Raibā vasara

28. oho!

— Oho! — Iesaucās lūsēns Čiks, kad vlņ§ ieraudzīja to, ko viņš ieraudzīja. Sazin nu, kad laukumā preti ķirzaciņas Bertas dārzam bija radušies četrkantīgi aploki. Pavisam trīs. Viens liels, blakus divi mazāki. Visi gaužām vienkārši, katrā stūrī pa mietiņam, kas savienoti ar stingri novilktu auklu.

Lielākajam aplokam apkārt staigāja vectēvs Kurmis, viņam pa pēdām kā pavadoņi sekoja bezdelīga Čiuvita, lapsa Džons un ezītis Adamiņš.

«Šajā vietā būvēs.» Čiks par to bija stingri pārliecināts. «Bet kāpēc peldbaseinam tās lielās dēĻu kaudzes?»

Lūsēns steidzīgi laidās lejā no visaugstākās mežmalas priedes, kuras galotnē viņš bija sēdējis. Ar lēcienu tieši virsū pie stumbra pieslietajam velosipēdam — un prom uz egļu smalcīti. Tur Cika brālis Niks gulēja zem kuplas eglītes, saudzīgi apskāvis savu sarkano divriteni.

Čiks sapurināja brāli.

— Nik, tev jāskrien uz laukumu pretī ķirzaciņas Bertas dārzam un gar stūri jānoklausās, ko viņi runā.

— Kāpēc man?

— Tas ir svarīgs uzdevums, un tāpēc vienam jāuzdod un otram jāiz­pilda. Saprati?

— Pa pusei, — atbildēja Niks un brauca, jo bija pieradis brāli pa­klausīt.

Čiks apsēdās zemē un gaidīja Niku. Visiem zināms, ka gaidot laiks vel­kas lēni. Arī Cikam šķita, ka viņš sēž veselu mūžību. Beidzot pamanīja starp kokiem pavidam Nika sarkano džemperi.

— Man liekas, esmu ieaudzis zemē. Paskaties, vai neesmu apsūnojis kā veca priede, — Ciks sacīja.

— Kāpēc lai tu būtu apsūnojis? — Niks brīnījās.

—- No ilgas gaidīšanas. Nu, stāsti, stāsti, ko dzirdēji, — Ciks bija ne­pacietīgs.

.— Neko nedzirdēju.

— Kā?!

— Pats teici, lai noklausoties gar stūri, bet viņi stāvēja laukuma vidū. Laipni lūdzu, pasaki — kāds tur stūris?