Sīpoliņa piedzīvojumi

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

Uzbrukuma plāna pirmā puse bija šāda: Ošķim, izmantojot dabiskās draudzības saites, kas viņu vienoja ar Plēšku, vajadzēja panākt, lai Plēška atver tam dārza vārtiņus. Ošķa aizmugurē kaujas gatavībā būs jau nostājušies kavalēristi, lai Pētersīļa vadībā varētu iekļūt pa vārtiņiem.

Tomēr šī plāna paredzētā pirmā uzbrukuma daļa izputēja, jo vārtiņi nemaz nebija aizslēgti, bet gan līdz galam vaļā un Plēška bija tajos cēli nostājies ar sveicienam paceltu asti.

Ošķis pārbijies metās atpakaļ un ziņoja par savādo gadījumu.

— Mēs esam tintē, — sacīja misters Burkāns, lietodams ārzemju militāro padomnieku iemīļoto izteiksmes veidu.

— Mēs esam ļoti, ļoti dziļā tintē, — apstiprināja Ošķis.

— Kur jūs to ņēmāt? — jautāja valdnieks.

— Ko tad?

— Nu, to tinti.

— Tā nav tieši tinte, jūsu augstība. Ja viņi ir atstājuši vārtiņus vaļā, tad te jābūt lamatām.

— Nu tad iesim iekšā pa tiem vārtiņiem, kas ir viņā galā, — izlēma valdnieks.

Arī viņā galā vārtiņi bija vaļā. Valdnieka kara mākslas lietpratēji vairs nezināja, ko iesākt. Valdniekam šis karš sāka apnikt.

— Šis karš ir pārāk ieildzis, — viņš žēlojās Tomātam. — Tas ir pārāk grūts un garš. Ja es agrāk būtu zinājis, nekad nebūtu to uzsācis.

Pēdīgi viņš nolēma pats pierādīt savu varonību. Nostādījis rindās savus četrdesmit ģenerāļus, viņš pavēlēja:

— Mier-rā!

Četrdesmit ģenerāļi sastinga visi kā viens.

— Soļos, marš! Viens, divi, viens, divi…

Vienīgā rota izsoļoja cauri vārtiņiem un devās uz pili, kas atradās, kā jums jau zināms, uzkalniņā. Gājiens kalnup bija diezgan no gurdinošs. Valdniekam sāka līt sviedri, un viņš griezās atpakaļ, uzticēdams vadību kādam augstākās pakāpes citronam.

— Turpiniet tagad jūs, — viņš sacīja, — es iešu gatavoties ģenerāluzbrukumam. Ienaidnieka pirmā līnija, pateicoties manai personiskai līdzdalībai, ir pārrauta.

Augstākās pakāpes citrons pielika roku pie cepures un pārņēma vadību. Pēc desmit soļu pārgājiena viņš deva pavēli piecu minūšu ilgai atpūtai. Tai brīdī, kad bija paredzēts dot rīkojumu jau uzsākt izšķirošo uzbrukumu — līdz pilij bija vairs tikai kādi simt metri —, atskanēja briesmīgs dārdiens, un neredzētu apmēru lādiņš sāka ripot lejup pa nogāzi tieši četrdesmit ģenerāļu virzienā, kas, nemaz negaidot augstākās pakāpes citrona pavēli, likās atpakaļ pa kalnu lejā, ko vien kājas nesa. Viņi tomēr nevarēja attīstīt tādu ātrumu kā mīklainā lavīna, kas pēc dažiem mirkļiem jau bija uzvēlusies viņiem virsū, saspiedusi veselus divdesmit vīrus kā nogatavojušās plūmes, un devās tālāk uz leju, izvēlās cauri vārtiņiem, atsita Pētersīļa kunga vadīto kavalēriju, kas gatavojās uzbrukumam, apgāza karieti, kurā atradās grāfienes Ķirses, un, kad nu beidzot apstājās, tad izrādījās, ka tā nav ne magnētiskā mīna, ne dinamīta muca, bet gan nelaimīgais barons Apelsīns.

— Dārgo brālēn! — pieskrējusi viņam klāt, jūtu saviļņojumā iesaucās grāfiene Pirmā, kas pēc kritiena bija uztraususies kājās pavisam noputējusi un izspūrusi.

— Cienījamā kundze, man nav tas gods jūs pazīt. Es nekad neesmu bijis Āfrikā.

— Bet tā taču esmu es — grāfiene Pirmā!

— Debestiņ, kā jums ienācis prātā tā nomaskēties?

— Tas aiz militāriem apsvērumiem. Bet kāpēc tad jūs uzdrāžaties mums virsū tādā neparastā veidā?

— Nācu jums palīgā. Iespējams, ka tas bija drusciņ par strauju, bet citādi nevarēju.

Pagāja visa nakts, kamēr man izdevās atbrīvoties no pagraba, kur šie bandīti mani bija ieslēguši. Man bija jāizgraužas durvīm cauri ar zobiem.

— Jūs esat izgrauzies cauri pusducim mucu, — nomurmināja Tomāts, kļūdams pelēki zils.

— Izkļuvis ārā, es laidos pa kalnu lejā, satriekdams nēģeru pūli, kas bija noteikti laupītāju uzpirkts, lai ieņemtu pili.

Kad grāfiene Pirmā paskaidroja, ka tie nav vis bijuši nēģeri, bet četrdesmit ģenerāļi, nabaga barons nevarēja vairs nomierināties, tomēr sirds dziļumos viņš sajuta lepnumu par savu spēku.

Valdnieks Citrons, kas savā teltī tikko bija iznācis no vannas, bija pārliecināts, ka viņa karaspēks cietis zaudējumus ienaidnieka izlūkošanas uzbrukuma rezultātā, bet, kad par nelaimes cēloni izrādījās sabiedrotais ar vislabākajiem nodomiem, viņš kļuva pavisam nikns.

— Es ne ar vienu neesmu noslēdzis militāras savienības līgumu. Es karoju viens pats, — viņš nicīgi teica.

Sapulcinājis atlikušo karaspēku — ģenerāļus, kareivjus un visus citus, pavisam ap trīsdesmit vīru, — viņš teica šādu runu:

— Dievs mani lai pasarga no draugiem, no ienaidniekiem es pats pasargāšos.

Valdnieki necienī draudzību. Tāpēc viņiem vienmēr gadās bīstami draugi, un tad viņiem jārod mierinājums muļķīgos sakāmvārdos.

Pēc ceturtdaļstundas sākās jauns uzbrukums. Desmit izlases vīru skriešus devās kalnā augšā ar briesmīgiem brēcieniem, lai izbiedētu vismaz bērnus un sievietes, kas bija aplenkto vidū. Viņi tika saņemti ļoti laipni. Es teiktu — pat pārāk laipni. Sīpoliņš

bija pievienojis ugunsdzēsēju šļūtenes visresnākajām mucām, kādas vien bija pa grābā. Kad uzbrucēji bija vairs tikai šāviena attālumā, viņš nokomandēja:

— Vīnu!

(Viņam būtu vajadzējis dot pavēli: «Uguni!» — teiks neiztrūkstošie kritiķi, bet tās taču bija šļūtenes, kas paredzētas uguns dzēšanai, nevis aizdegšanai.)

Uzbrucējus apņēma spēcīgas smaržīga un sarkana šķidruma šaltis. Vīns lija viņiem gan mutē, gan degunā, tik tikko tos nenoslāpēdams.

Diezgan nelabprāt viņi, vīna šļācienu pavadīti, griezās atpakaļ. Lejā viņi nonāca gluži piedzērušies, par ko grāfienes bija ārkārtīgi sašutušas.

Un vai varat iedomāties, kā spiedza valdnieks:

— Kauns! Kārtīgu pērienu jūs esat pelnījuši. Kas tā par izlaidību — dzert sarkanvīnu tukšā dūšā! Atkal jau desmit vīri vairs nav cīņas spējīgi.

Patiešām, visi desmit karavīri cits pēc cita izstiepās viņa augstībai pie kājām un sāka krākt, cik jaudas. Stāvoklis kļuva ik mirkli traģiskāks.

Tomāts plūca matus un bruka virsū misteram Burkānam.

— Dodiet taču kādu padomu! Vai jūs esat ārzemju militārais padomnieks vai neesat?

Toties pilī, kā jau bez grūtībām varat iedomāties, sajūsma bija sasniegusi visaugstāko pakāpi.

Krietna daļa ienaidnieku bija iznīcināta. Varbūt drīz tur apakšā starp abiem sarkanajiem vārtiņu stabiem uzvīsies baltais karogs?