Raibā vasara

38. mazliet par stārķi Krišjāni

Daudzi apskauda «Meža Vēstneša» žurnālistu stārķi Krišjāni. Ne kat­ram bija tik izdevusies dzīve. Darbā Krišjāni cienīja, un bija arī par ko, strādāja viņš daudz.

Mājās itin visas saimniecības rūpes uzņēmās stārķa gādīgā sieva Frīda^ Tā dzīvodams, Krišjānis par ikdienas sīkajām vajadzībām zināja tikpat daudz, cik kāpostgalviņa par zvaigznēm.

Kad stārķim Krišjānim pajautāja, kur var samaksāt teleiona tālsarunu rēķinu, viņš izbrīnījies noprasīja:

— Kā, vai tad par telefonu ir jā­maksā? '

Reiz kādā redakcijas apspriedē žurnāliste cielaviņa Eiženija ieteicās, ka gribētu uzrakstīt rakstu «Kur ro­das sviests?».

Stārķis Krišjānis pārmetoši paska­tījās uz cielaviņu un gudri aizrādīja:

— Par to gan nav ko rakstīt, visi taču zina, ka sviestu ņem no ledus­skapja.

Tāda Krišjāņa doma pilnīgi sapro­tama — gadus desmit viņš pārtikas veikalu bija redzējis vienīgi no ār­puses, garāmejot —, kur nu viņam zināt, kā top sviests.

īsti labi Krišjānis pazina tikai ceļu līdz «Meža Vēstneša» redakcijai un ciematam «Vecozoli». Sestdienās, kā jau tas pienākas, Krišjānis gāja uz koncertu vai teātri, bet tos ceļus viņš lāgā neievēroja, tur viņu vadīja Frīda.

Pilnīgi no nepatikšanām Krišjānis tomēr nebija pasargāts. Abi viņa dē­lēni, Drosmis un Visvaris, gan brīvi lasīja grāmatas franču valodā, bet ci­tādi bija bērni kā jau bērni. Vecā­kiem par lielām šausmām, viņi, skali aurodami, spēlēja karu un aizvakar bija pat uzrāpušies uz skapja augšas. Bet tie tādi sīkumi vien ir.

Vecmāmuļa Vārna un āpsiene Grieta par stārķi Krišjāni sprieda tā:

— Tam stārķim Krišjānim gan iten nekā netrūkst, — sacīja vecmā­muļa Vārna.

— Ko nu netrūkst! Visa kā ir par daudz, viņa labuma pietiktu pie­ciem, — tā domāja āpsiene Grieta.

Vai viņām taisniba, diez vai stārķis Krišjānis pats varētu atbildēt.

Torit stārķis Krišjānis jau trešo stundu stāvēja savā kabinetā uz vienas kājas (tā viņš darīja vienmēr, kad nopietni domāja) un sacerēja ciemata «Vecozoli» peldbaseina atklāšanas svinībām runu. Viņa sieva Frīda rei­zēm klusi pavēra durvis un paskatījusies bažīgi nopūtās.

Beidzot Krišjānis iegāja ēdamistabā un atkrita atzveltnes krēslā. Bija pavisam piekusis. Pamēģiniet nostāvēt trīs stundas uz vienas kājas un tur­klāt vēl domāt.

Krišjānis joprojām bija sava sacerējuma varā. Jutās īpaši apmierināts, jo izdevās sadomāt divus jaunvārdus. Viens bija «āraurot». Teikumā tas skanēja tā: «Cik tas bija skaisti, kad jūsu ciematam lidoja pāri naglu āmurošanas skaņa.»

Un otrs vārds «tievēt» šādā teikumā: «Dažam labam gadu gaitā sakrā­jusies apgrūtinoša liekā svara nasta, un tādos gadījumos peldoties panā­kama tik nepieciešamā tievēšana.»

Padzēris rīta kafiju, stārķis Krišjānis steidzās uz viņējo mežmalu ie­vākt ziņas rakstam «Grīšļu pļava jāpārveido».

Krišjānis ilgi maldījās, kamēr beidzot ieraudzīja starp grīšļiem spīdam ūdens lāmas. Nekas skaistāks par to pasaulē nevarēja būt. Krišjānis ska­tījās un skatījās, savādi — tur tie vītoli viņā stūrī likās pazīstami kā veci labi draugi. Nu kā tad, te viņš vēl studenta gados kopā ar savu draugu 2ani stundām bija staigājis. Bet vecais vītols gan nogāzies un grāvis aiz­audzis. Lai labāk visu pārredzētu, Krišjānis, aizmirsis, ka šorīt apāva ne­sen pirktās zamša kurpes, pagāja pāris soļu starp grīšļu ceriem. Stārķis Krišjānis te aizkavējās ilgāk, nekā bija paredzējis. Ejot atpakaļ, viņš vairāk­kārt pagriezās un atskatījās, kamēr bija saredzami grīšļu ceri.

Pārradies redakcijā, stārķis visu pēcpusdienu bija sapņains un izklai­dīgs. Tādu viņu līdzstrādnieki neatcerējās redzējuši, tāpēc noraizējušies pa kaktiem čukstējās, ka Krišjānis laikam esot smagi pārpūlējies.

Naktī, kā jau vienmēr, stārķu ģimene gulēja. Frīda, mazliet šņākdama. . mierīgi elpoja, abi stārķēni, Drosmis un Visvaris, pa miegam smaidīja.

Krišjānis klusi uzrāvās sēdus, viņu neatstāja un neatstāja dienā ieel­potā pļavas smarža. Stārķis uzmanīgi piecēlās, paņēma drēbes un izzagās no istabas.

Pagalmā viņš, mudīgi apģērbies, uzlocīja bikses līdz ceļgaliem.

«Krišjānis ar kailām kājām, tas tik ir joks.» Mēness pārsteigumā ie­plēta acis.

Stārķis izgāja no dārza, pacēlās spārnos un lidoja taisnā līnijā pāri meža stūrim uz grīšļu pļavu. Mēness tik tikko jaudāja izskriet līdzi.

Nolaidies, Krišjānis tūliņ iebrida lāmā, iegrima gandrīz līdz ceļiem.

Vēsais ūdens patikami apņēma kājas. Sākumā brida pabailīgi, bet drīz vien aprada un gāja pavisam droši. Cik te jauki! Asi smaržoja grīšļi, un mēness atspīdums laikam nekur nav tik skaists kā šeit. Sen, sen stārķis Krišjānis nebija tā pēc sirds patikas bradājis, un arī sen viņš nebija ju­ties tik labi.

Pēdējos gados Krišjānis pat lidošanu neuzskatīja par sevis cienīgu. Ja kādreiz izņēmuma gadījumos pacēlās gaisā, tad nolidoja mazu gabalu, lēnām un nelielā augstumā. Nebija jau nekāds sīkais cīrulis, kas varēja augu dienu bezbēdīgi trallināt mākonim pie pašas auss.

Krustu šķērsu izstaigājis grīš)u pļavu, Krišjānis atgriezās mājās uz rīta pusi. Viņam izdevās ielīst gultā, neviena nepamanītam.

Mēness, palūrējis pa logu, redzēja, ka Krišjānis iemiegot smaidīja tāpat kā mazie stārķēni, un tad aizlīda aiz pelēka mākoņa nogulēties.

Pēcpusdienā Krišjānis uzvilka savu jaunāko kārtu — baltus svārkus, spoži melnas bikses. Balto kreklu krāšņoja rozā kaklasaite. Nu viņš bija tikpat elegants kā vienmēr, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka stār­ķis Krišjānis pagājušā naktī basām kājām bradājis pa jaunības atmiņu pļavu.

Frīda piesprauda Krišjāņa svārku atlokam rozā dālijas ziedu, noņēma no pleca tik sīku pūciņu, kādu varēja pamanīt tikai viņas gādīgās acis, nomutēja vīru un mierīgu prātu aizvadīja uz peldbaseina atklāšanas svinī­bām.