajā mugurkaulā. Joršam gan šķita, ka pūķiem vispār ir tikai trīs paura kauli, taču ilgajos kopā ar Erbrovu Veco pavadīta­jos gados viņš bija ielāgojis, kuri ir brīži, kad strīdos par anatomi­jas smalkumiem labāk neielaisties.

Migla noplaka, un skatieniem atklājās pakalna virsotne, kur vien­mērīgo vīnogulāju rindu rakstu izjauca vismaz ducis izdedzinātu joslu. Joršs apstulbis lūkojās uz šiem uguns postījumiem. Kresks, ievērojis Jorša neizpratni, paskaidroja, ka pūķim vakar vakarā no alus esot piemetušās žagas.