8 Mafina spēlējas ar nažiem

sendija

Mūsu paviāns bija palicis galīgi traks.

Viņš lēca no kolonnas uz kolonnu, karājās pie balkonu margām, apgāza podus un statujas. Tad viņš pieskrēja pie terases logiem un, paskatījies laukā, atsāka ārdīties.

Arī Mafina bija pie loga. Viņa bija pietupusies zemu pie grīdas ar asti stāvus gaisā, it kā postos uzbrukt put­niņam.

“Varbūt, ka tas ir tikai kāds flamingo, kas iet garām,” es cerīgi ierunājos, bet diez vai Kārters mani dzirdēja.

Mēs pieskrējām pie stikla durvīm. Vispirms es nere­dzēju neko satraucošu. Tad no baseina izsprāga ūdens un man sirds gandrīz izleca no krūtīm. Divas milzīgas radības, kas noteikti nebija flamingo, cīnījās ar mūsu krokodilu Filipu.

Es nevarēju saskatīt, kas tie tādi bija, tikai redzēju, ka tie abi uzbrūk Filipam. Tie atkal pazuda zem mutu­ļojošā ūdens, un Heopss brēkdams skrēja cauri Lielajai zālei un sita sev pa galvu ar tukšo brokastu pārslu kasti, kas stāvokli nekādi nepadarīja labāku.

“Garkakli,” Kārters neticīgi noteica. “Seidij, tu re­dzēji tās radības?”

Es nespēju atbildēt. Viena no radībām tika izsviesta no baseina. Tā atsitās pret durvīm tieši mums priekšā, un es satrūkos. Otrpus durvīm bija visbriesmīgākais zvērs, kādu nācies redzēt. Rumpis kā leopardam — slaiks un muskuļots, ar zeltainu spalvu, bet kakls gan ļoti dīvains. Tas bija zaļš un zvīņains, un vismaz visa rumpja ga­rumā. Galva izskatījās pēc kaķa galvas, bet kaķis nebija no parastajiem. Pagriezis pret mums mirdzošos, sarka­nos redzokļus, tas iegaudojies atklāja skatam šķelto mēli un ilkņus, no kuriem pilēja zaļa inde.

Attapos, ka man kājas trīc un no mutes nāk ļoti dīvaina pīkstoņa.

Briesmonis ielēca atpakaļ baseinā, lai piepulcētos biedram cīņā ar Filipu, kas griezās un mēģināja tiem kost, bet izskatījās, ka viņam uzbrucējiem neizdodas nodarīt jebkādu kaitējumu.

“Mums jāpalīdz Filipam!” es iesaucos. “Viņi to no­galinās!”

Stiepos pēc durvju roktura, bet Mafīna man uzrūca. Kārters teica: “Seidij, nē! Tu dzirdēji, ko Amoss teica. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atvērt durvis. Māju aizsargā burvestības. Filipam nāksies tikt ar viņiem galā saviem spēkiem.”

“Bet ja nu viņš netiek? Filip!”

Vecais krokodils pagriezās. Uz brīdi viņa sārtās rā­puļa acis pievērsās man, it kā viņš spētu samanīt manas raizes. Tad abi briesmoņi sāka kost viņam vēderā, un Filips stāvus saslējās gaisā, tā ka tikai astes gals pieskārās ūdenim. Viņa rumpis iezaigojās. Gaisā atskanēja dobja sanoņa, līdzīga lidmašīnas motora troksnim. Filips krita atpakaļ un ar visu spēku atsitās pret terasi.

Visa māja nodrebēja. Terasē pavērās platas plaisas, peldbaseins pārlūza uz pusēm, un tā tālākais gals nogā­zās tukšumā.

“Nē!” es iekliedzos.

Bet terases mala, atdalījusies no mājas, aizrāva Filipu un abus briesmoņus sev līdzi Austrumu upē.

Trīcēju pie visām miesām. “Viņš ziedojās. Viņš no­galināja briesmoņus.”

“Seidij…” Kārters klusu ierunājās. “Ja nu viņam neiz­dodas? Ja nu tie atgriežas?”

“Nerunā tā!”

“Es… es tos atpazinu, Seidij. Tos radījumus. Nāc.”

“Uz kurieni?” es pieprasīju, bet viņš jau skrēja atpakaļ uz bibliotēku.

Kārters piesoļoja pie tā šabti, kas mums iepriekš pa­līdzēja. “Atnes man… uh, kā to sauca?”

“Ko?” es jautāju.

“Kaut ko, ko tētis man parādīja. Tā ir liela akmens plāksne vai kaut kas tamlīdzīgs. Uz tās ir pirmā faraona attēls. Viņš bija tas, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti vienā valstī. Viņu sauca…” Viņam iemirdzējās acis. “Narmers! Atnes man Narmera plāksni!”

Nekas nenotika.

“Nē,” Kārters nolēma. “Ne jau plāksni. Saucās kā… kas tāds, kur var likt krāsas. Palete. Atnes man Narmera paleti!”

Tas šabti, kuram rokas bija tukšas, nepakustējās, bet istabas otrā galā atmodās statuja ar mazo kāsi. Viņš no­lēca no paaugstinājuma un pagaisa putekļu mākonī. Pēc brīža viņš parādījās uz galda. Šabti pie kājām gulēja pla­kans, pelēks akmens vairoga formā un apmēram tik garš, cik mana roka.

“Nē!” Kārters iesaucās. “Es biju domājis tās attēlu. Lieliski, man liekas, ka viņš mums ir atnesis īsto ekspo­nātu. Šabti to būs nozadzis Kairas muzejā. Mums tas jā­atdod …”

“Pagaidi,” es teicu. “Mēs varam vismaz apskatīt.”

Akmens virsmā bija iegrebts attēls, kurā bija re­dzams vīrs, kas sit otram pa seju ar kaut ko, kas izskatī­jās pēc karotes.

“Tas ar to karoti ir Narmers,” es minēju. “Viņš ir dusmīgs, jo tas otrs nozadzis viņam brokastu pārslas?” Kārters pakratīja galvu. “Viņš uzveic savus ienaidnie­kus un apvieno Ēģipti. Redzi viņa cepuri? Tas bija Lejasēģiptes kronis, pirms abas valstis apvienojās.”

“Vai tā, kas izskatās pēc ķegļa?”

“Tu esi neciešama,” Kārters nomurmināja.

“Tev neliekas, ka viņš ir līdzīgs tētim?”

“Seidij, beidz jokot!”

“Es nejokoju. Paskaties uz to profilu.”

Kārters izlēma mani ignorēt. Viņš nopētīja akmeni, it kā baidītos tam pieskarties. “Man jāredz, kas ir otrā pusē, bet es negribu to griezt otrādi. Mēs varam sabojāt…” Es paķēru akmeni un apgriezu otrādi.

“Seidij! Ja nu būtu pārlūzis?”

“Vai tad tam nav paredzētas labošanas burvestības?” Nopētījām akmens aizmuguri, un man jāatzīst, ka nobrīnījos, cik Kārteram laba atmiņa. Divi briesmoņi, pa pusei kaķi, pa pusei čūskas, stāvēja vairoga vidū ar kopā savītiem garajiem kakliem. Abās pusēs ēģiptiešu vīri ar virvēm mēģināja tos sagūstīt.

“Tos sauc par serpopardiem,” Kārters teica. “Čūsku leopardi.”

“Aizraujoši,” es teicu. “Bet kas ir serpopardi?” “Neviens to īsti nevar pateikt. Tētis domāja, ka tās ir haosa radības — ļoti ļaunas — un tās bijušas šeit veselu mūžību. Šis akmens ir viena no vecākajām Ēģiptes relik­vijām. Attēls iegrebts pirms pieciem tūkstošiem gadu.” “Tad kāpēc piecus tūkstošus gadu veci briesmoņi uzbrūk mūsu mājai?”

“Vakarnakt Fēniksā liesmojošais vīrs lika saviem kalpiem mūs sagūstīt. Viņš teica, lai vispirms sūta gar­kakļus.”

Man mutē iesitās metāliska garša, un es dziļi nožē­loju, ka biju nokošļājusi savu pēdējo košļeni. “Nu… mums ir laimējies, ka nu tie guļ Austrumu upes dibenā.”

Tieši tai mirkli Heopss brēkdams ieskrēja bibliotēkā, ar dūrēm velēdams pa galvu.

“Man laikam nevajadzēja tā teikt,” es nomurmināju.

Kārters lika shabti nest atpakaļ Narmera paleti, un gan statuja, gan akmens pazuda. Tad mēs sekojām pa­viānam augšup pa kāpnēm.

Serpopardi bija atpakaļ ar upē izmirkušu, slapju un glumu kažoku, un viņi neizskatījās priecīgi. Abi klīda gar terases apdrupušo malu, un čūsku kakli locījās, ka­mēr viņi apostīja durvis, meklēdami iespēju iekļūt mājā. Uz logu rūtīm burbuļoja un kūpēja indes spļaudekļi, šaudījās šķeltās mēles.

“Agh, agh!” Heopss paķēra Mafinu un pienesa man klāt.

“Man tiešām neliekas, ka tas mums palīdzēs,” es viņam teicu.

“AGH!" Heopss uzstāja.

Ne Mafina, ne kaķis nebeidzās ar -o, tā ka Heopss droši vien nemēģināja piedāvāt man uzkodu, bet es ne­sapratu, ko viņš cenšas panākt. Es izņēmu kaķi no viņa rokām tikai tāpēc, lai viņš aizvērtos.

“Mjau?” Mafina uz mani paskatījās.

“Viss būs labi,” es apsolīju, cenzdamās neizklausīties galīgi pārbijusies. “Māju aizsargā burvestības.”

“Seidij,” Kārters ierunājās. “Viņi kaut ko atraduši.”

Serpopardi bija piegājuši pie kreisās puses durvīm un ļoti uzmanīgi apostīja rokturi.

“Vai tad tās nav aizslēgtas?” es jautāju.

Abi briesmoņi trieca atbaidošos purnus pret stiklu. Durvis notrīcēja. Ap durvju ietvaru mirdzēja zili hie­roglifi, bet to gaisma bija vāja.

“Man tas nepatīk,” Kārters murmināja.

Es lūdzos, kaut tie nezvēri nospriestu likties mierā. Vai Maķedonijas Filips parādītos pār nogruvušo terases malu (vai krokodili var uzrāpties tik augstu?) un atsāktu cīņu ar briesmoņiem.

Taču abi neradījumi vēlreiz triecās ar galvu stikla durvis. Šoreiz tajās iešķēlās plaisas. Zilie hieroglifi nomirgojuši apdzisa.

“AGH!" Heopss ieķērcās un ar ķepu norādīja uz kaķi.

“Varbūt man vajadzētu pamēģināt ha-di burves­tību,” es ieteicos.

Kārters pakratīja galvu. “Tu gandrīz paģībi pēc tam, kad uzspridzināji tās durvis. Es negribu, lai tu atslēdzies vai ka notiek vēl kas ļaunāks.”

Kārters jau atkal mani pārsteidza. No Amosa sienas kolekcijas viņš izcēla savādu zobenu. Tā asmens bija pus­mēness formā un izskatījās pagalam nepraktisks.

“Tu to nedomā nopietni,” es teicu.

“Ja tev… ja tev padomā ir kas labāks,” viņš stostījās. Seja laistījās sviedros. “Tev, man un paviānam ir jāstājas pretī tiem tur.”

Skaidrs, ka, būdams pēdējais zaķpastala, Kārters pū­lējās uzdoties par drosminieku, bet viņš drebēja vēl tra­kāk par mani. Ja kāds te taisījās ģībt, tas bija viņš pats, un man negribējās, lai tas notiek, kad viņam rokās ir asi priekšmeti.

Tad serpopardi atsitās pret durvīm trešo reizi, un tās sašķīda. Mēs atkāpāmies līdz Tota statujai, un abi bries­moņi lēnām iesoļoja lielajā zālē. Heopss svieda basket­bola bumbu, trāpīdams vienam nezvēram pa galvu. Tad viņš pats metās virsū vienam no briesmoņiem.

“Heops, nē!” Kārters kliedza.

Bet paviāns iekodās ar ilkņiem neradījumam kaklā. Serpopards svaidīja galvu, pūlēdamies viņā iekampties ar zobiem. Heopss palēca nost, bet briesmonis bija ātrs. Galvu ar kaklu izmantodams kā beisbola vāli, viņš aiz­trieca Heopsu pa gaisu, tas izlidoja cauri sašķīdušajām durvīm, pāri nobrukušajai terasei un pazuda tukšumā.

Man gribējās raudāt, bet nebija laika. Serpopardi nāca tuvāk. Mēs nevarējām no tiem aizbēgt. Kārters pa­cēla zobenu. Es pacēlu roku pret tuvāko briesmoni un mē­ģināju izrunāt ha-di burvestību, bet vārdi iesprūda kaklā.

“Mjau!” Mafina uzstājīgi ieņaudējās. Kāpēc tas kaķis joprojām bija man rokās un bailēs nemetās bēgt?

Tas es atcerējos Amosa vārdus: Mafina jūs pasargās. Vai Heopss tika mēģinājis man to atgādināt? Tas šķita neiespējami, bet es izstomīju: “M-mafina, es tev pavēlu mūs aizsargāt.”

Es nometu viņu uz grīdas. Sudraba piekariņš pie kaķa kaklasiksnas uz brīdi iemirdzējās. Tad Mafina ne­steidzīgi izstaipījās, attupās un sāka laizīt savu pēdu. Nu tiešām, uz ko gan es biju cerējusi — uz varonību?

Abi sarkanacainie briesmoņi atieza ilkņus. Ar pa­slietu galvu viņi posās uzbrukumam — un pēkšņi caur zāli rībēdams un dārdēdams izskrēja karsts, sauss vējš. Vilnis bija tik jaudīgs, ka mūs ar Kārteru nogāza no kā­jām. Abi serpopardi salīgojušies atsprāga atpakaļ.

Pietraususies kājās, es sapratu, ka rībiens nācis no Mafinas. Mana kaķa vairs nebija. Viņas vietā stāvēja sie­viete — maza un lokana kā vingrotāja. Tumšie, melnie mati bija sasieti zirgastē. Mugurā viņai bija piegulošs leopardādas kostīms un kaklā karājās Mafinas amulets.

Pagriezusies viņa man uzsmaidīja — acis joprojām bija tādas pašas — dzeltenas ar melnām zīlītēm. “Sen bija laiks,” viņa noteica.

Atjēgušies no pārsteiguma, serpopardi metās virsū kaķsievietei. Galvas zibensātrumā šāvās uz priekšu. Viss liecināja, ka abi Mafinu tūliņ saraus gabalos, bet kaķu dāma palēcās gaisā, apmeta trīs kūleņus un piezemējās uz kamīna malas.

Viņa izstaipīja plaukstu locītavas, un no katras pie­durknes izslīdēja pa milzīgam nazim. “Ahā! — jautri!”

Briesmoņi metās uzbrukumā. Viņa ielēca abiem pa vidu un vieglā dejas solī vairījās no nezvēru zobiem, līdz izrādījās, ka tiem abiem kakli sapinušies kopā. Kad viņa atkāpās, serpopardi bija pilnībā viens otra gūstā. Jo vairāk viņi mēģināja atbrīvoties, jo mezgls savilkās cie­šāks. Serpopardi mīdijās uz priekšu un atpakaļ, apgāz­dami mēbeles un dusmās šņākdami.

“Nabadziņi,” kaķu dāma nomurrāja. “Ļaujiet, es pa­līdzēšu.”

Nozibsnīja naži, un abu briesmoņu galvas ar būkšķi atsitās pret grīdu. Rumpji nogāzās gar zemi un pārvērtās milzīgās smilšu kaudzēs.

“Tur pazūd manas rotaļlietas,” sieviete skumji no­teica. “No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Viņa uzlūkoja mūs, un naži pazuda piedurknēs. “Kārter, Seidij, mums vajadzētu doties. Ļaunākais vēl tikai priekšā.”

Kārters nogārdzās. “Ļaunākais? Kas… kā… ko…” “Visam savs laiks.” Sieviete paslēja rokas virs galvas un apmierināti izstaipījās. “Cik labi atkal būt cilvēka ādā! Seidij, vai tu varētu mums atvērt durvis caur Duātu, lū­dzu?”

Es samirkšķināju acis. “Emm… nē. Es… es nezinu,

kā.”

Sieviete sarauca pieri, acīm redzami vīlusies. “Žēl. Mums būs nepieciešams vairāk spēka. Obelisks.”

“Bet tas ir Londonā,” es iebildu. “Mēs nevaram…”

“Ir vēl viens tuvāk — Centrālparkā. Es parasti izvai­ros no Manhetenas, bet šī ir ārkārtas situācija. Mēs do­simies turp un atvērsim portālu.”

“Portālu uz kurieni?” es pieprasīju. “Kas tu esi, un kāpēc tu esi mans kaķis?”

Sieviete pasmaidīja. “Pagaidām mēs gribam portālu, kas aizvedīs mūs tālāk no briesmām. Runājot par manu vārdu — es neesmu Mafina — tad nu gan! Mani…”

“Basteta,” Kārters viņu pārtrauca. “Tavs piekariņš — tas ir Bastetas, kaķu dievietes simbols. Es domāju, ka tas ir tikai rotājums, bet… tā esi tu, vai ne?”

“Malacis, Kārter,” Basteta teica. “Tagad nāciet, kamēr mēs vēl varam dzīvi paspēt tikt no šejienes prom.”

Загрузка...