Robots un taurenīte

ATRASTO MANTU MAJIŅA

Nē, visā liedagā nav nelaimīgāka zēna par Aurimu — tāda nelaime viņam uzklupusi, tādas rūpes uzvēlušās, ka nekādiem vārdiem tas nav izstāstāms! … īsi sakot, viņš pazaudēja savu mammu, savu vienīgo īsto mammu! Pazaudēja pirms kādas pusstundas, kad, saspiedis mammas plaukstu, gāja uz jūru pel­dēties, bet pa ceļam ieraudzīja, kā ripo rotaļbumba un, palaidis vaļā mammas plaukstu, dzinās pakaļ tai. Bet dzīdamies iepinās starp izžautiem dvieļiem, piepūstiem gumijas matračiem, smilšu pauguriem, atvērtiem saulessargiem un zem tiem gulošām tan­tēm, bērniem un tēvočiem … Ilgi jo ilgi zēns klaiņoja pa mil­zīgo liedagu, tomēr mammu kā neatrada, tā neatrada, tikai pats

gandrīz vai nespēja vairs nostāvēt kājās. Bet tas vēl nebija viss, viņš klaiņodams pazaudēja arī savu cepuri ar nagu, un tagad saule tā žilbināja acis un svilināja pakausi, ka viņa spēki galīgi izsīka un viņš apstājās.

«Kas nu būs,» viņam iesmeldza briesmīga doma, «kas nu būs, ja es nekad vairs neatradīšu savu mammu?»

Šausmu satriekts, Aurims nevarīgi paskatījās apkārt un bla­kus ieraudzīja atvērtu platu saulessargu — iespējams, visplatāko visā liedagā, bet zem saulessarga gulēja resna tante — iespē­jams, ka visresnākā visā liedagā, kaut gan nav glīti tā aprunāt pieaugušos.

— Tante, — zēns nedroši pasauca. — Tante!

— Vai tu man ko teici? — Resnā tante kūtri atvēra acis.

'Viņa bija tik trekni noziedusies ar krēmu, ka spīdēja kā zelta

karpa, un viņas degunu sedza balta plastmasas micīte.

— Tante, — zēns stostījās, — es … es nezinu, ko lai daru!

— Kas tad noticis? — tante pajautāja un apsēdās zem sava- neaptveramā saulessarga.

— Es, — zēns apraudājās, — es pazaudēju savu mammu!

— Aha, — tante it nemaz nebrīnījās, it kā mammas varētu pazaudēt uz katra soļa. — Un kur tu pazaudēji viņu?

— Tur, — Aurims neskaidri pamāja. — Es viņu turēju; pie rokas, ļoti stipri turēju, bet pēcāk netīšām palaidu — un skatos: manas mammas vairs nav, pazaudēju … Un pazaudēju: vēl cepuri ar nagu … — zēns šņukstēja.

— Aha, — tante atkal nemaz nebrīnījās, it kā uz katra soļa- varētu pazaudēt ne tikai mammas, bet arī cepures. — Tātad tu saki, ka pazaudēji mammu, pazaudēji cepuri un tagad visu gribi atrast, jā?

— Jā, tante, jā! — zēns dedzīgi apstiprināja, un viņa sa­raudātajās acīs iemirdzējās neliela cerība. — Ļoti gribu atrast!

— Taču, — tante brīdināja, — lai atrastu mammu un cepuri,, tev būs jāpārvar daudz šķēršļu un pat briesmu. Vai izturēsi,, vai nenobīsies?

— Izturēšu, tante, un nenobīšos! — Aurims apgalvoja. — Tikai sakiet, kur ir mana mamma un cepure!

— Tad klausies vērīgi, — tante zem platā saulessarga iesāka klusā un noslēpumainā balsī, un, kamēr viņa runāja, plastmasas micīte uz deguna lēkāja kā uzvelkamais zvirbulis. — Tālu, tālu aiz svelmaina, bezgalīga tuksneša — tik svelmaina, ka tajā neaug neviena palma un nedzīvo neviens kamielis, — tātad tā tuksneša malā stāv balta, daiļa mājiņa, piekļāvusies pie zeltai­nas kāpas kraujas . .. Raugi, tā! — Tante izstiepa roku.

Aurims paskatījās uz to pusi — un tiešām: piekļāvusies pie zeltainas kāpas kraujas, stāvēja balta, daiļa mājiņa, bet smil­tājos ap to neauga neviena palma un neklejoja neviens kamie­lis, — tante sacīja tīru patiesību!

— Tagad klausies tālāk, klausies ar abām ausīm! — tante •dudināja vēl noslēpumainākā un vēl klusākā balsī, bet viņas acis tagad spulgoja kā divas zelta karpas. — Tā baltā, daiļā mājiņa kādreiz stāvēja uz vistas kājas, un kādreiz tajā dzīvoja ragana ar melnu runci uz pleca — tā pati, kura bija nolaupījusi Ansīti un Grietiņu .. .

— Tiešām? — Aurims brīnījās un mazliet uztraucies atkal •paskatījās uz balto mājiņu.

— Jā gan … — Tante pašūpoja galvu. — Tur dzīvoja ra­gana un vēl ilgi būtu dzīvojusi, bet reiz uznāca vētra, mājiņu applūdināja ūdens un atpeldēja nežēlīga aszobe haizivs. Ierau­dzījusi zem mājiņas svaigu vistas kāju, kāri metās pie tās, no­koda, norija un aizpeldēja savu ceļu — nepateikuši ne pal­dies … Tā nabaga mājiņa kļuva invalīde, jo ne tikai vistām, ^rī mājiņām neataug jaunas kājas. Noskumusi ragana paņēma savu melno runci un pārvācās uz citurieni, jo viņa kaunējās tajā dzīvot un rādīt tūristiem tik nepasakainu mājiņu ar no­grauztu kāju!

— Uz kurieni ragana pārvācās? — zēns jautāja, atkal bailīgi pašķielējis uz balto mājiņu.

— Uz kurieni viņa pārvācās? — tante atkārtoja. — Nē, to «es nevaru tev pateikt, uz kurieni viņa pārvācās, jo tas ir noslē­pums, kuru nedrīkst izpaust. Tomēr tev, — viņa čukstēja Auri- mam pie auss, — tikai tev vienam es pateikšu: viņa apmetās dzīvoklī ar visām ērtībām, katru dienu iet uz kafejnīcu, tur ik­reiz notiesā trīs kūkas un tāpēc krietni aptaukojusies.

— Tad . .. tad … — Aurims paskatījās uz tanti, — vai tad jūs arī neesat tā pati ragana?

— Es tev saku, — tante saviebās, — ka tas ir noslēpums, kuru neviens nedrīkst uzzināt. Tomēr tev, tikai tev vienam vēl kaut ko pateikšu. Klausies, uzmanīgi klausies!… Pēc tam kad ragana atstāja balto mājiņu, tā ilgi stāvēja vientuļa un tukša, kamēr kādudien tajā iemaldījās labā feja — tik tieva būtne kā adatiņa. Iemaldījusies mājiņā, — resnā tante stāstīja, — labā feja, paskatījusies visapkārt, sacīja: «Lai te ir Atrasto mantu 'mājiņa! Visi, kas kaut ko pazaudējuši, lai nāk uz šejieni un atrod to, ko meklē!»

— Atrasto mantu mājiņa … — Aurims atkārtoja. — Vai tad … vai tad arī es tajā mājiņā atradīšu savu mammu?

— Iespējams. — Tante palocīja galvu. — Un, ja mammu neatradīsi, tad cepuri ar nagu noteikti atradīsi. Bet… bet es vēl nepateicu tev vissvarīgāko, vēl neatklāju vislielāko noslē­pumu, — tante svinīgi čukstēja. — Tikai zvēri, ka dzirdēto ne­vienam neatklāsi!

— Es zvēru! — Aurims aizkustināti sacīja.

— Kad pieklauvēsi pie mājiņas durvīm, tevi sagaidīs jauns bārdains tēvocis džinsos — Atrasto mantu mājiņas valdnieks. Tev jāzina, ka viņš patiesībā nav nekāds jauneklis džinsos, bet pārvērties Karabass Barabass, viņu nav grūti pazīt pēc melnās, garās un sapinkātās bārdas.

Aurimam, dzirdot tādu ziņu, aiz bailēm pat lūpas sasprēgāja.

— Bet kāpēc viņš pārvērtās par jaunekli džinsos? — Aurims jautāja.

— Šo briesmīgo noslēpumu diemžēl es pat tev nevaru at­klāt, — tante atzinās. — Tomēr tu nenobīsties no Karabasa, tu viņu viegli pieveiksi, kad pasacīsi buramos vārdus.

— Un kādi ir tie buramie vārdi?

— Tūdaļ pateikšu, tikai klausies vērīgi, klausies kā vēl ne­kad. Kad, atvēris Atrasto mantu mājiņas durvis, jauneklis Ka- rabass jautās: «Ko meklē, dīkdieni?» — tu viņam atbildēsi tā: «Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas!» Atkārto!

— Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas, — zēns raiti atkārtoja.

— Lieliski, tev ir apbrīnojama atmiņa, — tante uzslavēja. — Dzirdēdams tādu atbildi, jaunais Barabass sapratīs, ka tu zini viņa noslēpumu, un ne tikai neiedrošināsies nodarīt tev pā­restību, bet arī palīdzēs sameklēt mammu, varbūt pat cepuri ar nagu. Tad tencinādams tu viņam pasacīsi, raugi, ko: «Pal­dies, Karabas Barabas, jūsu noslēpumu es nevienam neatklāšu!»

— Paldies, Karabas Barabas, jūsu noslēpumu es nevienam neatklāšu, — zēns atkārtoja vārds vārdā.

— Tas ir viss, — tante beidza. — Vari doties ceļā.

— Paldies, — Aurims tencināja viņu, — es arī jūsu noslē­pumu nevienam neatklāšu.

— Kādu noslēpumu? — tante brīnījās.

— Ka jūs esat ragana, — zēns čukstēja.

— Par to nerunāsim. — Tante atkal saviebās. — Starp citu, pirms ceļa apēd brīnumainu šokolādi, jo ceļš pa tuksnesi prasīs daudz spēku.

Aurims apēda atmiekšķējušos brīnumainās šokolādes gaba­liņu un cēlās, lai dotos ceļā.

— Nezināju, — viņš nopūtās, — ka būs tik daudz grūtību un briesmu.

— Nenokar degunu! — tante uzmundrināja viņu. — Raugi, ja mājiņas durvis sargātu septiņgalvains pūķis — tad nudien tev plāni klātos. Un pasteidzies, kamēr saule nav norietējusi, jo naktī tuksnesī var uzbrukt hiēnas un šakāļi.

Aurims pa smiltīm naski aizlēkšoja uz mājiņas pusi. Tante tiešām nebija melojusi: karstajos smiltājos neauga neviena palma, viņš nesastapa nevienu kamieli, un, tā kā vēl nebija sa- tumsis, tad arī no hiēnām un šakāļiem nebija ne vēsts. Viņš ļoti ātri sasniedza mājiņu — kā redzams, palīdzēja brīnumainā šo­kolāde. Un, lūk, viņš jau nedroši klauvē pie mājiņas durvīm, bet tās atver jauneklis džinsos ar leknu Karabasa Barabasa bārdu.

— Vai šeit ir Atrasto mantu mājiņa? — Aurims viņam bai­līgi jautā.

— Jā, — jauneklis apstiprina un runā tieši tādus vārdus,, kā sacīja tante: — Ko meklē, dīkdieni?

Aurims atbild, kā tante mācīja:

— Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas!

Dzirdēdams tādu atbildi, jauneklis džinsos zaudē valodu,

iepleš acis un pat atver muti — kā redzams, aiz pārsteiguma, ka viņa noslēpums uzminēts.

— Mmm … — viņš, nespēdams izdvest ne vārda, tikai mur­mina. — Mm .. . Lūdzu iekšā!

Aurims ieiet mājiņā. Iegājis tūlīt apskatās, vai kaktā ne­kuras kamīns, kurā Karabass sadedzināja Buratino, jo, kas to lai zina, vai viņam neuznāks vēlēšanās izcept arī Aurimu? Bet, par laimi, kamīna nav, un zēns kļūst drosmīgāks.

— Ko tad tomēr tu meklē? — Karabass džinsos viņam jautā.

— Es meklēju, — Aurims atbild, — mammu. Esmu pazau­dējis savu mammu un nekur nevar atrast. — Viņš žēli nopūšas..

— Vai sen pazaudēji? — neīstais jauneklis interesējas.

— Sen, — Aurims paloka galvu. — Varbūt rīt, varbūt va­kar .. . Un vēl … un vēl pazaudēju cepuri ar nagu!

— Tu nu gan zaudē! — jauneklis sarāj viņu. — Šeit, raugi, ir atrasto mantu plaukts. To uzmanīgi apskati. Ja tur atradīsi savu mammu vai cepuri — vari ņemt.

Zēns paceļ galvu un tikai tagad ierauga augsti gar sienu pienaglotu plauktu. Uz tā atrodas daudz atrasto mantu: rotaļ- bumba, pipe, peldkostīms, piepūsts gumijas gulbis, trīs saules­sargi, ugunsdzēsēju rotaļmašīna, kurpe ar tik biezu zoli kā ko­feris, vairāki dvieļi, plīša sunītis, knupis, divas cepurītes bez naga, dzijas kamols ar iespraustam adāmadatām, plastmasas zivs .. . Kas tikai šeit nav, tomēr, lai nu kā Aurims raugās ap­kārt, — ne mamma, ne cepure ar nagu nav redzami.

— Vai atradi mammu? — Atrasto mantu mājiņas valdnieks jautā.

— Nē, — zēns purina galvu, — te nav manas mammas.

— Un cepures?

— Arī cepures ar nagu nav … Nekā nav … — zēns saka„ tik tikko spējams valdīt asaras, un viņu pārņem loti lielas bai­les, ka nekad, nekad vairs nevarēs sameklēt savu mammu, tāpēc viņam no katras acs izripo liela, rūgta asara.

Tajā pašā brīdī pie Atrasto mantu mājiņas durvīm kāds pie­klauvē. Izdzirdējis klauvējienus, jaunais Karabass pēkšņi pie­lec, sakampj zēnu pie elkoņa un aizvelk uz blakusistabu.

— Kur jūs, tēvoc, mani vedat? — Aurims ķepurojas.

— Tsss!… Sēdi šeit un klusē! — Karabass bargi pavēl, bet viņa pinkainā bārda pakutina Aurima ausi — zēnam pat tirpas pārskrien pār kauliem.

Jauneklis aizver istabas durvis un nozūd, bet Aurims viens paliek šaurajā istabā. Šeit atrodas skapītis ar pudelītēm, vairā­kām šļircēm un adatām zāļu iešļircināšanai — tik garām un resnām, ka Aurimam, skatoties uz tām, mati ceļas stāvus. «Kas tagad būs?» viņam uzmācas drūmas domas. «Ne tikai nekad nesameklēšu mammu, bet arī pats neizsprukšu no Atrasto mantu mājiņas, kurai haizivs nokodusi kāju. Taisnību sacīja resnā ragana, ka mani sagaida daudzas briesmas, tomēr nedomāju, ka tās būs tik šausmīgas!»

Zēns ieklausās: no blakus istabas nāk apslapēti čuksti, kas neko labu nesola, pēc tam atveļas dobji Karabasa Barabasa smiekli. «Jāmūk!» Aurims sadūšojas. «Jāmūk no šejienes, ko kājas nes, citādi man galīgi būs beigas!»

Un, saņēmis visus gribas spēkus, viņš jau metas pie durvīm, tikai pēkšņi tās pašas atveras, un uz sliekšņa nostājas jaunais Karabass. Tagad viņš ir ne tikai džinsos, bet arī glītā zīda blūzē, un viņa garā, baismā bārda ļoti rūpīgi sasukāta.

— Nāc šurp, — viņš aicina Aurimu.

Aurims bijīgi ieiet istabā, šķielēdams uz ārdurvīm, sagata­vojies ik mirkli mesties ārā pa tām.

— Mēs atkal saņēmām atrastās mantas, — jaunais Kara- bass saka. — Tās tāpat novietotas uz plaukta, lūdzu, paskaties, vai tur nav tas, ko tu meklē.

Aurims atkal sāk lūkoties uz plauktu un tik tikko nepakrīt aiz brīnumiem: tur starp ugunsdzēsēju automašīnu un plastma­sas lelli sēž viņa īstā un vienīgā mamma, kuru viņš pazaudēja nezin kad. Sēž, klusi smaida un mīļi skatās uz Aurimu.

— Mamm! — zēns iesaucas un steidzas tuvāk. Taču plaukts ir tik augstu un viņš pats tik mazs, ka arī palēcies nespēj aiz­sniegt savu visdārgāko atradumu.

Bet mamma aizvien skatās ar zilām acīm un klusi smaida.

— Tēvoc, — Aurims metas pie Atrasto mantu mājiņas vald­nieka, — tēvoc, te ir mana mamma, atdodiet man viņu!

— Labi, — valdnieks atbild, glaudīdams savu uzkopto bārdu, — tomēr papriekš jānokārto noteiktas formalitātes. Tev jāparakstās, ka atrasto mantu saņēmi un ka tā tiešām ir tava.

To sacījis, viņš uzklāj uz galda lielu papīra lapu un pasniedz Aurimam lodīšu pildspalvu.

— Bet, tēvoc, — Aurims stipri pietvīkst, — es vēl… es vēl neprotu rakstīt.

— Ak vai, ak vai, cik nelāgi, — jaunais tēvocis noraizējas. — Bez tava paraksta man nav tiesību izsniegt atrasto mantu.

Aurims bailīgi paraugās uz mammu. Tagad viņa izskatās tik tālu, bet plaukts tik augstu, ka arī ar visgarākajām uguns­dzēsēju kāpnēm nevarētu aizsniegt.. . «Jā,» zēns nodomā, «tā resnā tante sacīja īstu patiesību, ka man būs jāpārvar vislielā­kās grūtības. Tomēr es nezināju, ka tās būs tik lielas!»

— Ko es lai daru, tēvoc? — Aurims klusi jautā un nevarīgi skatās uz lodīšu pildspalvu un papīra lapu.

— Mm … — tēvocis norūc. — Varbūt tu proti uzrakstīt vismaz vienu burtu?

— Protu! — Aurims iesaucas. — Protu burtu O!

Un, pakampis lodīšu pildspalvu, viņš pa visu lapu uzvelk lielu, gandrīz četrstūrainu O.

Tēvocis ilgi un cītīgi apskata burtu, pēc tam izvelk no ka­batas spiedogu, uzpūš tam elpu un svinīgi piespiež zem burta. Tad loksni iesprauž mapē un saka:

— Formalitātes nokārtotas.

Pēc tam parausta zīda blūzi, slepus atkal sukā bārdu, pieiet pie plaukta un — hop! — viegli kā pūku noceļ Aurima mammu. Bet nocēlis saka:

— Lūdzam saņemt savu atrasto mantu.

Aurims ar abām rokām satver mammas plaukstu, cieši ap­skauj un tagad tik drīz to nelaidīs vaļā: taču daudz šķēršļu un briesmu bija jāpārvar, kamēr izdevās atgūt mammu!

— Bet kur tu liki cepuri ar nagu? — Mamma skatās uz viņa kailo galvu.

— Es to pazaudēju, kad meklēju tevi, — Aurims taisnojas.

— Cepuri vēl atnesīs uz Atrasto mantu mājiņu, — jaunais, tēvocis saka. — Lūdzam ierasties rīt. Lūdzam biežāk pazaudēt un biežāk apmeklēt Atrasto mantu mājiņu, — viņš aicina un> laipni uzsmaida Aurima mammai.

— Paldies, apmeklēsim, — mamma pateicas un tikpat laipni smaida, jo viņa nezina, ka jauneklis džinsos nav nekāds jau­neklis, bet briesmīgais Karabass Barabass, tīšām sasukājis un pieglaudījis savu bārdu, lai viņu nevarētu pazīt. Tomēr zēns redz viņam cauri!

Abi ar mammu jau kāpj pār mājiņas slieksni, kad viņus pa­nāk Karabasa balss:

— Brīdi pagaidiet!

Drīz vien viņš atnes un pasniedz Aurimam ugunsdzēsēju automašīnu.

Šī automašīna, — viņš saka, — Atrasto mantu mājiņā atrodas jau trīs mēnešus, un neviens nav ieradies pēc tās. Tāpēc formalitātes ļauj to dāvināt.

— Paldies, — Aurims priecīgi pateicas un automašīnu pa- sprauž padusē, jo ar abām rokām viņš vēl arvien tur saspiedis mammas plaukstu. — Un . . . vai jāparakstās?

Nav jāparakstās, — jaunais tēvocis nomierina. — Šoreiz iztiksim bez formalitātēm … — Viņš sazvērnieciski pamirk­šķina Aurimam.

Un pēkšņi Aurims atceras kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Viņš pieliecas tēvocim pie auss un klusi, klusi, lai mamma nedzir­dētu, čukst:

— Tēvoc Karabas Barabas, es nevienam neatklāšu jūsu no­slēpumu!

— Mm … — tēvocis nomurmina, it kā viņam zobs būtu iesmeldzies. — Nu ko, tad paldies, ka proti turēt mēli aiz zo­biem!

Beidzot Aurims atstāj Atrasto mantu mājiņu — lai arī bez •cepures, toties ar mammu! Abi atkal brien pa smiltājiem, kuros neaug neviena palma un neklejo neviens kamielis, bet, tā kā vēl nav satumsis, tad nav dzirdami arī šakāļi vai hiēnas. Abi paiet garām arī visplatākajam saulessargam liedagā. Resnā tante guļ aizmigusi, un baltais plastmasas vāciņš uz viņas deguna nemaz nekustas — gluži kā bojāts uzvelkamais zvirbulis.

— Māmiņ, — Aurims saka, — šī resnā tante .. .

— Nav glīti tā aprunāt pieaugušos, — mamma sarāj viņu.

— Bet šī tante … — Aurims saka un nepabeidz. Viņš gri­bēja pastāstīt mammai, ka šī tante ir ragana, kas izbēgusi no Atrasto mantu mājiņas, un tagad viņa ēd nevis ansīšus un grietiņas, bet saldas kūkas. Taču zēns atceras, ka tantei apsolīja nevienam neatklāt viņas noslēpumu, un vārds jātur, jo tante pa­rādīja viņam Atrasto mantu mājiņu, palīdzēja pārvarēt bezga­līgo tuksnesi un pieveikt pašu Karabasu Barabasu!

Tāpēc Aurims vīrišķīgi glabā noslēpumu, bet, lai pabeigtu iesākto teikumu, piebilst:

— Šī tante dienā apēd trīs kūkas. Un viņas saulessargs ir visplatākais visā jūrmalā.

— To redzu, — mamma pasmejas, — ka, mani meklēdams, ieraudzīji daudz no pasaules.

— Un cik daudz šķēršļu un briesmu pārvarēju! — Zēns pa­šūpo galvu un smagi nopūšas.