Robots un taurenīte

TUKŠPAURI KARAĻI

Un tagad paklausieties pasaku par pasaulē vislaimīgāko karaļvalsti, kurā valdīja vislielākie tās zemes muļķi. Jā, jā, jā, nesmejieties un neraustiet plecus: patiešām nebija laimīgākas valsts kā šī, un tiešām nebija lielāku tukšpauru kā tās valdnieki, jā! .. . Tomēr labāk sāksim no gala.

Šīs valsts iedzīvotāji pēc dabas bija jautri cilvēki un ne tikai jautri, bet ari čakli un saprātīgi, taču laika gaitā viņi pieredzēja daudz pārestību un netaisnību no saviem kronētajiem valdnie­kiem, kuri bija cits par citu muļķāki, tomēr iedomājās, ka ir visgudrākie pasaulē. Un kā nu ne, ja katru viņu soli pavadīja roklaižu pulki. Karalim tikai vajadzēja pavērt muti un pažu- bināt: «Re, bietes jau dīgst,» — un roklaižas tūdaļ sāka klaigāt:

— Klausieties, ļaudis, cik dziļas gudrības nāk no mūsu ka­raļa mutes!… Mūsu valdnieka nepārspējamais prāts ietiecas visslepenākajos dabas likumos!… Viņš, mūsu gudrības tornis, visu zina, visu redz!… Hei, ļaudis, otru tādu viedīgu valdnieku uz visas zemeslodes pat ar uguni nesameklēsiet! … Mūsu zemei tiešām uzsmaidījusi laime, ka to valda tāds nepārspējams prāt­nieks!

Un, jo vairāk tauta nīkuļoja un cieta trūkumu, jo dziļāk grima parādos un nabadzībā, jo skanīgākas un diženākas himnas slavināja valdnieka prātu un attapību. Tā viss ritēja tikmēr, kamēr galīgi panīkusi un pacietību zaudējusī tauta sacēlās, sa­grāba aiz skausta kronēto muļķi un kopā ar visiem roklaižām aiztrieca prom. Tad nolēma sēdināt tronī kādu večuku,kurš bija iemantojis slavu ar īstu gudrību. Tomēr vecītis nevēlējās troņa un pils laukumā sanākušajam pūlim pateica:

— Uzklausiet mani, mīļie ļaudis. Ja valstij vajadzīgs tro­nis, un tronī — valdnieks, tad agrāk vai vēlāk tajā apsēdīsies godkāris un despots, kuru ielenks roklaižu bars. Tālab, mīļie ļaudis, ņemsim un nokārtosim tā, lai neviens no mums nealktu ne troņa, ne kroņa …

— Bet kā to iespējams izdarīt? — Pūlis viņam nenoticēja.

— Iespējams, — vecītis atbildēja. — Es jau sacīju, ka tronī vienalga apsēdīsies godkāris, kurš no karaliskās varas un rok­laižām kļūs muļķis, tālab, neko negaidīdami, tūlīt ņemsim un nosēdināsim tronī mūsu valsts vislielāko muļķi.

— Kā nu tā?! — pūlis sašuta. — Tu smejies par mums?

— Nē, nesmejos, — gudrais vecītis nopietni atbildēja. — Ti­kai pacietieties un uzklausiet mani līdz galam. Tagad pateikšu jums galveno: savus muļķīgos karaļus nosauksim īstos, viņu cienīgos vārdos, piemēram, par Tukšpauri. Un lai tā būtu vien­mēr!

Pūlis izbrīnā sakustējās un iedūcās, bet pēcāk kļuva domīgs.

Un, jo ilgāk domāja, jo skaidrāk saprata vecīša vārdos slēpto gudrību. Tāpēc tā arī izdarīja: krustām šķērsām izokšķerēja visu valsti, līdz sameklēja divpadsmit vismuļķāko cilvēku un tad no tiem izraudzīja vislempīgāko puisi, vislielāko tumsoņu. Viņu svinīgi kronēja un nosauca Diženā Tukšpaura Pirmā vārdā. Viņam bija jāsēž un jāvalda tikmēr, kamēr radīsies kāds vēl muļķāks nekā viņš. Tā valsti sāka rīkot Diženais Tukšpauris Pirmais, pēc viņa — Diženais Tukšpauris Otrais, Trešais, Ce­turtais un tā tālāk.

Tiklīdz Tukšpauris Diženais izdeva kādu aplamu rīkojumu, visi sāka smieties:

— Re, izdevis vēl vienu aplamu pavēli, bet ko citu var vēlē­ties no kronēta tukšpaura!

Ja karalis teica runu, visi atkal locīdamies smējās.

— Dzirdiet, dzirdiet, kā viņš daudzina pats savus un savu roklaižu nopelnus! Dzirdiet — kā ar mēli kalnus gāž? … Ko nu, tāpēc arī ir tukšpauris!

Un, kad svētku reizē karalis svinīgi iesoļoja pilsētā, viņu sagaidīja priecīgi saucieni:

— Slava mūsu nepārspējamajam lielmuļķim!… Diženais kronētais tukšpauris — lai dzīvo!

— Lai dzīvo! — karaļa svīta piebalsoja, un lepnais gājiens devās tālāk, bet karalis kautrīgi smaidīja un ierāvās sermuļ- ādas mantijā, jo, ticiet man, nevienam karalim nav patīkami saukties muļķa vārdā.

Priecīgi un saprātīgi kārtojās dzīve šajā karaļvalstī — taču tur, kur nav jābaidās teikt patiesību pašam valdniekam acīs, — tur taisnība staigā ar atvērtām acīm, un tur visaugstāk tiek vērtēta drosme un prāts … Bet, ja kāds no karaļa padomnie­kiem un roklaižām mēģināja iztapt viņam vairāk nekā citi un sagrābt sev vairāk varas un mantas, — tas pats nokļuva tronī un dabūja Diženā Tukšpaura vārdu, jo slavas un mantas kāre ari ir viena no vislielākajām muļķības pazīmēm. Jā, jā, jā, lie­liski kārtojās dzīve šajā karaļvalstī; katrs šeit sacīja to, ko do­

māja, neviens nenēsāja akmeni azotē, un valstī gandrīz iznīka divkoši — un tā ir vislielākā valsts bagātība: iztikt bez neviena divkoša! … Un, kad šīs valsts sūtņi ieradās citā valstī un ierau­dzīja, kā pa ielu svinīgi soļo pavisam pliks tās valsts karalis, bet pūlis, verdziski nometies uz ceļiem, sauc, ka viņš ģērbies visgreznākajās drēbēs, un pēc tam, kad karalis nedzird, riebīgi ņirgājas un smejas par viņu, — to visu redzēdami, tikai Tukš- pauru karaļvalsts sūtņi nebaidījās iesaukties: «Jūs, karali, esat pliks!…» Un ne vienreiz vien viņi par savu atklātību un drosmi dabūja rīkstes, tomēr nekad neatsacījās no patiesības.

Tātad paši saprotiet, ka tukšpauriem karaļiem nebija salda dzīve savā valstībā. Viņi, izsmieti un kaunināti par savu muļ­ķību, alka tikai vienu: aizmukt no troņa. Viņus nespēja noturēt ne spožais zelta kronis, ne greznā sermuļādas mantija, ne iz­meklētiem ēdieniem apkrautais galds, ne krāšņās pils istabas — tik ļoti viņiem apriebās būt par savas zemes vislielākajiem tū­ļām! Tāpēc viņi slepus aicināja pie sevis visskolotākos vīrus, vissaprātīgākos sirmgalvjus, lai tie viņiem dotu cik necik prāta un sajēgas un tādējādi palīdzētu tikt vaļā no pēdējā muļķa lomas. Jo valstī nebija lielāka negoda kā iemantot lielmuļķa kroni! Visa dzimta nezināja,kur dēties aiz kauna, ja kādam ga­dījās, kā saka, tāda laime. Tāpēc nav ko brīnīties, ka viņi sko­lojās kā spēdami, ķērās pie zinībām un amatiem, jo kopš mazām dienām dzirdēja:

— Slinko, slinko, tad kādudien nokļūsi Diženā Tukšpaura tronī!

Un visi ar vēl lielāku dedzību ķērās pie grāmatām, iedziļi­nājās valsts vēsturē, pētīja dabas noslēpumus, prata pat vairākus amatus un savā starpā sacentās, kurš ir attapīgāks. Jo ilgāk pastāvēja šī valsts, jo cilvēki kļuva izglītotāki, un beidzot pie­nāca tāds laiks, ka šīs valsts vislielākais muļķis varēja sacen­sties gudrībā ar citas valsts prātnieku, — re, ko iespējams sa­sniegt tur, kur lietas sauc īstajos vārdos!

Pamazām visā pasaulē sāka klīst valodas par dīvaino karaļ­valsti, kuras valdnieki tiek dēvēti tik neglīti un kurā neviens netiecas pēc kroņa, kurā patiesība nav jāpērk par zeltu un kurā plūst īstas, nevis izdomātas piena upes. To dzirdēdami, kaimiņ­valstu valdnieki ar augošu nemieru greizi šķielēja uz karaļvalsti, kura līdzās plauka un kurā karalis saņēma to, ko viņš pelnījis, un viņus urdīja arvien lielākas bailes, ka pašu valsts iedzīvo­tāji, noskatījušies no laimīgajiem kaimiņiem, arī iekāros tādu kārtību. Tāpēc kaimiņvalstu valdnieki sāka sačukstēties un ap­spriesties, kā tikt galā ar līdzās esošo bīstamo valsti, kā tajā atjaunot agrāko parasto kārtību un tronī atkal nosēdināt tirānu… Viņi ilgi apspriedās, kamēr nolēma sapulcināt savus karaspēkus, kopējiem spēkiem uzbrukt un paverdzināt plauk­stošo karaļvalsti.

Karaspēks devās ceļā vēl pirms ausmas. Gāja neskaitāmi un nepārskatāmi, līdz zobiem bruņoti pulki, jo tā tas ir — kur nabadzīgāka valsts, tur lielāks karaspēks. Pulkus vadīja dzelžos kalti pavēlnieki, kuriem savu svētību bija devuši tukšgoži karaļi, kas palikuši pilīs gaidīt drīzu ziņu par uzvaru.

Beidzot apvienotais karaspēks nonāca pie dīvainās karaļ­valsts robežas. Nonācis pielādēja visus lielgabalus un sagata­voja ieročus, bet karavīri tikai gaidīja zīmi, kad sākt kauju, jo priekšā uz paugura parādījās ienaidnieka jātnieks, acīmredzot kara izlūks.

Taču jātnieks tā vietā, lai atgrieztos pie savējiem, jāja taisni pretī ienaidnieka pulkiem. Jādams viņš kaut ko klaigāja un plātīja rokas, acīmredzot rādīdams, ka viņam nav nekādu ieroču un ļauna nodomu.

Kad viņš piejāja tuvu, visi pat iekliedzās: izrādījās, ka jāt­nieks ir nosmulējies nerrs ar sarkani nokrāsotiem vaigiem un pielīmētu degunu. Viņš jāja nevis uz zirga, bet uz palsas cūkas.

— Esiet sveicināti tukšpauru karaļvalsts zemē! — viņš iespiedzās. — Es šeit pārstāvu visu tukšpauru valsts karaspēku: esmu gan tā virspavēlnieks, gan ierindas kareivis, gan jātnieku armija! — To sacījis, viņš ieknieba savam ruksim ausī, un tas iekviecās nelabā balsī.

— Ehē! — Kāds pavēlnieks iesita viņam ar piķi. — Es tev neļaušu zoboties par mūsu cienījamo karaspēku!

— Es nezobojos, bet saku svētu patiesību! — Nerrs atstūma pīķi. — Drīz ar savām acīm varēsiet pārliecināties, ka visā valstī nav neviena kareivja. Bet mūsu karalis Diženais Tukš- pauris Trīspadsmitais jūsu priekšā klanās līdz zemei un laipni lūdz paciemoties! … Mūsu valstij ticis necerēti liels gods, ka tās zemi skārušas tādu gudrinieku kājas!… Jūtieties kā mājās!

Ienaidnieku pavēlnieki, nezinādami, ko domāt, saskatījās un raustīja plecus, bet nerrs ar trim kūleņiem novēlās no rukša muguras un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi iesvilpās. Kara­spēks, gaidīdams viltību, atkal izslēja ieročus un sagatavojās atsist ienaidnieku, tomēr vēlreiz dabūja vareni izbrīnīties. No paugura otras puses iznira un sāka tuvoties pie tā bars neap­bruņotu cilvēku, nesdami maizi un sāli, kā arī garšīgus ēdienus un dzērienus.

— Cienājieties, dārgie ciemiņi, — viņi laipni mudināja kara­vīrus. — Bet pacienājušies un iestiprinājušies — steidzieties uz mūsu valsti. Visa tukšpauru zeme alkst pamielot jūs!

Karaspēka pavēlnieki atkal raustīja plecus, nezinādami, ko domāt, bet viņu vecākais sacīja:

— Savā mūžā neesmu matījis tādus aplamniekus. Kā re­dzams, tukšpauru karaļu valdīti, viņi visi kļuvuši nejēgas.

— Taisnība, īsta taisnība, — līdzgaitnieki lišķīgi uztvēra viņa vārdus. — Cik gudri, cik precīzi teikts! Ne velti jūs esat virspavēlnieks!

— Jā, jā, — arī nerrs smiedamies piekrita, — lieliski pa­teikts, visā valstī tiešām nav muļķāka muļķa par mūsu karali, un, kāda galva, tāda arī aste! … Padomājiet tikai, viņš pavēlēja atvērt jums visu piļu vārtus, visur jums paklausīt, jūs cienīt un mīlēt, ha-ha-ha!

— Ha-ha-ha, — arī virspavēlniekam labpatika pasmieties, un viņš pačukstēja saviem līdzgaitniekiem: — Tie nejēgas domā, ka mēs esam ieradušies draudzēties! Jo ļaunāk viņiem, jo labāk mums, ha-ha-ha!

— Ha-ha-ha! — viss karaspēks lišķīgi piebalsoja, nemaz nezinādams, par ko tiek runāts.

— Uz priekšu! — pavēlnieki iesaucās, un apvienotais kara­spēks, bungām rībot un taurēm skanot, iesoļoja tukšpauru valstī.

Pulku pulki soļoja, neviena netraucēti, neviens tiem neuz­bruka un tos neapturēja. Bet viņiem blakus uz cūkas kratījās nerrs, un viņa neķītrie joki par sava karaļa muļķībām tā izsmī­dināja karavīrus, ka tiem pat sāka sāpēt žokļi.

Kur vien viņi gāja, visur viņus uzņēma ar ieplestām rokām, ar dāsniem cienastiem, visur gaidīja siltas pajumtes un jautri nostāsti par karaļu muļķību. Karavīri nespēja beigt brīnīties par valsts bagātību, viņi ar ieplestām acīm skatījās uz noliktavām, kuras lūza no visādiem labumiem, uz auglīgiem, lieliski iekop­tiem laukiem, uz priecīgām un mierīgām cilvēku sejām. Beidzot viņi sasniedza valsts galvaspilsētu, kurā stāvēja augsta un va­rena pils ar biezām, nepārvaramām sienām un dziļiem ūdens kanāliem apkārt. Pils tilts bija viesmīlīgi nolaists un nosegts ar paklājiem, kā arī apkaisīts ar ziediem. Pils pagalmā baltojās viesību galdi, spēlēja mūzika, skanēja dziesmas un smiekli, de­joja un priecājās uzposušies neapbruņoti cilvēki. Bez pārstājas skanēja saucieni: «Lai dzīvo gudrie svešzemnieki!», «Lai dzīvo prātīgie kaimiņzemju valdnieki!», «Laipni sveicam muļķu zemē!…».

Ienaidnieku karavīri, uzmanīgi skatīdamies apkārt un baidī­damies viltības, iegāja pilī, katram gadījumam daļu karaspēka atstājuši aiz pils vārtiem … Tomēr arī šeit pilī viņi nesastapa nevienu bruņotu karavīru, tikai virtuvē čurkstēja uz iesmiem cepamie auni un brieži, atspundējot paukšķēja medalus mucas.

Pats Diženais Tukšpauris Trīspadsmitais iznāca sagaidīt godājamos viesus. Viņš noliecās tik zemu, ka viņa kronis atsitās pret akmens bruģi.

— Beidzot esam sagaidījuši! — viņš sacīja un, sirsnīgi ap­skāvis virspavēlnieku, pačukstēja viņam pie auss: — Lūdzu, ņemiet manu kroni un visu troni, tikai atbrīvojiet no Diženā Tukšpaura goda.

Un, norāvis no galvas tīra zelta kroni, kas rotāts ar diman­tiem un citiem dārgakmeņiem, svieda to uz ienaidnieku kara­spēku.

Ak debess, kas notika! .. . Uzvirda īsta kauja: visi metās pie kroņa, kārodami pakampt tādu nenovērtējamu dārgumu. Kā­vās kā zvēri, nikni kaucieni mijās ar pirmsnāves vaidiem, un, kad beidzot viss pils pagalms bija noklāts ar kritušajiem un kronis nokļuva kāda milža karavīra rokās, virspavēlnieks pa­sauca to, ar varu atņēma kroni, bet beigtos lika iemest kanālā …

Pēc tam ziņneši tika sūtīti uz ienaidnieku zemēm. Viņi nesa saviem valdniekiem priecīgu vēsti, ka muļķu zeme pilnīgi uzva­rēta, galvaspilsēta iekarota, lielā pils ieņemta un pat karalim Tukšpaurim lieliskais kronis atņemts, lai dzīvo, lai dzīvo! To izdzirdējuši, šo zemju valdnieki nespēja valdīt prieku, sāka ap­kampties, pēc tam — lielīties, bet pēc tam — strīdēties un ķīvē­ties, kuram no viņiem tiks lieliskais kronis, un ķīviņā tā iekarsa, ka jau ķērās cits citam matos .. .

Taču ļausim viņiem plēsties un paši atgriezīsimies lielajā pilī. Šeit sākās īstas dzīres. Visi karavīri līksmoja bez atelpas, ēda, kamēr pārēdās, dzēra, kamēr nespēja turēties kājās, dzie­dāja, kamēr aizsmaka, un dižojās līdz neprātam. Tad sarosījās meklēt pilī paslēptos dārgumus, tomēr Diženā Tukšpaura kalpi atkal aizsteidzās viņiem priekšā: paši atnesa lādes ar zelta iz­strādājumiem, un to dēļ atkal uzvirda kautiņš, atkal lija asinis, atkal kanālos peldēja beigtie, bet rīta pusē visi karavīri nogu­ruši, pārdzērušies un pārēdušies aizmiga ļoti cietā miegā.

Tagad paraudzīsimies, kas notika, kad viņi pamodās. Pamo­dušies viņi neticēja savām acīm: pils vārti bija cieši aizcirsti, tilts nocelts, nebija atstāta ne kripata pārtikas, ne lāse ūdens un — galvenais — nozuduši it visi ieroči! Kronis tāpat bija nozudis, lai gan virspavēlnieks gulēja, to stingri apskāvis. ..

Tādējādi viņi nokļuva lamatās un, veselu nedēļu cietuši badu, bija spiesti ar kaunu padoties. Tas tik bija skats, kad, visas valsts iedzīvotājiem skaļi smejoties, viņi pa vienam vilkās ārā no pils un, dabūjuši spērienu pa sēžamvietu, neatskatīdamies muka prom … Starp citu, daudziem karavīriem šeit ļoti iepati­kās, un viņi lūdza, lai atļauj palikt un iekārtoties uz dzīvi, un viņu lūgumus laipni uzklausīja.

Bet karalis Diženais Tukšpauris Trīspadsmitais par tik gudru uzvaru, kādu viņš guva, neizliedams ne lāsi savu ļaužu asiņu, tika svinīgi nogāzts no troņa un atbrīvots no pēdējā muļķa lomas. Tronī kāpa Diženais Tukšpauris Četrpadsmitais …