Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Septītā nodaļa

Ūdens iekļuva degunā un mutē. Aukstums bija nežēlīgs. Trūka elpas. Mazais elfs juta, kā viņu caurcaurēm pārņem ledains stin­gums un izmisums. Izmisums un bailes var piepildīt prātu tā, ka visa maģija tajās noslīkst.

Tļd piepeši elfs iztēlojās, ka varētu būt zivs. Viņš, cik spēka, domāja par ziviskumu — ja tā var nosaukt pašu zivs būtību, — domāja par ūdens dzīvnieka iedabu.

Viņš iztēlojās, kā būtu elpot ar žaunām, gūt baudu no ledaina­jiem ūdens pieskārieniem un līksmi traukties cauri dzelmei zem viļņiem, līdzīgi kā putni traucas zem mākoņiem.

Elpa piepildīja viņa plaušas, stindzinošais saltums piepeši kļuva tīkams.

Viņš slīdēja uz priekšu zem ūdens, lai izvairītos no asajām nūji­ņām, ko upē šāva Daligaras kareivji, kas veseliem pulkiem bija apstājuši upes krastus. Mazais elfs piepeldēja tuvāk pārējiem. Suns, izrādījās, bija veikls peldētājs, bet vīrietis un sieviete gan, kā parasti, izturējās neizprotami un dumji: sieviete gremdēja galvu zem ūdens, bet vīrietis pūlējās to noturēt virspusē. Mazais elfs mēģināja viņiem pateikt, ka šis nav īstais brīdis tādām spēlītēm, un gribēja izskaidrot pareizas peldēšanas paņēmienus, — pamā­cīt, ka galvā jārada zivs tēls, uzmanību visvairāk koncentrējot tieši uz žaunām, taču mednieks negribēja viņā klausīties. Patiesībā jāat­zīst, ka viņš elfam atbildēja ļoti nepieklājīgi.

Par laimi upe recēja pareizajā virzienā: projām, tālu projām, arvien tālāk no Daligaras, projām no āvām bruņotajiem kareivjiem un pakāršanām, pretī tālajiem pakalniem.

Apkārtējā ainava pamazām pārvērtās. Krasti vairs nebija tik stāvi un akmeņaini, vietumis parādījās niedrāji. Gultne vairs nebija tik dziļa, un arī straume vairs nebija tik ātra. Beidzot viņiem izdevās sasniegt malu un izķepuroties no ūdens.

Sieviete elpoja savādi un nelāgi. Gaiss, plūzdams cauri viņas rīk­lei, radīja dīvainas gurguļojošas skaņas, — līdzīgi burbuļo katls, kurā vārās pupas, protams, tikai tad, ja ir gan katls, gan pupas, gan uguns, gan ūdens, kaut gan ūdens burzguļo tāpat, arī vāroties bez pupām.

Vīrietis izskatījās izmisis.

Pa mednieka seju un matiem straumītēm vien tecēja ūdens, dubļi un dūņas, tāpēc bija grūti tikt skaidrībā, tomēr mazais elfs bija gatavs apzvērēt, ka šoreiz acis un deguns lāso vīrietim.

— Dari taču kaut ko! — vīrietis viņam uzkliedza. — Dari kaut ko, ja vari! Lūdzu! Tu taču vari, vai ne? Viņa mirst.

— Aaaaah, tiešām?

Mazais elfs bija pārsteigts: kas to būtu domājis, ka mirstoši cil­vēki izdveš tādas pašas skaņas kā uz uguns uzlikts pupu katls.

Viņš pastiepa plaukstu un pieskārās sievietes sejai.

Likās, viņam pakrūtē sāpīgi ietriecas dūre. Nē, drīzāk sāpīgie sitieni bija divi — pa plaušām un rīkli. Mazais elfs sajuta, kā plau­šās iegurguļojas ūdens, bet rīkle svilst un sūrst tā, it kā tajā būtu ietriekusies kāda no kareivju raidītajām asajām nūjiņām. Tomēr visšausmīgākā sajūta bija galvā: sajūta, ka šie ir pēdējie dzīves mirkļi, ka tūlīt viss būs cauri un pagalam. Bailes kā milzu vilnis gāzās pār mazo elfu, tomēr viņš paguva tās apturēt, un tā bija īsta veik­sme, jo bailēs var noslīkt visa maģija.

Mazais elfs sakopoja spēkus un domāja par elpu: gaiss, kas ieplūst, un gaiss, kas izplūst, salijušas zāles smarža, niedrāja smarža, sēņu smarža.

Gaiss ieplūst, tas smaržo tik labi. Plaušas izplešas. Gaiss izplūst. Visu piepilda zāles smarža, un mēs zinām, ka šī ieelpa un šī izelpa nav pēdējā, ka būs vēl cita ieelpa un cita izelpa, un tad vēl un vēl.

Sieviete atklepoja dubļainu ūdeni, atvēra acis un ieelpoja. Arī mazais elfs ieklepojās. Viņi abi bija nobālējuši un drebēja pie visām miesām. Mednieks laimīgi pasmaidīja un tad steidzās salasīt sau­sus zarus un niedres. Tādu upmalā netrūka. Kaut arī cirvis bija atņemts un visu vajadzēja paveikt kailām rokām, darbs vedās ātri. Kad zaru un niedru kaudze bija pietiekami liela, elfs tai pieskārās ar pirkstu, un tūdaļ līksmi iesprakstējās uguns. Viņi bija slapji un pārsaluši, taču mednieks nesa uz ugunskuru arvien jaunus malkas klēpjus, uguns turpināja sprakstēt, un pamazām, pamazām aukstums un slapjums atkāpās. Sieviete aizmiga. Mednieks uzgāja vāveru midzeni, kur bija noslēpti daži rieksti, un dalījās savā guvumā ar mazo elfu.

— Mums vairs nav ieroču, toties mūs nepakāra, — teica vīrietis.

— Žēl gan. Nevarējām izšūpoties un lidināties augstu gaisā. Tas noteikti būtu bijis jauki!

Vīrietis iesmējās.

— Ja jau tu tik ļoti gribi to izmēģināt, nekas nav zaudēts. Virvi man neatņēma. Skaties, kāds ritulis! Tūlīt es tev parādīšu. Šis zars šķiet pietiekami izturīgs. Re, vienu galu es piesiešu te, bet otru te. Gatavs ir! Gribi pamēģināt? Turies stingri. Tagad es tevi iešūpināšu.

Tas bija brīnišķīgi. Augšā un lejā. Lejā un augšā. Niedrājs, upe, debesis un atkal debesis, upe, niedrājs.

Tālumā rindojās pakalni, un aiz tiem rietēja saule. Mazais elfs vēl nekad nebija redzējis saulrietu, to vienmēr bija aizseguši mā­koņi. Bet tagad visa pamale bija rožaini sārta, un tikai daži smalki, iegareni mākonīši mirdzēja kā zelta kaklarotas. Pēdējie saules stari apspīdēja iekoptus laukus, kas mijās ar kastaņu birzīm.

Tis bija kā visskaistākajā sapnī. Mazais elfs lidoja. Viņu piepil­dīja bezgalīga laime.

Sieviete pamodās un smaidīja.

Mazulis smējās kā traks.

— Skaties, skaties, šī ir pakāršana! — viņš gavilēja.

— Nē, — sieviete atbildēja. — Tās sauc par šūpolēm.

Smaids viņas sejā apdzisa.

— Tikt pakārtiem ir briesmīgi, — viņa turpināja. — Tas nozīmē, ka tev ap kaklu apliek virvi un to cieši savelk, izmantojot tava ķer­meņa smagumu. Virve sažņaudzas, gaiss nevar ieplūst plaušās, un tu mirsti noslāpstot tāpat, kā pirms brīža ūdenī gandrīz noslāpu es.

Mazais elfs satriekts sastinga.

Tad palaida vaļā šūpoļu auklas.

Viņa acis bija ieplestas šausmās.

Viņš kļuva pelēks.

Viņam sāka trūkt elpas.

Viņš sakņupa zemē un žēli iesmilkstējās. Vīrietis un sieviete juta, kā gar mugurkaulu augšup zogas ledainas tirpas.

— Kāpēc tu viņam to pateici? — Vīrietis bija saniknots. — Viņš bija laimīgs. Beidzot viņš bija laimīgs.

— Tāpēc, ka viņš sastaps vēl citus cilvēkus. Un arī nākamie, ko viņš sastaps, gribēs viņu pakārt, jo viņš galu galā ir elfs. Un es ne­gribu, lai viņš līksmi steidzas pretī visiem satiktajiem, pārlieci­nāts, ka karātavas ir tās pašas šūpoles. Labāk lai viņš ir nelaimīgs, bet dzīvs.

— Es varu viņu aizstāvēt.

— To es jau pamanīju. Ja tur nebūtu tās žurkas, mēs jau karā­tos augstu gaisā.

— Ja tur nebūtu bijis to žurku, — mazais elfs, joprojām šņukstē­dams, izlaboja.

Sieviete paņēma viņu klēpī un cieši apskāva. Žēlabas un smilksti pamazām pieklusa. Debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes. Maigi apa­ļīgās pakalnu aprises izcēlās pret safīrkrāsas debesīm.

Sieviete iecēla elfu šūpolēs un vieglītēm pastūma.

— Tagad tu atkal vari pamēģināt būt laimīgs, ja vēlies. Tev tikai jāiegaumē: ja cilvēki tevi notvers, viņi tevi pakārs.

— Un pēc tam apēdīs ar rozmarīnu?

— Nē.

— Apēdīs bez rozmarīna?

— Cilvēki neēd elfus. Nekad.

— Ja jau viņi mani pat neēdīs, tad kāpēc viņi grib mani pa­kārt? Tā nav labi, nemaz nav labi, nē, nē, nē, nē, nē un nē. Kāpēc viņi grib tā darīt?

Šūpoles lēnām slīdēja šurpu turpu.

— Tāpēc, ka cilvēki ienīst elfus.

— Bet kāpēc?

Jautājumam sekoja ilgs klusums. Šūpoles staigāja šurpu turpu. Suns nožāvājās.

— Tāpēc, ka jūs esat vainīgi.

— Vainīgi? Kas ir mūsu vaina?

— Viss.

— Kas — viss?

— Nu, visas nelaimes. Tumšā ēna. Lietus. Jā, lietus. Ūdens, kas pārplūdina zemi. Neraža un bads. Jūsu vainas dēļ mūsu bērni mirst badā. Ciemus ir aizskalojis ūdens.

— Mēs izsaucam lietu? Kādā veidā? — Mazulis bija sašutis. — Kā mēs to darām?

— Kā lai es to zinu? Varbūt jūs to piesapņojat.

— Ja ar sapņiem vien varētu mainīt laiku, tad es tagad sapņotu par siltu saulīti, kas nožāvētu manas slapjās kājas. Un mēs taču, izraisīdami lietu un plūdus, būtu gatavie muļķi, — mazais elfs nelikās mierā, — jo ūdens un bads mums ir nodarījis daudz lie­lāku postu nekā jums. Kāpēc tad mana vecāmāte nepiesapņoja sauli, kad ūdens kāpa arvien augstāk un augstāk? Kāpēc mamma, dodamās prom uz to vietu, no kuras neatgriežas, neiedomājās, ka labāk būtu palikt pie manis?

Mazulis atkal ieraudājās. Atskanēja klusi, žēlabaini smilksti.

— Nu, es nezinu… — apjucis nomurmināja mednieks. — Visi vienmēr runā, ka vainīgie esot jūs…

Viņš, kā atbalstu meklēdams, pagriezās pret sievieti.

Sieviete stāvēja līdzās Šūpolēm. Viņas piere bija saraukta grum­bās, lai gan viņa nebija ne dusmīga, ne noskumusi, — tā pieri mēdz saraukt tie, kuri iegrimuši dziļās domās.

— Mēs jūs ienīstam, jo jūs esat gudrāki un prasmīgāki. Necie­šami, bet gudrāki, — sieviete teica. — Jums ir maģija. Jūs vairāk zināt. Tie, kas mūsuprāt ir tikai bezjēdzīgi zīmējumi, jums ir burti… Mēs laikam no jums baidāmies. Un, tā kā mēs īsti nezinām, cik vareni jūs esat, tad iztēlojamies, ka jūs esat daudz varenāki nekā patiesībā. Bet mūsu bezspēcība ir tik… absolūta… ka ikviens…

Mazais elfs bija pārstājis raudāt.

Mirkli pieklususi, sieviete jautāja: — Ja jau mēs runājam par gudrību un prasmīgumu, saki, kā tu vienmēr jau pirmajā mēģinā­jumā izvēlējies pareizo atslēgu.7

Elfs izskatījās apjucis.

— Ko nozīmē pareizo atslēgu? — viņš neizpratnē jautāja.

Tagad apjuka sieviete.

— Pareizā atslēga ir tā, kuru, iebāžot caurumā, tās ierobojumi ideāli iegulst slēdzenes mehānismā un to atslēdz.

— Atslēga ir jāiebāž caurumā? — Mazulis bija pārsteigts. — Tie­šām? Atslēgas vajadzēja iebāzt slēdzenē?

— Jā, bet kā…

— Tā, lai robiņi saguļas?

— Iegulst nozīmē sakrīt. Saprati?

Mazo elfu šis atklājums satrieca. Viņš ņēmās domāt tik cītīgi, ka arī sarauca pieri grumbās. Tad atplaucis sajūsmā iesaucās: — Es sapratu! Katrai slēdzenei der noteikta atslēga! Šo atslēgu iebāž iekšā un, ja tā ir pareizā atslēga, tad tā sakrīt ar mehānisma robi­ņiem un pagriežoties atbīda vaļā to līmenisko metāla stienīti, kas nobloķē durvis. Asprātīgi izdomāts. Tiešām asprātīgi! Pārsteidzoša atjautība, kas to būtu gaidījis no cilvēkiem. Tiešām! Vecāmāte teica, ka jāpriecājas, ja jūs spējot izdomāt, ka uz kolonnas jānovieto kapi­telis, bet izrādās, ka jums atjautības netrūkst. Vareni!

Iestājās ledains klusums.

— Paldies! — stīvi noteica mednieks.

Mazais elfs laimīgi šūpojās, lepodamies ar jaunākajiem atklā­jumiem.

— Ja jau tu neko nezināji par slēdzenes mehānismu, kā tad tu dabūji vaļā durvis? — jautāja sieviete.

— Es turēju atslēgu pretī caurumiņam, tad prātā radīju tēlu — durvis, kuras atveras… un tad atskanēja klakš, un durvis bija vaļā.

Vīrietim un sievietei uz mirkli aizrāvās elpa, tad pamazām viņi atguvās.

— Tīd jau tu vienmēr esi varējis atslēgt durvis! Bez atslēgām! Bez žurku palīdzības! Tāpat, tikai ar domām!

Mazais elfs kādu brītiņu, lēni šūpodamies, rauca pieri un tad iesaucās: —Tiešām tā iznāk! — Un viņš iesmējās. —Tas nu gan ir smieklīgi! Mūs gandrīz pakāra, bet izrādās, ka es vienmēr esmu mācējis dabūt vaļā slēdzenes.

— Ārkārtīgi jautri, — caur zobiem nošņācās mednieks. — Tik uzjautrinoši, ka galu var dabūt.

Viņa balss skanēja tā, it kā viņam rīklē būtu iesprūdis gabals kukurūzas vālītes.

Elfs šūpojās un pārdomāja nesen piedzīvoto bēgšanu. Piepeši viņš atcerējās vēl kaut ko. — Pareģojums!

— Tu domā tās cilpiņas uz portika?

— Jā, tos burtus ar spirālēm. Otrā rūnu dinastija. Tagad es atceros:

Kad ūdens pārplūdinās zemi,

saule izdzisīs, nāks tumsa un sals.

Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies, un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.

— Un vel tur bija teikts kaut kas par pēdējo elfu, kuram kads jāapprec…