Raibā vasara

RAIBĀ VASARA Mirdza Kļava 1. visi par vienu un viens par visiem

Ticiet vai neticiet, bet pavisam netālu no straujās skaistules Gaujas ir ciemats «Vecozoli». Sī upe, nebēdniece, neparko negrib tecēt taisni, līkumo kā mīkla, cepot kliņģeri. Un vienā tādā līkumā meklējami Vec­ozoli. Pagaidām ciemats ģeogrāfijas kartēs nav atzimēts. Kad šo trūkumu novērsīs, jūs katrs varēsiet Vecozolus atrast un tur paciemoties. Paši redzē­siet, cik tas būs jauki.

Pie Vijolīšu gravas no lielās šosejas nogriežas lauku ce]š, ejiet taisni uz priekšu līdz trim ozoliem. Zem varenās trijotnes ķeburainajiem zariem stingri nostājušies plati zaji vārti. Liela oranža plāksne rudzupuķu ziliem stūrainiem burtiem atnācējiem pavēsti:

VECOZOLI Loti skaists vasaras ciemats.

Cauri ciematam kā iedzeltena lente laiski izstiepies grantēts ceļš, tam abās pusēs zaļo krāsainiem ziediem izraibināti dārzi. Saprotams, ka dārzos ir mājiņas, dažas lepni stāv uzkalniņos, viena otra paslēpusies koku zaros, cita zem akmeņu kaudzes.

No vārtiem trešā pa labi ir visievērojamākā māja. Tā gozējas pašā dārza vidū, ietinusies robainās staipekņu lapās, šur tur pazibsnīdama spilgti dzeltenām sienām. Pie sētas tāda pati dzeltena plāksne ar uzrakstu:

CIEMATA PRIEKŠNIEKS.

Jūs jau varat iedomāties, ka ciemata priekšnieks nav neviens cits kā vectēvs Kurmis. Un šī dzeltenā mājiņa pieder viņam.

«Vasaras mājai galvenais ir vaļējs lievenis. Vai tā nav?» — mēdz teikt Kurmis.

Pašreiz ciematu apspīd laipna saule. Cauri lievenim skraida vējš, uzpūzdams patīkamu vēsumu, pa margām dejo zaru ēnas. Nu, pavisam skaistil Tikai vectēvam Kurmim tobrīd nav laika priecāties par dabas jaukumiem, viņam svarīgs darbs — jāgatavojas brokastīm.

Uz galda baltā šķīvī, uzgriezis pasaulei apaļo muguru, gul pusklaips rupjās maizes. Tam blakus uz garena šķīvja kausētā sviestā peld vārīta zivs, apkaisīta ar sīki sagrieztu cieti novārītu olu un pārklāta gaišzalām salātu lapām.

Kurmis salātus sēj zem ābeles, ēnā tie izaugot maigāki un mīkstāki.

Brūnā māla bļodiņa pilna baltastainiem, sarkaniem redīsiem, nupat kā dārzā sarautiem. Nomazgāt gan tos varēja rūpīgāk, bet vectēvs par smiltīm daudz neko nebēdā.

— Smiltis iztīra māgu, — viņš apgalvo.

Sviesta trauciņā sviests dzeltenumā sacentās ar pašu sauli.

Vectēvs atnesa gaiši zilu kafijas kannu. Dārzā tūliņ ieplūda grauzdētu ozolzīļu smarža. Kurmis atzina tikai ozolzīļu kafiju.

Tā kā viss būtu sagatavots. Vectēvs prātīgi apsēdās no meldriem pītā krēslā.

— Tagad iekodīsim, — viņš noteica un sāka cītīgi rādīt savu labo ēst­gribu.

Kad palika tikai neliela maizes doniņa, dzerdams trešo tasi kafijas, Kurmis pats sev domīgi jautāja:

— Vai vēl ēst vai neēst?

Redīsus bez ievērības atstāt nevarēja. Ēšana turpinājās.

Viss bija notiesāts, vectēvs Kurmis mēģināja piecelties, bet tas uzreiz neizdevās. Ēdot viņš bija kļuvis krietni smagāks, atkritis atpakaļ krēslā, žēli nopūtās:

— Nez vai paliks maz dzīvs vai ne?

Par šo drūmo jautājumu nav jāuztraucas, tā vectēvs vaimanā pēc kat­ras ēšanas reizes daudzus gadus.

Iečīkstējās dārza vārtiņi.

«Kas tur nāk?» gudroja Kurmis. «Kakls par īsu, lai varētu grozīt, bet griezties ar visu augumu pieēdušām pārāk sarežģīti. Gan panāks tuvāk, tad redzēs.»

Ilgi nebija jāgaida. Uz taciņas parādījās stārķis Krišjānis. Kaut saule stipri karsēja, Krišjānis bija uzģērbis spoži melnus svārkus un baltu vesti.

' Pie svārku atloka piesprausts, nedaudz apvītis, mocījās dzeltens pīpenes zieds. Baltā krekla apkaklīte stingri sacietināta. Zeltainās kaklasaites mezgls milzīgs, platāks par tievo kaklu. Mazāku mezglu sasiet nemaz ne­varēja, jo kaklasaite bija turpat vai priekšauta platumā.

Stārķis šķērsoja pagalmu, augstu cilādams kājas un pie katra soļa klanīdams slaido kaklu. Lieveņa priekšā apstājās, noslaucīja sviedrus sniegbaltā kabatlakatiņā un nokrekšķinājies svinīgā balsī sacīja:

— Labrīti Vai drīkst traucēt izcilā ciemata izcilo priekšsēdētāju?

— Sveiks, sveiks, nāc iekšā, — izklaidīgi atņēma Kurmis, pie sevis

nodomādams: «Kas stārķim nekait? Kakls tik garš, kaut vai sien mezglā, visu var apskatīt, pašam negrozoties.»

— Paņem sarkano ķeblīti, apsēdies un velc praķi nost, to dzelteno cilpu no kakla arī noņem. Tā tu sviedros vari izkust un pavisam pazust no pasaules, — vectēvs pamācīja.

— Nevaru, cienītais, nevaru, esmu dienesta darīšanās, man jābūt kār­tīgi apģērbtam.

Viss ciemats zināja, ka stārķis Krišjānis ir avīzes «Meža Vēstnesis» žurnālists. Arī vectēvam Kurmim tas bija zināms, bet rakstīšanu avīzēs viņš neuzskatīja par sevišķi svarīgu nodarbošanos.

Krišjānim piemita pavisam stārķiska īpašība — nopietni domāt viņš varēja, tikai stāvot uz vienas kājas. Ari tagad viņš nostājās uz vienas kājas, izņēma no svārku iekškabatas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.

— Man no jums, godājamais priekšniek, ir vajadzīga intervija.

— Esmu piemirsis, kas tas ir intervija.

— Es vaicāšu, un jūs atbildēsiet.

— Ir sakāmvārds: viens muļķis var vairāk jautāt nekā desmit gudri atbildēt. Bet to es nedomāju par tevi. Gribēju tikai pateikt, ka ir tāds sa­kāmvārds, man patīk sakāmvārdi. Vaicā vien.

— Mūsu avīzē ir ieplānots apraksts par jūsu ciematu, redakcijā ienā­kušas ziņas, ka pilnsapulcē pieņemti ciemata statūti. Ko jūs varat sacīt šajā sakarā? Varbūt nodrukāsim arī dažus punktus.

— Tev nebūs daudz ko drukāt. Mūsu statūtos ir tikai viens punkts. — Vectēvs parādīja ar īkšķi uz durvju pusi — tur pie sienas uz baltas pa­pīra loksnes bija uzrakstīts:

Visi par vienu un viens par visiem!

— Skaisti! Lieliski! — iesaucās stārķis, un viņa zilā pildspalva sāka steidzīgi skraidīt pa piezīmju grāmatiņu. — Ko jūs varat teikt par jums pakļautā ciemata iedzīvotājiem?

— Ja priekš avīzes, tad tikai labu un vēlreiz labu. Bet, ja runā zem čet­rām acīm, jāsaka, ka vienam otram ir ari nevēlamas īpašības: kūtrums, pļāpība, lielība. Ciematu nodibinājām vasaras atpūtai. Vecmāmuļa Vārna pat ierosināja otro statūtu punktu: «Urā! Lai dzīvo vasara!» Sapulce tomēr atzina, ka tas ir lieki, vasara ir bijusi un būs.

— Redakcija, cienījamais priekšniek, bez šīs intervijas no jums lūdz ari rakstu par ciemata dzīvi.

— Rakstīt avīzē? Ar tādiem niekiem es nenodarbojos, var iznākt nepa­tikšanas.

— Ko nu! Ko nu! Kļūsiet vienīgi slavens.

— Slavens? Hmm… Gandrīz vajadzēs mēģināt.

— Redakcija jau iepriekš jums pateicas. Pēc pāris dienām pienākšu.

Pēdējos vārdus sacīdams, Krišjānis nostājās uz abām kājām un atva­doties dziji jo dziji paklanījās.

Vectēvs Kurmis, palicis viens, drūmi nolūkojās uz tukšo trauku kaudzi. «Kas tos atkal nomazgās?»

Tad ar visu krēslu pagriezās pret ceju un sauca:

— To-m-ā! To-m-ā! Nāc palīdzi traukus mazgāt!

Ja vāverēns Toms dzirdētu, viņš noteikti steigtos palīgā, bet vējš sau­cienu aiznesa pavisam uz citu pusi.

Vectēvs Kurmis nolēma trauku mazgāšanu atlikt uz vēlāku laiku.