Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Divdesmita nodala

Kopš Rite bija zaudējusi mammu un tēti, viņa nebija turējusi rokās arī īstu ceptas vistas stilbu. Gaļas garša bija brīnišķīga un maiga, bet tīkamā smarža raisīja atmiņas: mamma gatavo ēdienu, tētis atgriežas no medībām. Pūķis, vistu cepot, nebija aizmirsis pievienot pat rozmarīnu! Rite nezināja, kā būtu labāk: ēst ātri, lai izsalkums drīzāk atkāptos, vai ēst lēnām pa sīkai šķiedriņai, pa mazai kripatiņai, lai garduma pietiktu ilgākam laikam.

Visur bija ļaužu bari. Un visi šie ļaudis bija noskranduši. No- skranduši un pārguruši. Daži varbūt arī slimi.

Joršs pūlējās visus sapulcināt vienkopus, lai varētu doties ceļā. Vajadzēja pasteigties. Agrāk vai vēlāk — bet drīzāk agrāk nekā vēlāk — no Daligaras ieradīsies kavalērija, un tad visi šie ļaudis ar ilgošanos atcerēsies, kā vergojuši lauku saimniecībās, un šīs vergu mokas tiem šķitīs laimīgais zelta laikmets, jo tas, kas notiks pēc karaspēka ierašanās, būs daudz, daudz briesmīgāk. Joršs bija ievainots un kliboja. Viņš velti pūlējās visus sasaukt. Likās, klibs ganu suns nekādi nespēj savaldīt aitu ganāmpulku. Tikko šķita, ka beidzot visi ir gatavi ceļam, kad izrādījās, ka jau atkal kāds ir pazudis, noklīdis, aizsteidzies noplūkt vēl vienu vīnogu ķekaru vai palūkot, vai mājas pieliekamajā patiešām vairs nav atrodams nedz kumosiņš maizes, nedz lāsīte alus.

Rite saprata: šie ļaudis izmisumā bija dzīvojuši pārāk ilgi, tie vairs nespēja cerēt uz izglābšanos. Tiem, kuri daudzus gadus nodzīvojuši badā un pārgurumā, doma par rītdienu ir grūti aptve­rama. Kas zina, vai tāda rītdiena maz pienāks. Visus spēkus pie­pilda domas par šeit un tagad. Kaut mazliet remdēt izsalkumu. Kaut mazliet atpūsties, pasēdēt uz vietas, jo arī tālais gājiens nogurdi­nās. Tie, kuri allaž klausījuši pavēlēm un saņēmuši pātagas cirtie­nus ikreiz, kad mēģinājuši ko darīt uz savu galvu, vairs nespēj rīkoties patstāvīgi, tie nespēj darīt neko, kas nav pavēlēts, — pat glābt savu dzīvību ne!

Turklāt visi bija pieraduši dzīvot mūžīgās bailēs, tāpēc Daliga- ras kavalērijas iespējamā uzbrukuma draudi nelikās nemaz tik briesmīgi: jo kas gan var būt šausmīgāks par ierastajām ikdienas šausmām, beztiesību un postu. Turklāt vairums uzskatīja, ka dali- garieši taču nenogalinās savus vergus, — kurš gan strādās, kad visi vergi būs izkauti? Tomēr viņi maldījās: ja visi tūdaļ nesteigsies meklēt glābiņu otrpus kalniem, gaidāms bija nevis vergu, bet mi­roņu liktenis. Viņi visi pavisam drīz pārvērtīsies par bezvārda līķiem, kam nav atvēlēta pat kapa vieta un kas pamesti dubļos par barību tārpiem, kraukļiem un žurkām. Tiesnesis nepieļaus, ka paliek dzīvs kaut viens no dumpiniekiem, kaut arī šie dumpinieki savu niknumu bija paguvuši vērst tikai pret grāfistei piederoša­jām vistām. Dzīvs nepaliks neviens.

Pārgurušie grūtdieņi neticēja, ka patiešām būtu iespējams no grāfistes aizbēgt, — bija skaidrāks par skaidru, ka tik tālam ceļam spēku nepietiks. Tad jau labāk tepat uz vietas vēl sagrabināt kādu nieku ēdamā, bet tad jau redzēs, lai notiek, kas notikdams. Un tie, kas mūždien kāvušies ar badu, tik viegli nepametīs vietu, kur ir cerības atrast vēl kādu kviešu graudu vai vīnogu, — katra ēdiena kripata šķita pietiekami svarīga, lai aizēnotu bailes no Daligaras jātniekiem.

Rite aizvēra acis. Aiz plakstiņiem viss iekrāsojās zils. Tagad jau bija saredzami atsevišķi viļņi, Rite dzirdēja arī to šalkoņu un re­dzēja baltus putnus, kas lidoja pretī apvārsnim. Tad viņa saskatīja liedagu un pazina cilvēku stāvus: lūk, sakumpusī večiņa, kas pat­laban rotaļājas ar Kalu, un, rau, vecais virs ar līko degunu, tas, kurš patlaban pārmeklē vīnogulājus. Viļņos šūpojās zvejas laiva, un no ūdens tīklus vilka Morons un Kresks. Viņiem bija lemts sasniegt jūru! Tātad Joršam bija pa spēkam vadīt viņus šai tālajā ceļā. Viņš pats to neapzinājās, taču acīmredzot viņam piemita kādas spējas, kas vēl nebija liktas lietā. Tas noteikti bija kaut kas tāds, ko Joršs pats uzskatīja par mazsvarīgu vai vismaz nevajadzīgu tik izšķirošā brīdī kā šis!

— Ko tu māki darīt? — Rite bez liekiem ievadvārdiem nopra­sīja, piesteigusies pie Jorša.

Elfs apjuka un tad pamazām sāka uzskaitīt savas prasmes. Vis­pirms viņš ieminējās, ka prot atdzīvināt knislīšus, un Ritei bija krietni jāsaņemas, lai nezaudētu drosmi un cerību… Par laimi, uzskaitījumu papildināja arī citas mākas. Iedegt uguni ar domu spēku. Atslēgt slēdzenes bez atslēgām. Sacelt spēcīgu vēju, kas pie­pūš ienaidnieku acis ar smiltīm, taču tas bija ļoti grūti, — Dali­garā viņš to bija darījis, brāzmas plosījās tikai dažas minūtes, taču pēc tam pagāja puse dienas, līdz viņš kaut cik atguva spēkus. Vēl viņš prata sadziedēt ievainojumus… nē, savas brūces nē, tikai citu… un vēl… atdzīvināt knišļus, bet to viņš laikam jau teica, vai ne? Žurkas arī… un vistas… vienreiz arī trusi… Bet pēdējo trīspa­dsmit gadu laikā viņš galvenokārt bija lasījis. Viņš ļoti labi prata lasīt. Viņš prata lasīt septiņās valodās, neskaitot savu dzimto elfu mēli… Trīspadsmit gadus viņš bija nodzīvojis bibliotēkā, kur gla­bājās neskaitāmas grāmatas… Visādas grāmatas. Arī par militāro taktiku un stratēģiju, tas nozīmē — par to, kā uzvarēt tais reizēs, kad satiekas divi karaspēki, bet šoreiz kaujas lauka vienā pusē stāvēs karaspēks, bet otrā bars skran… nē, par militāro stratēģiju nav vērts runāt. Vēl viņš bija lasījis grāmatas par astronomiju, alķīmiju, ballistiku, bioloģiju, kartogrāfiju, etimoloģiju, filoloģiju, filosofiju… par to, kā gatavot vīnogu ievārījumu… Un tad vēl visus tos stāstus un pastāstus. Kādus stāstus? Dažādus, tos viņš lasīja priekšā pūķim, nē, ne šim pūķim, citam, šī pūķa sencim, kamēr tas perēja… jā, pūķi perē… Mātīte? Nē, Joršs nezina gan, vai pūķis bija tēviņš vai mātīte, ar pūķiem grūti tikt skaidrībā šais lietās… Katrā ziņā, kad pūķis perē, viņa smadzenes vairs īsti ne­darbojas, jo perēšana ir ļoti nogurdinoša… Nē, pūķiem smadzenes neatrodas sēžamvietā, smadzenes ir galvā tāpat kā visiem citiem, vienkārši perēšanas laikā tās vairs tik labi nedarbojas… un tāpēc perējošo pūķi vajag izklaidēt, vajag kavēt tam laiku, stāstot muļ­ķīgas pasakas, piemēram, par pupiņu princesi… Kāda ir tā pasaka par pupiņu princesi?… Nu, reiz sensenos laikos dzīvoja nelaimīga karaliene, kurai nebija bērnu. Karaliene gauži bēdājās un skuma, jo viņas dzīve aizritēja dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša, ziemu pēc ziemas, bet viņai joprojām nebija bērniņa, ko auklēt šūpulī…

Visapkārt bija iestājies pilnīgs klusums. Pat tie, kuri bija atra­duši ko graužamu, vairs nekustināja žokļus. Arī Rite bija aizmir­susi visu, viņa pat nebija pabeigusi skrubināt savu vistas stilbiņu, visa pasaule bija pagaisusi, kamēr viņa klausījās Jorša stāstā. Šķita, viss pārējais — arī Daligaras kavalērija, kas varbūt jau ir pavisam tuvu — nav tik svarīgs kā neizmērojamās skumjas, kas nospieda nelaimīgo karalieni un bija ieplūdušas arī Rites sirdī.

Joršs pieklusa un apjucis uzlūkoja Riti.

— Stāsti tālāk! — viņa pieprasīja.

— Kas bija pēc tam? — kāda balss jautāja.

— Vai karaliene tika pie bērna?

Nu visi, kas bija dzirdējuši pasakas sākumu, atstāstīja to pārē­jiem, kas to bija nokavējuši un tikko bija piesteigušies pie klau­sītāju pūļa.

Joršs labu brīdi apjucis vēroja gaidās sastingušos ļaudis, tad at­sāka stāstīt.

Viņš ierunājās skaļāk un, pasaku nepārtraukdams, uzmanīgi pa­raudzījās apkārt: visi bija sapulcējušies pļavā un kāri tvēra katru vārdu. Joršam pat izdevās visus saskaitīt, neapraujot pasakas ritējumu, — ļaužu skaitīšana visnotaļ labi iederējās tai vietā, kur karaliene nokļūst pupiņu laukā un sāk tās ēst, citu pēc citas uzskai­tot. Patiešām neviena netrūka. Varēja doties ceļā. Līdz Arstridai bija vienas dienas gājiens. Ceļa malā netrūkst strautu, kur remdēt slāpes. Un pagaidām visiem bija pilni vēderi. Varbūt tiešām iz­dosies. Nepārtraukdams savu nebeidzami garo pasaku, Joršs pa­modināja Erbrovu, kurš atkal bija iesnaudies, uzsēdināja divus mazākos bērnus uz Melnes, bet pats kāpa mugurā Zibenim, jo ievainotā kāja sāpēja un asiņoja tik ļoti, ka paiet viņš vairs ne­spēja. Zirgā Joršs uzsēdās ačgārni — ar muguru pret ceļu un ar seju pret noskrandušo pasakas klausītāju pūli. Beidzot visi sakustējās. Gājēju virteni noslēdza Erbrovs. Pūķis nebeidza vien kurnēt par to, kā uz katra soļa viņa mokošās galvassāpes papildinot asas sāpes pakaļkājās, par briesmīgo lauzēju mugurā nemaz nerunājot, tomēr pat viņš burkšķēja klusītēm, lai nezustu ne vārds no Jorša stāstītā. Pasaka bija nebeidzami gara: ikreiz, kad šķita, ka stāstī­jums tuvojas laimīgajām beigām, Joršs iepina aizvien jaunus satri­cinošus notikumus — atkal tika nolaupīti bērni, pazudušie pēc ilgiem atšķirtības gadiem cits citu sastapa un pazina, tika pastrā­dātas vēl briesmīgākas ļaundarības, notika jaunas divkaujas… un tā bez gala. Saule uzkāpa augstu debesīs. Dubļi vairs nebija tik dziļi. Kājas piekusa arvien vairāk. Ar katru soli auga vēlēšanās apsēs­ties ceļmalā un atvilkt elpu. Mazākie bērni uz maiņām kāpa mu­gurā Melnei, taču seglos pietika vietas tikai diviem, pārējiem bija jāiet pašiem. Jorša balss bija piesmakusi, taču viņš turpināja stāstīt. Daži klaidoņi no ķešas bija izvilkuši stabules un tagad līksmiem treļļiem vai sēriem meldiņiem papildināja zīmīgākās stāstījuma vietas. Sevišķi iespaidīgi stabules ieskanējās tad, kad pupiņu prin­cese sapulcināja savus pavalstniekus un tic visi devās ceļā, lai pa­glābtos no orku uzbrukuma, —Joršs tostarp pat varēja nokāpt no zirga un padzerties. Kad viņš atsāka stāstījumu, pasakas notikumi pārsteidzošā kārtā sāka atgādināt vēstījumu par viņiem pašiem. Arī pasakā vesels pūlis laimīgākas dzīves meklētāju bija devies ceļā, un bija zināms, ka tie varēs izglābties no nāves vienīgi tad, ja turpinās ceļu par spīti nogurumam. Rite aizgrābta klausījās stāstā par šo ļaužu izmisumu, par viņu cerībām, par viņu bailēm, par viņu drosmi un juta, kā viņā pašā pieaug mežonīga griba nepadoties un par spīti visam turpināt ceļu soli pa solim, neapstāties, līdz šis ceļš aizvedīs pie izsapņotā mērķa — pie jūras. Rite palūkojās apkārt: arī no citu sejām bija pazudis nogurums, to bija aizskalojis stāsts, kas sildīja sirdis kā vissiltākā pavarda uguns. Pārguris izskatījās vienīgi Joršs, — viņa balss bija kļuvusi sēcoša, bet rokas vieglītēm trīcēja. Saule sāka laisties lejup rietumu pamalē, pavisam drīz tā pazudīs aiz Tumšajiem kalniem, aiz Ēnas kalniem.

Kad pēdējais ceļa līkums bija palicis aiz muguras un skatieniem atklājās izpostītā Arstrida ciema paliekas, visi beidzot saprata, kāpēc Daligaras kavalērija viņus joprojām nebija panākusi: jātnieki jau bija viņiem priekšā, tie bija apmetuši līkumu, pirmie sasnieguši Arstridu un tagad aizšķērsoja ieeju kalnu aizā.