Sīpoliņa piedzīvojumi

ASTOTĀ NODAĻA

Ķirsēns raudāja visu vakaru. Hercogs Mandarīns ar ļaunu prieku zobojās par viņu.

— Mūsu Ķirsēns pilnīgi izplūdis asarās, — viņš teica, — no viņa atliks tikai kauliņš.

Baronam Apelsīnam, kā jau dažam labam ļoti resnam cilvēkam, sirds dziļumos bija arī kādas maigas jūtas. Lai nomierinātu Ķirsēnu, viņš tam piedāvāja gabaliņu no savas tortes. Maziņš jau nu tas bija — viena karotīte. Tomēr, pazīstot barona vājību, šādu augstsirdību nevarēja neatzīt.

Grāfienes turpretim bija naida pilnas.

— Mūsu brāļadēlam vajadzētu kļūt par stabulnieku, — piezīmēja grāfiene Pirmā.

— Viņam iznāktu lielisks koncerts arī bez stabules, — grāfiene Otrā centās to pārspēt asprātībā.

— Rīt, — draudēja Pētersīļa kungs, — rīt es tev likšu uzrakstīt trīstūkstoš reizes: «Nedrīkstu raudāt pie galda, jo saviem galdabiedriem radu gremošanas traucējumus.»

Kad tomēr kļuva skaidrs, ka Ķirsēns nemitēsies raudāt, viņu sūtīja gultā.

Zemenīte darīja visu iespējamo, lai nomierinātu nabaga grāfu, bet nekas nelīdzēja. Meitene bija tik satraukta, ka pati sāka raudāt.

— Beidz tūliņ raudāt, — pavēlēja viņai grāfiene Pirmā, — citādi es tevi atlaidīšu no vietas.

Īsi sakot, Ķirsēns smagi saslima. Viņam bija tāds drudzis, ka drebēja gulta, un tāds klepus, ka trīcēja logu rūtis. Murgodams viņš nepārtraukti sauca:

— Sīpoliņ! Sīpoliņ!

Tomāts izteica pārliecību, ka zēnu droši vien pārbiedējis bīstamais noziedznieks, kas klīstot pa apkārtni.

— Rīt es likšu viņu apcietināt, — viņš sacīja slimniekam, lai to nomierinātu.

— Nē, nē, lūdzu jūs! Apcietiniet mani, metiet mani visdziļākajā cietumā, bet neapcietiniet Sīpoliņu! Sīpoliņš ir labs, Sīpoliņš ir mans vienīgais draugs!

Pētersīļa kungs izšņauca degunu.

— Zēns murgo. Smags gadījums.

Tika aicināti visslavenākie ārsti. Vispirms ieradās doktors Sausā Sēne un parakstīja kaltētu sēņu novārījumu. Novārījums nepalīdzēja.

Gluži otrādi, doktors Vilkābele norādīja, ka sēnes šai slimībai ir ļoti bīstamas un labāk derētu japāņu vilkābeles augļu sulas kompreses. Palagi tika samērcēti japāņu vilkābeles augļu sulā, tomēr nebija redzamas nekādas Ķirsēna izveseļošanās pazīmes. Gluži otrādi, viņam kļuva vēl sliktāk.

— Pēc manām domām, — sprieda doktors Artišoks, — būtu nepieciešama ārstēšana, liekot tās pamatā zaļus artišokus.

— Ar visiem dzeloņiem? — pārbijušies jautāja Zemenīte.

— Katrā ziņā, citādi nebūs nekāda labuma.

Ķirsēnu ārstēja ar zaļiem, tikko nogrieztiem artišokiem. Nabaga zēns lēca gaisā aiz sāpēm, it kā tam ādu dīrātu nost.

— Jūs redzat? — priecājās doktors Artišoks. — Grāfa kungs kļuvis jau dzīvāks.

Turpiniet ārstēšanu!

— Galīgi aplam! — šausmās iesaucās profesors Salāts.

— Kas tas ir bijis par ēzeli, kas parakstījis ārstēšanu ar artišokiem? Pamēģiniet labāk ar salātiem!

Zemenīte klusiņām lika pasaukt nabaga ļaužu ārstu — dakteri Kastani, kas dzīvoja mežā zem kastaņkoka. Viņu sauca par nabaga ļaužu ārstu tāpēc, ka viņš parakstīja pavisam nedaudz zāļu un par tām pašām maksāja pats no savas kabatas.

Kad dakteris Kastanis ieradās pils durvju priekšā, kalpotāji gribēja dzīt viņu prom, jo tas bija ieradies bez pajūga.

— Ārsts bez pajūga, — viņi teica, — tas ir ārsts, kas nekā neizārstē.

— Bet ārstēšanas māksla taču nav meklējama pajūgā, — lēnprātīgi iebilda dakteris Kastanis.

— Ārsts, kam nav sava pajūga, var būt tikai šarlatāns, — nolēma kalpotāji un gribēja tam deguna priekšā aizcirst durvis, bet tieši tai brīdī tur gāja garām Pētersīļa kungs un lika ārstu ielaist. Jūs jau zināt, ka viņš mēdza negaidot ierasties vienmēr un visur.

Dakteris Kastanis izklaušināja slimnieku no visām pusēm, apskatīja mēli un acis, paraudzīja pulsu, klusu kaut ko pavaicāja, pēc tam nomazgāja rokas un nekā vairāk nepateica kā tikai šādus vārdus:

— Drauga trūkums Smagi jūtams, Citas kaites Zēnam nava.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — neiecietīgi noprasīja bruņinieks Tomāts.

— Neko vairāk kā tikai patiesību, ja jūs to gribat dzirdēt. Šim zēnam nav citas vainas ka vienīgi neliela grūtsirdība.

— Kas tā par slimību? — apvaicājās grāfiene Pirmā, kurai vēl šāda slimība nebija pazīstama. Viņai bija vājība uz slimībām: dzirdot pieminam kādu jaunu kaiti, arī grāfienei nekavējoties vajadzēja to izslimot. Viņa jau arī bija tik bagāta, ka ārstēšanās izdevumi tai raizes nedarīja.

— Tā nav slimība, grāfienes kundze. Tās ir skumjas. Zēnam ne pieciešama sabiedrība. Kāpēc jūs neļaujat viņam kādreiz parotaļāties ar citiem bērniem?

Labāk viņš to nebūtu teicis. Sacēlās vesela protestu vētra. Nabaga ārstu apbēra ar apvainojumiem.

— Lai viņš iet projām, — pavēlēja Tomāts, — lai viņš aiziet, iekams es neesmu licis saviem kalpiem izdzīt to ārā!

— Kāds kauns, — pievienojās grāfiene Otrā, — kāds negods tik nelietīgi izmantot mūsu uzticību! Viņš ar viltu iekļuvis mūsu mājā. Es varētu iesniegt par viņu sūdzību, ja vien gribētu, par dzīvokļa neaizskaramības tiesību pārkāpšanu. Advokāt, tā tas ir,

vai ne?

Viņa pagriezās pret Zirni, kas vienmēr bija klāt, kad radās vajadzība kāda jautājuma uzzināt viņa domas.

— Protams, grāfienes kundze.

Nekavējoties viņš izvilka savu piezīmju grāmatiņu un atzīmēja grāfieņu Ķiršu kontā: «Padoms daktera Kastaņa lietā, kurš apvainots par dzīvokļa neaizskaramības tiesību pārkāpšanu, — desmit tūkstoš liru.»

Tā kā dienas alga tādā veidā bija nopelnīta, viņš vairs ar savu klātbūtni nevienu neapgrūtināja.