Raibā vasara

26. BERTA UN AMĀLIJA ĶER ZAGLI

Vai jūs zināt, kādās reizēs ciematā «Vecozoli» neviena nav mājās? Nezināt? Pajautājiet kaķēnam Mikam, un viņš tūliņ atbildēs:

— Jocīgais! Vai var neiet uz futbola sacīkstēm, ja Lielajā Mežā spēlē zaķi ar āpšiem?

Tagad bija savādāk.

«Apkārt klīst zaglis, ciematu atstāt bez uzraudzības laikam nevarēs vis,» virtuvē mizodams kartupeļus, prātoja vectēvs Kurmis. «Vajadzētu aprunāties ar ezīti Adamiņu, kā tas ir no zinātniskā viedokļa.» Bet zināt­nieks jau rīta pusē aizbrauca uz sēdi. Jāgudro pašam, un vectēvs nosprieda: «Vismaz vienam jāpaliek ciematā un jāredz, kas te notiks, ja vispār kas notiks.»

Tas nu būtu izdomāts, bet ne līdz galam. «Kurš paliks?» Un vectēvs kļuva bēdīgs. «Neviens cits, pašam būs jāsēž mājās, un televizors, kā par postu, samaitājies.»

Vectēva pārdomas iztraucēja sparīga klauvēšana. Ienāca ķirzaciņa Berta un bruņurupuciene Amālija.

Amālija bez kādiem ievadiem klāja vaļā:

— Visi nedrīkst aiziet, apzags pa tīro! Man bumbas tramdīšana nemaz nepatīk, tāpēc Bertai arī nav ko uz mežu dzīties. Mēs abas paliekam mā­jās.

Berta piekrītoši pamāja ar galvu, ko gan citu viņai bija darīt, Amā­lija necieta iebildumus.

Vectēvs Kurmis priecīgi pasmaidīja. «Dažreiz sarežģīti jautājumi atri­sinās paši no sevis.»

Pēc divām stundām ciemats bija tukšs un kluss, vienīgi ķirzaciņas Bertas dārzā mauriņā uz siena maisa atlaidusies bruņurupuciene Amālija, viņai blakus zālē sēdēja ķirzaciņa Berta un tamborēja no dzelteniem die­giem kleitu.

— Ja nāks, mēs zagli noķersim dzīvu, — sacīja Amālija. — Bet kur viņu iesprostosim?

— Pagrabā. — atbildēja Berta, klusībā cerēdama, ka varbūt nekāda zagļa nebūs.

— Tur gan nevarēs, viņš katrā ziņā izēdīs rosola bļodu tukšu, un mēs paliksim bez vakariņām. — Amālija uztraucās, drošības labad vēl pie­bilda: — Tev pagrabs maziņš, ja zaglis būs resns, lāgā nedabūs iekšā. Nēl

— Tad malkas šķūni. — Berta bailīgi paskatījās atpakaļ, viņai likās, ka kāds stāv aiz muguras.

Pret malkas šķūni Amālija neiebilda.

Berta tamborēja, Amālija reizēm nostaigāja pa galveno ielu un apska­tīja ciematu. Ka pagājis ilgāks laiks, Amālija sajuta nekļūdīgi — viņa gri­bēja ēst.

— Tu, Berta, atnes man launagu tepat dārzā!

Berta cēlās un gāja uz virtuvi.

Pēc brīža bruņurupucienes priekšā stāvēja ar tamborētu sedziņu pār­klāts ķeblis. Uz tā tasīte, saprotams, no jaunās servīzes, tās ar sarkaniem punktiņiem, kūpoša tējkanna un vafeļu kastīte.

— Man tēja ar cukuru negaršo, es gribu medul — Amālija pavēloši

sacīja.

Berta atnesa medus burku un šķīvīti.

Amālija tiksmi ieelpoja medus smaržu.

— Burvīgi! Un ko es piekodīšu?

— Redzi, tur ir riekstu vafeles.

Amālija izdzēra tasi tējas un apēda vienu vafeli.

— Est jau var. bet rieksti jāpiedomā, tie tikai uzzīmēti uz kastītes vāka, — bruņurupuciene paziņoja savu atklājumu.

— Nav mana vaina, tādas pārdod veikalā, — ķirzaciņa Berta tais­nojās.

— Drīz visi būs mājās, tā arī nekas nenotika, — launagu ieturējusi, sacīja Amālija.

Berta pie ūdens sūkņa uz brūnā galdiņa mazgāja tos pāris traukus. Pienāca klāt Amālija. Ķirzaciņa vēl nebija izmazgājusi krūzītei iekšpusi, bet bruņurupuciene, pamīšus skatīdamās te uz Bertu, te uz galveno ielu, steidzās pamācīt:

— Berta, krūzitei ārpuse ari jānomazgā.

Ķirzaciņa šoreiz atļāvās atbildēt:

— Ļoti pateicos, ja tu nebūtu teikusi, es nekad neuzzinātu, ka krūzī­tei ir ārpuse.

Amālija plaši pavēra muti, diez ko viņa gribēja sacīt, mirkli stāvēja ar vaļēju muti, tad nočukstēja:

— Berta, skaties — zaglis!

Tiešām kāds iegriezās ezīša Adamiņa dārzā, varēja redzēt tikai mugur­pusi. Tāds svītrains uzvalks līdz šim ciematā nebija manīts.

Bertai ietrīcējās zods.

Amālija tūliņ zināja, kas darāms, veikli pazuda malkas šķūni un at­griezās ar slotu un grābekli.

— Tu ņem slotu, es grābekli. Ejam, tikai klusu.

Apbruņojums rada drosmi, Bertai pārstāja trīcēt zods. Ķirzaciņa un bruņurupuciene ielavījās ezīšu dārzā. Tas, svītrainajā uzvalkā, noliecies . meklējās pie sliekšņa. Berta un Amālija pacēla savus ieročus pār nozie­guma vietā pieķerto zagli. Berta spiedzīgā balsī iekliedzās:

— Rokas augšāl

Amālija, nemaz negaidot, kamēr iebrucējs pacels rokas, gāza ar grā­bekļa kātu, tai mirkli zaglis pagriezās sānis. Bruņurupuciene ar visu spēku trāpīja pa zemi, grābekļa kāts pārlūza, un viņa nokrita uz ceļiem.

Pamanījis kaut ko sev nošvīkstam garām un izdzirdīs Bertas saucienu, kuru gan īsti nesaprata, zaglis atstiepās taisni un palēca pāris solus atmu­guriski. Tas nebija neviens cits kā pats ezītis Adamiņš.

Ķirzaciņa Berta, pazinusi Adamiņu, nelaimīgi iesaucās: <— Vai! KSdi joki! Mēs domājām, ka zaglis! Jaunais uzvalks mūs ap­mānīja.

— Man izlikās, ka kaut kas gāžas no gaisa, — apmulsis sacija ezītis Adamiņš, — meklēju atslēgas. Saulcerīte promejot tās noliek zem akmens.

Nu arī Amālija pieraususies kājās, viņa jutās drausmīgi piekrāpta, do­māja, ka noķērusi īstu, dzīvu zagli. Te tev nu^bija.

— Nevarēja tak iedomāties, ka ezītis Adamiņš uzģērbs svītrainu uz­valku. Jums tas galīgi nepiestāv. Man nepatīk zinātnieki, kas staigā svīt­rainos uzvalkos, katram jāvalkā tādas drēbes, lai pa gabalu var pazīt, — Amālija dusmīgi noskaitīja.

—- Ejam, — Berta, paskatījusies rokas pulksteni, sacīja, — neuztrau­cies, varbūt vēl īstais zaglis atnāks.

Amālijai par sirdssāpēm, īstais zaglis tā arī neieradās.