Robots un taurenīte

SNIEGPĀRSLA, KAS NEIZKUSA

Sniegpārsla, lēni šūpodamās, laidās no debesīm. Jau bija pavasaris, zeme beidza atkust, un sniga laikam pēdējo reizi. Krita retas, lielas un skaistas sniegpārslas, bet tā, par kuru šeit stāstu, bija vislielākā un visskaistākā.

— Ai, — paskatījusies uz leju, Sniegpārsla iečukstējās, — cik plaša un interesanta ir zeme! .. . Mākonī bija tik drūmi… Bet kas tik te nenotiek! — viņa brīnījās.

Sniegpārsla ieraudzīja, ka baltās māsas, tiklīdz pieskaras pie zemes, acumirklī izkūst un izgaist — it kā to nemaz nebūtu bijis . .. Tikai tajā vietā, kur tās izkūst, vēl brīdi paliek tumšāks plankumiņš, tomēr arī tas drīz vien izžūst.

— Vai tad … vai tad man tāpat lemts izkust? — Snieg­pārsla pamira. — Vai tad arī man lemts izgaist? . .. Bet es ne­gribu, negribu izgaist, gribu vēl dzīvot uz šīs skaistās zemes, kuru tikai nupat ieraudzīju!… Kāpēc liktenis pret mani tik nežēlīgs?

Vaimanādama un baltās roķeles lauzīdama, Sniegpārsla ne­pielūdzami tuvojās zemei. No augšas uz Sniegpārslu skatījās Mākonis, kurš to bija radījis, un noraizējies klausījās tās žēlajos šņukstos.

— Nu labi, — Mākonis sacīja, kad Sniegpārsla gandrīz jau skāra zemi. — Lai notiek tā, kā tu gribi. Neizkusīsi un neizgai- sīsi, paliksi tikpat balta un skaista, kāda esi … Tikai, — Māko­nis brīdināja Sniegpārslu, - nekādā ziņā neraudi!

— Vairs nenobirdināšu nevienu asaru, — Sniegpārsla, sta­rodama priekā, apsolījās.

Tā pieskārās pie melnās pavasara zemes un — tavu brī­numu! — neizkusa. Balta un glīta nostājās uz savām garajām kājelēm, paskatījās apkārt, spalgi iesmējās un, ledus kurpītes klaudzinādama, ņipri aiztraucās pa pļavām.

Mākonis tobrīd aizslīdēja uz austrumiem, pārstāja snigt, debesis noskaidrojās, un saule dzidri iemirdzējās. No sniegpār­slām vairs nepalika ne miņas. Visur augšup slējās tīra pavasara zāle, spīdēja zeltainas pieneņu galviņas, šūpojās jaunas smilgas. Bet uz pļavu dzina govi. Cauru ziemu nonīkuši kūtī, tā bija no­ilgojusies pēc āra un, tuvodamās pļavai, pat māva aiz prieka. Pēkšņi govs ieraudzīja Sniegpārslu.

— Ko es redzu! — govs iepleta lielas acis. — Sniegpārsla!… Un kāpēc tā neizkūst?

Sniegpārsla draiski ķiķināja, lai gan mazdrusciņ baiļojās: viņa taču vēl nekad nebija redzējusi govi.

— Mhm … — govs māva. — Ja sniegpārsla neizkūst, tad ārā ir īsts sals, un, ja ārā ir īsts sals, tad es varu dabūt iesnas! — To teikusi, govs pagriezās un aizdrāzās atpakaļ uz tumšo kūti.

Sniegpārsla zobgalīgi pasmējās par bailīgo govi un devās tālāk. Driz vien nonāca pie šosejas. Daudzas dienas un naktis tā tipināja uz priekšu gar šoseju, kurai nebija un nebija gala. Tad Sniegpārsla pieķērās pie garāmbraucoša motocikla spārna un tādā veidā atceļoja uz pilsētu.

Pilsētas skvēros to sagaidīja uzplaukušas puķes un salapo­juši koki. Cilvēki staigāja bez mēteļiem un kailām galvām, bet bērni laizīja saldējumu vafeles. Pēc ilgiem klaiņojumiem pa ielām Sniegpārsla nokļuva lielā laukumā. Seit ratiņos gulēja zīdaiņi, trīsriteņu velosipēdu pedāļus mina puišeļi, bet baloži mierīgi knābāja nobērtās maizes druskas . . . Sniegpārslai viss likās nepieredzēti interesants — jāsteidzas tikai skatīties ap­kārt! «Kāda laime, ka Mākonis sadzirdēja manus šņukstus un ļāva man neizkūst!» Sniegpārsla jūsmoja. «Padomā vien, cik daudz interesanta un skaista es nebūtu ieraudzījusi!»

— Sniegpārsla! — kāds balodis iesaucās. — Nāciet, brālīši, paskatīties!

— Neizkususi sniegpārsla! — brīnījās citi baloži, kas at- tipināja uz šejieni. — Un cik skaista!

Aiz baložiem atskrēja bērni. Viņi izbrīnā pat pietupās.

— Varbūt tā ir no plastmasas? — viņi spriedelēja. — Var­būt no stikla? . .. Nē, nē, nav nedz no stikla, nedz plastmasas, tā ir visīstākā! … Re, re, tūlīt izkusīs .. .

Sniegpārsla gudri pavīpsnāja un pielieca galviņu. Bija tīkami, ka visi par viņu brīnās, interesējas, tīksminās un vēro katru tās soli. Sniegpārsla ieskrēja apļa vidū, priecīgi piecirta kājeli, izstiepa slaidās roķeles un metās dejot virpuļainu vētras deju — neskardama pat zemi. Kā balta gulbīte, kā maza balet­dejotāja viņa plosījās un lēkāja pa plašo laukumu, bet baloži, bērni un visi citi garāmgājēji dzinās tai pakaļ, nespēdami vien beigt priecāties un skaļi saukt:

— Tas gan ir skaistums! . .. Tas gan ir jaukums! . .. īsts dabas brīnums! .. .

Tomēr pamazām laukumu pārsedza vakara tumsa un visi, kas vien bija dzīvi, izklīda kur kurais. Baloži aizlaidās zem jumtiem, un laukumā Sniegpārsla palika gluži viena. Viņa tik ļoti nogura, ka dzirdēja, kā skaļi pukst tās mazā, baltā sirsniņa. Lai nu kas, bet sirsniņa visvairāk bija pelnījusi atpūtu . . . Kur šeit rast patvērumu pa nakti? Tuvumā sārtojās tulpju dobe, un Sniegpārsla, ilgi nedomājusi, ielēca vislielākā zieda kausā. Tur bija mājīgi, ērti un mīksti, un Sniegpārsla svētlaimīgi nolikās gulēt.

— Ai, — tulpe satrūkās. — Cik tu auksta! … Es visa drebu!

— Tikai atpūtīšos un atkal lēkšu ārā, — Sniegpārsla apso­lījās.

— Tā es neesmu ar mieru! — tulpe apņēmīgi noskurinājās. — Nekādā ziņā neizturēšu! Saaukstēsi manas auglenīcas, un beigas man būs! … Ātrāk ej prom no šejienes!

Un tulpe tā sapurināja savu kausu, ka Sniegpārslai gribot negribot bija jārāpjas ārā un patvērums jāmeklē citur.

Viņa apgūlās uz gara zāles stiebra.

— Kas tad tas? — zāle saslējās. — Es vēl esmu iesilusi no saules, un pēkšņi tāds ledains aukstums! Uzreiz nodzeltēšu un novītīšu … Ej prom!

Sniegpārsla bailīgi noslīdēja no zāles un, aiz noguruma grī­ļodamās, vilkās pa pilsētas ielām. Visur valdīja nakts, visur bija tukšs un drūms, tikai pret visu vienaldzīgās laternas ielās izplatīja zilgu, nedzīvu gaismu .. .

Sniegpārsla pēkšņi pagrieza galviņu: aiz kāda loga atska­nēja mazuļa raudiens. Pietuvojusies pie loga, Sniegpārsla viegli uzlēca uz palodzes un pa nelielu spraugu ielīda iekšā.

Gultā sēdēja zēns, pinkšķēja un viņa skatiens klīda pa istabu. Mājās, kā redzams, visi gulēja cietā miegā un nedzirdēja viņu. Sniegpārslai kļuva žēl mazuļa. Tā uzlēca uz segas un sāka mest kūleņus. Tik veikli kūleņoja, ka zēnam skatoties nožuva asaras un viņš iesmējās.

— La-la-lā, — zēns čaloja un sniedza Sniegpārslai siltu, sārtu plaukstu. Sniegpārsla uzlēca uz tās, un zēns piekļāva Sniegpārslu pie vaigiem, mētāja kā bumbiņu, pat palaizīja to ar mēles galu, krietni parotaļājies, beidzot aizmiga. Nogurusī

Sniegpārsla ari aizsnaudās, pieplakusi zēnam pie krūtīm un priecādamās, ka galu galā sameklējusi sev patvērumu.

Sniegpārslu pamodināja klepus. Zēns skaļi un ilgi klepoja, kamēr atvērās istabas durvis un ienāca māte. Viņa pielika plauk­stu zēnam pie pieres.

— Cik karsta piere! — māte noraizējās un, atnesusi termo­metru, izmērīja zēnam temperatūru. Dzīvsudraba stabiņš rādīja četrdesmit grādu!

Māte metās pie telefona un izsauca ātro palīdzību. Drīz vien istabā ienāca ārsts.

— Plaušu karsonis, — viņš sacīja, kad bija izmeklējis zēnu.

— Nesaprotu, kur viņš varēja saaukstēties, — satriektā māte grozīja galvu. — Istabā silts, nepūš, un viņu noliku gulēt gluži veselu . . .

— Būs jāved uz slimnīcu, viņa stāvoklis visai bīstams, ārsts nolēma.

Zēnu noguldīja uz nestuvēm un aiznesa uz ātrās palīdzības automašīnu. Gultiņa palika tukša. Sniegpārsla izlīda no segas apakšas un pa loga spraugu izlēca ārā. Tai sāpēja sirds zēna dēļ, kuru negribēdama padarījusi slimu .. .

Vēl nesvīda gaisma, un pilsēta gulēja dziļā miegā. Tikai vienā dzīvoklī blāvi mirgoja galda lampa. Pa atvērtajām bal­kona durvīm varēja redzēt sirmu galvu, kas nolīkusi pie grā­matām. Sniegpārsla pārvēlās pār balkona margām un uz pirkstgaliem ielavījās istabā. Šeit pie rakstāmgalda, nolīcis pie grāmatām, sēdēja sirms večuks.

— Es jūtu, — viņš čukstēja, — ka man vairs nav atlicis ilgi dzīvot. Tomēr mana dzīve nav pagājusi veltīgi. Esmu sa­rakstījis daudzas grāmatas par pasaules gudrību, par to, kā viss pastāvīgi mainās, ka nav nekā mūžīga: katra puķe novīst, katra zvaigzne nodziest, nakti nomaina rīts, bet sniegu izkausē pavasara saules stari .. . Taču kas tad tas?

Vecais zinātnieks ieraudzīja lielu, baltu sniegpārslu, kas bija nolaidusies uz viņa galda.

— Vai manas acis melo? — viņš sacīja un nogurušās acis berzēja ar plaukstām. Uzlika brilles un atkal aplūkoja galdu: jā, uz grāmatas vāka baltojās liela sniegpārsla, jo, tiklīdz ve­čuks tai pieskārās ar roku, no tās nāca ledains aukstums.

— Savāda, neizskaidrojama parādība, — zinātnieks sa­mulsa. — Vairāk nekā savāda . .. Neko, it neko nesaprotu . .. Varbūt ārā pēkšņi uzsalis, varbūt ziemelis atnesis sniegu?

Viņš izgāja uz balkona un paskatījās apkārt. Nē, ārā bija sauss, nebija nekāda ziemeļvēja un nekādu sniega pazīmju. Zi­nātnieks pavisam nomākts atgriezās kabinetā, un šeit zem sa­karsušas lampas joprojām mierīgi zaigoja īsta, auksta snieg­pārsla.

— Raugi, kādas lietas … — Zinātnieks skumīgi nopūtās.

— Izrādās, ka mūsu dabā ir sniegpārslas, kuras siltumā nekūst, uz kurām neattiecas nekādi likumi … Tātad visas manas grā­matas nav pareizas, bet viss mans darbs un dzīve veltīga … Vai tiešām man būs jāmirst, zinot, ka esmu maldījies un maldi­nājis citus? — Večuks salika grumbainās rokas un nolieca pa­gurušo galvu, bet viņa balsī bija tik daudz vilšanās un sirdēstu, ka Sniegpārslai nodrebēja sirds. Viņa vainīgi nodūra acis un aizmanījās atpakaļ uz balkonu.

— Kāpēc, — Sniegpārsla sev jautāja, — es arvien visiem atnesu tikai sāpes un nelaimes? Kāpēc? …

Tā nolaidās nama pagrabā un sameklēja sienā dziļu, tumšu plaisu.

— Te palikšu līdz nākamajai ziemai un nevienam netrau­cēšu, — Sniegpārsla nolēma. — Citas izejas man nav.

Plaisā bija drūmi, oda pēc mikluma un pelējuma. Reizrei- zēm atklīda kode vai zirneklis, tomēr, sajutuši aukstumu, muka prom. Beigu beigās Sniegpārslai tā apnika vientulība un tumsa, ka viņa nenocietusies izlīda ārā.

Bet ārā valdīja īsta vasara. Aiz nama uz ielas stāvēja dzel­teni saldējuma ratiņi.

— Auksts, garšīgs saldējums! — pārdevēja klaigāja.

— Auksts plombīra saldējums!

Sniegpārsla palīda zem ratiņiem un, noglūnējusi izdevīgu brīdi, iespruka iekšā. Šeit gulēja samesti ledus gabali, un, tos ieraudzījusi, Sniegpārsla pat apjuka aiz prieka.

— Mani brālīši! — viņa iesaucās. — Arī jūs, arī jūs neesat izkusuši un nekad neizkusīsit! Ai, kāda laime, ka es vairs ne­esmu viena! — Un viņa mīļi, tikpat kā pie miesīga brāļa, pie­kļāvās pie ledus gabala.

Bet kas tad tas? No ledus uzvēdīja tādi kā dūmi un, vērīgāk ielūkojusies, Sniegpārsla saprata, ka ledus ir mākslīgs.

Viņu pārņēma tādas skumjas un vilšanās, ka, neko negaidī­dama viņa metās ārā no saldējuma ratiņiem. Karsta saule žil­bināja acis; garām traucās noputējušas automašīnas, karstumā panīkušie zvirbuļi meklēja peļķi, kur padzerties, cilvēki gāja ar pilnām iepirkumu somām — visi kaut kur steidzās, visi bija aizņemti.. . Tikai Sniegpārslai vienai nebija kur steigties un ko darīt. Šeit, trokšņainā un saules pielijušā ielā, tā jutās vēl vientuļāka nekā tumšajā pagraba plaisā. Tagad Sniegpārsla ar skaudību atcerējās savas baltās māsas, kuras izkusa, tiklīdz pieskārās pie zemes, kuras nepazina rūgto vientulību un nevie­nam neatnesa nelaimi. .. Tikai viņa, nolādētā, mētājās bez vie­las zem karstās saules, visos radīdama izbrīnu un jaukdama kārtību. Sniegpārsla žēli nopūtās un pieglaudās pie elektrības staba, kas darināts no cementa. Ko iesākt, kur dēties, kā dzīvot tālāk? Sniegpārsla pacēla acis pret mēmajām debesīm, un pēkšņi viņai iešāvās prātā glābēja doma. Viņa veikli uzrāpās staba virsotnē, nostājās uz spuldzes abažūra un izstiepa roķeles pret debess velvi.

— Ai, Mākoni! — viņa iesaucās. — Mākoni! … Es jau gribu izkust, gribu izgaist! . .. Uzklausi mani, neatstāj mani! .. .

Taču debesīs jau peldēja citi mākoņi, kuri neko nezināja par neizkusušo vientuļo Sniegpārslu. Tie pat neizdzirdēja tās balsi — laidās un aizlaidās, bet tiem pakaļ lidoja jauni mākoņi, tikpat kurli pret Sniegpārslas lūgšanām.

Neko nesasaukusi, Sniegpārsla nolaidās no staba un atkal gāja pa ielu. Viņa vilkās bez kāda mērķa, tikai vientulības dzīta — kā bezpajumtes šunelis. Nonāca pie neliela skvēra un apsēdās uz zemes blakus tveicē novītušai pīpenei. Sniegpārsla apskāva tās kātu un sāka birdināt žēlas asaras. Raudādama pēkšņi juta, ka kūst un pārvēršas lielā lietus lāsē… Un tagad Sniegpārsla saprata, kāpēc Mākonis toreiz viņai teica: «Tikai neraudi!»

— Paldies tev, — jau izgaisdama Sniegpārsla dzirdēja pī­penes balsi. — Tu mani aplaistīji, tu mani izglābi .. .