Raibā vasara

40. UZ REDZĒŠANOS NĀKAMAJĀ VASARĀ!

Peldēšanās prieki pamazām tuvojās beigām. Arvien biežāk ciematā viesojās lietus. Tad, ejot pa galveno ceļu, bija jāmeklē sausākas vieta* Arvien biežāk vējam patika iegriezties ziemelī. Vakaros satumsa agrāk, un naktis sabiezēja melna tumsa. Laiks neskopojās ar vēsumu, tāpēc jo patīkamākas un jaukākas bija dienas, kad saule bagātīgi izdalīja gai­šumu un siltumu.

Ciematu «Vecozoli» gatavojās atstāt tie, kam priekšā tāls ceļš uz dien­vidiem. Daži paklusām domāja par ziemas miegu un laikus apskatījās tepat tuvumā pēc piemērotākas vietas.

Vienā no retajiem saulainajiem rītiem kaķēns Miks būtu vēl gulējis, bet saules stari viņam nelika mieru. Ienākuši pa vaļējo logu Istabā, tekāja kaķēnam pa pieri, līda acīs. degunā un mutē. Pavēris plakstus, Miks no­ņurdēja:

— Kā lai guļ, ja saule spid tieši mutē.

Viņš piecēlās, pamatīgi izstaipījās, novāca gultas drēbes — un tūliņ ārā pie ūdens sūkņa. Tikko Miks nomazgājās, miegainība uzreiz aizbēga prom — viņa loti baidās no auksta ūdens.

Nu varēja pirms brokastīm mazliet pastaigāties dārzā. Paspēris pāris solu, Miks ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam uz vietas apstāties, sētmalē pa nakti bija uzziedējis krāšņs koks lieliem gaišsarkaniem zie­diem. Kaķēns pārsteigumā iesaucās:

— Saka, ka brīnumi notiekot tikai pasakās. Tūliņ jāpasauc Toms.

Miks piegāja kokam tuvāk, brītiņu paskatījies, sāka stostīties:

— Tas taču… tas taču… visparastākais pīlādzis. Bet kā es līdz šim neredzēju, ka ogas jau gatavas?

Pievīlies kaķēns Miks iegāja istabā. Vispirms pāršķīra kalendārā šīs­dienas datumu; izlasījis, kas tur pierakstīts, izgāja atkal dārzā. Apsēdās uz soliņa ielas pusē un domīgi skatījās uz ciema bibliotēkas pusi. Nemaz nemanīja, ka atnāca vāverēns Toms un piemetās viņam blakus.

— Labrīt, Mik, ko tu domā? — noprasīja Toms, tik domīgu kaķēnu viņš šovasar nebija redzējis.

Miks satrūkās, bet, ieraudzījis vāverēnu, mierīgi atbildēja:

— Jocīgais, domāju, ka šodien ir sestdiena.

— Kas tur ko gudrot, katru nedēju ir viena sestdiena.

— Nesāc ar mani strīdēties, tu taču zini, ka pēdējos vārdus vienmēr saku es.

— Jā, protams, tais reizēs, kad tu apliecini: «Tom, atkal tev ir tais­nība.»

Tagad Miks nebija noskaņots uz dusmošanos, viņš pavisam skumigi teica:

— Tu nezini, ka šodien ir sevišķa diena — Vivita brauc prom uz ār­zemēm. Viņa paliks dienvidos visu ziemu un atgriezīsies tikai pavasarī.

— To es zinu gan, tieši tāpēc te sēžu. — Toms parādīja divus viršu pušķīšus. — Šorīt visu Lielo Mežu apskrēju, kamēr sameklēju skaistākos.

Tikko Toms to pateica, dārzā ienāca bezdelīdziņa Vivita. Toms žigli ielika Mikam ķepā gaiši violetos ziedus, abi steidzās Vivitai pretī un, neko neteikdami, sniedza viņai viršus.

— Pateicos! — Vivita pakniksēja. — Nu es braucu prom…

— Jā, — Miks novilka un visiem spēkiem turējās pretī raudienam.

«Vecmāmuļa Vārna teica, ka bezdelīdziņai Vivitai neesot nevienas

sliktas īpašības, bet patiesībā viena ir, tā, kas piemīt visām bezdelī­gām, — ziemu dzīvot ārzemēs,» Toms nodomāja, tad nokrekšķinājies svi­nīgi iesāka:

— Kopā ar tevi, Vivita, bija tik skaista vasara, loti žēl, ka tu aizbrauc. Mēs novēlam tev jauku ceļojumu. Neaizmirsti savus draugus un pasvei­cini no mums krokodilu. Bez tevis mums būs skumīgi. Mēs tevi gaidīsim, — vāverēm; norunāja sava mūža garāko runu. Vakar vakarā viņš to bija uzrakstījis uz papīra, pirms gulētiešanas iemācījies no galvas, drošī­bas labad šorīt vēl atkārtojis.

— Vai tu no citiem jau atsveicinājies? — Miks ieprasījās — vienkārši tāpēc, lai arī viņš būtu ko teicis.

— Protams, pat Lielo Mežu aplidoju. Bet neskumstiet. — Vivita paska­tījās vispirms uz Miku, pēc tam uz Tomu. — Lai būtu vieglāk gaidīt, es jums no ārzemēm atvedīšu katram paciņu košļājamās gumijas, tikai ar vienu noteikumu.

— Kādu? — Toms nenocietās.

— Košļājamo gumiju nedrīkst ņemt līdzi uz skolu.

— To mēs paši zinām. — Toms teica.

Miks piekrītoši pamāja ar galvu.

— Man jāiet, — Vivita pagriezās uz vārtu pusi, Toms un Miks gāja līdzi.

Kā jau parasti sestdienā, visi bija mājās un tobrīd sapulcējušies uz galvenās ielas aizvadīt bezdelīgas.

Vectēvs Kurmis, lēni ķepu cilādams, māja sveikas.

Vecmāmuļā Vārna slaucīja baltā kabatlakatā asaras, tās viņai lauzās uz āru kā bēdās, tā priekos.

Ezīte Saulcerīte stāvēja ielas malā, atspiedusies uz lāpstas, viņa tikko bija pārstādījusi ziemcietigās puķes.

Ezītis Ādamiņš klusi nomurmināja:

— Skatoties no zinātniskā viedokļa, ir tā: ja bezdelīgas lido prom, tad rudens klāt.

— Jā, jā, — noteica āpsis Rūdis.

Apsēns Ināriņš palēkdamies vicināja abas ķepas, un pat āpsiene Grieta pāris reižu pamāja.

Vilku suns Marss nopietni norūca: — Hm-mm.

Ķirzaciņa Berta sapņaini skatījās tālumā — laikam ari viņai gribējās lidot uz ārzemēm. a Lapsiņa Iveta atgādināja bezdelīdziņai Vivitai:

— Lūdzu, pasaki, lai tava māmiņa neaizmirst atvest modes žurnālus.

Lapsa Džons, kā jau pieradis, sievas klātbūtnē klusēja.

Vardulēns Varis māja ar savu visskaistāko, pašu modernāko kukaiņu ķeramo tīkliņu.

Pie lielajiem vārtiem, apsēdušies uz čemodāniem, Vivitu gaidīja mā­miņa un tētis. Bezdelīdziņa šķirās no draugiem.

Vāverēns Toms un kaķēns Miks pakāpās visaugstākajā ozolā un no­skatījās, kā bezdelīgu ģimene attālinās Vijolīšu gravas virzienā, tur ceļa galā viņus gaidīja tālsatiksmes lidmašīna. Līkumā Vivita atskatījās atpakaļ un, cik vien skali varēdama, sauca:

— Uz redzēšanos!

Vāverēns Toms un kaķēns Miks atsaucās:

— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos nākamajā vasarā!

Tie, kas stāvēja uz galvenās ielas, pievienojās Toma un Mika saucie­nam, pāri ciematam noskanēja daudzbalsīgs:

— Uz redzēšanos nākamajā vasarā!

Visi saprata, ka atvadās ne tikai no bezdelīgām, bet ari no priecīgās raibās vasaras.