Raibā vasara

24. amālija ir klĀt

Vectēvs Kurmis pusdienas laikā, nostājies dārza visaugstākajā vieta, pārlaida skatu ciematam. Viegls vējš no ķirzaciņas Bertas mājas puses uzvēdīja ceptas gaļas smaržu.

«Berta nav uz cepešiem, viņa pārtiek galvenokārt no biskvītiem un kafijas,» prātoja vectēvs, «citādi nevar būt, droši vien gaida ciemiņus.»

Patiešām — kā saukta pa galvenajiem vārtiem iestūrēja bruņurupu- ciene Amālija. Cik gara, tik plata, ģērbusies salātzalā, retiem oranžiem magones ziediem izraibinātā zīda kleitā. Pilnīgam augumam derētu sīkāki raibumi, bet Amālijai patika viss, kas ir liels.

Garāmejot viņa uzsmaidīja Kurmim.

— Sveiks, priekšniek!

— Sveiki, sveiki. Kā klājas?

— Kas vainas, ēdiens man iet labumā, un drēbes smuki sēž, — atteica Amālija un kā bumba vēlās tālāk.

Vectēvs Kurmis noskatījās viņai pakal un nodomāja: «Būtu es jau­nāks, ņemtu Amāliju par sievu, nevajadzētu pašam berzt katlus un karsē­ties pie pannas. Viņa prot novērtēt labu ēdienu. Mums saskanētu.»

Ja vectēvs Kurmis pazītu bruņurupucieni Amāliju tik labi kā ķirza- ciņa Berta, tad viņš tā nedomātu.

Amālija strādāja Aizgaujas modeļu namā par apģērbu demonstrētāju apaļiem augumiem. Tas bija, kā viņa pati teica, maizes darbs. Bet Amā­lijai bija vēl otrs neatalgots darbs — un nekāds vieglais. Katru dienu, tikko pārnākusi mājās no modeļu nama, viņa rūpīgi izpētīja ierakstus kalendārā un izlēma, uz kādu dzimšanas vai vārda dienu varētu aiziet. Gāja tikai uz tādām viesībām, kur var labi paēst.

Pati ēdienu negatavoja divu iemeslu dēļ. Vispirms, lai ietaupītu naudu kleitām. Un, otrkārt, negribēja pārāk nopūlēties. Amālija izvārīja reizi

nedēlā veļas katlu ar bietēm, ielika tās lielajā ledusskapī. Eda brokastīs bietes, uz darbu pusdienām ņēma līdzi polietilēna maisiņā bietes. Vaka­riņās gan pamatīgi ieturējās kādos ciemos. Ērti un labi.

Zinādama, ka Bertas durvis parasti neaizslēgtas, Amālija čāpoja tik iekšā.

Kairinoša smarža kā magnēts ievilka viņu virtuvē.

— Sveiki, mīļā! — Amālija iesaucās. — A! Karbonādei Burvīgll Un salātiņil Tikai salātus negriez ar nazi, jāsaplūkā.

— Sveika, ej pasēdi istabā. — Bertai ietrīcējās zods, viņai neveicās darbs, ja kāds skatījās, un īpaši, ja komandēja.

Amālija atstāja durvis vaļā, lai varētu ar Bertu sarunāties.

— Nu, kā tev, Bertiņ, ar iecerēm un radošo darbu? — Amālija centās parādīt, ka ir pieklājīga un uzmanīga.

— Vai, nemaz nerunā! Esmu šausmīgi pārguruši, man jānodod izdev­niecībai pasaku krājums. No sešām uzrakstītām pasakām jāizmeklē piecas labākās.

— Nav viegli, — sacīja Amālija, bet pie sevis domāja: «Grūtāk būtu no sešām izmeklēt vienu labāko.»

— Mērce arī būs? — Amālija pievērsās steidzamākam tematam.

— Kā tad bez mērces?

— Tikai nepieliec par daudz miltu, es biezu ķenci neēdu.

Tankšl — Bertai nokrita uz grīdas salātu bļodiņa, kā par brīnumu, nesa­plīsa.

— Neplēs traukus, man nepatīk nepilnīgas servīzes, — Amālija prā­tīgi pamācīja Bertu.

Ķirzaciņa Berta piegāja pie vaļējā loga, trīs reizes dziļi ievilkusi elpu, pūlējās sev Iestāstīt: «Draudzības labad šis tas jāpiecieš. Amālija vienmēr noklausās manus sacerējumus, to jāprot novērtēt.»

Un Berta prata novērtēt. Sakratījusi visu krējuma pudeles saturu sa­lātu traukā, jautāja:

— Ēdīsim virtuvē?

— Protams, nebūs tālu jāstaigā pēc kartupeļiem.

Paēdusi Amālija, smagi pūzdama, sacīja:

—- Tomēr ar pustukšu vēderu ir vieglāk, tagad žņaudz pakrūtē.

Ķirzaciņa nejutās vainīga, viņa taču ar varu nespieda Amālijai tik daudz ēst.

Berta zināja no agrākiem apciemojumiem, ka Amālija pēc sātīgām pusdienām gribēs atpūsties svaigā gaisā. Tādēļ laikus bija iegādājusies koši puķainu saliekamo atpūtas krēslu.

Tagad Amālija skaļi lasīja krēsla salikšanas instrukciju, vilkdama līdzi katrai rindai ar turpat zemē atrastu zariņu.

Borta nosvīdusi pūlējās salikt jauno mēbeli. Pēc pleciem nesekmīgiem mēģinājumiem beidzot zālāju greznoja krāšņs atpūtas krēsls.

Amālija uz tā slīpi nosēdās un labpatikā pievēra acis.

— Burvīgi!

Atskanēja brīkšķi un brākšķi. Amālija spalgi iespiedzās:

— Vai! Vai!

Bruņurupuciene gulēja uz puķainā krēsla audekla starp salauztiem koka skangaliem.

Atspērusies ķirzaciņa Berta palīdzēja Amālijai piecelties un bažīgi jau­tāja:

— Vai nav kas lauzts?

— Kā tad nav, pamatīgi salauzts, viss krēsls gabalos. Instrukcijā vaja­dzētu paskaidrot, ka mēbele domāta paskatīšanai, nevis lietošanai, — dusmojās Amālija.

— Varbūt tu atlaidīsies uz siena maisa, tikai piebāzts stipri apaļš, es veļos nost. — Berta gribēja saglābt Amālijas izputināto diendusu.

— Dod šurp! — bezbailīgi teica Amālija.

Drosme viņai piemīt lielā daudzumā, ja kādam tās trūkst, var aiz­ņemties.

Berta laistīja gurķus.

Rūkdama garām aizbrauca smagā mašīna, piekrauta sarkanīgiem priežu baļķiem. Pie stūres vilku suns Marss, viņam blakus kabīnē vāverēns Toms un lepni galvu atgāzis kaķēns Miks.

— Kur tos kokus ved? — Amālija gribēja zināt.

— Uz zāģētavu. Vai es tev nestāstīju? Mēs būvēsim peldbaseinu — ar ģērbtuvi un atpūtas stūrīti.

— Ja ar atpūtas stūrīti, tad es ar piedalos.

Amālija atkal ierunājās:

— Man nepatīk, ka tu saceri pasakas, labāk būtu uzrakstījusi, kā būvē peldbaseinu.

— Es par dzīves īstenību nomāku rakstīt, — atteica Berta.

Amālija neatbildēja, un palika nezināms, ko viņa par šo jautājumu

domāja.

Ķirzaciņa Berta, laistot dārzu, draudzeni piemirsa. Beigusi darbu, iedo­mājās, kāpēc Amālija nerunā.

Piecēlusies bruņurupuciene tīksmi izstaipījās:

— Drusku nošņācos.

Mauriņā gulēja plāns un plakani saspiests siena maiss.

Berta skatījās, skatījās un brīnījās. «Kā man neienāca prātā tādā veidā uzlabot dārza gujamo. Kur Amālija iet pāri, viss paliek līdzens kā aiz ce|a ru||a.»

— Zini, es Izdomāju tā, — Amālija sacīja, — visu atvaļinājuma laiku pavadīšu pie tevis. Burvīgi! Vai ne?

To dzirdot, ķirzaciņa Berta pēkšņi sajuta tik briesmīgu nogurumu, ka turpat uz vietas smagi apsēdās zālītē.