Raibā vasara

20. NAV TIK VIENKĀRŠI

«Kā lai aiznes vakar vārīto lielo klimpu līdz upei veselu un nesavainotu?» Miks gudroja krietni ilgi, bet to vien izdomāja, ka tas nav tik vienkārši.

Visos sarežģītos gadījumos, arī šoreiz, kaķēns meklēja vāverēnu Tomu. Turpat stundu skraidīja un saukāja, kamēr beidzot atrada Tomu pļavā la­sām skābenes. Toms, noklausījies Mika stāstu, nemācēja dot padomu. Gāja abi pie vardulēna Vara.

Vardulēns, uzzinājis sarežģīto uzdevumu, brīdi padomājis, sacīja:

— Man ir viens no modes izgājis kukaiņu ķeramais tīkliņš, pamēģi­nāsim.

Pēc neilga brīža pa ceļu cauri kukurūzas laukam, prātīgi sperot katru soli, čāpoja Miks. Pār plecu kukaiņu ķeramā tikliņa kāts, pats tīkliņš smagi nostiepies no lielās klimpas svara.

Pienākumi visiem stingri sadalīti. Varis soļoja aiz Mika un, acis neno­laidis, skatījās uz izcilo nesamo — maz kas var gadīties.

Tomam jāgādā, lai ceļā nebūtu nekādu šķēršļu.

—Tom. paskaties, Kāpēc kukurznis tur priekšā nav novākts! — Miks pavēloši uzsauca.

Toms zibenīgi aizvēla bīstamo zemes piku.

Ar pasta somu uz muguras lidoja pastniece žagaia Žvadzinātaja. Pamanījusi galējus, nolaidās pavisam zemu apskatīties. Redzēdama sa­vādo nesamo, Žvadzinātajā ziņkārīgi apriņķoja paris reižu virs nesēju galvām.

«Tik nopietni šie trīs nekad nav redzeti, un cik lēni iet. Bumba! Cits nevar būt, viņi nes no karu laikiem kaut kur palikušu sprāgstošu bumbu.» žagata nodomāja un aizsteidzos visiem Izstāstīt, kādas briesmas pati savām acīm redzējusi un kā tik tikko dzīva palikusi.

Gājeji bija tā aizņemti at nesamo, ka nemaz nepamanīja ceļa malā stāvam zinātnieku ezīti Adamiņu. Zinātnieks, noskatījies viņiem pakaļ, pie sevis nosprieda:

«No zinātniska viedokļa skatoties, nesamais varētu būt atrasta apslēpta manta.» Uz šādam domām Adamiņu pavedināja nesen «Meža Vēstnesi» lasītais raksts par atrastu apslēptu mantu. Adamiņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un ierakstīja: »Mūsu ciemats kļūs bagāts».

Ciematā nupat kā bija uzklīdušas valodas pai sprāgstošo bumbu, kad tās papildināja jauna ziņa, ka atrasta bagātība. Visi nolēma ceIt kinoteātri un dedzīgi strīdējās par to, vai kafejnica būtu vajadzīga vai ne.

Tikmēr, laimīgi nonākuši krastmalā, draugi apstājas pretī tai vietai kur upē sen iegāzies ozols. Plunkš! — Varis Ielēca ūdenī un papeldēja gabaliņu no krasta.

— Miku. uzmanīgi Ielaid tīkliņu upē un padod man kātu!

Tika izdarīts.

Varis peldot pavilka nastu uz priekšu, tad apgrieza tīkliņu otrādi Lielā klimpa, burbuļus mezdama, Iēni nogrima.

ķepiņas berzēdams, Miks līksmi Iesaucas:

— Tagad tikai būs! Nu gan rēdzēsiet, kas rītdien būs!