Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Treša nodaļa

Gaisma jau dzisa, kad pakalnā uzrāpās sieviete.

Mazā elfa sirds iegavilējās.

Sieviete bija aizelsusies. Viņa smagi atkrita dubļos. Suns bija kopā ar viņu.

— Tas bija mednieks, — pamazām atgūdama elpu, teica sieviete. — Viņam bija loks. Es viņu redzēju. Man izdevās viņu apvest ap stūri.

— Ooooh, tu ir drosmīga, — patiesā apbrīnā novilka elfs. — Jūs atrod vēl kādu būdu, un tu ved viņu tai apkārt?

— Nē taču, — nepacietīgi skaidroja sieviete. — Tas nozīmē tikai to, ka man izdevās viņu piemānīt un aizbēgt.

— Aāā, sapratu, — meloja elfs. Kāpēc mīklainajā cilvēku va­lodā katram vārdam varēja būt vairākas nozīmes? Skaidrs, kāpēc! Pie visa vainojama cilvēku muļķība. To ne mirkli nedrīkst aizmirst.

— Kas ir loks? — viņš apjautājās.

Pēkšņi ierūcās suns.

— Pievaldi savu zvēru! — pavēlēja kāda balss.

Tai pašā mirklī mazais elfs saprata, kas ir loks: izliekts koka zars, kuram pārstiepta nospriegota virve tā, lai varētu triekt uz priekšu smalku nūjiņu ar smailu metāla uzgali, kas pavērsts pret sievietes sirdi.

Mednieks augumā bija vēl lielāks par sievieti. Tumšiem matiem, kas biezi zēla visur — gan uz paura, gan sejas. Jā, šim cilvēkam bārda bija. Mugurā viņam bija neredzēts apģērbs, kas likās daudz bie­zāks un siltāks par parastu audumu, bet pie jostas karājās iespaidīgi naži un cirvis. Cilvēks bija uzradies elfam aiz muguras. Sieviete bija domājusi, ka ir apvedusi viņu ap stūri, taču mednieks bija izmetis likumu cauri mežam un nonācis pakalna galā no pretējās puses.

Kādu bridi sieviete un mednieks viens otru vēroja, tad sieviete piesauca suni sev klāt.

Mednieks nolaida loku.

— Es gribu tikai mazliet uguns. Manējā izdzisa. Gribu tikai aiz­degt savu iekuru. Es redzēju, ka tev ir uguns.

Sieviete uzlūkoja viņu vēl ciešāk.

— Neko citu tev nevajag?

— Nē, neko citu.

Vēl viens ciešs skatiens, un sieviete pamāja ar galvu.

— Iedod viņam uguni, — viņa teica. — Ei, es runāju ar tevi! Iedod viņam uguni. Kur tu to liki?

— Paslēpa tur lejā, — atbildēja mazais elfs.

— Ak tā? Laba doma, — noteica sieviete. — Un kur tieši tu to noslēpi?

— Lejā, staignājā zem ūdens. Tur to neviens nevar redzēt, — laimīgs pavēstīja elfs.

Bija tik patīkami sajust, ka tavas pūles kāds novērtē. Viņš atce­rējās, kā vecāmāte viņu mēdza samīļot un teikt, ka viņš ir visla­bākais un visgudrākais mazais elfs pasaulē. Mazuļa sirdi piepildīja laime, likās, pavasara vējš aizslaucījis prom visus mākoņus, — jo tieši tā vējš darīja tolaik, kad vēl bija pavasaris.

Elfs priecīgs nolēkšoja lejā no pakalna. Lietus bija pierimis. Bāli zilgana svēdra pavīdēja starp mākoņiem un atspīdēja staignāja ūdeņos, no kuriem elfs triumfējoši izvilka caurumoto dzelzs lodi. No tās iztecēja dubļainas straumītes.

Vīrietis un sieviete klusējot bija pavadījuši elfu ar skatienu. Tagad sieviete smagi apsēdās uz baļķa un satvēra galvu rokās.

— Tu to nodzēsi, — viņa aizlauztā balsī nočukstēja.

— Jā, protams, tā bija vieglāk to paslēpt.

To sakot, mazais elfs izteiksmīgi savicināja rokas. Lakats no­slīdēja no pleciem un atklāja skatienam viņa dzeltenās drānas.

— Tas ir elfs, — satriekts izdvesa mednieks.

- Jā, patiešām, tas ir elfs, — bezkrāsainā balsī piekrita sieviete.

-—Tu meklē nepatikšanas? — noprasīja vīrietis.

— Nē, es tajās iekuļos bez īpašas meklēšanas.

— Vai viņam piemīt kādas spējas?

— Nē, viņš vēl ir tikai bērns.

— Nesen piedzimis, — apstiprināja mazulis.

Taču vīrietis ij nedomāja mest mieru izjautāšanai. Tagad viņš pievērsās elfam.

— Vai tu proti iedegt uguni?

— Jā. Domāju, ka protu. Nekad neesmu to darījis, bet visi taču prot iedegt uguni.

Sieviete pacēla galvu un apstulbusi uzlūkoja viņu.

— Nu tad iededz, — teica mednieks.

Viņa balss bija zemāka un dobjāka nekā sievietei.

Mazais elfs pavērsa plaukstu pret sauso dzelzs lodi, ko mednieks bija izvilcis no savas pleca somas. Lodē bija sabāzti salmi. Elfs aiz­vēra acis. Viņa prātu piepildīja uguns tēls. Nāsīs ieplūda spēcīga dūmu smarža. Atmiņu noglāstīja uguns siltums.

Kad viņš atvēra acis, lodes iekšienē jau mirdzēja liesmiņa.

Sieviete neuzdrošinājās pat elpot.

Tad apjukusi jautāja: — Tu spēj iedegt uguni, nepūšot uz oglēm?

-Jā.

— Kāpēc tu man to neteici?

— Tu neprasīja.

— Es prasīju, vai tev ir kādas spējas!

— Jā. Un es atbildēja! Es pateica lielās spējas: elpot, ēst, būt dzīvam. Iedegt uguni ir maza spēja. Tikai jārada karstums, un uguns piedzimst. To prot visi.

— Es neprotu, — teica sieviete.

— Nē? — Mazulis bija satriekts. — Tas nav iespējams. Visi prot…

— Ja jau mēs protam iedegt uguni, tad kāpēc staipām līdzi bum­bas ar kvēlošām oglēm?

— Tāpēc, ka jūs ir cilvēki, — mierīgi atbildēja mazais elfs. — Cil­vēki ir dumji.

— Tu izpērc iepriekšējās dzīves nodarījumus, vai ir kāds cits iemesls, kura dēj tu klīsti apkārt kopā ar elfu? — sievietei prasīja mednieks, kas tagad šķita apmulsis vēl vairāk. — Kompānija, pro­tams, ir brīnumjauka, un gan jau tu pati apzinies, ka pirmajā ciemā jūs abus aizsūtīs pie tēviem. Ļaudīm nepatīk tie, kas iededz uguni ar domām.

— Kāpēc ne? Tas ir ērtāk nekā staipīt līdzi dzelzs lodi ar oglēm. — Elfs bija neizpratnē.

— Tu varētu pielaist uguni cilvēkam vai mājai. Varētu node­dzināt māju, kurā iekšā ir cilvēks. Vai divi cilvēki. Vai pat piec­padsmit cilvēku.

Šī doma bija tik drausmīga, ka mazais elfs aizmiedza acis un iekunkstējās sāpēs. Domās viņš ieraudzīja apdegušus ķermeņus, pat saoda apsvilušas gaļas smārdu. Mazo elfu sagrāba šausmas un nelabums. Viņš sāka vemt. Kad beidzot izdevās apvaldīt kramp­jaino rīstīšanos, mazais elfs ieraudājās. Bet šīs nebija ierastās klu­sās raudas un smilkstieni. Šoreiz vaimanas bija skaļas un griezīgas, žēlabas — sirdi plosošas.

— Apklusini viņu! — iekliedzās vīrietis. — Apklusini viņu! Tas ir neizturami!

— Redzi, ko tu izdarīji?! — kliedza pretī sieviete. — Lūdzu, maziņais, neraudi. Viss būs labi, nekas jau nav noticis. Viņš t ikai tā runā.

— Tikai runā?! — Mazais elfs bija sašutis. Tomēr sievietes mie­rinājuma vārdi iedarbojās. Viņš pārstāja vaimanāt. — Tikai runā?! Kā drīkst, kā var runāt kaut ko tik šausmīgu, tik sāpīgu, tikai lai runātu?!

Un viņš atkal ieraudājās. Šoreiz atskanēja ierastie kunkstieni un šņuksti.

Vīrietis apsēdās uz baļķa. Viņu droši vien bija piemeklējusi tā pati slimība, kas nomocīja sievieti, jo arī viņa izelpa bija tikpat smaga, stiepta un skaļa. Mākoņi retinājās. To plaisās parādījās pirmās zvaigznes, kas nebija redzētas jau nedēļām ilgi.

— Man ir trusis, — teica vīrietis. — Šorīt nomedīju. Jūs man iedevāt uguni, man ir trusis, un arī lietus ir pārstājis. Iekārtosi­mies te naktsguļai un paēdīsim. Mani sauc Monsers.

Brīdi valdīja klusums, tikai pavisam īsu brīdi.

— Sajra, — teica sieviete.

Arī mazais elfs pārstāja raudāt un iesaistījās sarunā, nosaukdams savu vārdu.

— Vai viņš ir saaukstējies? — jautāja vīrietis.

— Nē, viņš nešķaudīja. Tā skan viņa vārds.

— Vai arī tusim ir dzelteni graudiņi tāpat kā vālītēm? — gri­bēja zināt Joršs, kuru bija iedvesmojis tikko dzirdētais ierosinā­jums paēst.

Vīrietis iesmējās.

— Nē, — viņš teica. — Trusim ir skaista, pūkaina āda, kas pēc tam palīdz vienmēr turēt kājas siltumā. Skaties! — Viņš pavēra savu somu, lai mazulis varētu tajā ieskatīties.

Joršs laimīgs pieķērās pie tarbas malas un ielūkojās iekšā. Doma par kaut ko, kas spēj gan piepildīt tukšo vēderu, gan sasildīt kājas, šķita pārlieku brīnumaina: pat vecāmāte, kura taču zināja visu, nekad nebija stāstījusi par tamlīdzīgu dārgumu. Varbūt cilvēki nemaz nebija tik… Spalgs kliedziens satricināja purvu.

Spalgs, ilgs, izmisīgs kliedziens, kurā skanēja visas pasaules sāpes.

— Tas ir līķis, — mazais elfs kliedza. — Skaties, tu viņu esi no­dūris ar to aso nūjiņu. Tagad viņš ir miris. Vai tad jūs grib ēst līķi?

— Kāpēc tu tā prasi ? Vai tad jūs trušus ēdat dzīvus? — Mednieks bija tuvu izmisumam.

— Elfi neēd neko, kas iepriekš ir domājis, skrējis, bijis izsalcis un baidījies no nāves. Vecāmāte teica, ka cilvēki ēd to, kas bijis dzīvs. Ar rozmarīnu. Vai jums ir rozmarīns? Es negribu, lai mani apēd! — Un mazulis atsāka spalgās, žēlabainās vaimanas.

Sieviete saspieda galvu plaukstās.

— Ko tik briesmīgu tu nodarīji iepriekšējā dzīvē? Pārdevi savu māti, vai? — jautāja vīrietis.

— Domāju, būs labāk, ja tu iesi prom. Paldies, ka piedāvāji trusi. Gan jau būs labi. Uguns tev tagad ir. Ej. Ardievu.

— Tu taču negribi atteikties no kārtīga gaļas gabala šī sīka- ļas dēļ?

— Zinu, ka tas nav saprātīgi, bet es nespēju klausīties, kā viņš raud. Lūdzu, ej projām.

— Es nevaru aiziet, — nepārliecināti noteica vīrietis.

— Kāpēc?

— Es nevaru pamest jaunu sievieti vienu pašu purvā. Pareizāk sakot, būtu pietiekami bīstami arī tad, ja tu būtu viena pati, taču tu vēl vadā līdzi šo te!

— Paldies, cēlais medniek, taču līdz šim es tīri labi tiku galā arī viena pati. Man palīdzība nav vajadzīga. Ņem savu…

— Ko viņš dara?

Sieviete atskatījās. Mazais elfs bija paņēmis trusi rokās un lē­nām to glāstīja. Vislēnāk viņa pirksti slīdēja pāri vietai, kur kažo­ciņš bija piesūcies asinīm. Elfa sejā bija sapņaina izteiksme un acis aizvērtas. Viņš bija pārstājis raudāt.

— Ko tu dari? — noprasīja sieviete.

— Domāju.

— Domā? Par ko?

— Par vinu. Par tusi.

— Trusi.

— Par trusi. Domāju par to, kā viņš elpoja. Kā skrēja. Viņš… jā, viņš ostīja gaisu, saraucot degungalu. Pēdējā viņa saostā bija mitru lapu un sēņu smarža. Mednieka tuvošanos viņš nemanīja. Tur bija tikai salijušas zāles un sēņu smarža, jā, laba smarža… Es do­māju par to, kā viņš elpoja… Domāju par asinīm, kas plūda viņa dzīslās…

Trusis nodrebēja, atvēra acis, īsu brīdi tikai dažu elpas vilcienu garumā izbiedēts skatījās, tad sapurinājās, izlēca elfam no klēpja un dieba prom. Apmetis līkumu medniekam ap kājām, izšāvās sunim starp ķepām, pārlēca pār baļķi, uz kura sēdēja sieviete, vēlreiz strauji metās sāņus un lēkšodams nozuda niedrājā uz visiem laikiem.

Mazais elfs klusībā prātoja, vai Trusis būtu labs vārds sunim. Droši vien ne: tie abi bija mazliet līdzīgi, tomēr astes forma bija pā­rāk atšķirīga. Vīrietis un sieviete ilgi raudzījās uz niedrēm, starp kurām pēdējoreiz bija pazibējusi truša baltā ļipa. Mazais elfs izskatī­jās pārguris. Sarāvies čokurā, trīcēdams tas gulēja zemē un tikai pa­mazām sāka atgūties. Suns apgūlās viņam blakus, un elfs to apskāva.

Tumsa sabiezēja.

Pāri staignājam iemirdzējās zvaigznes, un slīkšņas ūdeņi vizēja kā otrs nevienmērīgs debess jums, kura spīdekļu rakstus izjauc niedru skupsnas.

Pēc neskaitāmiem mēness griežiem šī bija pirmā skaidrā nakts.

— Varbūt tu esi pārdevusi ne tikai māti, bet arī kādu no sa­viem jaunākajiem brāļiem? — apjautājās vīrietis.

Sieviete viņam neatbildēja un pievērsās elfam.

— Vai tu tā varētu izdarīt arī ar kādu no mums?

— Ar cilvēku, elfu vai trolli? Protams, nē. To var izdarīt tikai ar sīkiem radījumiem, kam galvā maz domu: tikai ūdens smarža un debesu krāsa. Pavisam viegli ir atdzīvināt mušas, odus un knišļus. Tiem tikai jāpieskaras un īsu mirkli jāiztēlojas lidojums, tad tie tūdaļ atkal iedūcās.

— Tiešām? — noprasīja vīrietis. — Brīnišķīgi! Vasarā tāds pui­sis, kas glābj odus, ir nenovērtējams ceļabiedrs. Tāds, kurš glābj knišļus un atdzīvina vakariņas, kad beidzot izdevies sagādāt ko ēdamu. Šķiet, es par tādu draugu esmu sapņojis visu mūžu! Kā es vispār spēju bez tevis dzīvot?

— Vai tu proti vēl kaut ko? — jautāja sieviete. — Nu, piemē­ram, pavairot kukurūzas vālītes? Mums ir tikai viena. Varbūt tu vari izdarīt tā, lai to ir trīs? Vai piecas?

Viņi tiešām bija dumji. Mazo elfu atkal pārņēma bezcerība.

— Protams, es to nespēju, nevar taču pavairot matēriju.

— Bet kā tad var atdzīvināt beigtu trusi?

— Tas ir kas cits. Dzīva būtne nomirst, kad ir izkliedēta tās enerģija…

— Kas ir izkliedēts?

— Tās spēks. Ari uguns izdziest, kad zaudē spēkus. Atdzīvināt kādu būtni var līdzīgi kā iekurt uguni: vajag tikai nedaudz pārvie­tot enerģiju. Nosūtīt to no mana prāta uz atdzīvināmo.

Mednieks pievērsās sievietei: — Nāc, iesim! — viņš tai teica. — Iesim prom. Tas elfs ir bīstams. Pamet viņu tepat, un ejam!

— Es nevaru. Viņš… zini, viņš ir tikai bērns.

— Nesen piedzimis, — piebilda elfs.

— Nav jau cilvēka bērns, — norūca vīrietis.

Brīdi valdīja klusums. Tad sieviete papurināja galvu.

— Labi, dārgie draugi, — teica vīrietis. — Bija patiess prieks ar jums iepazīties, es pat teiktu, šī ir viena no jaukākajām dienām manā mūžā. Taču es negribētu pārsātināties ar tādu laimi, tāpēc iešu vien tālāk pats savu ceļu, kā pieklājas briesmīgam medniekam, kurš sava prieka pēc slaktē odus, rij beigtus trušus un rauš bagātības, pārdodams nogalētu dzīvnieku ādiņas. Ja mūsu ceļiem vēl reizi gadīsies krustoties, es ceru, ka man izdosies laikus aizbēgt, iekams būsiet mani pamanījuši.

Mazais elfs klausījās stipri izbrīnīts.

— Kāpēc tā? Vai tad cilvēkiem laime var arī kaitēt? Tīd tāpēc jūs vienmēr cenšaties nodarīt ko ļaunu?! Jūsu muļķība nav vienī­gais iemesls?!

— Nē, — atbildēja mednieks. — Cilvēki parasti cenšas būt lai­mīgi. Bet to, ko es tikko teicu, sauc par ironiju. Patiesībā es eju prom tāpēc, ka jūsu sabiedrība man liedz būt laimīgam. Vai vis­maz liedz man apēst savu trusi. Taču es teicu tieši pretējo. Cilvēki reizēm tā dara. Saprati?

— Jā, protams, — meloja mazulis. Cilvēki tiešām bija dumji. Galīgi traki un dumji. Bezcerīgi dumji.

— Pagaidi, — teica sieviete. — Es tev atdošu savu kukurūzas vālīti. Mūsu vainas dēļ tu paliki bez truša. — Viņa izvilka no tar­bas pēdējo vālīti un sniedza to medniekam. Mazais elfs sērīgi noskatījās, kā dzeltenie graudiņi maina īpašnieku. Viņa acis pie­peši zaudēja mirdzumu un sejā iegūla bezgalīgas skumjas, taču viņš neuzdrošinājās neko iebilst.

— Vai tā tev ir vienīgā?

Jā, — atbildēja sieviete. Arī viņa tagad izskatījās tā, it kā tikko būtu apglabājusi māti. Māti un jaunākos brāļus.

Mednieks mirkli apdomājās, tad nocēla no pleca loku un bultu maku un apsēdās uz vienīgā plakanā akmens, kas bija atrodams pakalna galā.

— Trusis tik un tā jau ir aizbēdzis. Šonakt palikšu tepat. Un no vālītes katram tiks pa gabalam.

Debesis atkal apmācās, taču lietus pagaidām nelija. Viņi iekār­tojās uz sausa klints izciļņa. Vālīte izcepās virs ugunskura liesmām. Mednieks to sagrieza trijās daļās, un viņi lēnām lupināja graudu pa graudiņam. Tad mazais elfs aizmiga kā murkšķa mazulis. Pirms miega viņš vēl īsu brīdi domāja par sunim piemērotu vārdu: Tas, kurš skricm vējā likās skaists, tomēr viņš nebija drošs, vai tikai arī šis nebūs par garu. Kad miegs paņēma elfu savā varā, mednieks viņu klusītēm apsedza ar savu kažokādas vamzi.

Viņš pārvilka vamzi arī pāri mazuļa galvai, pacenzdamies pie­segt acis, ausis un degunu. Tad paņēma mazāko no savām tarbām, ko iepriekš bija aizklājis bultu maks, un izcēla no tās paipalu.

Sieviete palīdzēja medniekam, kā nu prazdama. Klusām un zaglī­gām kustībām viņi noplūca putnu un, uzdūruši uz iesma, cepa ugunskurā, pārliecinājušies, ka vējš dūmus un smaržu nenes uz aiz­migušā elfa pusi. Apcepinājuši paipalu vai, pareizāk, sagaidījuši, līdz putns vairs nav galīgi jēls, viņi to apēda. Šoreiz gan viņi ēda steidzīgi un klusēdami, gluži kā divi zagļi, ik pa laikam pamezdami bažīgus skatienus uz kažokādas vamzi, zem kura gulēja mazais elfs. Kad paipala bija notiesāta, viņi atdeva kauliņus sunim, kurš tos saskrimšķināja viens un divi. Visbeidzot abi savāca visas putna spalvas un mednieks, pagājis nostāk, izkašņāja zemē bedrīti un tās apraka.

Tad abi ļāvās miegam.