Robots un taurenīte

ZAUDĒTA UZVARA

Mazās ieplakas nogāzes melnē un metas raibas, tik milzum­daudz kukaiņu un kukainīšu tajā sapulcējies, bet sacensību gal­venais tiesnesis ūsainis paziņo:

— Tagad augstumā lēks sarkankājis sprakšķis! Visa mazā ieplaka iedūcās un iegaudojas — nevis parasta ieplaka, bet kukaiņu stadions, kurā pašlaik notiek sacensības augstlēkšanā. Pašā stadiona vidū — divas tievas un taisnas smilgas, starp kurām novilkts zirnekļa pavediens, un tam pāri jātiek kukaiņiem augstlēcējiem. Sākumā lēcēju bija vairāk nekā simt, bet zaudētāji cits pēc cita izstājās, un tagad atlikuši tikai vislabākie no vislabākajiem: sprakšķis, skrejvabole, cikāde,, blusa un zaļais sienāzis.

— Lec sprakšķis! — tiesnesis atkārto. — Auklas aug­stums — divi simti simtkāja soļu.

Sprakšķis pieiet pie augstu paceltās auklas un —ko jūs do­mājat! — augšpēdus noguļas zemē. Guļ nekustēdamies, pacēlis, uz augšu visas sešas sarkanās kājeles.

— Sprakšķ, sprakšķ, sprakšķ, — stadionā sprakšķina visi« līdzjutēji sprakšķi, uzmundrinādami savu lēcēju un alkdami,, lai tas tiktu čempiona godā.

Bet sprakšķis joprojām guļ augšpēdus, tad pēkšņi, it kā neredzamas rokas pasviests, ceļas uz augšu — tāpat augšpēdus. Tā lēkt no visiem kukaiņiem prot vienīgi sprakšķi. Tātad viņš- paceļas, gaisā apgriežas, bet griezdamies ar kāju aizķer auklu-, tā pārtrūkst, un zaudējušais sprakšķis nokrīt uzirdinātās smiltīs.

Aiz īgnuma viņš kož un dauza savu nelaimīgo kāju, kas pār­rāva auklu, un kliedz:

— Tu esi vainīga! . .. Tevis dēļ pārtrūka! … To es tev ne­piedošu! …

Viss stadions smejas par sprakšķi, kurš kausta savu kāju,, bet atsteigušies zirnekļi jau vij jaunu auklu, skudras to piesien starp smilgām, simtkājis ar sīkiem solīšiem izmērī tās augstumu., kukainis kapracis atkal mīksti uzirdina smiltis — lai lēcēji krī­tot nesasistos, bet tiesnesis ūsainis paziņo:

— Sprakšķis zaudēja. Lēcienam gatavojas skrejvabole!

Garkāje skrejvabole ar lielām acīm, kura līdz tam berzēja

lielus vienu pret otru, lai tie būtu veiklāki un atsperīgāki, no­stājas tuvu pie aukliņas un aptausta uz vēdera uzkarināto amu­letu, jo tam jāatnes laime. Amulets — kolibra nadziņš, ko stār­ķis pārnesis no siltām zemēm.

— Uz priekšu, kļūsti čempione! — no visām pusēm spiedz līdzjutējas skrejvaboles.

Skrejvabole vēlreiz patausta savu amuletu, nomurmina burvju vārdus, kam jāatnes veiksme: ģur, ģur, ļur, ļur. Tad uzspļauda ķepām, ieskrienas, jau lēks augšā, bet.. . Bet pēkšņi apstājas pie pašas auklas. Kā redzams, nebija labi ieskrējusies. Viņa atgriežas, atkal tausta amuletu, atkal murmina burves­tību: ļur, ]ur, ģur, ģur, atkal ieskrienas, jau cels kāju lēcienam, bet … bet atkal apstājas. No satraukuma un bailēm lielās acis vēl vairāk ieplešas, zaļais vēderiņš dreb, bet priekšķepas tā vien tausta amuletu, kam jāatnes laime… Vabole atkal ieskrienas, atkal apstājas un atkal nelec!

— Kas tad tas? — brīnās pat visu ko pieredzējušais ties­nesis ūsainis.

— Lecule-bailule! — skatītāji sauc no stadiona.

— Beigu beigās lec, neapkauno mūs! — līdzjutējas skrej- vaboles mudina.

— Tagad noteikti lēkšu! — skrejvabole apsola, atkal pa­tausta laimes nesēju amuletu, noburkšķ burvestības vārdus, ieskrienas … un kaut tevi jupis! Atkal nobijusies apstājas pie aukliņas un ne no vietas!

Bet, kad viņa ieskrienas piecdesmito reizi un piecdesmito reizi nobijusies apstājas un nelec, tiesnesis ūsainis zaudē pacie­tību un piecērt kāju:

— Pietiks! Prom no lēkšanas laukuma. Ieskaitu zaudējumu!

Viss stadions smejas, bet lecule-bailule nomelnējusi aiz

'kauna aizvelkas malā, tad norauj amuletu un nikni nosviež to zemē. Taču tad — tikai paskatieties! — vienā varenā lēcienā tā pārlec pāri visam stadionam un paslēpjas pļavā.

— Kaut viņu nelabais! — visas līdzjutējas skrejvaboles īgni iedūcās. — Kad nevajag, tad lēkā līdz pašām debesīm!

Bet tiesnesis jau paziņo:

— Lēks cikāde.

Un cikāde jau lec. Jau pie pašas auklas, tomēr diemžēl aiz­ķer to, un aukla, protams, pārtrūkst. Cikāde noplakšķ smiltīs un no sirdēstiem, ka nav kļuvusi par čempioni, žēli apraudas:

— Bēēē … ēēē… bēēē …

Zirnekļi jau novij un iedod skudrām jaunu auklu, lai pie­sien, simtkājis jau izmēra tās augstumu, un kaprači uzirdina smiltis, bet cikāde guļ kā gulējusi un joprojām brēc:

— Bēēe… ē… bēēē …

— Lūdzu netraucēt citiem lēcējiem! — tiesnesis ūsainis vi­ņai bargi saka.

— Ēē … ēēē… bē! — cikāde gulēdama vēl arvien raud.

— Ek, tu mazdūšele, rimsties! — māsu pulks stadiona no­gāzē kaunina viņu.

— Bēēēē … — cikāde rauj savu.

— Izmest! — tiesnesis pavēl.

Atsteidzas lielie dunduri, raudošo cikādi uzveļ uz zāles lapas un izvelk no stadiona kā pelavu maišeli.

— Lec blusa! — tiesnesis ziņo.

Maza mazītiņa kā magones sēkla blusa nostājas tieši zem augsti pakarinātās auklas. Viņa pietupstas un kā no atsperes metas uz augšu, uz augšu — un pārlido pār auklu, to neaizķē­rusi! Tas tik ir sasniegums!

Brīdi stadionā valda pilnīgs klusums — no pārsteiguma visi aizturējuši elpu. Kas varēja cerēt, ka tāda mazule pārvarēs tādu augstumu! … Pirmās atgūst valodu līdzjutējas blusas.

— Vīīīī! — tās kviec spiedzīgās balstiņās un no prieka visas reizē palecas uz augšu. — Vīīīī! . .. Mūsu mazulīīīte! …

— Brašule! — viss stadions piebalso.

Blusa pieceļas no smiltīm un lepni paskatās apkārt. Viņas smeceris no dižmanības uzraujas uz augšu. Ak, viņa visiem noslaucījusi degunu, viņa ir vislabākā lēcēja no visiem kukai­ņiem, tagad visiem viņa būs jānēsā uz ķepiņām un jāslavē — viņa taču čempione!

Tomēr blusa pārāk agri priecājas: sacensības vēl nav beigu­šās, vēl jālec zaļajam sienāzim. To ieraudzījusi, blusa pat kļūst bāla: ak, ja sienāzim neveiktos, ak, ja tikai viņa paliktu pirmā, nepārspētā!

Un, kad zaļais sienāzis nostājas auklas priekšā un sagata­vojas lēcienam, blusa viņu apbur:

— Kaut tu kāju izmežģītu!

Bet tiesnesis ūsainis ziņo:

— Lec zaļais sienāzis!

Taisnību sakot, neviens nešaubās, ka sienāzis kļūs par čem­pionu: viņa lēciens ir tik reibinoši augsts, tik viegls, turklāt vi­ņam tik garas kājas! . .. Re, viņš dziļi ieelpo gaisu, pasprauž zaļo svārku stūrus, lai tie netraucētu, ieskrienas, atsperas un kā lauku vējš laižas virs auklas .. . Bet kas tad tas? Aijaijai — viens svārku stūris tomēr izsprūk, skar auklu un norauj to … Zaudējums!

— Ejējējē! — visi līdzjutēji sienāži noskumuši ievaidas.

— Lai dzīvooo! — blusa no prieka iespiedzas. — Es — čempione!

Sienāzis pieceļas no smiltīm un, lai gan neveiksme smeldz sirdī, pieklājīgi pateicas sacensību tiesnesim, zirnekļiem, skud­rām un kukaiņiem kapračiem par uzmanību un pūliņiem. Pēc tam viņš pieiet pie blusas un sirsnīgi apsveic viņu ar čempiones lauriem. Bet uzpūtīgā blusa nemaz neuzskata par vajadzīgu at­bildēt viņam, pat neredz draudzīgi sniegto sienāža ķepu — viņa dižmanīgi uzrāvusi degunu!

Toties zaļais sienāzis uzsmaida visam stadionam, visiem līdzjutējiem un izvelk savu vijolīti. Sāk spēlēt un, aiziedams no stadiona, dzied:

Kam asaras, kam vaimanas — Labāk jautri lēkalēt, — Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!

Dziesmiņa ir tik jautra un pievilcīga, ka viss stadions, visi līdzjutēji, arī pats tiesnesis ūsainis un blusu pulks seko sien­āzim, vienā balsī pievienodamies:

Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!

Čempione blusa ir spiesta cik necik nolaist degunu un pa­skatīties, kas notiek. Bet notiek tiešām dīvainas lietas: stadions palicis gandrīz tukšs. Atstājuši uzpūtīgo čempioni, visi seko spēlētājam sienāzim, lēkā un priecīgi dzied. Blusa gaida, kad atgriezīsies vismaz viņas radinieces blusas, apbērs viņu ar uz­slavām un nesīs uz ķepiņām līdz mājām, bet neko nevar sagai­dīt. Tikai no tālienes, no pļavas malas, vējš atnes to pašu dzies­miņu:

Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!

— Kaut jūs visus pērkons saspertu! — saniknotā čempione draud, izlēkdama no tukšā stadiona. — Kaut jūs visi izmežģītu kājas! …

Bet viņas lāsti neko nelīdz, un dziesmiņa nepārstāj skanēt:

Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!