Robots un taurenīte

TĒTIS NO ORANŽĀS PLANĒTAS

Cita pēc citas nodziest gaisma bērnudārza logos. Mazākie un lielākie bērni izklīst pa mājām.

— Visu labu! … Visu labāko! … Visu jauku! . .. Visu jau­kāko! … — skan viņu priecīgās balstiņas un attālinās kāju dipoņa.

Pie gara galda paliek vienīgi Aurims. Viņa ausis kāri un nepacietīgi tver katru skaņu no āra, un, tiklīdz ieklaudzas soļi, zēns pielec un skrien uz garderobi: varbūt jau atnāca paņemt viņu? Tomēr soļi attālinās, zēns atgriežas pie garā galda, ap­sēžas uz zaļa krēsla un atkal ilgodamies skatās uz durvīm.

Kopā ar viņu gaida arī audzinātāja: viņa nedrīkst iet uz mājām un atstāt zēnu vienu. Audzinātāja kļūst nepacietīga, ska­tās uz pulksteni: mājās viņu pašu taču gaida un nespēj sagaidīt divas meitiņas, viņas tāpat skraida pie durvīm, tiklīdz kāpnēs dzird soļus, jo domā, ka māmiņa atgriežas no darba …

Bērnudārzā jau valda klusums. Pavāres, veļas mazgātājas, apkopējas un audzinātājas aizgājušas, visapkārt kļuvis tukšs un netīkams. Un Aurims pēkšņi ar visu sirdi jūt, ka tētis šova­kar neatnāks paņemt viņu . .. Bet māmiņa strādā pēdējā maiņā, un viņa darbu beigs tikai ap pusnakti.

Audzinātāja skaļi nopūšas: ja Aurima tētis neieradīsies, viņai zēns būs jāved uz savām mājām. Reiz tā jau gadījās, un tāpēc Aurimu pārņem vēl lielāks satraukums par savu bezrū­pīgo tēti, kurš droši vien tagad ar draugiem dzer degvīnu. Jā, jā, tāda ir sāpīgā patiesība, un nekur no tās nav iespējams aiz­bēgt .. .

Audzinātāja aiziet uz blakusistabu, un Aurims piesteidzas pie loga, piekļauj pie rūts sakarsušo vaigu. Pagalmā viņš redz lielu vītolu, kas apsedzies ar slaidiem zariem, redz jaunas zāles kušķus ap koka raķeti, redz dzelzs vārtiņus, pa kuriem neatnāk viņa tētis … Un viņš sāk justies tik vientuļš, visu tik aizmirsts šajā tumšajā pavasara vakarā, ka viņa sirds piepildās ar vie­nām vien alkām: mukt un aizmukt no visiem, paslēpties, lai neviens nevarētu atrast un visur meklētu, lai sauktu un nespētu sasaukt: «Aurim, Aurimiņ, kur tu pazudi?! Aurim, Aurimiņ, kur tu esi, atsaucies?! . ..»

Un zēns klusu, klusu kā pelīte — lai audzinātāja blakus­istabā nedzirdētu — izlavās garderobē, uzsviež uz pleciem mē­telīti, uzvelk kurpes un iztipina bērnudārza pagalmā. Te pie­skrien pie koka raķetes un ielien iekšā, neaizmirsis cieši aizvērt durvis.

«Lai audzinātāja domā, ka tētis aizvedis mani,» Aurims prāto. «Bet es te pasēdēšu un pagaidīšu: ja tētis neparādīsies, tad pusnaktī katrā ziņā atnāks māmiņa.»

Raķetē ir vēsi un drūmi, taču augšpusē ir apaļš lodziņš, un Aurims, pastiepies uz pirkstgaliem, pa to redz, kā audzinātāja iznāk no bērnudārza, aizslēdz durvis un nozūd aiz vārtiņiem.; Nu bērnudārzs iegrimst pilnīgā vientulībā un tumsā. Zēns ap-' sēžas uz sola, pār visu augumu pārskrien drebuļi, un viņš jau sāk nožēlot savu soli: kas gan būs, ja nevienu nesagaidīs? Viņš» uzmanīgi ieklausās, lai nepalaistu garām vārtiņu iečīkstēšanos:I varbūt, varbūt tētis jau nāk?

Tomēr vārtiņi neiečīkstas, un zēns aiz aukstuma un nejau-1 kās jutoņas saraujas kamolā, plaukstas iegrūž piedurknēs un, I lai nebūtu tik baismi, atgāzis galvu, skatās uz raķetes lodziņu. ] Pa to redzams debesu plankums un oranža zvaigzne. Tā mirk­šķina kā dzīva, te iezibas un izblāv, te tuvojas un attālinās, un atkal tuvojas.. .

«Ak vai,» zēns aizsapņojas, «ja mana raķete būtu īsta! Es lidotu kā bulta pašā debesu augstumā, pašā zvaigžņu biezoknī, bet visas pasaules tēti vērotu mani pa teleskopiem un brīnītos: «Kas gan ir tas zēns, kurš viens pats nebaidījās doties tik bīs­tamā ceļojumā, no viņa baidītos pat pieaugušais? . .. Liels gods būt par tāda drosminieka tēti!. .. Ē, tas taču Aurims! … Aurim, Aurimiņ, mēs visi gaidām tevi, visi meklējam tevi, kur tu tā traucies kā apmāts, atgriezies, Aurimiņ! …»»

Kamēr viņš tā sapņo, zvaigznes nolaižas tuvāk un tuvāk, iemirdzas biežāk un biežāk, šķiet, tūlīt pieplaks pie raķetes . .. Bet kas tad tas? Zēns pielec pie lodziņa un netic savām acīm: tuvojas nevis zvaigznes, pati raķete laižas pie tām!… Kāds brīnumains spēks to ir atrāvis no zemes un iesviedis debesu bezgalībā? Jā, jā, pa lodziņu skaidri redzams, kā attālinās pla­nēta Zeme — gluži kā zila gumijas bumba ar uzzīmētiem dzel­teniem kontinentiem. Un uz vislielākā kontinenta Aurims redz savu bērnudārzu ar vītolu, ar pavasara zāles kušķi, ar lapenēm un rotaļu namiņiem, tikai koka raķetes to vidū vairs nav! …

— Ak vai! … Ak vai! … — zēns klaigā, lai uzmundrinātu sevi, lai kosmiskajā klusumā dzirdētu vismaz savu balsi. — Ak vai! . ..

Nu raķete kā bulta šaujas caur zvaigznāju spietiem, caur zvaigžņu biezokņiem un gar vientuļām, atdzisušām planētām, un lidojumam nav gala, un nav zināms, uz kurieni raķete aiz­nesīs .. . «Bet, ja raķete», zēns uztraucas, «nekad vairs neapstā­sies, kas tad būs?» Tomēr, tiklīdz viņš tā iedomājas, tā palēnina ātrumu un, it kā neredzamas rokas vadīta, pagriežas nelielas, oranžas planētas virzienā. Tad apstājas virs tās — gluži kā zirneklis pavedienā, bet zēns izbāž galvu pa lodziņu un izvalbī­tam acīm apskata svešo, neredzēto zemi. Uz tās raibojas krā­saini koka namiņi — līdzīgi rotaļu namiņiem, tomēr daudz lie­lāki un glītāki. Raugi, Aurima acis vēl vairāk izvalbās — atve­ras kāda namiņa durvis, un iznāk vīrietis. Bet… tas taču viņa tētis! Jā, viņš tikai daudz lielāks, ar vareniem pleciem un stin­gru, enerģisku gaitu. Re, viņš atver dzelzs vārtiņus, tie priecīgi iečīkstas un paslīd zem pašas raķetes.

— Kur tu biji pazudis? — viņš jautā Aurimam. — Visur tevi meklēju, visur saucu … Lec nu ātrāk uz zemes, un iesim vakariņās.

— Un .. . Un … — zēns neuzticēdamies murmina, — un kas jūs tāds esat?

— Te tev nu bija! — vīrietis smejas. — Savu miesīgo tēvu vairs nepazīsti! … Skaties, nupat pabeidzu celt māju, kurā dzī­vosim. Arī mamma atlidos uz šejieni, kad viņa atgriezīsies no pēdējās maiņas. Tagad lec lejā — ko vilcinies?

— Bet… — apjukušais zēns atkal plāta muti, — bet.. „ jūs … tu .. . mani vienu te nekādā ziņā vairs neatstāsi?

— Ko nu tu, dēls, — tētis pasmejas, un viņa acīs ir tik daudz labestības un mīlestības, ka aizžņaudzas kakls.

— Un saki, tēti, — Aurims grib pajautāt kaut ko svarīgu, vissvarīgāko, tomēr ļoti kautrējas, — saki, vai nekad vairs deg­vīnu …

— Nepiemini man šo vārdu! — tētis ar pārmetumu saka. — Oranžajā planētā nekad nav bijis un nebūs šī velna dzē­riena! … Un kas var domāt par to, ja tik daudz interesantu darbu šeit gaida! Paskaties!

Viņš pieiet pie viena namiņa un noceļ jumtu. Iekšā Aurims. ierauga galdnieku darbnīcu: ēveles, zāģi, āmuri, darbgaldi,, darbgaldiņi … Šeit var ne tikai drāzt, bet arī konstruēt: plauk­tos guļ kastes ar automašīnu, lidmašīnu, kariešu, dirižabļu de­taļām, un visdažādāko klucīšu ir tik daudz, ka var celt kaut vai īstas pilis!

— No šejienes, — tētis pieiet pie otra namiņa, — mēs sapo- sīsimies tāliem ceļojumiem . . .

Tikai tagad Aurims ierauga, ka tālumā viļņo okeāns, tajā šūpojas baltas buras un lidinās kaijas. Namiņā guļ laivas, kuras nupat aizsāktas būvēt: šeit ir gan motorjahtas, gan vieglas- kanoe, pat arī papirusa prāmis … Pabeiguši darbus, viņi peldēs- pa okeānu, sasniegs tālas salas, apmeklēs citus kontinentus un apciemos citus zēnus . . .

— Cik brīnišķīgi! — Aurimam pat aizraujas elpa.

— Tad nu lec — kāpēc vilcinies? Šeit tagad ir tavas mā­jas. — Tētis izstiepj uz augšu rokas, lai dēlu notvertu gaisā.

— Bet, — Aurims vēl nesadūšojas, — vai māmiņa tiešām atlidos uz šejieni?

— Kā nu citādi? — tētis apgalvo. — Un pasteidzies, dēls, jo mums abiem jāizaudzē rožu krūms, lai māmiņu sagaidītu ar ziediem.

«Bet tajā planētā,» zēns nodomā, «tajā planētā tētis nekad māmiņai nav uzdāvinājis nevienu ziedu .. .»

Un viņš jau nešaubīdamies atver raķetes durvis, pietupstas lēcienam, izstiepj rokas uz tēta pacelto plaukstu pusi un jau lido pa gaisu, kad . . .

Jūt, ka klēpī viņu tur siltas rokas. Raķetes durvis atvērtas, pie tām noliekusies stāv māmiņa. Viņa raud un smejas, smejas- un raud.

— Kā es biju nobijusies, — viņa saka. — Visur meklēju tevi, visur izskraidīju, kamēr sirds atsauca uz šejieni . . . Kāpēc paslēpies? Ko darīji līdz pusnaktij?

Zēns klusē, viņš nevar atjēgties: vai tiešām, vai tiešām tas bija tikai sapnis?

— Māmiņ, — viņš ierunājas, — kāpēc tu atnāci tik ātri, kāpēc nepagaidīji? Mēs ar tēti jau bijām sākuši audzēt tev rozi .. .

Māmiņa klusē. Tad aizsmakušā balsī jautā:

— Kur to audzējāt?

— Tur. — Zēns rāda pa lodziņu. — Uz oranžās planētas . ..