Robots un taurenīte

ROBOTS UN TAURENĪTE

Lai gan robots stāvēja izstāžu zāles pašā kaktā, tomēr ap to drūzmējās visvairāk cilvēku. Plašajā zālē bija daudz arī citu tehnikas brīnumu, taču nevienu tā neapbrīnoja kā robotu. Lielie un mazie apmeklētāji, kur bijuši kur nebijuši, atkal atgriezās pie tā un ilgi nespēja atraut skatienus no dzelzs roku neveikla­jām kustībām, no lielās, četrstūrainās galvas un no mierīgi spī­došās oranžās acs.

Robots spēja ne tikai cilāt rokas un grozīt galvu; viņš tāpat prata atbildēt uz jautājumiem — protams, ne visiem, bet tādiem, kas bija sanumurēti un uzrakstīti blakus pieliktajā plāksnītē.

Izstādes apmekletāji izlasīja jautajumus un pec kārtas tos uz­deva robotam.

Pirmais jautājums skanēja tā:

— Kāds ir tavs vārds?

— Mans vārds ir Dondons, — robots atbildēja dobjā balsī.

— Kur ir tava dzimtene? — viņam uzdeva jautājumu nu­murs divi.

— Mana dzimtene ir laboratorija, — skanēja atbilde.

— Un ko tu tagad dari? — sekoja trešais jautājums.

— Tagad es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem! — robots atbildēja un zobgalīgi pasmējās: — Ha-ha-ha!

Cilvēki arī iesmējās par tādu atjautīgu atbildi un pasmē- jušies jautāja tālāk:

— Kas tev vislabāk patīk un kas visvairāk nepatīk?

— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krē­juma saldējums ar aprikožu ievārījumu.

Cilvēki atkal smējās pilnā kaklā un, paskatījušies plāksnītē, uzdeva piekto jautājumu:

— Kāda nākotne sagaida robotus?

— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektīvām!

— Un ko tu pats solies paveikt?

— Man jāizpilda viss, kas man ieprogrammēts!

Beidzot noskanēja pēdējais jautājums:

— Ko tu novēlētu mums, izstādes apmeklētājiem?

— Novēlu jums lielisku veselību un veiksmi personiskajā ■dzīvē! — robots iesaucās un tik priecīgi piecirta kāju, ka sašū­pojās pat zāles grīda. Uz viņa kājas piecirtienu saskrēja jauni izstādes apmeklētāji un atkal uzdeva tos pašus jautājumus, kas rakstīti un sanumurēti plāksnītē. Robots nepagurdams atkal atbildēja, kur vajag — pasmējās, kur vajag — piecirta kāju, pavēcināja rokas vai pamirkšķināja oranžo aci . ..

— Brašulis! . .. Nevainojami izpilda visu programmu! Vi­ņam tiešām ir visplašākās perspektīvas, un viņš daudz sa­sniegs! — pieaugušie slavēja robotu, bet bērni sajūsmā pat ap­sēdās uz grīdas blakus robota kājām, un, ja vecāki ļautu, šeit sēdētu dienu un nakti.

— Iesim, iesim, pietiks te nīkt, — mātes vilktin vilka viņus prom. — Nu iesim, nopirksim krējuma saldējumu ar ievārījumu.

— Mēs negribam saldējumu, gribam mašīneļļu! — bērni atdarināja robotu, un tas viņiem sazvērnieciski mirkšķināja oranžo aci, bet atvadām pamāja ar roku.

Naktī izstāžu zāle palika tukša un nemājīga; Dondons ne­pakustēdamies stāvēja līdz rītam, atcerēdamies dienā gūtos iespaidus un apmeklētāju uzslavas, bet viņa dzelzs sirds tvīka pašlepnumā. Viņš no augšas raudzījās uz citiem izstādes ek­sponātiem, kas ne pa gabalu nespēja līdzināties viņam un ne­sagaidīja ne simto daļu to uzslavu, kādas tika viņam, Don- donam.

Te atausa jauna diena, ar troksni atvērās izstādes durvis un pulcējās jauni apmeklētāji. Viņi uzdeva tos pašus sanumurē­tos jautājumus un atkal apbēra robotu ar jūsmīgiem izsaucie­niem. Un atkal atvilkās nakts, un viss būtu ritējis pa savu. ierasto gultni, ja reiz pa logu neielidotu nakts taurenīte.

Viņu pievilka oranžās acs spīdums — tumsā tā spīdēja spil­gtāk nekā dienā.

Taurenīte nolaidās robotam uz vaiga un ar spārniņu maigi novilka gar stikla aci. Tad vīlusies sacīja:

— Cik auksta liesmiņa!

«Šeit nav liesmiņa, bet mana acs!» robots gribēja cirst pretī neprašai, tomēr viņš mācēja izrunāt tikai atbildi Nr. 1:

— Mans vārds ir Dondons.

— Tiešām? — Taurenīte nopriecājās, ka tik liela un varena būtne ielaižas sarunā ar viņu. — Bet es esmu nakts taurenīte, un mans vārds ir Šautriņa.

— Mana dzimtene ir laboratorija, — robots atbildēja to, ko spēja pasacīt.

— Laboratorija … Tā laikam ir neparasta zeme, — Šaut­riņa brīnīdamās pagrozīja garu Ūsiņu. — Bet es piedzimu uz ziedošas kastaņas. Vai kādreiz esi redzējis, kā zied kastaņa?

— Es tagad atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem, -J robots nobēra atbildi Nr. 3 un zobgalīgi pasmējās: — Ha-ha-hu!

Nakts taurenīte tā nokaunējās, ka viņas spārniņi pat noļuka un kļuva blāvi.

— Piedod man, — viņa atvainodamās čukstēja. — Es patie­šām neesmu visai prātīga. Tikai aizvakar izlidoju no kūniņas, un neviens man neko vēl nav paskaidrojis. Mani tikai pamācīja, •kā jāslēpjas no nikniem naktsputniem, bet it īpaši no sikspārņa.

Dondons brīdi klusēja un tad sacīja:

— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krē­juma saldējums ar aprikožu ievārījumu.

— Un man, — Šautriņa mundri atbildēja, — man vislabāk patīk grauzt koka lapu. Bet mašīneļļu es savā mūžā neesmu nogaršojusi . .. Varbūt tu vēlētos panašķēties ar kastaņas lapu? Es tūdaļ varētu atnest tev gabaliņu . ..

«Varbūt arī derētu nogaršot,» Dondons gribēja atbildēt, taču viņam izspruka gatava atbilde Nr. 5:

— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektīvām!

Šautriņa atkal jutās briesmīgi nokaunināta.

— Cik gudri un nesaprotami tu runā, — viņa nopūtās. — Es, tā teikt, šaurajā kūniņā biju noslēgta no visas pasaules •un paliku ļoti neizglītota …

— Man jāizpilda viss, kas manī ieprogrammēts! — Dondons trieca savu.

— Bet man jau jālido. — Taurenīte sarosījās. — Paliec sveiks, Dondoniņ!

— Novēlu lielisku veselību un veiksmi personiskajā dzīvē! — Dondons nodārdināja un vareni piecirta kāju.

— Paldies! — taurenīte pateicās, atvadām maigi novilka ar spārnu gar robota vaigu un izlidoja ārā pa logu.

Robots pavadīja viņu ar vienīgo aci un ilgi nespēja atjēg­ties no savādajiem, nekad nepieredzētajiem iespaidiem.

«Viņa ir pavisam citāda nekā tie izstādes apmeklētāji,» viņš domāja. «Un ļoti dīvaini: uzdod nenormālus, nesanumurētus jautājumus un jauc manu atbilžu gaitu! Un, bezkauņa tāda, pat ne reizes neuzslavēja mani! . .. Taču cik maigs bija viņas spārnu pieskāriens un cik mīļi čuksti . . .» robots aizsapņojās. «Un atvadoties nosauca mani par Dondoniņu!»

Robots tik dziļi ienira iespaidos par nakts tikšanos, ka ne­dzirdēja, kā atvērās izstādes durvis un ieplūda apmeklētāju vil­nis. Viņš pat palaida garām divus pirmos jautājumus, bet uz trešo attapās atbildēt tikai no beigām:

— Ha-ha-ha … Es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautāju­miem.

— Viņš par mums ņirgājas! — kāds augsti cienījams ap­meklētājs apvainojās un aizskrēja pie galvenā inženiera apsū­dzēt robotu.

Bet robots jau atjēdzās un uz nākamajiem jautājumiem atbil­dēja sakarīgi un precīzi. Tāpēc atkal saņēma veselu klēpi uzslavu:

— Brašulis! .. . Strādā precīzi pēc programmas! .. . Viņš ■daudz sasniegs! …

«Cik žēl,» robots gremzās, «ka šos slavinājumus nedzird Šautriņa! Ja viņa zinātu, cik izdaudzināts es esmu, tad vēl vai­rāk jūsmotu par mani! . .. Nez vai šonakt viņa atlidos? … Un ja .. . ja viņu noķēris sikspārnis?» robotam aiz satraukuma iesmeldzās sirds — un tas viņam vēl nebija atgadījies!

Tomēr taurenīte atlidoja.

— Tikai mazdrusciņ atpūtīšos uz tava pleca un atkal lidošu, — viņa čukstēja. — Šeit ir tik droši un labi.

Robota dzelzs krūtīm uzplūda maiguma vilnis.

— Mans vārds ir Dondons, — viņš sacīja.

— Tavu vārdu es neesmu aizmirsusi, — Šautriņa mīļi at­bildēja. — Bet vai tev ir brāļi un māsas?

Dondons gribēja atbildēt taurenītei, ka viņš ir viens, gluži viens visā izstāžu zālē un visā pilsētā, taču spēja izrunāt tikai atbildi Nr. 2:

— Mana dzimtene ir laboratorija.

— Tu jau sacīji, — taurenīte atgādināja. — Kāpēc tu at­kārto un atkārto to pašu? Vai tev neapnīk?… Bet es lidošu, esmu ļoti izsalkusi. Vēl neko netiku ņēmusi mutē, jo plēsīgais, sikspārnis riņķo un riņķo ap manu kastaņu … Uz drīzu redzē­šanos, Dondoniņ!

Un viņa atkal maigi novilka spārnu gar Dondona vaigu un nozuda aiz atvērtā loga. Dondons ilgi raudzījās pakaļ taurenī- tci, bet viņa acs staroja kā vēl nekad.

«Šautriņa drīz atgriezīsies!» robota dzelzs sirds dziedāja. «Viņa pieķērusies man, viņa atgriezīsies un mīļi piekļausies pie mana pleca! … Ai, kaut šī nakts nekad nebeigtos! … Tad es varbūt pamazām iemācītos izrunāt citus vārdus, kas nav iepro­grammēti, un pateiktos viņai par spārnu maigo pieskārienu, un pasacītu, ka viņa man ir vienīgā visā pasaulē, mana Šaut­riņa .. .»

Robota oranžā acs ne reizes nenovirzījās no loga — viņš tik nepacietīgi gaidīja taurenītes atgriešanos.

Viņa atgriezās — bet ļoti dīvaini. Iešāvās iekšā un kā jukusi metās robotam pie krūtīm.

— Man dzenas pakaļ! — taurenīte iespiedzās nelabā balsī. — Dondon, man dzenas pakaļ!

Un tiešām: aiz loga pavīdēja melna ēna, un, draudīgi švīk­stinādama spārnus, iekšā ielidoja sikspārnis.

— Viņam neatdod mani! — Taurenīte kļāvās klāt pie ro­bota. — Viņš norīs mani! .. .

Robots drosmīgi izslēja krūtis un gribēja izrunāt: «Nebai­dies, visā izstādē es esmu varenākais, neviens neiedrošināsies tev pat pieskarties!»

Tomēr viņš izrunāja:

— Mans vārds ir Dondons.

Sikspārnis aplidoja ap robotu un beidzot ieraudzīja taure- nīti, kas bija pie tā piekļāvusies.

— Glāb mani, Dondoniņ! — taurenīte lūgdama iesaucās.

«Prom no šejienes!» robots gribēja uzkliegt sikspārnim, taču

atkal izrunāja to, ko vienīgi prata izrunāt.

Sikspārnis ar asu knābi cirta taurenītei, bet nepaguva to noknābt: taurenīte nokrita zemē, uz grīdas, un pavēlās robotam zem kājām.

— Mans spārns! … — viņa ievaidējās, kad sikspārnis, atkal apmetis vairākus apļus un neatradis taurenīti, izlidoja ārā pa logu. — Man norāva spārnu! … Ai, Dondoniņ, kāpēc tu neaiz­sargāji mani?

— Tagad es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem, — Dondons noskaldīja un zobgalīgi pasmējās: —'Ha-ha-ha!

Robotam šermuļi pārskrēja pār muguru savas atbildes dēļ, tomēr viņš neko citu nespēja.

Bet taurenīte dauzīja savu vienīgo spārnu, jo alka pacelties un atgriezties kastaņā, kamēr nav atausis rīts. Taču viņa tikai kā vilciņš griezās uz vietas.

— Ja tu zinātu, kā man sāp … — viņa iešņukstējās.

— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krē­juma saldējums ar aprikožu ievārījumu, — skanēja atbilde.

— Ko tu sacīji? — Šautriņa nespēja noticēt. — Vai tiešām tev it nemaz nav žēl manis?

— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektī­vām! — viņa dzirdēja atbildi.

— Cik nežēlīgs tu esi . .. un bezsirdīgs … — taurenīte čuk­stēja aizvien vārgākā balsī.

— Man jāizpilda viss, kas manī ieprogrammēts!

Taurenīte jau gandrīz nekustējās. Tikai vēl vienu, pēdējo

reizi pacēla spārnu un lēni to nolaida — lai nekad vairs ne­paceltu.

— Ardievu, Dondoniņ … — viņa mirdama sacīja.

— Novēlu jums lielisku veselību un veiksmi personiskajā dzīvē! — robots izkliedza un tik priecīgi piecirta kāju, ka nodu­nēja zāles grīda.

Pēc tam iestājās kapa klusums. Šautriņa beigta gulēja pie robota kājām, aiz loga jau svīda gaisma, atvērās izstādes dur­vis, un ieplūda ziņkārīgo apmeklētāju vilnis. Viņi, protams, tūlīt ielenca robotu.

— Kāds ir tavs vārds? — skanēja jautājums Nr. 1.

«Viņa mani sauc par Dondoniņu . . .» sirdsapziņas mocītais robots atcerējās. «Vairāk neviens mani nekad tā nesauks!»

— Kur ir tava dzimtene? — sekoja otrs jautājums.

«Viņas dzimtene, kā stāstīja, ir kastaņa . .. Nekad neesmu redzējis kastaņas un to baltos ziedus.. .» Asaras robotam žņaudza kaklu.

Viņš neatbildēja nedz uz trešo, nedz kādu citu jautājumu un, tas vēl nebija viss, ne reizes nepamirkšķināja aci, nepacilāja rokas, nepiecirta kāju.

Tad atkal ataicināja galveno inženieri. Viņš paklaudzināja Dondona krūtis, pagrozīja uzgriežņus un stingri pavēlēja:

— Nu runā! … Kāda ir robotu nākotne?

— Kas … ta … — robots ar grūtībām izrunāja, bet viņa krūtīs kaut kas pārtrūka.

Galvenais inženieris sarauca pieri un sacīja:

— Mūsu robots sabojājies . . Bet cik sakarīgi pildīja pro­grammu! … Būs jāpārstrādā vai jāizmet dzelzs lūžņos .. .

Atnesa baltu audeklu un pārsedza robotu. Virsū piesprauda zīmīti: «Bojājies.»

Zem audekla bija kluss kā zārkā . .. Bet naktī, kad pa at­vērto logu ielidoja vējš, nesdams ziedošo kastaņu smaržu un to lapu čaukstoņu, zem audekla atskanēja dobjas, saraustītas ska­ņas, it kā šeit kāds mācītos izrunāt pirmos vārdus:

— Šaut… ri… ņa .. . Kas .. . ta … ņa … Sā . .. pes…

PAJACO SMIEKLI