Robots un taurenīte

BEZBAILĪGA SLIEKA

Ezera krastā atnāca makšķernieks ar lāpstu rokā. Viņš at­rada leknas zemes gabalu un, meklēdams sliekas, ņēmās rakt.

Zemē sākās apjukums un kņada. Pamanījušas nāves bries­mas, sliekas steidzās ierausties dziļāk un tālāk no šņirkstošās lāpstas. Tikai kāda jauna slieka nenobijās no briesmām un ne­steidzās slēpties. Vienmuļā un drūmā pazemes dzīve tai bija stipri apriebusies, viņa ilgojās pārmaiņu un, kamēr vēl ir jauna, alka paskatīties pasauli. Iespējams, ka tieši tagad tuvojas gai­dītā pārmaiņa, tikai nevajag laist garām izdevību! … Un jaunā nebēdne sāka virzīties tuvāk pie lāpstas, turpretim visas pārējās sliekas, cik vien bija viņu spēkos, irās tālāk no tās . ..

— Ko tu dari, trakā! — jaunajai uzsauca veca, visu piere­dzējusi slieka. — Griezies atpakaļ, citādi pazudīsi! . ..

Tomēr drosminiece neņēma vērā vecās padomu. Tā spraucās tuvāk un tuvāk pie džerkstošā asmeņa.

— Glābiet, māsiņas! — kāda slieka spiedza. — Es nevaru pat pakustēties! Bailes mani pilnīgi sastindzinājušas! …

— Ai, ai, ai, — no visām pusēm atskanēja to slieku balsis, kuras nepaguva aizmukt. — Beigas mums, beigas!… Viss!

Jaunā slieka beidzot pavisam tuvu uztvēra lāpstas apdulli­nošo džinkstoņu un juta, ka tiek celta uz augšu. Pēc tam to sagrāba resni makšķernieka pirksti, kas oda pēc tabakas, un iesvieda stikla burkā, kurā jau locījās desmitiem citu gūstekņu. Tie visi grozījās kā uz karstas pannas un nelabās balsīs sauca pēc palīdzības, kaut gan to sagaidīt nebija no kurienes.

Bet tad nāca briesmīgākais: cita pēc citas sliekas tika izņem­tas no burkas un uzdurtas uz āķa.

— Ejam bojā, māsiņas! … — tās iespiedzās šaušalīgās bal­sīs, un neviens viņas vairs nedz redzēja, nedz dzirdēja .. .

Pienāca kārta arī jaunajai. Taču tā pat neiepīkstējās, kad makšķernieka resnie pirksti saknieba tās sānus un āķa asais gals pārdūra vārīgo augumiņu. Arī tagad, sāpju smeldzināta, jaunā slieka sapņoja par interesantiem piedzīvojumiem un pār­maiņām.

Makšķeraukla, lidodama pa gaisu, iesvelpās, un slieka sā­pīgi atsitās pret ūdens virsmu, tad, svina atsvara vilkta, lēni ienira noslēpumainajā ūdens dzelmju valstībā .. .

Slieku apreibināja jaunas, nedzirdētas skaņas, pieskārieni un smaržas. Ūdens ar vēsu plaukstu glāstīja tās brūci, visap­kārt plīvoja garas un maigas zāles, bet zem tām dungodams irās gliemezis.

«Areče, kā sagaidīji lielo pārmaiņu!» slieka cildināja sevi, līdz ar to neaizmirsdama sveikt arī ezera dzīvo radību:

— Labdien! … Esiet sveiki un veseli! . ..

Neviens tai neatbildēja, tikai attālāk ieburbulējās ūdens: tur gliemezis, apjucis no tik priecīga sveiciena, apgāzās uz sāniem.

— Es šeit esmu pirmo reizi, — slieka mundri stāstīja visiem,, kas to klausījās un neklausījās. — Savā mūžā netiku bijusi ša­jās vietās. Mana dzimtā puse ir pavisam citāda. Vai kādreiz jums nav gadījies ciemoties pie mums?

Kāda sprigana jauna zivtiņa — acīmredzot tāda pati pār- galve kā slieka — iedrošinājās piepeldēt tuvāk un pajautāt:

— Un kāda ir tava dzimtā puse?

— Pateicos par uzmanību, — slieka to pieklājīgi tencināja. — Mana dzimtā puse atrodas ne visai dziļi zemē, tā ir caurcau­rēm no kūdrainas augsnes, zāļu saknēm, akmentiņiem un ku­kaiņu oliņām . ..

Ziņkāres dzītas, piepeldēja vēl vairākas zivtiņas.

— Cik savāda slieka! — tās brīnījās. — Vai tikai šī negrib uzvilināt mūs uz āķa?

— Man ļoti sāp, ja jūs tik neglīti domājat, — slieka atsau­cās. —Es pati taču esmu uzdurta uz āķa un to nenovēlētu savam niknākajam ienaidniekam. Starp citu, labdien, biju aizmirsusi, sasveicināties.

— Labdien, — zivtiņas jau draudzīgāk atsaucās.

Pie tām pievilkās gliemezis, kas nesen bija apgāzies uz sā­niem; tuvāk pierāpoja vēzis, atpeldēja plaudis, atlīkumoja pīk- stulis, izlīda no dūņām.

— Kāpēc tu nepīksti un nevaimanā? — šis jautāja sliekai,, jo pats bieži tiek dēvēts par činkstētāju.

— Bet kālab man jāvaimanā? — slieka jautāja.

— Tālab, — gliemezis paskaidroja, — ka visas tavas radi­nieces, nokļuvušas pie mums, to vien dara kā pinkšķ un vaimanā.

— Vai arī no bailēm pavisam zaudē valodu, — plaudis pie­bilda.

— Mums, — kāda zivtiņa iesmējās, — pat ir paruna: gļēvs kā slieka ūdenī.

— Tās iebiedētas ar šaušalīgiem nostāstiem par ūdens plē­soņām, — slieka mēģināja attaisnot savas radinieces, — un tā­pēc . ..

Viņa nepabeidza: makšķernieks, nesagaidījis lomu, izrāva no ūdens auklu ar āķi, uzmeta augstu virs galvas un atkal iesvieda cik spēdams tālāk ūdenī. Šajā niecīgajā brīdī slieka paguva ieelpot pāris malku svaiga gaisa, jo ūdenī jau gandrīz bija nosmakusi.

— Atkal, raugiet, labdien, — atgriezusies viņa priecīgi sa­sveicinājās. — Tagad sakiet man: vai jums neapnīk visu dzīvi pavadīt ūdenī un ūdenī?

— Ak vai, kā apnīk! — ņiprā pārgalve zivtiņa nopūtās. — Es nezin ko atdotu, ja varētu nokļūt citās vietās. Reiz pat mēģināju izlēkt krastā, bet gandrīz vai nosmaku un tik tikko atķepurojos atpakaļ.

— Mums abām līdzīgs raksturs! — slieka priecājās. — Es pati līdu makšķerniekam nagos, lai tikai dabūtu paskatīties rai­bajā pasaulē .. . Taču ūdenī man visai plāni klājas, — slieka negribot atzinās, — smoku nost, lūk, kā.

To izdzirdējis, pīkstulis aši iznira virs ūdens, ievilka pilnas žaunas gaisa un atgriezies palaida uz sliekas pusi skābekļa bur- bulīšus.

— Jā, tagad pavisam cita dzīve! — slieka vieglāk nopūtās. — Cik jūs esat draudzīgas! Paldies no visas sirds.

Tagad ap viņu bija sapulcējies krietns bars ezera iemīt­nieku: vairāki asari, ducis gliemežu, divdesmit pīkstuļu un ne­skaitāms daudzums mazu zivtiņu. Aizmirsušas savstarpējos ķīviņus un vecas pārestības, tās draudzīgā aplī ielenca slieku un ziņkārīgi tvēra katru tās vārdu.

— Mani vecāki, vecāku vecāki un vecāku vecāku vecāki, arī senči, — slieka klāstīja savas dzimtas vēsturi, — kopš neatmi­namiem laikiem rušina zemi. Tomēr teikas stāsta, ka mēs kād­reiz neatminamos laikos tāpat bijām ūdeņu iemītnieki, bet bada un briesmu dēļ izlīdām dzīvot uz zemes. Rušināt zemi nav visai interesanti, toties vērtīgi: salasām sev uztura drusciņas un tādā veidā pārtiekam.

— Ak vai, cik daudz jāpūlas niecīgas drusciņas dēļ! — pār­galvīgā zivtiņa brīnījās.

— Tomēr visbriesmīgākais, — slieka runāja tālāk, — nokļūt kurmja rīklē. Viņš ir tik trekns, ka nespēj pavilkt savu speķi, toties tāds negauša — kā caura aka! . .. Pusi manu radinieku notiesājis . ..

Slieka vēl nepaguva beigt: makšķernieks otrreiz izvilka mak­šķeri un pārbaudīja, vai slieka vesela, vai viss ir, kā nākas, un atkal iesvieda āķi ūdenī.

— Tiešām prieks atgriezties pie saviem draugiem! — slieka, grimdama dziļāk ūdenī, sacīja, lai gan atkal sāpīgi satrieca sānu.

Šoreiz viņu sagaidīja pārsteigums: vēži, ar spīlēm sarāvuši aļģes, sakrāva tās kaudzītē zem paša āķa.

— Te būs tāds kā skābekļa spilventiņš, — tie paskaidroja. — No aļģēm nāk skābeklis, tev būs ar ko elpot.

Arī pati slieka jau juta, ka veldzējošas gaisa strūkliņas glāsta tās sāpošo augumu un dod spēku.

— Ļoti zemu klanīdamās, pateicos, — slieka aizkustināta tencināja. — Kā es vēlētos ari jums ar kaut ko pakalpot!

— Tu nepabeidzi stāstīt par kurmi, — gliemezis laipni at­gādināja.

— Lai pērkons to sasper! — slieka pat noskurinājās. — Bez tam bieži mums uzbrūk putni, it īpaši pēc lietus, kad zemē pie­trūkst gaisa un mēs izlienam ārā.

— Arī mums uzbrūk putni, arī mums! — zivtiņas piebalsoja.

Visas pēkšņi apklusa un bailīgi pašķīrās: uz tām kā drūma,.

gara zemūdene nira milzīga līdaka, neierobežota ezera vald­niece un plēsoņa. Tajā laikā parasti tā mēdza saldi gulēt, bet tagad, kā redzams, to pamodināja klaigas, tāpēc bija nikna kā lapsene.

— Kas patlaban te notiek?! — līdaka uzkliedza, pazibinājusi apakšējo zobu āķus. — Kas tās par apspriedēm un sanāksmēm te bez manas ziņas?!

Visi nobijušies klusēja un neiedrošinājās pavērt muti.

— Pie visa es te esmu vainīga, un man jāatvainojas jūsu priekšā, — slieka drosmīgi sev uzvēla visu vainu. — Labdien.

— Labdien, — ezera valdniece nelabprāt noburkšķēja.

— Nupat stāstīju par kurmi, kurš ir trekns kā sivēns un no­rija pusi manas dzimtas, — slieka paskaidroja līdakai. — Un tagad tērzējam par putniem, izrādās, mums ir kopējs ienaid­nieks . ..

— Putns man nav nekāds ienaidnieks! — līdaka lepni at­cirta. — Ne vienu vien pati esmu notvērusi aiz kājas un norijusi ar visām spalvām.

— Ko jūs sakāt! … Veselu putnu! … Tā gan ir vare­nība! … — slieka nespēja beigt brīnīties. — Manējās iepletīs mutes, kad atgriezusies pastāstīšu! .. . 2ēl, ka man nav acu un nevaru ieraudzīt jūs … Tā tik ir stipriniece!

Līdaka nomierinājās un pat uzsmaidīja — un tas bija nepie­redzēts notikums ezera vēsturē!

— Tu, kā redzu, esi braša jaunule, — līdaka uzslavēja slieku.

— Nelokies, nevaimanā, nelūdz žēlastību un par it visu intere­sējies .. .

Slieka jau taisījās vērt muti un pateikties līdakai par labu vārdu, bet atkal nepaguva: uzlidoja augstu gaisā un drīz atgrie­zās — nedaudz tālāk. Vēži tūdaļ tai nogādāja skābekļa spilven­tiņus.

— Tā mētāšana, — slieka atzinās, — manai veselībai nenāk par labu. Tomēr kā nebūt izturēšu. Gadās arī sliktāk.

— Saki man, — līdaka pajautāja, — vai jūs nekad nelieka­ties diendusā? Tikai rušināt un rušināt zemi?

— Kāpēc ne, mums ir arī atelpas brīži, — slieka atbildēja.

— Vecās tad izstiepjas visā garumā un snauž, bet mēs, jaunās, cīkstāmies, lēkājam un rotaļājamies.

— Arī mēs, arī mēs! — zivtiņas piebalsoja. — Vai gribi, pa­rādīsim?

Vienā mirklī daži plauži aizpeldēja pie akmens un no turie­nes atvilka polietilēna maisiņā ieliktu tranzistoru. Vēži ar spī­lēm pagrozīja slēdžus, un atskanēja melodiska stabuļu mūzika. Mazo zivtiņu pulks sāka griezties tās taktī, virpuļoja ātrāk un ātrāk, ka ūdens pat sanēja. Apakšā, dibenā, vēži ritmā grozīja augumus, bet pīkstuļi, savijusies lielā kamolā, locījās un sīkās balstiņās piebalsoja stabulēm; gliemeži saskaņoti plaukšķināja ar savām kaula plaukstām … Visi, kas vien šeit bija dzīvi, de­joja un priecājās, pat zāle un sūna taktī līgojās un šūpojās, pat aļģes ļumēja. Tikai līdaka vien bija kaut kur nozudusi — droši vien atgriezusies savā migā. Tomēr nē — tā atkal atpeld un nes kaut ko sakampusi mutē. Re, viņa piepeld pie sliekas un, kamēr zivtiņas rotaļā griežas apkārt, svinīgi sāk runāt:

— Visu ezera dzīvo būtņu vārdā apbalvoju tevi par izturību, drosmi un draudzīgo raksturu!

Un līdaka uzkarināja uz āķa blakus sliekai vara medaļu ar caurumiņu.

— Kas tā par medaļu? — zivtiņas nesaprata.

— Tā ir mūsu dzimtas relikvija, — līdaka lepni paskaidroja. — Šo medaļu noslēpa un saglabāja vēl mana vecvecmāmiņa. Tālā senatnē uz šā ezera notika nežēlīga kauja. Ezeru sedza ledus, un uz ledus cīkstējās bruņinieki ar šā apvidus iedzīvotā­jiem, kuri aizstāvēja savu brīvību un bērnu dzīvību. Nevar zināt, kā beigtos kauja, taču ledus neizturēja un ielūza, bet smagās •dzelzs bruņas svešos iebrucējus nogremdēja ezera dzelmē . ..

— Ai, cik interesants mūsu ezers! — zivtiņas iesaucās. — Ja nebūtu sliekas, mēs neuzzinātu par tik neparastiem notikumiem!

— Vēl arī tagad, — vecā līdaka beidza stāstījumu, — bruņas guļ zem mums, pārsegtas ar biezu dūņu kārtu. Un šo medaļu atrada mana vecvecmāmiņa un atdeva kā dzimtas relikviju no paaudzes paaudzē. Domāju, ka brašā slieka to ir nopelnījusi.

Visi sāka saukt:

— Lai dzīvo drosmīgā slieka!

Tik skaisti pacienāta un cēli apbalvota, slieka paklanījās uz visām četrām pusēm un aizkustināta sacīja:

— Kad atgriezīšos mājās, es to nospodrināšu ar granti un nolikšu viscienījamākā vietā. Sirsnīgs paldies!

Kā par spīti, tranzistors uzrāva maršu, un sākās vispārīga iiīksmība. Visi dejoja un draiskojās, ka mutuļoja pat ūdens, bet vecā līdaka tā aizrāvās, ka izlēca augsti virs ūdens un tik stipri noplaukšķināja ar asti, ka ieskanējās visa apkārtne.

Plaukšķiens pamodināja no snaudas makšķernieku. Viņš pa­modies neticēja savām acīm: ap pludiņu ūdens burbuļoja un mutuļoja kā verdošā katlā, virpuļoja simti zivtiņu, un plaukšķi­nāja asti līdaka — tik lielu līdaku makšķernieks savā dzīvē ne­bija redzējis! Kas tad tur notiek? … Viņš tvēra un rāva makšķer- auklu, bet uz āķa nebija uzķērusies ne vissīkākā zivtiņa, tikai karājās kāds ar dūņām aplipis dzelzsgabals.

— Neko nesaprotu. — Makšķernieks paraustīja plecus. — Varbūt šī slieka nav normāla? Pat velns to nerauj! . . .

Makšķernieks īgni noņēma no āķa dzelzsgabalu ar slieku, visu trieca prom un uzlika citu slieku, kas vaimanāja un rau­dāja.

Jaunajai drosminiecei trāpījās uzkrist uz mīksti saraustas velēnas tuvu pie dzimtajām mājām. Blakus nobūkšķēja arī dāvi­nātā medaļa. Slieka uzoda savas alas smaku un gluži kā pazu­dusī avs svētlaimīgi izstiepās uz zemes, lūgdama sauli, lai nosusina tās izmirkušo augumu un sadziedē smagās brūces…

Gulēdama dzirdēja, kā stikla burkā raud tās māsas, kā bez­cerīgi sauc:

— Ai, cik briesmīga un ļauna, cik netaisnīga un nežēlīga ir šī pasaule! … Ai, cik nelāgs ir mūsu liktenis! … Ai, beigas mums, beigas! …

«Nē,» jaunā slieka sapurināja galviņu, «sakiet ko sacīdami, tomēr pasaule ir jauka un brīnišķīga!»