Sīpoliņa piedzīvojumi

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Ciema laukuma vidū bija uzstādītas karātavas ar lielisku lūku, kas atvērās, tiklīdz bende piespieda podziņu. Un, kad podziņa būs piespiesta, Zirnim būs jākrīt iekšā caurumā un jāpaliek tur, kamēr nomirst.

Kad Zirnim nāca pakaļ, lai vestu uz pakāršanu, viņš darīja visu, lai tikai novilcinātu laiku: vispirms viņš teica, ka vēl neesot nodzinis bārdu, pēc tam gribēja izmazgāt galvu, pēdīgi sadomāja, ka kājām nagi izauguši pārāk gari, un gribēja tos apgriezt,

Bende protestēja, tāpēc ka bija jāzaudē daudz laika, taču uz nāvi notiesātā vēlēšanās ir svēta, un tā bija vien jāmeklē dzirkles. Zirnis grieza nagus veselas divas stundas, tomēr beigu beigās viņam bija jāsamierinās ar to, ka jāiet prom.

Ejot augšup pa karātavu kāpnēm, viņam uznāca milzīgas bailes. Bija jāmirst. Tik mazam, zaļam un apaļam, ar izmazgātu galvu un apgrieztiem nagiem — un tomēr jāmirst.

Patiešām, jau bungas sāka sist. Bende uzmauca advokātam cilpu kaklā, noskaitīja līdz trīspadsmit, jo bija māņticīgs, un tad nospieda podziņu. Lūka atvērās, un Zirnis krita tumsā, domādams: «Šoreiz gan es patiešām esmu miris.»

Te viņš izdzirda balsi ar diezgan stipru deguna pieskaņu, kas teica:

— Grieziet jūs, Sīpoliņ! Šinī gaismā es pārāk slikti redzu. Kāds pārgrieza cilpu, kas žņaudza Zirņa kaklu, un tā pati balss runāja tālāk:

— Iedodiet viņam malciņu šā brīnišķīgā kartupeļu sīrupa; mēs, kurmji, nekad neejam laukā bez zāļu pudelītes.

Kas tad īsti bija noticis?