Raibā vasara

39. PELDBASEINA ATKLĀŠANA

Saulei šodien nebija ko darīt, ciemats «Vecozoli» un Lielais Mežs spīdēja paši. Mirdzums radās no vispārējās sajūsmas par peldbaseina at­klāšanas svētkiem.

Kaķēns Miks, nevarēdams sagaidīt svinību sākumu, apskrēja vairākas mājas, prašņādams, cik pulkstenis, viņam likās, ka savējais iet pārāk lēni.

Vecmāmuļa Vārna neparko nevarēja atrauties no loga — kā var ne­skatīties, ja vienmēr uz ceļa kāds redzams.

Vispirms peldbaseina virzienā aizso]oja seska Eida ugunsdzēsēju bri­gāde. Necik ilgi, sviedrus slaucīdama, parādījās kinooperatore vālodze Vanda, apkrāvusies visādiem aparātiem. Kādu brītiņu neviena nebija, tad pa vārtiņiem ienāca žurnāliste cielaviņa Eiženija, asti šūpodama, slaida­jām kājām zemei viegli pieskaroties, aizsteidzās tai pašā virzienā, kur citi.

Nostāvējusi vēl minūtes desmit, vecmāmuļa atjēdzās, ka jāpasteidzas pārģērbties, ja negribēja nokavēt.

Todien katrā ciemata mājā spogulis dabūja pamatīgi nostrādāties. Svēt­kus visi gribēja satikt uzposušies.

— Visvairāk jāgreznojas tiem, kuriem pamazāk savas vērtības, man ārējs krāšņums nav vajadzīgs, — sacīja vectēvs Kurmis, trešo reizi pār- siedams kaklasaiti; nekādi neiznāca pareizais mezgls. Beidzot arī vectēvs bija ticis tik tālu, ka varēja rādīties uz galvenās ielas.

Tieši četrpadsmitos nulle nulle, ugunsdzēsēju sesku pūtēju orķestra marša skaņām tricinot gaisu, ciemata «Vecozoli» iemītnieki apsēdās peld­baseina priekšā pirmajās solu rindās. Kā zilgans spogulis baseinā zalgoja ūdens.

Jau labi sen paklīda baumas, ka vālodzei būšot krāsu filmas lente, tā­pēc viens otrs bija ģērbies varen spilgti.

Filmēja vectēvu Kurmi. Viņš tam nepiegrieza nekādu vērību, sēdēja nekustēdamies un domāja: «Nekas pasaulē nevar būt briesmīgāks par jaunu, neievalkātu uzvalku — kā dzelzs bruņas. Ne tu vari galvu pagro­zīt, ne ķepas pacelt. Un bikses! Iegludinātas kā naža asmens, maizi varētu nogriezt. Vai ar tādām var godīgi apsēsties?»

Ezītis Ādamiņš slaucīja brilles rūtainā mutautā. Ezīte Saulcerīte, ierau­dzījusi, ka Vandas filmaparāts vērsts pret viņu, skatījās svinīgi.

Vilku sunim Marsam filmēšana diez ko nepatika, viņš neapmierināti norūca: — Hm-mm.

Lapsa Džons, kā jau māksliniekam pienākas, dziļdomīgi vērās debe­sis, bet lapsiņa Iveta skaisti smaidīja — kā īsta kinoaktrise.

Bezdelīga Čiuvita un viņas vīrs Viviāns, pa ārzemēm braukādami, daudz ko redzējuši un pie visa kā pieraduši, (ilmaparāta priekšā jutās kā savās mājās.

Tam solam, kur sēdēja mazā bezdelīdziņa Vivita, kaķēns Miks, vāverēns Toms un āpsēns Ināriņš, kinooperatore Vanda ātri paslīdēja garām

Neko ilgi neapstājās arī pie āpšiem Grietas un Rūda, kaut gan Grieta bija mainījusi krāsu — uzvilkusi gaiši zilu kleitu. Viņa teica, esot apnicis mūžīgi pelēkais, to gan nevienam neatzinās, ka beidzot viņai apnikusi viena otra pašas īpašība.

Vālodze Vanda pagāja uz priekšu — tuvāk vecmāmuļai Vārnai. Sānis skatīdamās, vecmāmuļa nodomāja: «Vandu gan nevajadzēja laist mūsu svētkos, atkal izplatīs kādas nelabas baumas. Toreiz pat man viņas dē| iz­nāca tik nesmuki ar kaklarotu.»

Bija atbraukusi arī bruņurupuciene Amālija. Viņa, juzdamās kā gal­venā viešņa, apsēdās pirmajā rindā.

— Berta, tu pasaki, kad mani filmēs, lai paspēju laikus pagriezt pro­filu — tā es izskatos vislabāk, — Amālija nobrīdināja ķirzaciņu.

Ķirzaciņa Berta divas naktis nebija gulējusi, steidzās pabeigt notam­borēt svinībām paredzēto dzelteno kleitu. Viņa domāja, ka, tā tērpusies krāsainajā filmā izskatīsies sevišķi labi»

Tikko pavērsusi filmaparātu pret Bertu, vālodze izdzirda kādu iesaucamies:

— Ievērojamais žurnālists stārķis Krišjānis nākl

Vanda, pat neiesākusi Bertu filmēt, tūliņ paskrēja pāris soju uz priekšu un ietvēra kadrā stārķi Krišjāni, kurš, aplausu pavadīts, cēli no­sēdās blakus vectēvam Kurmim.

Vardulēns Varis šai laikā pārbaudīja aizsprostus, viņu pagājušajā ne­dēlā vienbalsīgi Ievēlēja par ūdens līmeņa regulētāju.

Soli bija aizņemti, sanākuši turpat vai visi Lielā Meža iemitnieki. Pē­dēja rindā sēdēja briedis Staltradzis. vilks Pelēcis, lūsēni Ciks un Niks un zaķēns Jēkabiņš ar saviem brāļiem un māsīcām.

Pirmais runāja vectēvs Kurmis:

— Godīgi sakot, mēs paši īsti nezinām, kurš iedomājās peldbaseina būvēšanu. Bet tas nemaz nav tik svarīgi, galvenais ir padarītais darbs. (Sai brīdi Toms un Miks lepni saskatījās.) Visskaistākais, ko esam iegu­vuši. ir kopīgā darbā izaugusi ciemata «Vecozoli» un Lielā Meža ciešā draudzība. Vairāk man nav ko teikt. Lai dzīvo draudzība un peldbaseinsl

Vectēvs noslaucīja sviedrus. Visi aplaudēja.

Pa vectēva Kurmja runas laiku vālodze filmēja Lielā Meža iemītniekus, vairāk uzmanības veltot briedim Staltradzim, seska Eida ugunsdzēsēju ko­mandai un vilkam Pelēcim.

Žurnāliste cielaviņa Eiženija brīžiem kaut ko pierakstīja piezīmju grā­matiņā.

Kad aplausi pierima, vectēvs Kurmis teica:

— Dosim vārdu mūsu gaidītajam ciemiņam stārķim Krišjānim.

Kājas augsti celdams un kaklu klanīdams, Krišjānis panāca tuvāk

peldbaseinam, nostājās tādā vietā, lai visi viņu varētu redzēt. Nokrek­šķinājies atlocīja aprakstītas lapas un iesāka:

— Cienījamie svētku viesi… — balss gandrīz neskanēja, viņš pats tikko sadzirdēja. Nokrekšķinājās vēlreiz, rijot siekalas, iesāpējās kakls. Runājot tālāk, balss nekļuva un nekļuva skaļāka. Krišjānim pārskrēja karsts vilnis pār muguru. Tā jau varēja domāt — pagājušās nakts bradā- šana kailām kājām pa aukstu ūdeni citādi nevarēja beigties kā ar kakla aizsmakumu. Stārķis tomēr turpināja līdz galam iepriekš rūpīgi sacerēto runu.

Svētku dalībnieki bija pieklājīgi un sēdēja loti klusi, dažs cenzdamies kaut ko saklausīt, cits domādams savu domu.

Kurmim sāka spiest apkaklīte, pavērojis, ka neviens uz viņu neskatās, vectēvs pavilka vaļīgāk kaklasaites mezglu un attaisīja krekla augšējo podziņu.

Stārķis Krišjānis, beidzis runāt jeb, pareizāki sakot, plātīt knābi, paklanījās. Visi saprata, ka jāapplaudē. Ķirzaciņa Berta plaukšķināja se­višķi aizrautīgi.

Ne uz vienu nepaskatījies, Krišjānis apsēdās. Klusībā viņš nodomāja: «Labi gan, ka Frida neredzēja, kā man tagad gadījās.»

Vectēvs Kurmis paziņoja:

— Piecpadsmit minūtes starpbrīdis, pēc tam peldēšanas sacīkstes.

Vecmāmuļa Vārna, pienākusi pie Bertas, bēdīgi sacīja:

— Redz, kā iet, līdz šim es bez brillēm lāgā neredzēju, bet nu pēkšņi pavisam slikti dzirdu. Es tak nevienu vārdu nesaklausīju, ko Krišjānis teica.

— Es arī ne. Viņam kakls aizsmacis, — Berta nomierināja vecmāmuļu.

— Bet kāpēc tu palēkdamās applaudēji? — Vecmāmuļa Vārna pa­raustīja plecus.

— Par to vien, ka stārķis Krišjānis vispār runā, ir jāaplaudē, pilnīgi vienalga, ko viņš pasaka.

Vecmāmuļa Vārna gribēja vēl ko jautāt, bet ķirzaciņai Bertai blakus nostājās bezdelīga Ciuvita un sacīja:

— Gluži neticami, ka peldbaseins jau gatavs. Kur mums bija celtnie­cības grūtības?

Ierunājās arī zinātnieks ezītis Adamiņš:

— No zinātniskā viedokļa skatoties, grūtības galvenokārt rodas tad, ja paši kavē darbu, bet mēs taču cits citam palīdzējām.

Starpbrīdis beidzās.

Sesks Eidis ar taures pūtienu paziņoja svinību otrās daļas sākumu.

Vectēvs Kurmis iznāca priekšā.

— Par godu peldbaseina atklāšanas svinībām notiks peldēšanas sacīk­stes. Piedalās labākie jaunākās vecuma grupas peldētāji.

Pie baseina mūzikas pavadibā piesoloja vardulēns Varis, vāverēns Toms un septiņi pīles Klementīnes pīlēni, visi vienādās zilibaltsvītrainās peldbiksēs. Katrs nostājās uz peldbaseina malas, jau vakar norādītajā vietā.

Vilku suns Marss, pacēlis gaisā ķepu, ar starta pistoli izšāva.

Sacīkšu dalībnieki reizē metās ūdenī. Šļakatas nošķīda uz visām pu­sēm, aprasinot tuvākos sēdētājus.

— Vai nevarētu solīdāk. — Bruņurupuciene Amālija nopurināja ūdens lāses no jaunās spilgti rozā kleitas.

Uzmundrinādami savus mīluļus, skatītāji centās cits citu pārkliegt. Sa­cēlās milzīgs troksnis. Baltie mākoņi, kas ziņkārīgi lūkojās no debess pamales, neizturēja un pabēga tālāk.

Kaķēnam Mikam bija vissarežģītāk. Priekšgalā izvirzījās abi viņa draugi — vardulēns Varis un vāverēns Toms. Kaķēnam nekas cits neatlika

kā būt vecmodīgam un darīt tāpat, kā daudzi rīkotos līdzīgā gadījumā Viņš lēkādams klaigāja:

— Tom, turies! Vari, nepadodies! Tom, turies! Vari, nepadodies!

Vāverēns Toms un vardulēns Varis peldēja viens otram blakus, gaba­liņu aiz viņiem turējās pīlēns Plarkšītis.

Pīle Klementīne uztraukumā pievēra acis.

— Es jaunībā biju varens peldētājs… — vectēvs Kurmis, pieliecies tuvāk stārķim Krišjānim, stāstīja. Stārķis tikai klanīja galvu, parunāt jau neko nevarēja.

Peldētāji sasniedza baseina pretējo malu un griezās atpakaļ. Visu laiku Varis un Toms peldēja blakus, pēdējā pusmetrā Varis ar straujiem vē­zieniem izrāvās uz priekšu un uzvarēja. Trešais piepeldēja Plarkšītis, izkā­pis malā, nopurinājās un teica:

— Es arī varēju būt pirmais, tikai negribēju.

Uzvarētāji nostājās uz īpašiem paaugstinājumiem.

Vectēvs Kurmis pasniedza godalgas — dažāda lieluma šokolādes me­daļas. Vislielāko, saprotams, pirmās vietas ieguvējam. Atkal kokus un krūmus drebināja pērkonīgs maršs. Bezdelīdziņa Vivita pasniedza uzvarē­tājiem puķes.

Sākās trešā dala: rotaļas, dziesmas un dejas. Priecīgu saucienu ap sveikta, ar autoveikalu «Saldējums» piebrauca lapsiņas Ivetas māsīca Lo­lita. Tūliņ viņu ielenca pircēji.

Dejoja visi, pat vectēvs Kurmis un vecmāmuļa Vārna lēca polku.

Mūzika un dziesmas skanēja līdz melnai tumsai.