Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Divdesmit pirmā nodaļa

Joršu pārņēma šausmas: viņš, stāstīdams savu nebeidzamo stāstu, visus soli pa solim bija vedis pretī iznīcībai un nāvei.

Viņš satriekts nolūkojās, kā pēdējie saules stari atspīd kareivju

bruņās. >

Joršs savu grūtdieņu pulku bija atvedis uz slaktiņu. Starp dau­dzām izmisīgajām un prātu stindzinošajām domām visspēcīgākā bija vēlēšanās atteikties no izvēles, atteikties no nepieciešamības izlemt arī citu vietā. Kaut jel kāds atnāktu un sacītu: "Neraizējies, puis, es visu nokārtošu, gan viss būs labi."

Joršs klusēja. Ari pārējie bija apstājušies. Pūķis panāca virte­nes priekšgalu un nogādāja savus klusos vaidus par paura un kāju sāpēm līdz pat Zibenim un Melnei. Saule itin kā mirkli sastinga pie Tumšo kalnu virsotnēm, garas ēnas izstiepās pār zemi, bet tad visu aprija mākoņi.

— Kādi tagad ir tavi plāni? — Erbrovs drūmi apvaicājās.

— Varbūt tev pašam ir kāda ideja? — cerīgi jautāja Joršs.

— Es iešu pa labi, tu pa kreisi, tā mēs viņus aplenksim un no­spiedīsim, — mēģināja jokot pūķis.

— Karā pret troļļiem kāds pūķis aizdedzināja pļavas zāli, un kauja nemaz nenotika. Ja nemaldos, tas notika otrās rūnu dinas­tijas ceturtajā gadsimtā.

— Tu maldies. Tas notika trešās rūnu dinastijas piektajā gad­simtā, — izlaboja pūķis. — Turklāt tas notika vasarā. Sausā un karstā vasarā, kad pietika ar šķaudienu, lai aizdedzinātu izkaltušo stepes zāli. Taču tagad ir rudens beigas. Redzi to brūngano putru zemē starp zāles stiebriem? To sauc par dubļiem. Par d-u-b-ļ-l-e-m. Dubļiem piemīt daudzas un dažādas īpašības, bet viena no sva­rīgākajām ir ugunsizturība, un tas nozīmē, ka dubļi nedeg. Saproti, tos nemaz nevar aizdedzināt! Ja nesāksies lietus, es, protams, varu nosvilināt to reto zāli, taču nedomāju, ka tas radīs vajadzīgo iespaidu.

Joršs un Erbrovs klusēdami raudzījās viens uz otru. Satumsa nakts, un sāka sijāt smalks lietutiņš.

Rite aizvēra acis: visu piepildīja zilā krāsa. Jūras krastā viņa sa­skatīja veselu pulku sīku figūriņu: tur bija Joršs, Kala, Kresks, Mo­rons, tas garais, greizais vīrs un tā sīkā, klibā sievele… Tur bija visi. Tātad viņiem izdosies izglābties. Visiem izdosies!

Joršam un Erbrovam bija pa spēkam aizvadīt viņus līdz glā­biņam, viņi tikai nezināja, kā tas izdarāms. Vajadzēja rīkoties ar steigu. Izmisums lodāja starp ļaudīm kā čūska starp baiļu sastindzi­nātām pelēm, un gluži kā čūska tas varēja aprīt visus un ikvienu. Skanēja raudas, kliedzieni, lāsti, — kuru katru brīdi varēja sāk­ties bēgšana, ļaudis paklīdīs līdzenumā kur kurais, kļūstot par vieglu upuri Daligaras jātniekiem. Tie nogrābs bēgļus tāpat, kā plēsīgi putni sagrābj nagos vardes.

Rite rāmi ierunājās: — Tu proti lidot, — viņa teica pūķim. — Li­dot un spļaut ugunis. Bet tev ir neuzvarams zobens. Jūs noteikti tiksiet galā,

— Viņa zobens nav neuzvarams. Un, lai gan es negribu, ka mani uzskata par pedantu, kas pārlieku daudz vērības pievērš nebūtis­kiem sīkumiem, man tomēr jāatzīst, ka neviens no mums diviem nav neievainojams. Viņš patiesībā jau ir ievainots, bet manas priekšapakšējās zvīņas, nu, tās uz vēdera un krūtīm, ir… kā lai saka… mazliet par plānu, lai atvairītu bultas. Uguns arī nerodas no zila gaisa. Es spļauju liesmas, ko saražo liesmrades dziedzeri, bet to spējas arī nav neizsmeļamas. Turklāt, tā kā man bija piemetušās… ēē…

— Dzēruma žagas? — vajadzīgos vārdus izpalīdzīgi piedāvāja Rite.

— Teiksim, ka es vienkārši neesmu labākajā formā, — atbil­dēja pūķis. — Un tas nozīmē, ka es varu pārvērst oglēs vienu vai divus jātniekus, bet ar piebildi, ka šiem jāstāv uz vietas un jāļauj man brīvi rīkoties. Taču, kad divi no viņiem būs pārogļoti, pārējie neapšaubāmi liks saprast, ka viņiem šādas izpriecas neiet pie dūšas.

— Varbūt tu varētu viņus aizbiedēt? — ierosināja Rite. — Viņi taču nezina, ka tu esi… ka tu esi… iztukšots?

— Novārdzināts.

— Nezina, ka tu esi novārdzināts. Tāpēc, kamēr tu nevienu vēl nebūsi izcepis, visi domās, ka cepšanai tu esi izvēlējies tieši viņu, un turēsies pa gabalu. Paklausieties, tas taču tiešām ir labs plāns. Lai pūķis novērš viņu uzmanību un aizbaida vairāk uz to pusi, bet mēs pa to laiku iebēgsim aizā. Kāds noteikti uzbruks, taču ne visi reizē, un ar atsevišķiem uzbrucējiem Joršs viegli tiks galā. Es re­dzēju, kā viņš cīnījās Daligarā.

— Un ko tālāk? Es taču nevaru mūžīgi novērst viņu uzmanību. Agrāk vai vēlāk arī viņi iekļūs aizā. Un tur priekšā ir ūdenskri­tums. Jūs paši zināt, ka šīs aizas galā ir ūdenskritums, ko pārvarēt nav iespējams. Vai tad esat to aizmirsuši? Ne velti to sauc par Dogonas Biedu. Bet kāpnes uz bibliotēku ir nopostījusi lavīna, mēs to redzējām, kad lidojām tur pāri.

— Ūdenskritums noteikti ir pārvarams. Arstridas iemītnieki taču tika viņā pusē kalniem. Tātad tiksim arī mēs.

— Labi, — teica pūķis. — Bet, ja aizai cauri tiks viss šis pūlis, tikpat labi to pārvarēs arī karaspēks. Un tad jūs visus apkaus nevis šeit, bet jūras krastā.

Iestājās ilgs klusums. Rite sajuta nelāgu žņaudzēju pakrūtē, — šoreiz tas nebija izsalkums, Šoreiz tās bija bailes. Viņa bija iemācī­jusies paļauties uz savām vīzijām, taču zināja, ka tās var būt nepil­nīgas. Varbūt viņi visi patiešām sasniegs zilos jūras ūdeņus tieši tā, kā viņa redz savā nomoda sapnī, bet pēc tam ieradīsies Tiesneša kareivji un zilie ūdeņi pārvērtīsies sārtos vai tumši sarkanos. Rite sapurinājās. Nē, jūra bija zila un tāda palika. Tā dzidra un rāma dzirkstīja saulē.

— Mēs aizai cauri tiksim, bet viņi ne! — viņa pārliecināti iesau­cās. — Tāpēc, ka mēs esam gudri, bet viņi ir dumji. Tāpēc, ka mēs bēgam, lai glābtu savu dzīvību, bēgam, lai izdzīvotu, bet viņi tikai izpilda pavēles. Gan jau mums iešausies prātā kas tāds, ko viņi nezina. Mums izdosies. Es to zinu. Viņiem ir smagas bruņas un ap­metņi, kas salijuši traucē kustības, bet mums tādu smagu drānu nav. Mums jādodas uz priekšu! Aiziet! Viņu zirgiem kājas dubļos slīd vairāk nekā mums! Aiziet! Tūlīt pat!

— Tiešām? — neticīgi pārjautāja Kala, kas caurcaurēm izmir­kuši sēdēja dubļos, jo viņai tikko bija paslīdējusi kāja. — Vai tiešām viņiem lietus traucē vēl vairāk nekā mums? Tiešām? Tad jau mēs vēl neesam pagalam? Mēs vēl varam izglābties?…

Rite viņai neatbildēja.

— Aiziet! — viņa pēdējoreiz uzkliedza pūķim un elfam. Tad pagriezās un uzlūkoja savu nožēlojamo karapulku, kas pamazām izklīda lietū. Viņa gribēja kāpt mugurā Melnei, lai visus vieglāk sapulcētu kopā, taču trīs bērneļi, kas sēdēja seglos, sargāja savu vietu tik nikni, ka nocelt viņus lejā nebija iespējams. Rite zināja, ka visiem jāturas cieši kopā, — vienīgi tā viņi var cerēt uz izdoša­nos, turpretī izklīdušiem pa klajumu viņiem draud droša nāve.

Rite, slīdēdama un klupdama dubļos, skraidīja no viena pie otra.

— Reiz sensenos laikos, — cik skaļi vien spēdams, iesaucās Joršs. Viņa aizsmakusi, tomēr spēcīgā balss pārskanēja šņukstus un vai­manas. — Reiz sensenos laikos kopā bija sanācis varoņu pulks, un visi šie varoņi… agrāk… bija bijuši vergi. Reiz bija vergu tauta, kura sapulcējās kopā un nolēma… nolēma iet prom… un kļūt par brīvu tautu. Un tāpēc… lai kļūtu par brīvu tautu… viņi devās uz jūru…

Joršs uzsāka garu un brīnišķīgu pasaku. Viņš izgudroja varoņu vārdus un karaspēkus, citu pēc cita aprakstīja ikvienu no bijušo vergu cilts ļaudīm, un ikviens no klausītājiem šai stāstā pazina sevi, — kaut arī ar citādu vārdu un citādu likteni. Bailes pama­zām sarāvās mazumā. Nogurums atslābināja žņaugus, ko bija ap­vij is ap kājām un prātiem.

Lietus piestāja. Sacēlās viegls vējš un izkliedēja mākoņus. Mē­ness gaisma apspīdēja līdzenumu un Arstridas aizu, aiz kuras bija brīvība un jūra. Lupatlašu cilts sastājās ciešāk un devās uz priekšu.

— Reiz dzīvoja vergu tauta, kas kļuva par brīvu tautu, šķērso­jot jūru un tuksnesi… un šauru kalnu aizu… Sekojiet Ritei! Turie­ties cieši kopā un ejiet uz aizu. Rite zina ceļu, viņa te kādreiz dzīvoja. Ejiet, bet mēs ar pūķi jūs sargāsim. Turieties kopā un se­kojiet Ritei!

Ritei steigšus vajadzēja izdomāt, kā kļūt vieglāk saskatāmai blā­vajā mēness gaismā, citādi pustumsā daudzi pārskatījās un jauca viņu ar Kalu. Lielajā brunču kabatā aizvien vēl glabājās karaļa kro­nis. Rite to uzlika galvā. Mēness apspīdēts, kronis spoži iemirdzējās.

Tai pašā mirklī sakustējās arī kavalērija. Sākās uzbrukums. Joršs izvilka zobenu. Zibens bija pārguris: tas bija gan soļojis, gan aulek­šojis visu dienu, pēc tam visu nakti un pēc tam vēl veselu dienu. Tomēr arī zirgs sapurinājās un sakopoja spēkus. Tas saslējās pakaļ­kājās. Rite redzēja, ka Jorša zobens mēness gaismā mirdz tikpat spoži kā viņas kronis.

Kādu mirkli šķita, ka mēness stari sastindzinājuši laiku, pār­vērtuši pasauli dīvaini kristāldzidrā un nekustīgā ainā, kur saplū­duši sapņi un īstenība, — bet jau nākamajā mirklī kristāls sabirza lauskās.

Erbrovs beidzot bija nolēmis iejaukties.

Atskanēja dārdošs rēciens.

Žilbinoša liesmu mēle pāršķēla tumsu, iztvaicējot šķidros dub­ļus un liekot uzvirpuļot tvaiku mutuļiem.

Kavalērija neizlēmīgi apstājās. Lupatlašu armāda atguva drosmi. Starp viņiem un Daligaras kareivju šķēpiem mirdzēja varena karavadoņa spožais zobens un pūķa kvēlošās uguns mēles. Bet sir­dīs un prātos visiem bija iemājojis stāsts par vergu tautu, kas sķēr- soja puspasaules, lai kļūtu par brīvu cilvēku tautu, un šai ceļā tā bija kļuvusi par varoņu cilti. Acu priekšā, tur, kurp veda viņu ceļš, tikpat spoži kā karavadoņa zobens mirdzēja mazās karalienes kronis.

Kresks un Morons, bruņojušies smagajām rungām, nostājās Joršam katrs pie sava sāna. Arī vīri, kas bija izbēguši no spaidu dar­biem dzelzsrūdas raktuvēs, stājās līdzās Joršam. Abi grāvrači, kas vēl nesen bija kalpojuši par "brīvprātīgajiem Daligaras grāfistes rūdas racējiem" un no uzspiestās brīvprātības bija aizbēguši ar visiem kapļiem, tagad satvēra tos stingrāk, gatavodamies cīņai. Arī mežcirtējs jeb "brīvprātīgais kokmateriālu sagādātājs", kurš tāpat kā abi pārējie bija pastrādājis divus smagus noziegumus "neatļauti pametis darba vietu" un "piesavinājies darba instrumen­tus", tagad bija gatavs šo aso darba instrumentu laist lietā pret daligariešu armiju. Visi vīri, sievietes, kam nebija mazu bērnu, un lielākie pusaudži sapulcējās ap Joršu, kurš ne mirkli nebija pārtrau­cis pasaku. Tagad viņš stāstīja par divu lielceļa laupītāju, Pintrora un Farnuča, varonīgajām gaitām, kas tos padarīja par godājamiem virsniekiem; Joršs stāstīja arī par Prartu, kas bija ieradies no meža biežņas ar savu maģisko cirvi aiz jostas, un par Brašajiem Racējiem, kas bija atmodušies no burvju miega…

Gluži kā putnu pulks pret viņiem traucās pirmā bultu krusa, taču pūķis bija nostājies viņiem priekšā un visi nāvējošie asumi atsprāga sāņus, atsitušies pret cietajām un izturīgajām muguras zvīņām.

— Mums izdosies! — Rite laimīga iesaucās.

"Cik ilgi mēs noturēsimies?" klusībā minēja Joršs.

Debesis noskaidrojās pavisam. Mākoņi izklīda. Kļuva aukstāks. Mēness lēja gaismu pār spocīgajām Arstridas atliekām un sudra­baini vizošo upes līkumu. Turpat aiz ciema bija ieeja šaurajā aizā: vienu tās sienu veidoja stāvas klintis, bet otra bija slīpa un nolaidena, to sedza smaga un lietus piesūkusies zemes kārta un tā bija apaugusi milzīgiem, daudzus gadsimtus pieredzējušiem ozoliem, kas savas saknes bija apvijuši ap nogāzes granīta bluķiem.

Bēgļi cits pēc cita iegāja aizā, — tos sargāja mazais skrandaiņu karapulks, Jorša zibošais zobens un jo sevišķi draudīgais pūķa stāvs. Iedama cauri ciemam, Rite uzlūkoja krāsmatas, kas bija atlikušas no viņas mājas. Acīs saskrēja asaras, viņa pārslidināja plaukstu apdegušas sienas atliekām, — nekas daudz vairāk te nebija sagla­bājies. Rite atcerējās, kā pirms diviem gadiem daligarieši viņu ar varu bija vilkuši prom no šejienes, lai vestu uz bāreņu patversmi, un viņa bija iezīmējusi atpakaļceļu ar maziem, baltiem, apaļiem olīšiem. Kopš tās dienas viņa ne reizi vairs nebija raudājusi. Viņu suns Draugs bija pūlējies meiteni aizstāvēt no Daligaras iebru­cējiem, taču tam iespēra zirgs, smagi savainojot Drauga ķepu. Visos sapņos, kad Rite redzēja Arstridu, viņai pretī klibodams izskrēja Draugs. Tagad viņa raudzījās apkārt, cerēdama, ka Draugs palicis tepat un gaidījis viņu, taču droši vien šīs cerības bija nepiepildā­mas, jo neviens suns nevar gaidīt daudzus gadus. Klibojošais suņa stāvs neparādījās. Ritei acīs bija sakāpušas asaras, taču neviena no tām nenoritēja pār vaigiem: viņa kā parasti tās iedzina atpakaļ — dziļi, dziļi.

Vajadzēja iet tālāk.

Rite atskatījās. Nu jau visi skrandaiņi bija patvērušies aizas dro­šībā. Gājienu noslēdza viņu pašu varonīgie cīnītāji un Joršs, bet aizas ieejai priekšā bija nostājies pūķis. Cik ilgi viņš spēs to nosar­gāt? Tikko Erbrovs pakāpsies nost, jātnieki uzbruks, un tās būs bei­gas. Daligaras kavalērija pēc tālā ceļa bija labi atpūtusies. Bet viņi gāja jau kopš agra rīta. Daži jau tagad sakņupa dubļos, nespēdami iet tālāk. Neviens stāsts, neviena pasaka vairs nespētu apmānīt nogurumu un dot jaunus spēkus tālākajam gājienam. Mazākie bērni, nosaluši un izbadējušies, činkstēja. Arī Melne no pārguruma tik tikko turējās kājās. Zibens bija apstājies.

Un tad pūķis pacēlās gaisā.

Viņa spārni iepletās. Brīnišķīgie smaragdzaļo vijumu raksti iezvīļojās mēness staros.

Viņš bija dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Gaisā uzlidoja arī bultu spiets, un pat neskaidrajā gaišās nakts pustumsā Rite spēja saskatīt, ka pūķa plāno zvīņu segtajās krūtīs cita pēc cita atveras brūces un no tām sāk ritēt asinis. Gluži kā sapnī Rite dzirdēja garu un stindzinošu kliedzienu "Nēēēēēēēēē!" Izmisīgais un veltīgais Jorša lūgums noklusa tumsā. Tad nakti pār­šķēla pēdējie liesmu viļņi. Tie saplosīja tumsu un vēlās pār nokalni. Uzliesmoja pat salijušie ozoli. To pārogļotie sakņu pirksti atlaidās no granīta bluķiem. Liesmu laizītie stumbri un apsvilušie akmeņi sāka slīdēt lejup, raudami līdzi zemes un dubļu kārtu. Pūķis ar visu sava auguma spēku un svaru triecās pret lielākajiem klintsbluķiem, kas balstīja kalna sānus. Lai izkustinātu šo pārmērīgo smagumu, viņam bija jānoturas lidojumā un atkal jāpavērš pret uzbrucējiem vēders un krūtis, kurās dzēlās aizvien jaunas un jaunas bultas.

Tad lejup pa nogāzi sāka velties zemes, dubļu, akmeņu un uguns lavīna. Ar baismu troksni tā iegāzās aizas mutē. Klintsbluķi un dubļi, dubļi un klintsbluķi, salauzīti un liesmojoši koku stumbri, atkal dubļi un akmeņi, tas viss kārtu kārtām vēlās priekšā aizas ieejai.

Visi kalna sāni nobruka, uz mūžīgiem laikiem nošķirdami Ar­stridas kalnu pāreju no Daligaras.

Pūķa spārni noplandlja pēdējo reizi. Tad Erbrovs krita un no­zuda viņpus paša uzbūvētās un nepārvaramās akmens, zemes, dubļu un koku sienas, kas tagad droši sargāja bēgļus.

Rite aizvēra acis. Viss kļuva zils, pret sīkos vilnīšos ņirbošās jūras krastu iezīmējās cilvēku stāvi. Tur bija viņi visi.

Kā viņa to nebija pamanījusi agrāk? Nekur neredzēja smaragd­zaļos spārnus!

Viņas vīzijās par jūras piekrasti pūķa nekad nebija.

Viņi visi izglābsies. Izglābsies tāpēc, ka pūķis bija miris, lai viņi izglābtos.

Rite pazina pūķi tikai pusi dienas. Viņi bija pārmijuši vien dažas ne pārāk laipnas frāzes. Taču bez pūķa viņu sapnis par brīvību ne­būtu nekas vairāk par neprāta murgiem.

Divus gadus zaļie, plandošie spārni Riti bija mierinājuši izmi­sumā.

Rite sāka raudāt un raudāja ilgi, viņas elsas pievienojās Jorša sāpju šņukstiem.