Sīpoliņa piedzīvojumi

DIVDESMITĀ NODAĻA

Pēc medību kāro grāfieņu aizbraukšanas barons Apelsīns un hercogs Mandarīns bija palikuši vienīgie saimnieki. Visā pilī viņi bija divi vien, izņemot, protams, kalpotājus.

Pirmais, kas pamanīja, ka pils pamesta vientulība, bija hercogs. Viņš pa paradumam bija uzrāpies uz loga un draudēja, ka metīsies zemē un nositīsies, ja… Bet nebija neviena, kas šo «ja» varētu dzirdēt.

«Savādi,» prātoja hercogs, iebāzis pirkstu deguna, «nu jau vajadzēja viņiem būt atskrējušiem. Kā tas iespējams, ka neviens neradās? Varbūt es neesmu pietiekoši skaļi kliedzis?»

Hercogs vēl pāris reižu ne visai pārliecinoši iekliedzas un tad gāja meklēt baronu.

— Dārgais brālēn, — viņš uzrunāja to, nākdams iekšā.

— Hm, — noņurdēja barons un izspļāva vistas spārnu, kas viņam bija iestrēdzis rīklē.

— Vai zināt ko jaunu?

— Vai vistu kūtī ir ievietotas jaunas vistas? — jautāja barons, kas iepriekšējā dienā bija noskaidrojis, ka mājas putnu bagātība ir izsmelta kā pilī, tā arī visā ciemā.

— Nieks par vistām, — atbildēja hercogs. — Mēs esam vieni. Mēs esam pamesti. Pils ir tukša.

Barons bija ļoti noraizējies.

— Kas tad gatavos pusdienas?

— Jūs to vien tik zināt kā rūpēties par pusdienām. Bet ja mēs izmantotu mūsu mīļoto māsīcu prombūtni un pārlūkotu pils pagrabus? Esmu dzirdējis, ka viņām esot daudz augstākā labuma vīnu.

— Tas nevar būt, — atbildēja barons, — galdā viņas ceļ tikai trešās šķiras vīnus, no kuriem man nāk atraugas.

— Tā jau ir tā lieta, — sacīja hercogs, — jums viņas dod sliktos vīnus, bet pagrabā glabā labos, kurus dzers tad, kad jūs būsiet aizbraucis.

Hercogam labais vīns sevišķi nerūpēja. Īstenībā viņam gribējās netraucēti aplūkot pagrabu, jo viņš bija dzirdējis, ka tā sienās grāfienes esot iemūrējušas grāfa Ķirša dārglietas, lai nevajadzētu ar kādu tajās dalīties.

— Ja tiešām ir tā, kā jūs sakāt, — teica barons, mazliet satraukts, — nekaitētu paraudzīties. Mūsu māsīcas smagi grēko, slēpdamas labos vīnus savā pagrabā. Mums vajag palīdzēt glābt viņu dvēseles. Es vismaz uzskatu to par mūsu pienākumu.

— Tomēr, — turpināja hercogs, noliecies baronam pie auss, — labāk būtu, ja mēs Puplakstam dotu šodien atvaļinājumu. Iesim vieni paši uz pagrabu. Es pats stumšu jūsu ratiņus.

Baronam nebija nekādu iebildumu, un Puplakstam atlikusī dienas puse bija brīva.

Bet kāpēc, jūs jautāsiet, hercogs nenokāpa viens pats pagrabā, ja viņu interesēja paslēptā manta? Tas tāpēc, lai varētu novelt vainu uz Apelsīnu, ja gadījumā viņi pagrabā tiktu pārsteigti. Viņam atbilde jau bija sagatavota:

— Biju spiests viņu pavadīt, jo viņš bija izslāpis un meklēja kādu pudeli vīna.

Domās hercogs berzēja rokas, bet īstenībā tās stūma ratiņus, uz kuriem barons bija novietojis savu vēderu. Ratiņi viņam šķita ļoti, ļoti smagi, bet, par laimi, bija jānobrauc tikai daži kāpieni. Par atpakaļceļu hercogs vēl neraizējās. «Gan jau kaut kā tikšu galā,» viņš domāja.

Vēdera smagums nesa viņu ar tādu ātrumu uz leju, ka viņš nosistos kā muša pret pagraba durvīm, ja tās būtu ciet. Bet durvis, par laimi, bija atvērtas: hercogs iedrāzās koridorā un kā plēsts izskrēja cauri visam pagrabam, kurā bija divas milzīgas mucu rindas, bet virs tām miljoniem pudeļu ar noputējušām etiķetēm.

— Apstājieties! Apstājieties! — sauca barons. — Paskatieties taču, kas te par debesu dāvanām!

— Tālāk, — atbildēja hercogs. — Tālāk ir vēl labākas.

Barons, redzēdams, ka aiz viņa gan pa labi, gan pa kreisi paliek vesela armija rindā nostādītu pudeļu, krūku, kausu, muciņu un mucu, nevarēja vairs apvaldīt savas iekāres un bija tuvu asarām.

— Palieciet sveikas, manas dārgās, — viņš nopūzdamies atvadījās no pudelēm.

— Palieciet sveikas, es nekad vairs jūs neredzēšu.

Beidzot hercogs juta, ka ratiņu smaguma spiediens samazinās, un varēja apstāties.

Tieši šajā vietā — kreisās puses mucu rindā — bija sprauga, un spraugas dziļumā bija redzamas durtiņas.

Barons, ērti apsēdies uz zemes, stiepa rokas gan pa labi, gan pa kreisi, grābdams pa divām pudelēm uzreiz, attaisīja tās visas vaļa ar zobiem, kas no pastāvīgās vingrināšanās bija kļuvuši neizsakāmi spēcīgi, un lēja pudeļu saturu sava vēderā, reižu reizēm pārtraukdams šo nodarbību ar pāris apmierinātības nopūtām.

Hercogs, brītiņu noraudzījies viņā, iegāja spraugā, kas bija starp mucām.

— Uz kurieni jūs, dārgais brālēn? Kāpēc arī jūs nenogaršojat kaut ko no visām šīm debesu dāvanām?

— Eju pēc vienas ļoti izsmalcinātas vīna šķirnes pudeles, ko redzu tur tālāk.

— Dievs jums atmaksās par šīm pūlēm, — noklunkšķināja barons starp diviem malkiem, — jūs esat padzirdījis izslāpušo, tāpēc jums pašam nekad nebūs jāmirst no slāpēm.

Durtiņām nebija ne roktura, ne slēdzenes.

— Savādi, — starp zobiem novilka Mandarīns. — Varbūt šīs durvis ir atveramas ar kādas slepenas ierīces palīdzību?

Viņš ņēmās aptaustīt durtiņas centimetru pēc centimetra, meklēdams slepeno ierīci, taču, tausti vai netausti, durtiņas vaļā nevērās.

Pa to laiku barons, kas jau bija paspējis iztukšot visas pudeles savā tuvākajā apkārtnē, arī iespiedās spraugā starp vīna mucām un nokļuva turpat blakus Mandarīnam, kas ņēmās vaiga sviedros ap durtiņām un kļuva arvien neiecietīgāks.

— Ko jūs tur darāt, dārgais brālēn?

— Mēģinu atvērt šīs durvis. Esmu pārliecināts, ka aiz tām atrodas visdārgākie vīni. Es būtu ļoti priecīgs, ja man izdotos tās attaisīt vaļā.

— Nevajag tik ļoti pūlēties. Jūs esat tik izveicīgs un kustīgs, pasniedziet man labāk tur to pudeli ar dzelteno etiķeti. Tam, liekas, vajadzētu būt ķīniešu vīnam, un es tādu vēl nekad neesmu dabūjis nogaršot.

Hercogs nevarēja lāgā saskatīt pudeli, kuru viņam rādīja barons. Pēdīgi viņš to ieraudzīja. Tā bija parasta izskata pudele, kas ne ar ko citu neatšķīrās no pārējām pudelēm kā vienīgi ar etiķetes krāsu. Visām citām pudelēm etiķetes bija sarkanas, bet šai bija dzeltena. Hercogs, klusībā lādēdams barona nepiepildāmo rīkli, izklaidīgi pastiepa roku pēc pudeles.

Savādi. Pudele likās kā pieaugusi pie plaukta. Hercogs ar visu spēku centās to atraut nost.

«Varētu domāt, ka tur iekšā ir svins,» viņš nesaprašanā nodomāja.

Bet, kad viņš bija pudeli izkustinājis no vietas, durtiņas lēnām un klusu sāka vērties vaļā. Barons izbrīnā skatījās uz tām un tad sāka saukt:

— Mandarīn! Mandarīn! Tā, izrādās, nav bijusi pudele. Tā ir atslēga. Paskatieties: jūs esat atvēris durtiņas!

«Tad tā, lūk, ir bijusi slepenā ierīce,» domāja hercogs. Bet viņš nepaguva pabeigt savu domu. Durtiņas atsprāga līdz galam vaļā, un uz sliekšņa parādījās mazs cilvēciņš, kas ļoti pieklājīgi palocījās un ierunājās sidrabainā balstiņā:

— Labdien, kungi! Ļoti pateicos jums par man parādīto laipnību. Es jau kopš trim stundām bez kādiem panākumiem pūlos atvērt šīs durvis. Kā jūs varējāt paredzēt, ka es ieradīšos no šīs puses?

— Ķirsēn! — vienā balsī iesaucās hercogs ar baronu. — Mīļo Ķirsēn! — turpināja barons, kas jau bija diezgan stipri iereibis un tāpēc maigu jūtu pārpilns. — Mīļo Ķirsēn! Nāc, es tevi noskūpstīšu!

Hercogs nebija gluži tik sajūsmināts.

«Ko tas mazais gnīda te ložņā?» viņš prātoja, iekšķīgi vai plīsdams aiz dusmām. Bet, gribēdams paciest visus likteņa sitienus ar smaidošu seju, viņš laipni atbildēja:

— Dārgais brālēn, mums ir liels prieks rīkoties saskaņa ar tavu vēlēšanos.

— Bet, tā kā es jums nebiju iepriekš paziņojis, — veikli atcirta Ķirsēns, — tā kā es jums nebiju paziņojis, ka atgriezīšos pilī pa šo ceļu, un pilī pašlaik neviena cita nav kā tikai jūs, man jānāk pie slēdziena, ka jūs esat ieradušies šeit ar nodomu izdarīt kādas blēdības. Bet par to mēs varēsim spriest vēlāk. Pagaidām atļaušos jūs iepazīstināt ar saviem draugiem.

Atkāpies sāņus, Ķirsēns ielaida iekšā citu aiz cita visus savus draugus: Sīpoliņu, Redīsīti, meistaru Vīnodziņu, Ķirbīti, advokātu un visus pārējos.

— Bet tas taču ir iebrukums! — iesaucās pārsteigtais Mandarīns. Tas tiešām bija iebrukums, un to bija izdomājis Ķirsēns. Klīzdami apkārt pa mežu, visi mūsu draugi beigu beigās bija satikušies un tai pašā laikā arī uzzinājuši, ka neviens no viņu ienaidniekiem, izņemot hercogu un baronu, pašlaik neatrodas pilī. Ķirsēns, kas zināja slepeno eju no meža līdz pils pagrabam, nāca ar priekšlikumu ieņemt ienaidnieka cietoksni.

Un, kā jau redzējāt, viņa pasākums izdevās visa pilnība. Hercogs tika ieslēgts savā istabā, bet Puplakstiņš nolikts viņam par sargu.

Barons palika pagrabā, jo nevienam nebija nekādas patikas stiept viņu pa trepēm augšā.