Sīpoliņa piedzīvojumi

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Atgriezīsimies, kā mēdz teikt, soli atpakaļ, pareizāk sakot, divas dienas atpakaļ, jo citādi mēs nezināsim, kas bija noticis alā.

Ķirbītis un Mellenītis nevarēja samierināties ar mājiņas zaudējumu. Viņi bija tik satriekti par šo simt astoņpadsmit ķieģeļu zudumu, it kā tie nebūtu bijuši ķieģeļi, bet gan simt astoņpadsmit bērni. Nelaimē viņi bija sadraudzējušies, un Ķirbītis pat bija apsolījis Mellenītim:

— Ja mums izdosies atgūt mājiņu savā īpašumā, tad nāciet dzīvot pie manis.

Mellenītis pieņēma šo piedāvājumu ar asarām acīs. Kā redzat, Ķirbītis jau vairs nesacīja «mana» mājiņa, bet gan «mūsu» mājiņa, un tāpat darīja arī Mellenītis, kas vēl gauži apraudāja savu šķēru pusi, sarūsējušo bārdas naža asmeni, ko bija mantojis no sava vecvectēva, un pārējās bagātības.

Viņi reiz pat sastrīdējās, mēģinādami noskaidrot, kurš no abiem mājiņu mīl vairāk.

Ķirbītis apgalvoja, ka Mellenītis to nevarot tā mīlēt kā viņš.

— Es visu mūžu esmu lējis sviedrus, lai varētu to uzbūvēt.

— Bet jūs tajā tik maz esat dzīvojis, toties es tur nodzīvoju gandrīz veselu nedēļu.

Šie strīdi tomēr ātri beidzās, jo drīz vien pienāca vakars un bija jādomā par to, kā atvairīties no vilkiem.

Šajā mežā dzīvoja vilki, lāči un citi meža zvēri. Katru vakaru visapkārt alai bija jākur uguns, lai zvēri netuvotos. Bija gan bailes par to, ka uguni var ieraudzīt arī pilī, bet nevarēja taču ļaut sevi apēst vilkiem.

Vilki pienāca pie alas dažu metru atstatumā un niknām acīm skatījās uz Ķirbieni,

kura bija apaļa un resna un no kuras tiem iznāktu gards kumoss.

— Veltīgi jūs uz mani tik daudz skatāties, — dusmīgi kliedza uz viņiem Ķirbiene. — Jums no manis mūžam nekas netiks.

Galu galā izsalkums tik ļoti pārņēma vilkus, ka tiem bija jāsāk lūgties.

— Ķirbien, — viņi teica, staigādami ar lielu līkumu ap ugunskuru, lai neapdedzinātos, — iedodiet vismaz vienu pirkstiņu. Ko tad nu viens pirksts jums daudz nozīmē? Jums taču ir desmit roku pirkstu.

— Tā kā jūs esat tikai meža vilki, — atbildēja Ķirbiene, — tad jāatzīst, ka jūs ļoti labi zināt aritmētiku. Bet arī tas jums šoreiz neko nelīdzēs.

Vilki drusciņ parūca, bet tad aizgāja un sev par apmierinājumu saplosīja visus zaķus, kas gadījās ceļā.

Vēlāk ieradās Lācis un arī kāri raudzījās uz Ķirbieni.

— Cik ļoti jūs man patīkat, Ķirbien, — sacīja Lācis.

— Jūs, Lācīti, arī man patīkat, bet vēl vairāk jūs man patiktu, pārstrādāts desās.

— Ko jūs runājat, Ķirbien! Es gan jūs labprāt apēstu kā cepeti ar dažiem svaigiem kartupelīšiem un, protams, ar pienācīgām garšvielu piedevām — rozmarīnu, salviju, ķiploka daiviņu un piparu šķipsniņu.

Un Lācim iepletās nāsis, jo viņam likās, ka šī cepeša smarža jau ir sajūtama.

Sīpoliņš pasvieda viņam zaļu kartupeli.

— Pamēģiniet pagaidām apmierināt savu izsalkumu ar šito.

— Nekad es neesmu varējis ciest sīpolu ģimeni, — atbildēja Lācis, iekaisdams dusmās. — Tā nekā vairāk neprot kā tikai citus raudināt. Nesaprotu, kā vienam otram var garšot sīpoli!

— Paklausieties, — ierunājās Sīpoliņš. — Vai nebūtu labāk, ja jūs ik vakaru nenāktu un neglūnētu uz mums: tam tikpat nav nekādas nozīmes, jo mums ir ļoti daudz sērkociņu un mēs vismaz pāris mēnešu varam kurināt uguni un nelaist jūs saviem kauliem tuvumā. Bet vai nebūtu vēl labāk, ja mēs kļūtu no ienaidniekiem par draugiem?

— Vai tas ir redzēts, — rūca Lācis, — vai tas ir kādreiz redzēts, ka lācis būtu draugos ar sīpolu?

— Un kāpēc gan ne? — neatlaidās Sīpoliņš. — Uz šīs zemes dzīvojot, viņi var būt draugi. Vietas taču pietiek gan lāčiem, gan sīpoliem.

— Vietas jau nu pietiek visiem, tas tiesa. Bet kāpēc tad cilvēki mūs iesloga krātiņos, ja kādu noķer? Jums jāzina, ka mans tēvs un mana māte ir ieslodzīti valdnieka pils zooloģiskajā dārzā.

— Arī mans tēvs ir ieslodzīts valdnieka cietumā.

Dzirdot, ka arī Sīpoliņa tēvs nebrīvībā, Lāci pārņēma jau maigākas jūtas.

— Vai sen jau?

— Vairākus mēnešus. Bez tam viņš ir notiesāts uz mūžu; tas nozīmē, ka viņš netiks ārā pat pēc nāves, jo valdnieka cietumos ir arī kapsētas.

— Arī mans tēvs un mana māte ir notiesāti uz mūžu, jo viņi tiks apglabāti valdnieka dārzā ar pienācīgu pagodinājumu.

Lācis nopūtās.

— Ja gribat, — viņš sacīja, — varam būt draugi. Patiešām, mums nav nekāda iemesla naidoties. Mans vecvectētiņš, slavenais Pinkainais Lācis, man teica, ka viņš esot dzirdējis vecus ļaudis stāstām par pagājušiem laikiem, kad mežā visi iemītnieki esot mierīgi sadzīvojuši. Cilvēki un lāči esot bijuši draugi un nekad neesot cits citam pāri darījuši.

— Tādi laiki var atgriezties, — teica Sīpoliņš. — Reiz visi atkal būs draugi. Cilvēki un lāči būs cits pret citu laipni un satiekoties nocels cepures.

Lācis ļoti apmulsa.

— Tad jau, — viņš sacīja, — man jāiegādājas cepure, jo man tādas nav.

Sīpoliņš iesmējās.

— Tas tik tāds teiciens! Varat sasveicināties pa savam paradumam, palocīdamies un mīlīgi pagrozīdamies.

Lācis palocījās un pēc Sīpoliņa padoma mīlīgi pagrozījās. Meistars Vīnodziņš skrēja pēc īlena, lai būtu ar ko galvu pakasīt.

— Savu mūžu vēl neesmu redzējis tik pieklājīgu lāci, — viņš pārsteigts vairākas reizes atkārtoja.

Zirnim, kā jau advokātam, tik lielas uzticības nebija.

— Es tomēr tik ļoti vis neuzticētos, — viņš brīdināja. — Lācis var būt arī viltīgs.

Sīpoliņš viņa padomu nepieņēma. Viņš izrušināja ugunskuru tā, lai Lācis varētu iziet cauri, neapsvilinājis kažoku, un kā draugu stādīja priekšā saviem biedriem.

Viesim par godu Bumbieris, kas nesen kā bija salabojis savu instrumentu, sarīkoja vijoļkoncertu. Lācis laipni apņēmās padejot. Tā mājinieki un viesis kopīgi pavadīja ļoti jauku vakaru.

Kad bija laiks iet gulēt un Lācis atvadījās, Sīpoliņš viņu kādu gabaliņu pavadīja.

Tāds, lūk, bija Sīpoliņš: viņš nemīlēja daudz runāt par savām raizēm, tomēr viņš bieži par tām domāja un bieži, kad neviens neredzēja, bija ļoti bēdīgs. Tā arī šai vakarā viņam neizgāja no prāta apcietinātais tētis, un viņam gribējās Lāča priekšā atvieglināt savu sirdi.

— Nez, — sacīja Sīpoliņš, — nez ko šobrīd dara mūsu vecāki?

— Es zinu, ko viņi dara, — atbildēja Lācis. — Es gan pats neesmu bijis pilsētā, bet mans draugs Sarkankrūtītis bieži lido uz to pusi un atnes man vēstis no tēva un mātes.

Viņi nekad neguļot, bet dienu un nakti domājot tikai par brīvību. Es gan nezinu, kas tas ir — brīvība. Man labāk patiktu, ja viņi domātu par mani. Galu galā es taču esmu viņu dēls.

— Brīvība nozīmē to, ka nav kungu, — atbildēja Sīpoliņš.

— Valdnieks nemaz nav slikts kungs. Sarkankrūtītis man stāstīja, ka tēvs un māte esot labi paēduši un kavējot sev laiku, skatīdamies uz ļaudīm, kas staigājot garām viņu krātiņam. Valdnieks ir ļoti labsirdīgs, jo esot novietojis viņus tādā vietā, kur varot redzēt garām ejam ļoti daudz ļaužu. Tomēr viņiem gribas tikt atpakaļ mežā. Bet tas pats Sarkankrūtītis man teica, ka tas neesot iespējams, jo krātiņi gatavoti no dzelzs un režģi esot ļoti stipri.

Sīpoliņš savukārt nopūtās.

— Kam tu to stāsti! Kad es biju apraudzīt cietumā savu tēti, es ļoti vērīgi aplūkoju sienas: bēgšana ir pilnīgi neiespējama. Un tomēr es apsolīju tētim, ka viņu atbrīvošu — agri vai vēlu. Pienāks diena, kad varēšu to izdarīt.

— Tu esi drosmīgs zēns, — sacīja Lācis. — Es arī labprāt ietu atbrīvot savus vecākus. Bet es nezinu ceļu uz pilsētu un baidos, ka neapmaldos.

— Paklausies, — pēkšņi ieteicās Sīpoliņš, — nakts vēl ir pašā sākumā. Ja tu uzsēdini mani sev mugurā, mēs varam nokļūt pilsētā vēl pirms pusnakts.

— Ko tu gatavojies darīt? — vaicāja Lācis mazliet drebošā balsī.

— Iesim un sameklēsim tavus vecākus. Tad man būs tāda sajūta, it kā es ietu pie sava tēta.

Lācis nelikās sev divreiz sacīt: viņš saliecās tā, lai Sīpoliņš varētu uzrausties viņam mugurā, un sāka skriet, cik jaudas. Sīpoliņš rādīja viņam ceļu.

— Pa labi, — viņš teica. Vai ari: — Pa kreisi. — Vai arī: — Gar šito māju!

Uzmanību, mēs atrodamies pilsētas vārtu priekšā. Zooloģiskais dārzs ir tai pusē.

Centīsimies tagad būt pavisam klusi.