Sīpoliņa piedzīvojumi

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Citrons sarīkoja lielus svētkus.

«Maniem pavalstniekiem nepieciešamas izpriecas,» viņš prātoja, «tad viņiem nebūs laika domāt par savām nedienām.»

Notika lielas zirgu skriešanās sacīkstes, kurās piedalījās visi pirmā, otrā un trešā ranga galma citroni, protams, ne jau zirgu, bet braucēju lomās.

Šo sacīkšu īpatnība bija tā, ka zirgiem bija jāvelk nobremzēti rati. Pirms starta citroni uzlika riteņiem ļoti smagas un pamatīgas bremzes. Pats valdnieks gāja pārbaudīt, vai tās ir kārtībā.

Bremzes darbojās tik labi, ka riteņi negriezās nemaz; tāpēc zirgiem bija jāpieliek desmit un simtkārtīgs spēks, lai varētu ratus pavilkt.

Kad valdnieks deva zīmi sākt, nabaga zirdziņi, atspērušies uz visām četrām kājām, sāka vilkt, cik spēka, ar putām uz lūpām. Bet rati pat nepakustējās. Tad citroni laida darbā savas greznās pātagas, nežēlīgi sizdami zirgus.

Daži pajūgi pavirzījās par nedaudz centimetriem uz priekšu, un valdnieks iepriecināts plaukšķināja rokas. Tad viņš nokāpa sacīkšu laukumā un sāka pats slānīt zirgus gan pa labi, gan pa kreisi. Tas viņam bija tīrais baudījums.

— Sadodiet manējam, jūsu augstība! — sauca citroni, lai izpatiktu valdniekam.

Līdz ārprātam pārbiedētie zirgi tikai kārpīja ar kājām zemi. Šo nežēlīgo joku bija izgudrojis valdnieks, kas sprieda tā:

— Visi zirgi prot skriet, ja iemaukti palaisti vaļīgi. Es gribu redzēt tādus zirgus, kas prot skriet arī tad, ja viņus tur ciet.

Patiesībā viņam tikai patika sist zirgus, un viņš sarīkoja sacīkstes, lai varētu izbaudīt šo prieku.

Ļaudis šausminājās, tomēr šis mežonīgais uzvedums viņiem bija jānoskatās līdz galam. Ja valdnieks bija nolēmis, ka tautai vajag uzjautrināties, tad ļaudis tika piespiesti uzjautrināties ar varu.

Pēkšņi pātaga apstājās pusvēzienā un valdnieka acis iepletās tik platas, ka likās — nupat izsprāgs no pieres. Kājas sāka trīcēt, seja kļuva tik dzeltena kā vēl nekad, zem dzeltenās cepures mati saslējās stāvus, liekot drebulīgi tinkšķēt zelta zvaniņam.

Nabaga valdnieks, izrādās, bija ieraudzījis savā priekšā atveramies zemi.

Vispirms bija radusies viena plaisa, tad otra, vēlāk skrejceļa vidū parādījās zemes izcilnītis, gluži tāda pati smilšu kaudzīte, kādas pļavās kurmji saceļ īsā laikā. Tad pauguriņš sašķēlās, tā vidū sprauga kļuva arvien platāka, parādījās kāda galva, tad pleci — un, uz elkoņiem un ceļgaliem atspiedies, no zemes izspraucās ārā kāds mazs, ļoti kustīgs radījums — Sīpoliņš.

Bija dzirdams, ka Kurmiene pārbijušies kliedza caur degunu:

— Sīpoliņ, griezies atpakaļ, mēs esam apmaldījušies!

Sīpoliņš to vairs nedzirdēja. Redzot aiz bailēm nosvīdušo valdnieku, kas bija kā pārakmeņojies tā priekšā ar paceltu pātagu rokā, viņam sirds krūtīs salēcās priekā.

Nedomādams vairs pats, ko dara, Sīpoliņš piegāja pie valdnieka un izrāva tam pātagu no rokas. Viņš to savicināja un nošmiukstināja pāris reižu gaisā it kā pārbaudīdams, tad laida to ar visu spēku pa valdnieka muguru, kurš aiz pārbīļa vairs nejaudāja pat atvairīties un ļāva sevi sist. Viņš tikai iekliedzās:

— Vai!

Sīpoliņš no jauna atvēzējās un iecirta ar pātagu vēlreiz. Tad valdnieks pagriezās un metās bēgt, ko kājas nes.

Tas bija signāls. Kā uz burvja mājienu aiz Sīpoliņa muguras cits pēc cita saradās visi apcietinātie, kas bija izbēguši no cietuma, un ļaužu pūlis tos saņēma ar prieka saucieniem. Tēvi satikās ar dēliem, sievas ar vīriem.

Policistu ķēde tika pārrauta, pūlis iegruva sacīkšu laukumā un no turienes lielā sajūsmā aiznesa uz rokām bijušos ieslodzītos.

Galma citroni izbailēs mēģināja bēgt, bet rati, kā jau zināt, bija nobremzēti un nekustējās ne no vietas, tāpēc visi citroni tika saņemti ciet un sasieti kā salmu kūļi.

Valdnieks Citrons turpretim paguva ielēkt savā karietē, ar kuru sacīkstēs nepiedalījās un kura tāpēc nebija nobremzēta, un steidzīgi aizbrauca. Viņš nemaz nedomāja par atgriešanos savā pilī, bet brauca pāri tīrumiem, kulstīdams zirgus ar spieķi, lai tie rikšotu vēl ātrāk. Paklausīgie zirgi metās auļos ar tādu sparu, ka apgāza karieti, un valdnieks Citrons tieši uz galvas iekrita mēslu čupā.

— Piemērota vieta, — būtu teicis Sīpoliņš, bet viņa tur nebija.