Sīpoliņa piedzīvojumi

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Protams, Tomāts neatzinās, ka Sīpoliņš bija izbēdzis, bet stāstīja, ka licis viņu pārvest uz kopējo kameru. Bez tam, tā kā viņam bija plāksteris uz deguna, viņš visu laiku gulēja gultā. Zemenite izspiegoja viņu pēc labākās sirdsapziņas, bet nebija iespējams uzzināt, kur viņš glabā cietuma atslēgas. Viņa nolēma aprunāties ar Ķirsēnu, kas visu laiku, kā jūs jau zināt, bija slims un raudāja dienu un nakti.

Tikko Zemenīte viņam bija izstāstījusi par visu notikušo, Ķirsēns mitējās raudāt.

— Sīpoliņš cietumā? Viņš tur nedrīkst palikt ne minūti! Dod man tūliņ manas brilles!

— Ko tu gribi darīt? _— lešu viņu atbrīvot, — apņēmības pilns paziņoja jaunais grafs. — Viņu un visus pārējos.

— Bet atslēgas ir Tomātam — kā tu tās dabūsi?

— Nozagšu. Tu izcep garšīgu torti un pieliec tai drusku miega zāļu klāt. Tad aiznes to Tomātam, kas ir ļoti kārs uz tortēm, un, kad viņš būs aizmidzis, nāc paziņo man. Es pa to laiku došos izlūkgājienā.

Zemenīte nevarēja beigt brīnīties par mazā grāfa enerģiju.

— Kā viņš ir pārmainījies! Pasaulīt, kā viņš ir pārmainījies!

To pašu teica visi, kas sastapa Ķirsēnu viņa izlūkgājienā. Grāfienes, Pētersīļa kungs, hercogs Mandarīns pārsteigti noraudzījās zēnā.

— Viņš taču ir izveseļojies! — konstatēja grāfiene Pirmā ar zināmu apmierinājumu.

— Bet es saku, ka viņš nekad nav bijis slims, — spriedelēja hercogs. — Tā bija tikai izlikšanās.

Grāfiene Otrā pasteidzās pievienoties sava untumainā brālēna domām, jo baidījās, ka viņš neuzlec uz kāda skapja un nepiedraud ar pašnāvību, lai tā iegūtu sev gandarījumu.

No kāda sarga Ķirsēns dabūja zināt, ka Sīpoliņš no Slepenās Bedres aizbēdzis, un bija par to ļoti priecīgs, bet nolēma rīkoties tālāk, lai varētu atbrīvot pārējos cietumniekus.

— Sīpoliņa draugi ir arī mani draugi, — viņš sev sacīja. Atjautīgi iztaujādams sardzi, viņš uzzināja, ka Tomāts cietuma atslēgas nēsā sev līdzi kabatā, kas iešūta zeķē.

«Šis apstāklis ir ļoti nepatīkams,» domāja Ķirsēns, «jo Tomāts iet gulēt zeķēs. Lai varētu zeķes paņemt, viņu nepamodinot, vajadzēs to pamatīgi iemidzināt.»

Tāpēc viņš deva rīkojumu Zemenītei, lai tā pieliek tortei divkāršu miega zāļu devu.

Iestājoties naktij, kalponīte atnesa Tomātam lielisku šokolādes torti. Tomātam tas bija tikai viens kumoss.

— Tev nevajadzēs par savu saimnieku žēloties, — viņš solījās no savas puses. — Kad izveseļošos, es tev uzdāvināšu papīriņu no šokolādes, kuru es pērn apēdu. Tu redzēsi, cik tas ir smaržīgs!

Zemenīte pateicībā palocījās līdz pašai zemei. Kad viņa atliecās taisna, Tomāts jau bija cieši aizmidzis un krāca kā vesels kontrabasu orķestris.

Viņa gāja pasaukt Ķirsēnu, un roku rokā abi devās pa pils gaiteņiem uz Tomāta mitekli.

Viņi gāja garām hercoga Mandarīna istabai, kurš pašlaik vingrinājās lēkšanā. Lai arvien, kad bija jāuzstāda kādas svarīgas prasības, varētu lēkāt pa mēbelēm augšā un zemē, vajadzēja nopietni trenēties. Mandarīns trenējās naktī. Zemenīte un Ķirsēns, lūkojoties pēc kārtas pa atslēgas caurumu, redzēja viņu lēkājam kā kaķi no skapja uz lampu, no gultas gala uz spoguli. Pa aizkariem viņš rāpās uz augšu neticamā ātrumā. Viņš bija kļuvis īsts akrobāts.

Tomāta istaba nebija pilnīgi tumša: Zemenīte ar gudru ziņu bija atstājusi vaļā slēģus, un pa logu plūda iekšā mēness gaisma.

Bruņinieks pamatīgi krāca. Pašlaik viņš tieši sapņoja, ka Zemenīte viņam atnesusi otru šokolādes torti — tik lielu kā velosipēda ritenis. Un nu sapnī viņam nāca pretī draudīgā izskatā barons Apelsīns, pieprasīdams pusi no tortes. Tomāts, gatavs aizstāvēt savas tiesības, izvilka zobenu. Barons aizbēga, iesizdams nabaga Puplakstam, kas svīda, vilkdams savus ratiņus. Bet, kad barons bija projām, ieradās hercogs Mandarīns, kas uzkāpa ļoti augstā kokā un kliedza: «Dod man pusi tortes, jeb es metīšos uz galvas zemē!»

Vārdu sakot, Tomāts nevarēja mierīgi sapņot: visi viņam gribēja atņemt šo nolādēto torti, kas galu galā arī pati sāka viņu nerrot. No šokolādes tortes tā pārvērtās par kartona torti. Tomāts, nekā ļauna neparedzēdams, iecirta tajā zobus, un mute tūliņ bija pilna ar sīkstu kartonu.

Kamēr Tomātu mocīja šādi sapņi, Zemenīte viņam atsedza kājas, Ķirsēns ļoti uzmanīgi novilka zeķes un izņēma laukā atslēgu saišķi.

Tā, tas ir padarīts, — viņš čukstēja Zemenītei. Meitene paskatījās uz Tomātu.

Kas zina, ko viņš darīs, kad pamanīs notikušo.

Iesim, kamēr viņš vēl nav pamodies.

— Par to nav jābaidās. Es ieliku tik daudz miega zāļu, ka ar tām varētu iemidzināt veselu ienaidnieka karaspēku.

Viņi piesardzīgi izgāja no istabas, aizvēra durvis un drebošu sirdi metās lejā pa trepēm.

Pēkšņi Ķirsēns apstājās.

— Bet sargi?

Par sargiem, lūk, viņi nebija padomājuši.

Zemenīte iebāza pirkstu mutē: viņa vienmēr meklēja padomu pirkstā. Pasūkāja pirkstu, un uzreiz prātā ienāca laba doma.

— Izdomāju, — viņa teica. — Es aiziešu aiz mājas stūra un saukšu, cik spēka, pēc palīdzības. Tu pieaicināsi sargus un sūtīsi man pretī. Kad būsi palicis viens, slēdz tik vaļā cietumu, un viss būs kārtībā.

Tā viņi arī izdarīja. Viss izdevās lieliski. Zemenīte kliedza «palīgā!» tik iespaidīgi, ka pat stādi būtu labprāt atrāvušies no savām saknēm, lai ietu viņu glābt. Sargi skrēja turp kā izšautas lodes. Ķirsēns tos vēl paskubināja, saukdams nopakaļ:

— Skrieniet taču, skrieniet! Tur ir laupītāji!

Palicis viens, Ķirsēns atslēdza cietumu. Kāds viņam bija pārsteigums, redzot starp citiem apcietinātajiem arī Sīpoliņu.

— Sīpoliņ, tu te! Vai tu nebiji aizbēdzis?

— To izstāstīšu citreiz. Tagad nedrīkst zaudēt laiku.

— Mūciet pa šo ceļu, — norādīja Ķirsēns uz taciņu, kas veda tieši mežā. — Sargi aizgāja uz otru pusi.

Ķirbiene, kas bija pārāk resna, lai varētu skriet, tika žigli vien aizvelta citiem līdzi.

Sīpoliņš palika pēdējais. Viņš sirsnīgi atsveicinājās no jaunā grāfa, kam bija saskrējušas acīs asaras.

— Tu esi dūšīgs zēns, — viņš sacīja, — es nekad neesmu ticējis, ka tu esi slims.

— Tagad bēdz, citādi tevi otrreiz saņems ciet.

— Drīz mēs atkal satiksimies, un es tev apsolu, ka Tomātam mēs vēl sagādāsim daudz jauku pārsteigumu.

Pāris lēcienos viņš panāca pārējos un palīdzēja velt Ķirbieni. Ķirsēns turpretim gāja atpakaļ, lai noliktu atslēgas savā vietā — Tomāta labās kājas zeķē.

Pa to starpu sargi bija atraduši Zemenīti, kas mirka vienās asarās. Kalponīte bija sev saplēsusi priekšautiņu un saskrāpējusi seju, lai varētu noticēt, ka viņai tiešām uzbrukuši laupītāji.

— Uz kuru pusi viņi aizbēga? — aizelsušies jautāja sargi.

— Turp, — atbildēja Zemenīte, rādot uz ciema ceļu.

Sargi aizskrēja. Divas trīs reizes viņi apstaigāja ciemu un apcietināja kādu Kaķi, neskatoties uz tā sīvo pretošanos.

— Šī taču ir brīva zeme, — sašutumā ņaudēja Kaķis. — Jums nav nekādu tiesību mani apcietināt. Un bez tam jūs esat ieradušies tieši tādā brīdī, kad pele, kurai es jau vairākas stundas uzglūnu, patlaban bija nolēmusi iznākt no savas paslēptuves.

— Cietumā jums būs peļu tik, cik uziet, — atbildēja sardzes priekšnieks.

Pēc pusstundas viņi atgriezās pilī. Un varat iedomāties, kāds bija viņu pārsteigums, kad tie atrada cietumu tukšu!

Steidzīgi viņi ieslēdza Kaķi kamerā, sasvieda zobenus un šautenes kaudzē, pameta visu un, bīdamies no Tomāta dusmām, bēga prom.

Tomāts nākamajā rītā piecēlās un paskatījās spogulī.

— Deguns sadzijis, — viņš konstatēja, — plāksteri var ņemt nost. Iešu nopratināt apcietinātos.

Viņš paņēma līdzi Zirni kā advokātu un Pētersīļa kungu, lai tas pierakstītu cietumnieku atbildes, un visi trīs cits aiz cita nopietnām sejām, kā jau tas cienīgiem varasvīriem pieklājas, devās uz cietumu. Tomāts izvilka atslēgas no labās kājas zeķes,

atslēdza durvis un atlēca atpakaļ, nogāzdams Pētersīļa kungu, kas viņam stāvēja cieši aiz muguras. No cietuma atskanēja žēlabains: «Ņau! Ņau!» — kas pat akmenī varēja izsaukt līdzjūtību.

Ko jūs te darāt? — Tomāts jautāja Kaķim, kad bija attapies no pārsteiguma.

— Man sāp vēders, — vaimanāja Kaķis. — Ļoti lūdzu, lieciet mani vest uz slimnīcu vai vismaz atsūtiet ārstu.

Kaķis visu nakti bija ķēris žurkas un bija tā pārēdies, ka no zobu starpām viņam vēl karājās laukā ne mazāk kā divi simti žurku astes.

Bruņinieks palaida Kaķi brīvībā, dodams atļauju atgriezties cietumā, kad tik vien viņam iegribēsies pamedīt žurkas, un teica:

— Ja jūs būsiet tik laipns un saglabāsiet sagūstīto žurku astes kā pierādījumu savai svētīgajai darbībai, pils administrācija jums izsniegs nelielu pensiju, aprēķinot to par katru asti.

Tūliņ pēc tam Tomāts nosūtīja gubernatoram šāda satura telegrammu: «Ķiršu pilī ļoti nopietns stāvoklis. Nepieciešama jūsu klātbūtne ar visu citroniešu bataljonu.»