Sīpoliņa piedzīvojumi

EPILOGS

Vienīgais cilvēks, kas bija ieraudzījis torni republikas karogu, domāja, ka Ķirsēns pastrādājis jaunu nedarbu, un lielās dusmās nolēma, ka, pirmkārt, jānoplēš šis briesmīgais karogs, otrkārt, pāris reižu kārtīgi jaiepļaukā jaunais grāfs, kas šoreiz bija «pārkāpis visas robežas».

Un tā šis vienīgais cilvēks kāpa augšā pa četri kāpieni uzreiz, pie katra soļa aiz dusmām piepūzdamies arvien resnāks. Viņš piepūtas tik resns, ka bija jābaidās, vai viņš maz varēs izspraukties cauri mazajam durtiņām, kas izgāja uz torņaugšas laukumiņu. Viņš dzirdēja savus smagos soļus klusumā atbalsojamies kā āmura sitienus. Tūliņ jau būs torņaugša. Vai viņš varēs izlīst vai nevarēs? Uz ko saderēsim?

Tā, nu viņš ir augšā. Jūs saderējāt?

Labi, es pateikšu jau tūlīt, ka laimējuši tie, kas sacīja, ka viņš netiks cauri. Tiešam, aiz dusmām Tomāts (Viņš bija tas vienīgais, kas bija redzējis karogu. Vai jūs nebijāt vēl uzminējuši, ka tas ir viņš?) bija piepūties tik resns, ka durtiņas izrādījās par šaurām.

Un nu viņam jāstāv tur divu soļu atstatumā no briesmīgā karoga, kas plīvo saulē, un viņš nevar to noraut, nevar pat ar roku aizsniegt! Un turpat pie karoga masta blakus jaunajam grāfam, kas satraukti spodrina savas brilles, — vai tas tik nav pats Sīpoliņš, šis neciešamais ienaidnieks, kas viņu reiz bija saraudinājis?

— Labdien, bruņinieka kungs! — palocīdamies sveicināja Sīpoliņš.

Uzmanību, Sīpoliņ! Tavu nelaimi — ar šo jauko palocīšanos Sīpoliņa galva bija nonākusi tieši tādā attālumā no Tomāta, ka tam vajadzēja tikai pastiept roku, un mūsu draugs būtu satverts aiz matiem tāpat kā todien, kad viņš ieradās šai ciemā.

Tomāts bija tik nikns, ka vairs nespēja apdomāt savas rīcības sekas, un parāva Sīpoliņu tik spēcīgi aiz matiem, ka iznākums bija tas pats: viņam palika rokā vesels matu kušķis. Tūlīt sakās neganta acu sūrstēšana un no plakstiņiem sāka birt asaras kā pupas. Atsitoties pret grīdu, tās paukšķēja: paukš… paukš…

Šoreiz Tomātu nesaraudināja Sīpoliņa mati vien. Viņš raudāja arī aiz dusmām, jo bija visu sapratis.

«Gals ir klāt! Gals ir klāt,» sarūgtināts domāja Tomāts, slīkdams pats savās asarās.

Mēs viņam labprāt ļautu noslīkt, bet Sīpoliņš ir augstsirdīgs un izglābj, ļaudams tam nokāpt zemē un iet raudāt savā istabā.

Tas tik bija tracis, bērni!

Pamostas valdnieks, izskrien ārā, ierauga karogu un, ne vārda neteicis, skrien pa ceļu prom un lien atkal ar galvu mēslu čupā, cerēdams, ka viņu tur neatradīs.

Pamostas barons un sauc Puplakstu. Puplaksts nepamostas, bet velk ratiņus aizvērtām acīm. Nonākot pils pagalmā, saules gaisma viņu uzmodina. Bet viņš redz bez saules vēl citu gaismu. No kurienes vēl spīd gaisma? Puplaksts paceļ acis, ierauga karogu, un liekas, ka viņa augumam būtu izskrējusi elektriskā strāva cauri.

— Apturi ratiņus! Apturi ratiņus! — izbīlī rēc barons.

Puplaksts ratiņus neaptur, un barons kauna pilnam acīm ripo no kalna lejā tāpat kā toreiz, kad viņš saspieda divdesmit ģenerāļus, un ieveļas zelta zivtiņu dīķī, no kurienes viņu ārā dabūt nav vis tik viegli.

Pamostas hercogs Mandarīns, pieskrien pie baseina malas, uzlec uz spārna eņģelītim, no kura mutes plūst ārā ūdensstrūkla, un kliedz:

— Noņemiet tūliņ karogu, citādi es noslīcināšos!

— Paraudzīsimies, vai tas tiesa, — saka Puplaksts un pagrūž viņu. Pēc brītiņa tiek izzvejots hercogs ar zelta zivtiņu mutē. Žēl zivtiņas! Domādama, ka atradusi sev jaunu mītni, tā zaudēja dzīvību. Miers viņas spurām!

Kopš šā brīža notikumi risinās ļoti strauji. Ļausim tiem turpināt savu gaitu! Diena seko dienai tikpat kā kalendāra lapiņas, ik pa septiņām dienām paiet nedēļa, un mēs nekā nepagūstam saskatīt, gluži kā kino, ja mehāniķis pārāk strauji griež kinolenti.

Kad tā atguvusi parasto ātrumu un mēs atkal varam filmu redzēt skaidri, izrādās, ka tur viss jau ir pavisam citādi, nekā bija.

Valdnieks un grāfienes aizgājušas trimdā. Par valdnieku lieta ir skaidra, — bet kāpēc vajadzēja iet grāfienēm? Neviens viņam nekā ļauna nevēlēja. Bet, ja nu viņas tomēr ir aizgājušas, tad labi arī tā. Laimīgu ceļa vēju!

Barons kļuvis tievs kā skals…

Tā kā republikas pastāvēšanas pirmajās dienās neatradies neviens, kas būtu apņēmies vilkt viņa ratiņus, viņš nevarējis nekur aiziet, lai pagādātu sev ko ēst, un bijis jāpārtiek no uzkrātajiem taukiem, kurus viņš iztērējis ļoti ātri. Divu nedēļu laikā viņš nokrities svarā uz pusi, tas ir, par dažiem centneriem.

Tiklīdz viņš spējis patstāvīgi staigāt, viņš nostājies ielas stūrī un lūdzis žēlastības dāvanas, bet viņam tikai iespļāvuši rokā un neviens neko nedevis.

— Tu neesi nabags, tu tikai izliecies, ej labāk strādāt!

— Es nevaru atrast darbu.

— Ej uz staciju čemodānus nest!

Barons tā arī izdarīja un no čemodānu stiepšanas kļuva plāns kā kabatas nazis. No viena paša uzvalka viņš sev pašuva veselus sešus. Tikai vienu uzvalku viņš sev paglabāja nepāršūtu, agrākajos izmēros. Ja kāds aizgāja pie viņa ciemos, tad viņš to rādīja kā lielu noslēpumu.

— Skatieties! — viņš mēdza teikt. — Skatieties, cik es kādreiz biju resns!

— Tas taču nav iespējams! — jūs pārsteigumā iesaucaties.

— Ak jūs neticat vis? — uzvaras priekā smaida barons. — Apvaicājieties, apvaicājieties! Tie tik bija laiki! Es vienā dienā apēdu tikpat daudz, cik tagad trīs mēnešos. Paraugiet, kāds vēders, kāda mugura, kāda sēžamvieta!

Un hercogs? Hercogs nekustina ne pirkstiņu un dzīvo uz barona rēķina. Ja kādreiz barons nedod viņam prasīto, viņš uzkāpj laternas stabā un piedraud ar pašnāvību. Barons, kam vēl saglabājusies žēlīga sirds no tiem laikiem, kad viņš bija resns, nopūzdamies piekāpjas.

Ķirbītis turpretim vairs nemēdz nopūsties: viņš tagad ir galvenais pils dārznieks, un Tomāts strādā pie viņa par palīgu. Jums nepatīk, ka Tomāts vēl tepat grozās? Viņš, nabadziņš, pasēdēja kādu laiku cietumā, bet tad tika apžēlots. Tagad viņam rūp tikai kāpostu stādīšana un mauriņu apcirpšana. Reizēm viņš žēlojas gan, tas tiesa, bet arī tikai paklusām, kad satiekas ar Pētersīli, kas tagad strādā pilī par sargu.

Pils tagad vairs nav pils, bet bērnu rotaļu nams. Tur ir galda tenisa istaba, zīmēšanas zāle, leļļu teātris, kino zāle un tā tālāk. Protams, tur ir arī visjaukākā rotaļa, proti, skola. Sīpoliņš ar Ķirsēnu sēž solā abi blakus un mācās aritmētiku, dzimto valodu, vēsturi un daudz citu priekšmetu, kas labi jāpārzina, lai varētu aizstāvēties pret blēžiem un nelaist viņus sev tuvumā.

Sīpols vienmēr atgādina savam dēlam:

— Blēžu pasaulē ir daudz. Arī tie, kurus mēs padzinām, var mēģināt atgriezties.

Es gan esmu pārliecināts, ka viņi neatgriezīsies. Neatgriezīsies pat Zirnis, kas aizmuka, nevienam nemanot, jo uz viņa sirdsapziņas guļ pārāk daudz grēku. Stāsta, ka viņš kaut kur ārzemēs darbojoties par advokātu, bet gar to man nav daļas. Esmu priecīgs, ka viņš pazudis no mana stāsta lappusēm, iekams stāsts vēl nav beidzies.

Stiept viņu līdz pašam galam man būtu bijis par grūtu.

Aizmirsu jums pastāstīt, ka ciema vecākais tagad ir meistars Vīnodziņš. Lai būtu ieņemamā amata cienīgs, viņš pilnīgi atmetis ieradumu kasīt galvu ar īlenu. Tikai ļoti sarežģītos gadījumos viņš drusciņ pakasās ar zīmuli, bet tas jau nu ir tīrais sīkums.

Kādā rītā ciemā uz visām sienām parādījās uzraksti: «Lai dzīvo ciema vecākais!»

Ķirbiene palaida baumas, ka tos rakstījis pats meistars Vīnodziņš.

— Lielisks ciema vecākais, — viņa sacīja, — kas pa nakti staigā apkārt, rakstīdams uz sienām!

Tas bija apmelojums. Uzraksti bija ar Purava roku rakstīti. Pareizāk sakot, ne ar roku, bet ar ūsām. Puravs bija aprakstījis visas sienas ar tinte samērcētam ūsām. To es jums varu droši stāstīt, jo, tā kā jums ūsas vēl nav izaugušas, jums neienāks prātā sekot Purava piemēram un jūs nekādas nerātnības nedarīsiet.

Nu stāsts ir galā. Tiesa, pasaulē bez citroniem vēl ir citas pilis un citi bieži, bet reiz arī tiem būs jāpazūd, un viņu parkos rotaļāsies bērni. Lai tā arī būtu!

Sīpoliņa piedzīvojumi

(Il romanzo di Cipollino)

Džanni Rodāri

1951

No itāļu valodas tulkojusi Silvija Ķuze