Sīpoliņa piedzīvojumi

TREŠĀ NODAĻA

Sīpoliņš sāka strādāt meistara Vīnodziņa darbnīcā un ātri apguva kurpnieka amatu: viņš piķoja diegus, piesita pazoles, dzina naglas zemnieku smagajos zābakos, noņēma pasūtītājiem mēru.

Meistars Vīnodziņš bija apmierināts, un uzņēmums plauka arī tāpēc, ka daudzi nāca uz darbnīcu, lai paskatītos uz svešo zēnu, kas bija saraudinājis bruņinieku Tomātu.

Tā Sīpoliņš ieguva daudz jaunu paziņu.

Vispirms ieradās mūzikas profesors Bumbieris ar vijoli padusē. Viņam sekoja mušu un lapseņu bars, jo Bumbiera vijole īstenībā bija taisīta no pāršķelta, smaržīga sviesta bumbiera puses un, kā zināms, mušas ir ļoti kāras uz bumbieriem.

Ne vienreiz vien koncerta laikā klausītāji cēlās kājās un sauca:

— Profesor, uzmanību: uz vijoles sēž muša!

Tad Bumbieris pārtrauca koncertu un ar lociņu atgaiņāja mušu. Dažreiz vijolē iekļuva tārps, kas tur izgrauza garas ejas; tad vijole bija pagalam un profesoram vajadzēja iegādāties jaunu, ja gribēja spēlēt tīrskanīgi.

Nāca arī dārznieks Puravs: viņam bija liels cekuls, kas krita uz pieres, un bezgala garas ūsas.

— Šīs ūsas, — stāstīja Puravs Sīpoliņam, — ir mana nelaime. Kad sievai jāžāvē veļa, viņa nosēdina mani uz balkona, piestiprina manas ūsas pie divām naglām — vienu labajā, otru kreisajā pusē — un izkar uz šīm ūsām veļu. Un man jāsēž saulē visu laiku, kamēr veļa izžūst. Paskatieties, re, kur redzamas veļas knaģu zīmes!

Tiešām, uz ūsām noteiktos atstatumos bija redzamas veļas knaģu atstātās pēdas.

Darbnīcu apmeklēja arī Tūkstoškāju ģimene — tēvs ar saviem dēliem Tūkstošķepaini un Tūkstošpekaini, kuri ne brītiņu nestāvēja mierā.

— Vai viņi vienmēr ir tik kustīgi? — apvaicājās Sīpoliņš.

— Ko nu, — atteica Tūkstoškājis. — Pašlaik viņi ir mierīgi kā eņģeļi. Jums vajadzētu redzēt manu sievu viņus mazgājam: kamēr viņa mazgā priekšējās kājas, pakaļējās ir jau netīras, kamēr mazgā pakaļējās, kļūst netīras atkal priekšējās — un tā bez sava gala. Katru reizi viņa iztērē veselu kasti ziepju.

Meistars Vīnodziņš savukārt apjautājās:

— Tātad noņemsim mazajiem mēru kurpītēm?

— Ak tu debestiņ! Tūkstoš pāru kurpju! Tad man visu mūžu jāstrādā, lai par kurpēm vien samaksātu.

— Bez tam, — piebilda meistars Vīnodziņš, — arī ādu visā manā darbnīcā nav tik daudz.

— Paraugiet, kuras kurpes ir viscaurākās. Vismaz to vietā būs jāiztaisa jaunas.

Tūkstošķepainis un Tūkstošpekainis centās turēt kājas mierā, kamēr meistars Vīnodziņš ar Sīpoliņu aplūkoja zoles, bet tas viņiem lāgā neizdevās.

— Šim, lūk, vajadzētu jaunus pirmos divus pārus un trīssimto pāri.

— Ar to vēl var iztikt, — steidzīgi ieteicās Tūkstoškāju tētis, — piesitīs papēžus — un būs labi.

— Bet otram jāapmaina desmit kurpes labās puses rindas galā.

— Es viņiem vienmēr saku, lai nešļūc ar kājām. Vai tad bērni prot iet? Viņi lēkā, dīdās un spārdās. Te nu ir rezultāti: visa labās puses kurpju rinda ātrāk noplīsusi nekā kreisās puses rinda.

Meistars Vīnodziņš nopūtās.

— Nav nekādas starpības, vai bērniem ir divas kājas vai tūkstoš kāju. Viņi prot noplēst tūkstoš pāru apavu arī uz vienas pašas kājas.

Tūkstoškāju ģimene beidzot gāja projām: Tūkstošķepainis un Tūkstošpekainis izripoja ārā kā uz riteņiem. Tētim Tūkstoškājim gaita bija drusku lēnāka, jo viņš mazliet kliboja, taču pavisam nedaudz: viņš bija klibs tikai uz simt septiņpadsmit kājām.