Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Vienpadsmitā nodaļa

Rītam austot, sabiezēja migla. Viņi raitā solī devās ceļā, seko­dami strauta tecējumam. Pēc dažām stundām sāka līņāt, taču lie­tus nespēja gausināt viņu soļus.

Rīta cēliens vēl nebija galā, kad viņi ieraudzīja upi. Tagad kazenājus bija nomainījuši stalti kastaņi, un šīs izmaiņas augājā nozīmēja vieglāku tikšanu uz priekšu un pilnus vēderus. Kastaņus viņi ēda tāpat zaļus, neapstādamies, lai tos izceptu vai izvārītu.

Upe pieņēmās platumā. Debesis noskaidrojās. Lietus piestāja. Kādā upes ielocī viņi ieraudzīja trīs mājas, kam līdzās zaļoja vīna dārzs un kukurūzas lauks. Tā droši vien bija Arstrida, pēdējais kartē iezīmētais ciems. Te pletās pļavas, biezēja kastaņu birzis, bet aiz tām sākās stāvāku pauguru nogāzes. Līdz Tumšajiem kalniem vairs nebija tālu. Starp mājām bija novietots prāvs vara katls, bet virs tā uz restītēm dūmos kūpinājās krietns ducis foreļu. Mājas ieskāva ābeles no augļu smaguma nolīkušiem zariem. Bet upes ielokā, resnām virvēm piesietas pie kārtīgiem stabiem, straumē šūpojās trīs laiviņas. Starp vīnogulājiem un leknajā pļavā ganījās vismaz ducis aitu un pārītis kazu. Ikvienai no mājām uz jumta greznojās skurstenis, kas lepni laida dūmu grīstes.

— Pirms lielajām lietavām droši vien visa pasaule bija tik ba­gāta un tik skaista, — teica sieviete.

Viņiem tuvojoties, ciema iedzīvotāji — kāds ducis abu dzimumu pieaugušo un nenosakāms daudzums bērnu — sapulcējās pie namdurvīm. Vietējie bija ģērbušies raupjos tērpos, kas bija šūdi­nāti no bieza, tumši zili krāsota pašausta vilnas auduma. Viņi uzlūkoja mazuļa dzeltenās elfa drānas un elfu loku, ko nesa med­nieks, taču neizrādīja nedz bailes, nedz nepatiku.

Mednieks ierunājās pirmais. Viņš laipni sveicināja cieminie- kus, nosauca savu vārdu un jautāja, vai te būtu iespējams nopirkt ēdamo, apģērbu un laivu.

Vietējie tik drīz neatbildēja. Vispirms viņi klusītēm apspriedās, tad tas, kurš izskatījās vecākais no visiem — liela auguma vīrs īsu, sirmu bārdu, jautāja, cik daudz atnācēji ir gatavi maksāt.

— īstu īsta zelta naudas gabalu, — piedāvāja mednieks.

Sekoja nebeidzami ilga kaulēšanās. Nekas nebija līdzams: vecais

vīrs pieprasīja trīs zelta monētas, un mednieks bija spiests pie­kāpties.

Beigu beigās darījums bija noslēgts. Viņi izvēlējās mazu, bet izturīgu laiviņu. Mednieks tajā iekrāva ādas maisu ar kazas pienu, lielu maisu ar āboliem, mazāku maisu ar kukurūzas vālītēm un divus vēl mazākus ar kūpinātām forelēm un rozīnēm. Tad viņš nopirka lielu un biezu tumši zilas vilnas apmetni, bikšu pāri un tuniku Joršam, lai tas beidzot varētu atbrīvoties no savām noplī­sušajām uti asajām dzeltenajām skrandām.

Joršs, jaunās drēbes ieraudzījis, atplauka.

— Arī otrs elfs bija ģērbies zilās drānās, — teica vecais vīrs. — Tas elfs, kurš te bija iegriezies pirms dažiem gadiem. Tis, kurš par šiem pašiem trim zelta naudas gabaliem mums pārdeva sati­cības un pārpilnības katlu.

— Ko viņš jums pārdeva?

— Saticības un pārpilnības katlu, — paskaidroja vecais, norā­dīdams uz katlu, virs kura kūpinājās zivis. Tā bija dīvaina ietaise ar dubultu dibenu. Apakšā gruzdēja ogles, bet dūmi pa caurumi­ņiem vākā cēlās augšup. — Kamēr šis katls kūp, mēs esam pasar­gāti no posta un strīdiem. Lietus līst, kā nākas: ne par daudz un ne par maz. Un, kopš te bija iegriezies tas elfs, arī kautiņi ir izbei­gušies. Agrāk gan izvillošanās notika vismaz reizes trīs katru dienu, un ne jau vienmēr viss beidzās labi, jo te mūsu pusē visi prot veikli rīkoties ar nažiem. Bet par katlu mēs samaksājām tieši šos naudas gabalus. Viens bija mazliet ovāls, bet otram bija ieskram­bāti sāni. Mazais elfs ir viņa dēls, vai ne? Patiešām bija prieks ar jums tirgoties. Ciema zelts ir atgriezies mājās. Bet ne jau tas vien: ja arī jūs izplatāt saticību un pārpilnību, bija svētīgi jums palīdzēt.

— Vai tu nedomā, ka palīdzētu mums vēl vairāk, ja atdotu at­pakaļ vienu no tiem naudas gabaliem? — apvaicājās mednieks.

— Esmu pārliecināts, ka jūs esat pietiekami veikli, lai lieliski tiktu galā arī bez naudas, — rāmi atbildēja vecais. — Mācību stundu par prasmīgu tirdzniecību un kaulēšanos mums pirms promieša- nas noturēja tas otrs elfs. Viņš tiešām bija apbrīnojams.

Braukt ar laivu bija brīnumjauki. Varēja mierīgi gulēt uz mu­guras un skatīties debesīs, kamēr upes straume paveica visu grūto darbu, nesdama laiviņu vajadzīgajā virzienā. Laiva bija brīnišķīgi ērta. Te bija arī neliela koka nojumīte, kas sargāja viņus no lie­tus, un bija arī dzelzs ogļutrauks, kur varēja kurināt uguni, lai sa­sildītu kājas un uzceptu vālītes. No rīta un pievakarē viņi mēdza piestāt krastā, lai ļautu sunim izskraidīties un varētu savākt sausus zarus un žagarus. Upes krasti brīžam bija akmeņaini, brīžam smil­šaini, bet vienmēr pietiekami lēzeni un pilnīgi neapdzīvoti. Pirmo reizi mūžā no viņiem bija atstājies viņu allažīgais pavadonis Izsal­kums. Mazais elfs bija samierinājies ar domu, ka trim gaļēdājiem jāļauj palaikam iestiprināties arī ar kūpinātām forelēm.

Kalni ar katru dienu nāca tuvāk un tuvāk, un ar katru dienu garumā izstiepās laiks, ko viņi pavadīja to virsotņu mestajā ēnā. Mazais elfs lielākoties klusēdams sēdēja pie ogļutrauka ar savu grāmateli rokās.

— Tavs tēvs droši vien bija apveltīts ar apbrīnojamām burvju spējām, — kādu rītu teica Monsers.

— Vecāmāte apgalvoja taisni pretējo. Burvju spējas visiem nepiemīt vienādā mērā, dažiem to ir vairāk, dažiem mazāk. Un vecāmāte teica, ka mans tētis bijis no maģijas vistālākais elfs, kādu viņai jebkad gadījies sastapt. Viņa apgalvoja, ka visa tēta maģija izpaudusies tikai un vienīgi kā spēja iekurt uguni. Un arī to pašu viņš spējis vienīgi tad, kad bijis labā omā un vējš pūtis no parei­zās puses. Bet vecāmāte prata arī uzvārīt ūdeni bez uguns un ar pļavu zālītēm nodzīt kārpas.

— Bet kā tad tavs tēvs spēja to ciemu padarīt bagātu un sati­cīgu? Kā viņš spēja panākt, lai tur izbeidzas lietavas?

— Nezinu gan. Tas viss izklausās pilnīgi neticami.

Nu jau kalnu ēna viņus ieskāva no visām pusēm. Upe plūda cauri dziļai aizai.

Klinšainie krasti slējās stāvus gaisā galvu reibinošos augstumos. Debesis tālu augšā bija pārvērtušās par gaišu eju, kas stiepās līdz­tekus upei un ko no abām pusēm ierobežoja akmens sienas.

Visbeidzot uz augstākās no divām sienām viņi saskatīja smailu pacēlumu, kas varēja būt gan asāka klinšu virsotne, gan ēka. Taču par to, vai šī ir īstā vieta, neļāva šaubīties resna dūmu grīste, kas vijās augšup no kalna gala, un sienā milzīgiem burtiem iecirstais uzraksts:

hlc sunt dracos.

Šeit ir pūķi. Otrās rūnu laikmeta dinastijas rakstu zīmes. Mazais elfs pārliecināti apgalvoja, ka viņi ir nonākuši pareizajā vietā.

Straume bija ātra, taču laiviņai bija izturīgs airis, un vīrietim pēc kārtīgas pacīkstēšanās ar ūdeņiem tomēr izdevās pietuvoties krastam un apmest virves cilpu ap kādu klintsradzi. Virve nostie­pās, laiva strauji sametās sāņus un iegriezās aiz klints izvirzījuma.

Tās priekšgals iestrēga krūma zaros. Aizslēpusies aiz krūma bija pavisam šaura — ne platāka par soli vai diviem — akmeņaina krasta josla, kur bija iespējams izkāpt no laivas. Šī bija vienīgā piestāšanai piemērotā vieta visas aizas garumā. Tepat sākās arī šauras un stāvas gaišajās klintīs iecirstas kāpnes.

Mazais elfs izvilka karti un brīdi to pētīja.

— Es sapratu, ko nozīmē tā zīme virs upes. Tur tālāk ir ūdens­kritums. Es pat varu saklausīt tā krākšanu. Atpakaļ pret straumi mēs netiekam, bet priekšā ir ūdenskritums. Tātad jākāpj augšā pa kāpnēm!

Un viņi uzsāka augšupceļu. Pakāpieni bija šauri un stāvi. Vie­tām tie bija nodrupuši. Bet citus mitras sūnas bija padarījušas slidenus un bīstamus. Kad viņi bija rāpušies jau vairākas stundas, parādījās saule. Nu viņi bija tikuši pietiekami augstu, lai varētu saskatīt arī ūdenskritumu: tā bija milzīga stāvus krītoša ūdens siena, virs kuras saules staros zvīļoja varavīksne. Nogurums kļuva mo­košs. Viņi arvien biežāk piestāja atvilkt elpu. Kad beidzot kāpnes bija galā, jau bija aizritējušas pirmās pēcpusdienas stundas. Aiz Tumšajiem kalniem pletās plašs līdzenums, bet aiz tā bija redzama gara, zila josla, kuru no debesīm nošķīra apvāršņa līnija. Jūra! Viņi bija ieraudzījuši jūru! Mazais elfs atkal atguva drosmi. Arī nogu­rums pagaisa. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, bija ieraudzījis jūru. Un tepat bija klintī iekaltais uzraksts:

HlC SUNT DRACOS.

Šai vietā taka meta līkumu un stiepās pretī lielajai klints smai­lei, kura — kā tagad varēja skaidri saredzēt — bija izdobta no iekšpuses un pārvērsta par ēku. Klints virsotne nozuda biezā zemu mākoņu gredzenā.

Mazais elfs bija to paveicis. Viņš bija nonācis pie mērķa.

Vīrietis turēja rokās nospriegotu loku, no kura bulta bija ga­tava atrauties kuru katru mirkli. Sieviete bija sažņaugusi rokās nelielo cirvīti. Arī suns izskatījās manāmi satraukts un aizdomu pilns ošņāja gaisu.

Mazulis piegāja tuvāk klints sienai. Tajā bija redzamas milzīgas durvis, bet tām līdzās iekalti uzraksti. Tie bija pirmās rūnu dinas­tijas laiku burti.

— Kas tur rakstīts? — jautāja vīrietis.

Mazais elfs ņēmās atšifrēt rakstu zīmes. Viņu smacēja bailes, un tomēr vienlaikus viņā kūsāja gavilējošs prieks. Viņa liktenis tūlīt piepildīsies. Viņš stāvēja sava likteņa priekšā.

— Proi… betur proibetur… sputaz■■■ zel… lis. Aizliegts spļau­dīties.

— Aizliegts spļaudīties? Tas nav iespējams. Tu esi pārliecināts?

— Jā. — Arī Joršs izskatījās apmulsis.

— Tas tak nav iespējams! Mēs šķērsojām puspasaules, gandrīz izlaidām garu uz tām nolādētajām kāpnēm…

— Tās kāpnes nemaz nebija tik briesmīgas!

— Tāpēc, ka es tevi nesu rokās! Bet es kāpu pats savām kā­jām, un pakāpienu bija vairāk nekā ūdens pilienu jūrā. Un visas šīs mokas tikai tāpēc, lai izlasītu, ka te aizliegts spļaudīties? Vai tad te nebija jābūt kaut kādam lokam, nākotnei, jauna pavasara sau­lei? Paskaties, kas vēl tur rakstīts. Tur to ķeburu ir krietni vairāk.

— Aizliegts spļaudīties, skraidīt, grūžot un skaļi sarunāties, — nolasīja elfs. — Pirms iešanas iekšā obligāti jānomazgā rokas, — viņš piebilda.

Tai mirklī durvis atvērās un parādījās pūķis.