Sīpoliņa piedzīvojumi

CETURTĀ NODAĻA

Un kas notika ar Ķirbīša mājiņu? Lieta beidzās ar to, ka kādā nejaukā rītā savā gurķu vilktajā četrjūgā ieradās bruņinieks Tomāts, šoreiz gan divpadsmit sardzes vīru pavadīts. Bez vārda runas Ķirbīti izdzina ārā un viņa mājiņā ievietoja niknu ķēdes suni, ko sauca par Plēšku.

— Tā, — izsaucās Tomāts, raudzīdamies apkārt ar tādu sejas izteiksmi, kas nekā laba nevēstīja, — tagad iemācīsies man parādīt cieņu visi ciema zeņķi, sākot ar to svešo, ko meistars Vīnodziņš pieņēmis pie sevis.

— Pareizi, pareizi! — apstiprināja Plēška.

— Un šis vecais nelga Ķirbītis zinās, ko nozīmē pretoties manām pavēlēm. Ja viņam vajadzīgs dzīvoklis, tad to var dabūt cietumā. Tur vietas pietiek visiem.

— Pareizi, pareizi! — vēlreiz apstiprināja Plēška.

Meistars Vīnodziņš ar Sīpoliņu stāvēja uz savas darbnīcas sliekšņa. Viņi redzēja visu, kas notiek, bet nekā nevarēja līdzēt.

Ķirbītis noskumis sēdēja ceļmalā uz akmens un glaudīja sev bārdu. Tā kā ikreiz viņam palika rokā pa kušķim, viņš nolēma bārdu vairs neaiztikt, lai to pavisam neizplūkātu. Viņš sēdēja uz akmens pavisam klusu, laiku pa laikam nopūzdamies, jo jūs jau būsiet sapratuši, ka Ķirbītim nopūtas bija lielā krājumā.

Tomāts iekāpa atpakaļ karietē. Plēška pieņēma miera stāju.

— Raugies, ka tu būtu man uzticams sargs! — norīkoja bruņinieks, tad uzcirta ar pātagu gurķiem un aizbrauca.

Bija ļoti silta, jauka vasaras diena. Plēška palēnām staigāja mājiņas priekšā šurpu turpu, luncinādams asti, lai izskatītos cienīgāks. Pēc kāda laiciņa viņš sāka svīst un nodomāja, ka labprāt būtu izdzēris glāzi alus. Viņš raudzījās apkārt, vai negadītos tuvumā kāds puika, ko varētu aizsūtīt uz krodziņu pēc alus, bet neviena nebija. Uz meistara Vīnodziņa darbnīcas sliekšņa gan sēdēja Sīpoliņš un tina diegus, bet Plēška nez kāpēc saoda no tās puses nākam aizdomīgu smaku un nolēma viņam neko nesacīt.

Tomēr Sīpoliņš jau bija ievērojis, kādas mocības sunim sagādāja karstums.

«Var jau būt, ka es kļūdos, bet man šķiet, te kaut kas notiks,» viņš nodomāja.

Tiešām, notika tas, ka, saulei augstāk kāpjot, kļuva arvien karstāks. Nabaga Plēška izslāpa vēl vairāk.

— Ej nu sazini, ko šorīt esmu ēdis! Vai nebūs man pārsālījuši zupu? Liekas, rīkle deg kā uguns un mēle ir tik smaga, it kā būtu no cementa.

Sīpoliņš paskatījās uz durvīm.

— Uū! — smilkstēja Plēška vārgā balstiņā.

— Vai jūs ar mani runājat?

— Jā, ar jums, jaunais cilvēk. Vai jūs neatnestu man limonādi?

— Aizietu labprāt, Plēškas kungs, bet man saimnieks iedeva pazolēšanai šīs kurpes, un man nav laika staigāt.

— Cik viņš rupjš! — norūca suns, lādēdams ķēdi, kas viņam neļāva aizšmaukt uz krogu.

Pēc laiciņa Sīpoliņš atkal parādījās.

— Jaunais cilvēk, — murmināja Plēška. — Varbūt jūs atnestu man glāzi ūdens?

— Es katrā ziņā to izdarītu, — Sīpoliņš tūlīt atbildēja, — bet saimnieks man nupat iedeva prāvesta kunga kurpes, kurām jāpiesit papēži.

Sīpoliņam nebija nekādas patikas skatīties, kā nabaga suns mocījās aiz slāpēm, bet vēl vairāk viņam derdzās Plēškas amats un gribējās arī vēl otru reizi pārmācīt Tomātu.

Ap pulksten trijiem pēc pusdienas saule tā cepināja, ka svīda pat akmeņi. Plēška vairs nevarēja izturēt. Tad Sīpoliņš ielēja pudelē ūdeni un iebēra tanī baltu pulverīti, ko meistara Vīnodziņa sieva vienmēr dzēra pirms gulētiešanas. Nabadzīte bija tik nervoza, ka nevarēja aizmigt bez miega zālēm.

Sīpoliņš ar īkšķi aizspieda pudeles kaklu un, pielicis to pie mutes, izlikās dzeram.

— Ak, cik tas ir atspirdzinošs! — viņš izsaucās, vēderu braucīdams.

Plēška norija veselu litru siekalu, un uz mirkli viņam kļuva it kā vieglāk.

— Sīpoliņa kungs, vai šis ūdens ir labs?

— Vai labs? Tas ir labāks par liķieri!

— Bet vai mikrobu tur nav?

— Ko jūs runājat! Tas ir pilnīgi tīrs ūdens, ko destilējis Barberīnas universitātes profesors.

Un Sīpoliņš atkal pielika pudeli pie mutes, izlikdamies, ka vēl iedzer pāris malku.

— Sīpoliņa kungs, kā tas iespējams, ka pudele visu laiku paliek pilna?

— Varu jums darīt zināmu, ka tā man ir vectētiņa dāvana. Šī pudele nekad neiztukšojas.

— Vai jūs man arī neiedotu kādu malciņu? Man vairāk nevajadzētu kā tikai karotīti.

— Malciņu? Es taču varu jums iedot veselu pusduci pudeļu! — atbildēja Sīpoliņš.

Vai jūs varat maz iedomāties, cik pateicīgs bija Plēška! Viņš nezināja, kā izteikt zēnam savu atzinību, laizīja viņam kājas un luncināja asti, kā vēl nekad to nebija luncinājis pat savu saimnieču grāfieņu Ķiršu priekšā.

Sīpoliņš pasniedza viņam pudeli. Suns metās pie pudeles un dzēra, izdzēra to vienā paņēmienā līdz pašam dibenam un gribēja teikt: «Jau cauri? Vai tad jūs man neteicāt, ka tā ir brīnumpudele?» — bet viņš nepaguva to pateikt, jo aizmiga.

Sīpoliņš atraisīja suni no ķēdes, pārlika sev pār plecu un devās uz pili. Viņš vēlreiz pavērās atpakaļ, lai paraudzītos uz Ķirbīti, kas atgriezās savā mājiņā: mazajā lodziņā vecīša seja ar izplūkāto, rūsgano bārdu izskatījās kā laimes apstarota.

«Nabaga Plēška!» nodomāja Sīpoliņš, soļodams pils virzienā. «Tā man vajadzēja tev izdarīt. Nez vai tu man vēl sacīsi paldies par svaigo ūdeni, kad pamodīsies?»

Parka vārti bija vaļā. Sīpoliņš nolika suni zālē, maigi noglāstīja un sacīja:

— Pasveicini bruņinieku Tomātu!

Plēška atbildēja ar svētlaimīgu ņurdēšanu: viņš sapņoja, ka peld pa kalnu ezeriņu, kura ūdens ir dzidrs un brīnumgards, un peldot viņš dzēra, cik vien gribēja. Par ūdeni pārvērtās viņš pats, aste, abas ausis un visas četras ķepas, kas kļuva tik vieglas kā ūdens strūkliņas.

— Sapņo saldi! — sacīja Sīpoliņš un devās atpakaļ uz ciemu.