Sīpoliņa piedzīvojumi

DESMITĀ NODAĻA

Sīpoliņš pamodās nakts vidū, jo likās — kāds klauvētu pie durvīm. Bet šī iedoma viņam pašam šķita tik muļķīga, ka bija par to jāsmejas.

«Un tomēr es kaut ko dzirdēju,» viņš domāja.

Kamēr viņš domāja, mēģinādams izprast, no kā pamodies, troksnis atkārtojās. Tā bija dobja, nepārtraukta skaņa, it kā netālu kāds strādātu ar kapli.

— Kāds rok eju, — nosprieda Sīpoliņš pēc tam, kad bija pielicis ausi pie Bedres sienas tai pusē, kur bija dzirdams troksnis.

Tikko viņš bija nonācis pie šīs atziņas, no sienas nodrupa zemes pika, pēc tam izgāzās ķieģelis, un tūlīt aiz ķieģeļa kāds novēlās uz Bedres grīdas.

— Ej nu sazini, kur esmu nokļuvusi? — kāds sāka runāt balsī ar stipru deguna pieskaņu.

— Slepenajā Bedrē, — atbildēja Sīpoliņš, — tas ir, vistumšākajā pils cietumā. Tāpēc atvainojiet mani, ka nevaru jūs saskatīt un apsveicināties, kā pieklājas.

— Un kas jūs tāds esat? Atvainojiet arī mani, bet, ziniet, es esmu pieradusi pie tumsas, un šeit man ir par gaišu. Gaismā es nekā neredzu.

— Saprotu, tad jums jābūt no kurmju dzimtas.

— Tieši tā, — atbildēja Kurmiene, — jau krietni sen es gatavojos rakt šinī virzienā, bet nekad nav bijis laika. Ziniet, man ir desmitiem kilometru eja, kas jāpārrauga un jāuztur kārtībā. Vienmēr kaut kur sūcas ūdens (tāpēc man, lūk, ir iesnas), bez tam tur ir šie nolādētie tārpi, kas paši nezina, kur būtu līduši, un kas nesajūt ne mazāko cieņu pret cita darbu. Un tā es atliku rakšanu vienmēr no nedēļas uz nedēļu. Bet šorīt sev noteicu: «Cienījamā Kurmien, ja jūs esat saprātīga sieva un esat nolēmusi apskatīt pasauli, tad pēdējais laiks rakt jaunā virzienā.» Tā es devos ceļā un…

Sīpoliņš pārtrauca šo tērzēšanu un stādījās priekšā:

— Mans vārds ir Sīpoliņš, un es esmu bruņinieka Tomāta gūsteknis.

— Nepūlieties daudz skaidrot, — teica Kurmiene, — es jūs pazinu jau no smakas.

Es jums no sirds jūtu līdzi. Dienu un nakti uzturēties tik gaišā vietā — tās laikam ir tīrās mocības.

— Pēc manām domām, šī vieta ir diezgan tumša.

— Jūs tikai smejaties. Es no sirds jums jūtu līdzi. Ak vai, pasaule ir ļauna. Es saku: ja jūs gribat kādu ielikt cietumā, tad lieciet viņu vismaz tumšā vietā, kur acis var atpūsties. Bet kopš tās dienas, kad kartāgieši izrāva Atilijam Regulām skropstas un izlika viņu saules staros, cilvēce ir kļuvusi arvien nežēlīgāka.

Sīpoliņš saprata, ka nav vērts spriedelēt par gaismu un tumsu ar kurmi, kas pieradis pie savām pa zemes ejām un kam šinī jautājumā ir pilnīgi pretēji uzskati.

— Iespējams, ka gaisma mani ļoti apgrūtina, — viņš nopūtās.

— Redziet nu! Vai es neteicu? — Kurmiene bija pavisam aizkustināta. — Ja jūs nebūtu tik liels, viņa ierunājās.

— Es? Es esmu pavisam maziņš, es jums galvoju. Es varu iziet cauri kurmja alai.

— Var jau būt, var jau būt, jaunais cilvēk. Bet, ja jūs gribat mani iepriecināt, tad nesauciet manas ejas par alām. Nu, varbūt es varu jūs pavadīt kādu gabaliņu?

— Es varētu ielīst tanī ejā, ko jūs tikko beidzāt rakt, — ierosināja Sīpoliņš. — Tikai jūs mani pavadiet, jo vienam man bail apmaldīties: esmu dzirdējis, ka jūsu ejas esot ļoti sarežģītas.

— Paklausieties, — atbildēja Kurmiene, — man ir ļoti garlaicīgi iet otrreiz pa to pašu ceļu. Zināt, ko es jums pasacīšu? Izraksim jaunu eju.

— Uz kuru pusi? — tūliņ jautāja Sīpoliņš.

— Uz kuru vēlaties, — atbildēja Kurmiene, — lai tikai varētu nokļūt kādā tumšā vietā, nevis tādā briesmīgā caurumā, kur ir tik gaišs kā te.

Sīpoliņš tūliņ iedomājās cietumu, kurā bija ieslodzīts Ķirbītis, Vīnodziņš un citi.

Tas viņiem būtu jauks pārsteigums, redzot viņu atnākam no pazemes.

— Es domāju, ka vajag rakt uz labo pusi, — viņš pateica Kurmienei savu priekšlikumu.

— Uz labo vai kreiso, man vienalga. Ja jums labāk patīk uz labo, iesim uz labo.

Daudz nedomādama, Kurmiene iegrūda degunu sienā un sāka tik strauji rakt, ka Sīpoliņu pilnīgi apbēra ar zemi.

Viņam uznāca klepus lēkme, kas ilga vienu ceturtdaļstundu. Beidzis klepot un šķaudīt, Sīpoliņš izdzirda Kurmienes balsi, kas sauca:

— Vai jūs gatavojaties nākt vai ne?

Sīpoliņš ielīda ejā, kas bija pietiekami liela, lai varētu līst uz priekšu. Kurmiene jau bija zibensātrumā pieveikusi vairākus metrus.

— Te es esmu, Kurmien, te es esmu! — teica Sīpoliņš, spļaudams no mutes zemi, ko rakdama svaidīja tam virsū Kurmiene.

Tomēr viņš, iekams virzījās uz priekšu, vēl apstājās un aizķepināja alas ieeju.

«Kad viņi atklās, ka esmu izbēdzis,» viņš nodomāja, «tad nezinās, uz kuru pusi esmu devies.»

— Kā jūtaties? — Kurmiene rokot apvaicājās.

— Pateicos, ļoti labi, — atbildēja Sīpoliņš. — Te ir pilnīga tumsa.

— Es taču teicu, ka jūs tūliņ jutīsieties labāk. Vai nevēlaties kādu brītiņu apstāties?

Man pašai gan negribētos to darīt, tāpēc ka steidzos, bet jūs varbūt neesat pieradis skriet pa ejām.

— Labāk turpināsim ceļu, — teica Sīpoliņš, apsvērdams, ka tādā gaitā pēc pāris stundām viņi varētu nokļūt cietuma tuvumā.

— Labi. — Kurmiene atkal sāka steidzīgi rakt ar tādu troksni, kas atgādināja pneimatiskā āmura skaņu.

Sīpoliņam nebija viegli tikt viņai līdzi.

Stundas ceturksni pēc Sīpoliņa un Kurmienes aizbēgšanas atvērās Bedres durvis un, smaidīdams uzvaras priekā, ienāca Tomāts. Kā viņš jau iepriekš bija domās tīksminājies par šo mirkli, šis drošsirdīgais bruņinieks! Uz cietumu ejot, viņš jutās par kilogramiem divdesmit vieglāks.

— Sīpoliņš ir manās rokās, — viņš sajūsmināts pats sev teica. — Es piespiedīšu viņu visā atzīties no A līdz Z un pēc tam likšu pakārt. Kad tas būs izdarīts, palaidīšu brīvībā meistaru Vīnodziņu un tos citus muļķus: no šiem ļaudīm nav ko bīties. Te, lūk, jau ir Slepenās Bedres durvis. Ak, kāds man baudījums, iedomājoties šo knauķi, kas tur iekšā droši vien jau izplūdis asarās! Varu derēt, ka viņš man kritīs pie kājām un lūgs piedošanu. Varu derēt, ka viņš manas kurpes nolaizīs spodras. Un es viņam ļaušu to darīt, dodot kaut kādu cerību uz glābiņu; pēc tam es viņa cerības iznīcināšu un paziņošu savu spriedumu: nāve pakarot!

Bet, kad bija atvērtas durvis un aizdegta kabatas laternīte, izrādījās, ka no cietumnieka vairs nebija ne vēsts. Kamera bija tukša, pilnīgi tukša.

Tomāts neticēja pats savām acīm. Sargi, kas stāvēja blakus, redzēja viņu kļūstam dzeltenu, oranžu, zaļu, gaišzilu, tumšzilu un violetu.

— Kur viņš var būt ielīdis? Sīpoliņ, kur tu esi paslēpies? Jautājums bija diezgan muļķīgs: kur tad Sīpoliņš būtu varējis paslēpties?

Tomāts skatījās zem sola, ūdens krūzē, griestos, izpētīja grīdu un sienas ik pa kvadrātcentimetram — nekā. Cietumnieks bija pazudis, kā gaisā izkūpējis.

— Kas viņam ļāva izbēgt? — bargi noprasīja bruņinieks, griezdamies pie sardzes.

Sardzes priekšnieks viņam atgādināja:

— Bruņiniek, jums pašam bija Bedres atslēga.

Tomāts pakasīja galvu: tas bija tiesa. Lai atrisinātu šo mīklaino gadījumu, viņš apsēdās Bedres vidū, domādams: «Vispirms apsēdīšos. Sēdus var labāk domāt, nekā kājās stāvot.» Bet arī sēdus viņš ne pie kādas skaidrības netika. Šai mirklī sacēlās vējš un durvis ar troksni aizcirtās.

— Taisiet vaļā, nelieši! — bļāva Tomāts.

— Gaišība, tas nav iespējams, jo slēdzene ir aizkritusi ciet! Tomāts mēģināja atvērt durvis ar atslēgu, bet slēdzene bija tā ierīkota, ka atslēgt varēja tikai no ārpuses.

Redzēdams, ka viņš ir cietumnieks pats savā cietumā, Tomāts aiz dusmām tikko nepārplīsa.

Viņš kļuva violets, tumšzils, gaišzils, zaļš, oranžs un dzeltens un draudēja nekavējoties nošaut visus sargus, ja tie nebūs atvēruši durvis, iekams viņš aizskaitīs līdz simtam.

Īsi sakot, lai atvērtu cietumu, bija jāuzspridzina durvis ar dinamītu. Sprādziens uzsvieda Tomātu ar kājām gaisā un apklāja visu augumu ar zemi. Sargi drudžaini raka un galu galā izvilka Tomātu ārā kā kartupeli no vagas. Viņi to iznesa laukā un pamatīgi apskatīja, vai nav kas lauzts.

Tiešām, Tomātam bija ievainots deguns. Tam uzlika plāksteri, un bruņinieks skrēja prom, lai drīzāk varētu ielīst gultā. Viņam bija liels kauns rādīties ļaudīs ar tādu plāksteri uz deguna — pašā ģīmja vidū!

Sīpoliņš ar Kurmieni jau bija ļoti tālu, tomēr sadzirdēja sprādziena atbalsi.

— Kas tur notiek? — jautāja zēns.

— Nebīstieties, — drošināja viņu Kurmiene. — Acīmredzot tie ir manevri. Valdnieks Citrons uzskata sevi par lielu karavadoni, un viņam nav miera, ja tas nevar uzsākt kādu karu kaut vai iedomās.

Kurmiene, turpinādama naski rakt, nevarēja vien beigt slavēt tumsu un klāstīt, cik ļoti viņa ienīst gaismu.

— Atceros, reiz, — stāstīja Kurmiene, — man gadījās paskatīties uz sveci. Goda vārds, man bija jābēg, ko kājas nes: es nevarēju panest šo skatu.

— Jā gan, — apliecināja Sīpoliņš, — dažas sveces deg ar apžilbinošu gaismu.

— Bet iedomājieties, — turpināja Kurmiene, — šī svece bija nodzēsta. Kas gan ar mani būtu noticis, ja tā būtu bijusi aizdegta!

Sīpoliņš sevī prātoja, kā var kaitēt acīm nodzēsta svece, bet te Kurmiene pēkšņi apstājās.

— Es dzirdu balsis, — viņa teica.

Sīpoliņš sāka uzmanīgi klausīties: viņš sadzirdēja, ka tālumā runā, tikai atsevišķas balsis vēl labi nevarēja atšķirt.

— Vai dzirdat? — Kurmiene atsāka valodu. — Tās ir cilvēku balsis. Kur ir cilvēki, tur gaisma. Labāk iesim kādā citā virzienā.

Sīpoliņš atkal klausījās, un šoreiz viņš skaidri sadzirdēja meistara Vīnodziņa balsi: saprast gan nevarēja, ko viņš saka, taču nebija nekādu šaubu, ka tas ir viņš, jo kurpnieka balsi Sīpoliņš ļoti labi pazina.

Viņš gribēja iesaukties, likt sevi dzirdēt un pazīt, tomēr apdomājās:

«Labāk būs, ja Kurmiene tik ātri neuzzinās, ka tie ir mani paziņas. Man vispirms viņa jāpārliecina, ka jārok cietuma virzienā, citādi visi mani nodomi izkūpēs vējā.»

— Cienījamā Kurmiene, — viņš sacīja, — esmu dzirdējis stāstām par kādu ļoti tumšu alu, kurai, pēc maniem aprēķiniem, vajadzētu būt tieši kaut kur te.

— Tumšāka par šo eju? — šaubīdamās vaicāja Kurmiene.

— Nesalīdzināmi tumšāka, — meloja Sīpoliņš. — Domāju, ka mēs dzirdējām to cilvēku balsis, kas šajā alā atpūtina savu redzi.

— Hm… — norūca Kurmiene. — Tas man diez cik pārliecinoši neizklausās. Bet ja nu jūs katrā ziņā gribat iet uz šo alu… Protams, pats uz savu atbildību.

— Es jums būšu ļoti pateicīgs, — lūdza Sīpoliņš. — Mūžu dzīvo, mūžu mācies, vai ne?

— Lai notiek, — galu gala noteica Kurmiene. — Bet, ja sāpes acis, tad tas nāks par ļaunu jums.

Pēc neilga brītiņa balsis skanēja pavisam tuvu. Pēdīgi Sīpoliņš sadzirdēja Ķirbīti nopūšamies:

— Viss manas vainas dēļ… būtu vismaz Sīpoliņš nācis.

— Vai nu es maldos, — sacīja Kurmiene, — vai arī es dzirdēju pieminam jūsu vārdu?

— Manu vārdu? — jautāja Sīpoliņš, izlikdamies ļoti par steigts. — To es nedzirdēju.

Šai brīdī atskanēja meistara Vīnodziņa balss:

— Sīpoliņš apsolīja, ka nāks mūs atbrīvot, un viņš atnāks. Par to es nešaubos.

Kurmiene tūlīt teica:

— Dzirdējāt? Viņi runā par jums. Nemaz nedomājiet man iestās tīt, ka jūs to nedzirdējāt. Labāk pasakiet — kādā nolūkā jūs man likāt rakties uz šejieni?

— Cienījamā Kurmiene, — atzinās Sīpoliņš, — varbūt man tūliņ vajadzēja teikt jums taisnību. Nu es to pateikšu tagad. Balsis, kuras mēs dzirdam, nāk no Ķiršu pils cietuma, kurā ieslodzīti daži mani draugi, bet es esmu apsolījis viņus atbrīvot.

— Un jūs domājāt, ka ar manu palīdzību…

— Tieši tā. Cienījamā Kurmien, jūs bijāt tik laba un izrakāt eju līdz šai vietai. Varbūt jūs izraktu vēl otru, lai pa to varētu izbēgt mani draugi ?

Kurmiene brītiņu apdomājās un tad teica:

— Labi, man nav iebildumu. Man visi virzieni ir vienlīdz labi. Rakšu eju jūsu draugiem.

Sīpoliņš būtu viņu noskūpstījis, bet visa seja tai bija pārklāta ar tik biezu zemes kārtu, ka nemaz vairs nevarēja saprast, kur ir mute.

— Paldies jums no visas sirds, dārgā Kurmien! Būšu jums pateicīgs līdz mūža galam.

— Un tagad, — aizkustināta izsaucās Kurmiene, — nezaudēsim laiku pļāpājot, bet steigsimies pie jūsu draugiem.

Viņa ķērās atkal pie darba un pēc dažiem mirkļiem jau izurbās cauri sienai, kas viņus vēl šķīra no cietuma. Kā par nelaimi, tieši tai brīdī, kad Kurmiene parādījās cietumā, meistars Vīnodziņš aizdedzināja sērkociņu, lai paskatītos, cik pulkstenis.

Mazā liesmiņa atstāja uz nabaga Kurmieni tādu iespaidu, ka viņa metās atpakaļ, it kā būtu pamatīgi dabūjusi pa degunu, un nesās, cik jaudas, prom pa eju, atstādama Sīpoliņu ar garu degunu.

— Uz redzēšanos, Sīpoliņ! — viņa kliedza bēgot. — Jūs esat lāga zēns, un es jums gribēju palīdzēt. Bet jums vajadzēja mani brīdināt, ka mēs nokļūsim ellē ar briesmīgu gaismu. Šajā ziņā jums gan nevajadzēja melot.

Viņa aizsteidzās prom tādā ātrumā, ka eja aiz viņas sagāzās sienas sabruka un piepildīja alu ar zemi. Drīz vien Sīpoliņš vairs nedzirdēja viņas balsi. Skumju sirdi viņš domās sūtīja tai sveicienus: «Dzīvo sveika, vecā Kurmiene! Pasaule ir maza, varbūt kādreiz mēs atkal sastapsimies un es varēšu izlūgties no tevis piedošanu par šo mānīšanu.»

Atvadījies šādā veida no savas ceļabiedres, Sīpoliņš noslaucīja mutautiņā seju, cik labi vien varēja, un ielēca cietumā jautrs un kustīgs kā zivtiņa.

— Labdien, draugi! — viņš teica skanīgā balsi, kas izklausījās pēc taures.

Iedomājieties šos nabaga cilvēkus! Tie saklupa viņam virsu un gribēja vai apēst skūpstīdami; vienā acumirklī viņi notīrīja visas smiltis, kas Sīpoliņam vēl bija pielipušas, cits apkampa, cits aiz sajūsmas knieba, cits sita viņam uz pleca.

— Lēnāk, lēnāk, — mēģināja atvairīties Sīpoliņš, — vai tad jūs gribat saraut mani gabalos?

Vajadzēja daudz pūļu, lai viņus nomierinātu. Bet prieks pārvērtas izmisumā, kad Sīpoliņš izstāstīja savus piedzīvojumus.

— Tātad tu esi tāds pats cietumnieks kā mēs? — noprasīja meistars Vīnodziņš.

— Ne vairāk, ne mazāk, — atbildēja Sīpoliņš.

— Un, kad atnāks sargi, viņi tevi ieraudzīs.

— Nav teikts, — sacīja Sīpoliņš. — Es vienmēr varu paslēpties profesora

Bumbiera vijolē.

— Jā, bet kas mums tagad palīdzēs tikt ārā no šejienes? — rūca Ķirbiene.

— Viss manas vainas dēļ… manas vainas dēļ… — nopūtas Ķirbītis.

Sīpoliņš no visas sirds būtu gribējis viņus visus uzmundrināt, bet nepietika spēka.

Arī viņam, starp citu, viss rādījās diezgan tumšās krāsās.