Sarkanā piramīda

4 mūs nolaupa nemaz ne svešinieks

sendija

Es dievinu ģimenes sanākšanas. Ļoti mīlīgi — ar Zie­massvētku rotājumiem ap kamīnu un siltu tējas krūzi, un Skotlendjarda detektīvu, kurš gatavs tevi arestēt.

Kārters sēdēja dīvānā, apskāvis tēta darba somu. Es nesapratu, kāpēc policija bija ļāvusi viņam to paturēt, l ai būtu jābūt pierādījumam vai kaut kam tamlīdzīgam, hei inspektors somai it kā nepievērsa nekādu uzmanību.

Kārters izskatījās šausmīgi — vēl sliktāk nekā pa­rasti. Tas puika nekad nebija gājis normālā skolā, un viņš ģērbās kā profesora asistents — smilšu krāsas bikses un kreklā, un kājās viņam bija solīdas kurpes. Viņš Ir gana izskatīgs — augumā pietiekami liels un labi veidots, un mati tā nekas. Acis viņam ir tādas pašas kā tē­tim, un manas draudzenes Liza un Emma man ir teiku­šas, ka, spriežot pēc fotogrāfijas, viņš ir smuks. Tas gan m.m ne sevišķi patika, jo (a) viņš ir mans brālis un (b) manas draudzenes ir mazliet dīvainas. Ja runa ir par īliebēm, tad Kārters nezinātu pateikt, kas ir seksīgs, pat ta kas tāds iekostos viņam pēcpusē.

(Kārter, neskaties uz mani tā. Tu zini, ka tā ir tais­nība.)

Un vispār man nevajadzēja būt tik ļaunai pret viņu. Viņš tēta pazušanu uztvēra vēl sāpīgāk par mani.

Ome un opis sēdēja viņam katrs savā pusē un izska­tījās apmulsuši. Uz galda stāvēja kanniņa ar tēju un ce­pumi, bet neviens tos neēda. Galvenais inspektors Viljamss lika man apsēsties vienīgajā brīvajā krēslā. Tad viņš sāka svarīgi soļot šurpu turpu kamīna priekšā. Vēl divi policisti stāvēja pie durvīm — tā pati policiste, kas iepriekš, un vēl viens liela auguma vīrs, kas meta kārus skatus uz cepumiem.

“Fausta kungs un kundze,” teica inspektors Viljamss, “šķiet, ka mums ir divi bērni, kas atsakās sadarboties.”

Ome sāka raustīt savas kleitas malu. Ir grūti noticēt, ka ome ir mammas radiniece. Ome ir trausla un bāla, ar rokām un kājām kā žagariņi, kamēr mamma visās foto­grāfijās izskatās tik laimīga un dzīvespriecīga. “Viņi ir tikai bērni,” viņa izdvesa. “Jūs taču nevarat viņus vainot.”

“Fu!” teica opis. “Tas ir smieklīgi, inspektor. Viņi nav vainīgi!”

Opis jaunībā spēlēja regbiju. Viņam ir brangas ro­kas, vēders, kas bīstami iespīlēts kreklā, un acis, kas tik dziļi iegrimušas sejā, it kā tās kāds būtu tur iesitis ar varu (īstenībā tētis vienu reizi bija uzsitis, bet tas jau ir cits stāsts). Opis izskatās diezgan biedējošs. Parasti cil­vēki vairījās stāties viņam ceļā, bet neizskatījās, ka tas atstāja iespaidu uz inspektoru Viljamsu.

“Fausta kungs,” viņš teica, “kā jums liekas, kas būs rakstīts rīta laikrakstos? Uzbrukums Britu muzejam. Uozetas akmens iznīcināts. Jūsu znots …”

“Bijušais znots,” opis izlaboja.

“…visticamāk, gājis bojā sprādzienā, vai arī aizbēdzis no notikuma vietas…”

“Viņš nebēga!” es iekliedzos.

“Mums jāzina, kur viņš ir,” inspektors turpināja. “Un vienīgie liecinieki, jūsu mazbērni, atsakās stāstīt patie­sību.”

“Mēs izstāstījām patiesību,” teica Kārters. “Tētis nav miris. Viņš iegrima grīdā.”

Inspektors Viljamss paskatījās uz opi, it kā teik­dams — nu, redzat? Tad viņš pievērsās Kārteram. “Jau­nais cilvēk, tavs tēvs ir pastrādājis noziegumu. Viņš ir pametis jūs, lai izstrebjat to putru, kas ievārīta …”

“Tas tā nav!” es iesaucos, un mana balss dusmās trī­cēja. Es nespēju noticēt, ka tētis ar nolūku atstātu mūs policijas varā. Bet doma, ka viņš varētu mani pamest, — nu, kā jau iepriekš teicu, tas man ir sāpīgs temats.

“Mīļā, lūdzu,” ome man teica, “inspektors tikai dara savu darbu.”

“Viņš to dara slikti!” es teicu.

“Iedzersim tēju,” ome ierosināja.

“Nē!” mēs ar Kārteru iesaucāmies vienā balsī, un man sametās omes žēl, jo viņa dīvānā sarāvās.

“Mēs varam jūs apsūdzēt,” inspektors brīdināja, pa­griezdamies pret mani. “Mēs varam un tā arī darīsim …” Viņš sastinga, tad samirkšķināja acis vairākas reizes, it kā būtu aizmirsis, ko teikt.

Opis saviebās. “Hmm, inspektor?”

“Jā…” inspektors Viliams domīgi nomurmināja. Iebā­zis roku kabatā, viņš izvilka mazu, zilu grāmatiņu — Amerikas pasi. Tad viņš to iesvieda Kārteram klēpī.

“Tu tiec izsūtīts no valsts,” inspektors paziņoja. “Tev jāizbrauc no šās valsts divdesmit četru stundu laikā. Ja mums būs nepieciešams uzdot tev vēl kādus jautāju­mus, mēs ar tevi sazināsimies ar FIB starpniecību.” Kārters iepleta muti. Viņš paskatījās uz mani, un es zināju, ka tas, kas notiek, šķiet savādi ne tikai man vie­nai. Inspektors bija pilnībā mainījis savu nostāju. Tikko bija grasījies mūs apcietināt. Es par to biju pārliecināta. Un tagad viņš pēkšņi izsūta Kārteru no valsts? Pat abi pārējie policisti izskatījās apmulsuši.

“Ser?” ierunājās policiste. “Vai jūs esat drošs …” “Klusu, Linlej. Jūs abi varat iet.”

Abi policisti vilcinājās, līdz Viljamss pameta viņiem ar roku. Tad viņi izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis.

“Pagaidiet,” Kārters teica. “Pazūd mans tēvs, un jūs gribat, lai es braucu projām no valsts?” “Tavs tēvs ir vai nu miris, vai arī tiek meklēts par nozieguma pastrā­dāšanu,” inspektors teica. “Izsūtījums no valsts ir tava labākā iespēja. Viss jau ir saskaņots.”

“Ar ko?” opis pieprasīja. “Kas ir devis šādu rīkojumu?” “Ar…” inspektora sejā atkal iegūla tā dīvainā iz­teiksme. “Ar attiecīgajām iestādēm. Ticiet man, tas ir la­bāk nekā cietums.”

Kārters izskatījās pārāk izmisis, lai ko teiktu, bet, pirms es paspēju sākt just viņam līdzi, inspektors pa­griezās pret mani. “Jūs arī, jaunkundz.”

Tikpat labi viņš būtu varējis iesist man ar āmuru pa galvu.

“Jūs izsūtāt arī mani7 .” es pārvaicāju. “Es šeit dzī1»

voju!

“Tu esi Amerikas pilsone, un, ņemot vērā notikumu apstākļus, būs labāk, ja atgriezīsies mājās.”

Es šokā skatījos uz viņu. Neatcerējos nevienas citas mājas, tikai šo dzīvokli. Mani draugi, mana istaba, viss, ko es pazinu, bija šeit. “Un kurp tad lai es braucu?” “Inspektor,” drebošā balsī bilda ome. “Tas nav tais­nīgi. Es nespēju noticēt…”

“Es došu jums laiku atvadām,” inspektors viņas sa­kāmo pārcirta pusvārdā, tad saviebās, it kā pats brīnītos par to, ko dara. “Man… man jāiet.”

Tas viss bija pilnīgi neloģiski, un izskatījās, ka to sa­prot arī pats inspektors, bet viņš tik un tā gāja uz durvju pusi. Kad viņš atvēra ārdurvis, es gandrīz izlēcu no krēsla, jo aiz sliekšņa stāvēja vīrietis melnā — Amoss. Vairs nebija ne lietusmēteļa, ne cepures, taču viņam mugurā joprojām bija svītrainais uzvalks un uz de­guna — apaļās brilles. Bizēs sapītajos matos vizēja zelta pērles.

Es gaidīju, ka Viljamss kaut ko teiks un brīnīsies, bet viņš nepievērsa Amosam ne mazāko uzmanību. Inspek­tors pagāja viņam garām un pazuda tumsā.

Amoss ienāca iekšā un aizvēra durvis. Ome un opis piecēlās kājās.

“Tu,” opis ierūcās. “Man vajadzēja nojaust. Būtu es ļaunāks, sasistu tevi zilumos.”

“Sveicināti, Fausta kungs un kundze,” Amoss teica. Viņš paskatījās uz mani un Kārteru, it kā mēs būtu problēmas, kas viņam atrisināmas. “Šķiet, pienācis laiks sarunai.”

Amoss ērti iekārtojās dīvānā un ielēja sev tēju. Viņš iekodās cepumā, kas bija diezgan bīstami, jo omes ce­pumi ir šausmīgi.

Man likās, ka opim tūlīt uzsprāgs galva. Seja viņam kļuva koši sarkana. Viņš nostājās Amosam aiz muguras un it kā atvēzējās sitienam, bet Amoss tikai turpināja košļāt savu cepumu.

“Lūdzu, apsēdieties,” viņš mums teica.

Un mēs visi apsēdāmies. Tas bija ļoti dīvaini — it kā mēs būtu gaidījuši viņa pavēli. Pat opis nolaida pacelto roku un apgāja apkārt dīvānam. Dusmīgi noelsies, viņš apsēdās blakus Amosam.

Amoss malkoja tēju un nopētīja mani ar manāmu nepatiku. Tas nav godīgi, es nodomāju. Es neizskatījos tik slikti, ņemot vērā visu, kas bija piedzīvots. Tad viņš paskatījās uz Kārteru un ievaidējās.

“Sliktāku brīdi nevarēja vēlēties,” viņš nomurmināja. “Bet nav izvēles. Viņiem nāksies braukt man līdzi.”

“Piedodiet?” es ieteicos. “Es netaisos nekur braukt ar kaut kādu svešu vīrieti, kam pie sejas pielipis cepums!”

Viņam patiešām pie zoda bija pielipušas drupačas, bet Amosu tas, acīmredzot, neuztrauca, jo viņš to pat nepārbaudīja.

“Es neesmu svešinieks, Seidij,” viņš teica. “Tu neat­ceries?”

Bija bail klausīties, ka viņš mani uzrunā kā labs pa­ziņa. Uzmācās sajūta, ka man vajadzētu viņu pazīt. Pa­skatījos uz Kārteru, bet viņš izskatījās tikpat apmulsis kā es.

“Nē, Amos,” trīcēdama teica ome. “Tu nevari ņemt Seidiju. Mums bija vienošanās.”

“Džūliuss šovakar lauza to novienošanos,” Amoss attrauca. “Paši zināt, ka vairs nevarat rūpēties par Sei­diju — pēc visa, kas noticis. Viņu vienīgā iespēja ir nākt man līdzi.”

“Kāpēc lai mēs ietu tev līdzi?” Kārters jautāja. “Tu gandrīz sakāvies ar tēti!”

Amoss paskatījās uz tēta darba somu, kas gulēja kārteram klēpi. “Redzu, ka esi paturējis tēva somu. Tas labi. Tev tā noderēs. Runājot par strīdiem — mums ar Džūliusu tādu bijis daudz. Ja gadījumā tu, Kārter, nepamanīji, es mēģināju viņu atturēt no neapdomātas rīcības. Būtu viņš mani klausījis, mēs nebūtu šādā situācija.

Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā, bet izskal ijās, ka opis visu saprot.

“Tu ar tiem saviem māņiem!” viņš izsaucās. “Vai es neteicu, ka mēs par to negribam ne dzirdēt?”

Amoss pamāja uz iekšpagalmiņa pusi. Caur stikla durvīm varēja redzēt gaismas atspīdam Temzā. Tumsā, kad nevarēja redzēt, cik noplukušas ir dažas no apkārt­nes mājām, skats bija gana skaists.

“Māņi?” Amoss jautāja. “Un tomēr jūs piemeklējāt dzīvokli Temzas austrumu krastā.”

Opis pietvīka vēl tumšāk sarkans. “Tā bija Rūbijas ideja. Viņai likās, ka tas mūs pasargās. Bet viņa kļūdījās ne šajā lietā vien, vai ne tā? Kaut vai uzticoties tev un Džūliusam!”

Izskatījās, ka Amosu tas neuztrauc. Viņš savdabīgi smaržoja — kā veco laiku garšvielas, sveķi un dzintars, kā vīraks Koventgārdena veikalos.

Iztukšojis tējas tasi, Amoss paskatījās uz omi. “Fausta kundze, jūs zināt, kas tagad sācies. Policija ir vēl tīrais sīkums.”

Ome norija siekalas. “Tu… tu pārgrozīji inspektora domas. Tu liki viņam izsūtīt Seidiju.”

“Bija divas iespējas — vai nu izsūtīšana, vai apcieti­nājums,” Amoss atteica.

“Paga,” es ievaicājos. “Tu mainīji inspektora Viljamsa domas? Kā?”

Amoss paraustīja plecus. “Tas nav uz ilgu laiku. īste­nībā mums vajadzētu tikt līdz Ņujorkai tuvākās stundas laikā, pirms inspektors Viljamss sāk brīnīties, kāpēc ļā­vis jums aizbraukt.”

Kārters neticīgi iesmējās. “No Londonas nav iespē­jams nokļūt Ņujorkā stundas laikā. Pat visātrākā lidma­šīna …”

“Nūja,” piekrita Amoss. “Ne jau ar lidmašīnu.” Viņš atkal pievērsās omei, it kā viss būtu sarunāts. “Fausta kun­dze, Kārteram un Seidijai ir tikai viena droša izeja, jūs to zināt. Viņiem jābrauc uz savrupmāju Bruklinā. Tur es viņus varu pasargāt.”

“Tev pieder savrupmāja?” Kārters ieteicās. “Bruklinā?” Amoss viņam līksmi uzsmaidīja. “Ģimenes īpašums. Tur jūs būsiet drošībā.”

“Bet tētis…”

“Jūs viņam šobrīd nespējat palīdzēt,” Amoss skumji noteica. “Man ļoti žēl, Kārter. Es vēlāk visu paskaidrošu, bet Džūliuss gribētu, lai esat drošībā. Un tāpēc mums jarīkojas ļoti ātri. Diemžēl bez manis jums neviena cita vairs nav.”

Diezgan skarbi, es nodomāju. Kārters paskatījās uz omi un opi, tad piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka šeit nav vēlams. Kārters viņiem bija dzīvs atgādinājums par mūsu tēti. Un, jā — stulbs iemesls, lai nepieņemtu pa­šiem savu mazdēlu, bet tā nu tas bija.

“Nu, Kārters var darīt, kā viņš grib,” es teicu. “Bet es dzīvoju šeit. Un es nebraukšu projām kopā ar kaut kādu svešinieku.”

Es paskatījos uz omi, meklēdama atbalstu, bet viņa pēkšņi sāka pētīt mežģīņu galdautu, it kā tas būtu kļuvis |oti interesants.

“Opi, noteikti…”

Bet arī viņš neskatījās man ne virsū. Viņš pagriezās pret Amosu. “Tu vari viņus dabūt ārā no valsts?”

“Pagaidiet!” es iebildu.

Amoss piecēlies notrauca drupačas no žaketes. Viņš piegāja pie iekšpagalmiņa durvīm un paskatījās laukā, uz upi. “Policija drīz būs atpakaļ. Jūs varat stāstīt, ko vien gribat. Viņi mūs neatradīs.”

“Tu taisies mūs nolaupīt?” es pārsteigta jautāju. Es paskatījos uz Kārteru. “Vai tu spēj tam noticēt?”

Kārters uzmeta plecā tēta darba somu un piecēlās kājās, it kā būtu gatavs doties ceļā. Varbūt viņš vienkārši gribēja tikt projām no omes mājas. “Kā tu stundas laikā iedomājies nokļūt Ņujorkā?” viņš jautāja Amosam. “Tu teici, ka ar lidmašīnu ne.”

“Jā,” Amoss piekrita. Viņš pielika pirkstu pie stikla un kaut ko uzzīmēja uz aizsvīdušā loga — kārtējo saso­dīto hieroglifu.

“Laiva,” es teicu un tad sapratu, ka esmu to iztulko­jusi balsī un man nepienāktos ko tādu prast.

Amoss paskatījās uz mani pār savu apaļo briļļu malu. “Kā tu to…”

“Nu, tā pēdējā daļa izskatās pēc laivas,” es izspēru. “Bet to tu nevari domāt nopietni. Tas ir vienkārši smiek­līgi.”

“Paskaties tur!” Kārters iesaucās.

Es piegāju viņam blakus pie iekšpagalmiņa durvīm. Lejā pie piestātnes bija pietauvota laiva. Taču ne parasta laiva. Tā bija ēģiptiešu niedru laiva, priekšgalā dega divas lāpas un pakaļgalā bija liela stūre. Pie stūres bija melnā mēteli tērpies stāvs — iespējams, Amoss.

Atzīšos, ka tobrīd es tiešām zaudēju valodu.

“Ak tad mēs brauksim ar to,” Kārters teica. “Uz Bruklinu.”

“Mums derētu posties,” Amoss teica.

Es pagriezos pret omi. “Ome, lūdzu!”

Viņa notrauca asaru no vaiga. “Tā būs labāk, mīļā. Tev vajadzētu ņemt līdzi Mafinu.”

“Ak, jā,” Amoss attapās. “Mēs nedrīkstam aizmirst kaķi.”

Viņš pagriezās pret kāpnēm. It kā pēc pavēles Ma­liņa noskrēja lejā pa kāpnēm kā tāds leopards un ielēca man rokās. Viņa nekad tā nedara.

“Kas tu esi?” es jautāju Amosam. Bija skaidrs, ka man nebija izvēles, bet es vismaz gribēju dzirdēt kādas atbil­des. “Mēs nevaram tā vienkārši braukt līdzi kaut kādam svešiniekam.”

“Es neesmu svešinieks,” Amoss man uzsmaidīja. “Es esmu jūsu ģimenes loceklis.”

Un pēkšņi es atcerējos viņu ar smaidu uz lūpām pār­liekušos man pāri un sakām: “Daudz laimes dzimšanas dienā, Seidij.” Tik sena atmiņa, ka gandrīz jau aizmir­susies.

“Tēvoci Amos?” es pārsteigta jautāju.

“Tieši tā, Seidij,” viņš teica. “Es esmu Džūliusa brā­lis. Tagad mums jāiet. Mums tāls ceļš priekšā.”