Sarkanā piramīda

1 Nāve adatas galā

kārters

Mums ir tikai pāris stundu, tāpēc klausies uzmanīgi.

Ja tu dzirdi, ko stāstu, tu jau esi briesmās. Mēs ar Seidiju, iespējams, esam tava vienīgā iespēja.

Ej uz skolu. Atrodi skapīti. Es tev neteikšu, uz kuru skolu un kas tas par skapīti, jo pats to atradīsi, ja esi īs­tais. Slēdzenes kombinācija ir 13/32/33. Kad būsi visu noklausījies, zināsi, ko tie cipari nozīmē. Tikai atceries, ka stāsts, ko tūlīt dzirdēsi, vēl nav beidzies. Kā tas beig­sies — tas atkarīgs no tevis.

Vissvarīgākais: kad atvērsi paciņu un atradīsi to, kas tur iekšā, nepaturi to ilgāk par vienu nedēļu. Būs kārdi­nājums. Tas piešķirs gandrīz neuzvaramu spēku. Bet, ja paturēsi ilgāk, tas tevi pārņems. Iemācies tā noslēpumus ātri un dod to projām. Noslēp un paglabā nākamajam, tāpat kā mēs ar Seidiju to noslēpām, lai tiek tev. Un esi gatavs, ka dzīve tev kļūs ļoti interesanta.

Seidija man saka, lai beidzu muļļāties un ķeros pie stāstīšanas. Labi. Šķiet, ka viss sākās Londonā — to­nakt, kad mūsu tētis uzspridzināja Britu muzeju.

Mani sauc Kārters Keins. Man ir četrpadsmit gadu, un manas mājas ir čemodāns.

Tev liekas, ka es jokoju? Kopš astoņu gadu vecuma es kopā ar tēti ceļoju pa pasauli. Es piedzimu Losandželosā, bet mans tētis ir arheologs, un darba dēļ viņam jā­ceļo. Pārsvarā mēs braucam uz Ēģipti, jo tā ir viņa spe­cialitāte. Ieej jebkurā grāmatnīcā un sameklē grāmatu par Ēģipti — visticamāk, tās autors ir doktors Džūliuss Keins. Vai gribi zināt, kā ēģiptieši izdabūja smadzenes no mūmijām, uzcēla piramīdas vai nolādēja faraona Tutanhamona kapu? Mans tētis ir īstais, kam to jautāt. Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc mans tētis tik daudz braukāja apkārt, bet tad es vēl nezināju viņa noslēpumu.

Es negāju skolā. Tētis mani mācīja mājās, ja to tā var saukt, jo mums nebija māju. Viņš man mācīja to, ko uz­skatīja par svarīgu, tāpēc es daudz ko iemācījos par Ēģipti, basketbola spēļu rezultātiem un tēta mīļākajiem dziedātājiem. Es arī daudz lasīju — visu, kam varēju tikt klāt, sākot ar tēta vēstures grāmatām un beidzot ar fan­tastikas romāniem, jo daudz laika es aizvadīju viesnīcās, lidostās un izrakumos, kur nevienu nepazinu. Tētis man visu laiku teica, lai es nolieku grāmatu un eju paspārdīt bumbu. Vai esi kādreiz mēģinājis uzsākt beisbola spēli Asvanā, Ēģiptē? Tas nav vienkārši.

Tētis man jau no mazām dienām iemācīja turēt visas mantas vienā somā, kas ietilpst lidmašīnas bagāžas noda­lījumā. Pats ceļoja tieši tāpat, tikai viņam vēl bija papildu soma arheoloģijas aprīkojumam. Pirmais noteikums: es nedrīkstēju aiztikt viņa darba somu. Šo noteikumu es nekad nepārkāpu līdz dienai, kad notika sprādziens.

Un tas notika Ziemassvētku vakarā. Mēs bijām Lon­donā, lai apciemotu manu māsu Seidiju.

Tētim ir atļauts ar viņu tikties tikai divas dienas gadā — vienu reizi ziemā un vienu vasarā, jo mani vec­vecāki tēti ienīst. Kad nomira mūsu mamma, viņas ve­cākiem (mūsu vecvecākiem) ar tēti bija sīva cīņa tiesā. Pēc sešiem advokātiem, diviem kautiņiem un gandrīz liktenīga incidenta ar koka karoti (labāk neprasi!) viņi ieguva tiesības paturēt Seidiju pie sevis Anglijā. Viņai bija tikai seši gadi, divi gadi mazāk nekā man, un vecve­cāki nevarēja pieņemt mūs abus — vismaz tā viņi tais­nojās, kāpēc neņem arī mani. Tā nu Seidija auga kā an­gļu skolniece, bet es ceļoju apkārt ar tēti. Mēs ar Seidiju satikāmies tikai divreiz gadā, par ko es diezko nebēdāju.

(Aizveries, Seidij. Jā, tūlīt jau būšu ticis līdz tai vietai.)

Tātad mēs ar tēti bijām tikko ielidojuši Hītrovā pēc vairākiem aizkavētiem reisiem. Bija lietaina, auksta pēc­pusdiena. Tētis šķita nervozs, kamēr taksometrā brau­cām līdz pilsētas centram.

Mans tētis ir liela auguma vīrs. Varētu likties, ka nekas nespēj viņu satraukt. Viņam, tāpat kā man, ir tumšbrūna āda, bet arī caururbjošas, brūnas acis, gludi skūta galva un kazbārdiņa, un viņš izskatās kā baigi ļau­nais zinātnieks. Tajā pēcpusdienā viņam mugurā bija kaš­mira ziemas mētelis un pats labākais brūnais uzvalks — tas, ko viņš vienmēr ģērba uz lekcijām. Parasti viņš izstaro tādu pašapziņu, ka ir valdnieks visur, kur sper kāju, bet dažreiz — kā topēcpusdien — es manīju šo to nesa­protamu. Viņš skatījās pār plecu, it kā mūs kāds vajātu.

“Tēt?” es jautāju, kad mēs nogriezāmies no A-40 liel­ceļa. “Kas par lietu?”

“No viņiem nav ne miņas,” viņš nomurmināja. Tad viņš laikam apjēdza, ka izrunājies skaļi, jo satraukts uz mani paskatījās. “Nekas, Kārter. Viss kārtībā.”

Un tas mani satrauca, jo tētis nemāk melot. Es vien­mēr zināju, ja viņš kaut ko slēpa, bet arī zināju, ka man neizdosies no viņa izdabūt patiesību. Viņš droši vien centās mani pasargāt, bet no kā — nebija ne jausmas. Dažreiz man ienāca prātā, ka ir kāds baiss pagātnes no­slēpums, ka viņam seko kāds sens ienaidnieks, bet tādas domas šķita muļķīgas. Tētis bija tikai arheologs.

Otrs, kas mani satrauca, bija tas, ka tētis bija cieši sa­grābis savu darba instrumentu somu. Parasti, kad viņš tā dara, tas nozīmē, ka mūs kaut kas apdraud. Kā toreiz, kad vīri ar pistolēm iebruka mūsu viesnīcā Kairā. Es iz­dzirdēju šāvienus vestibilā un noskrēju lejā, lai pārlieci­nātos, ka tētim nekas nekaiš. Tētis vestibilā vēsā mierā kārtoja savu instrumentu somu, un trīs uzbrucēji bezsa­maņā augšpēdus šūpojās pie lustras. Talāri kārās pār galvu — visiem kājās bija bokseršorti. Tētis apgalvoja, ka neko nav redzējis, un beigās policija paziņoja, ka no­ticis negadījums ar lustru.

Citreiz iekūlāmies jukās Parīzes ielās. Tētis atrada vistuvāk novietoto mašīnu, iestūma mani aizmugures sēdeklī un lika man notupties. Es nogūlos uz grīdas un cieši aizmiedzu acis. Dzirdēju tēti šofera krēslā rakāja­mies pa somu un klusiņām kaut ko murminām, kamēr cilvēki laukā kliedza un lauza visu, kas apkārt. Pēc pāris minūtēm tētis man teica, ka esam drošībā un es varu celties augšā. Visas pārējās mašīnas uz tās ielas bija ap­gāztas un aizdedzinātas. Mūsu mašīna bija tikko no­mazgāta, un aiz logu tīrītājiem bija aizspraustas pāris divdesmit eiro banknošu.

Vienu vārdu sakot, es biju iemācījies respektēt tēta somu. Tā soma bija mūsu talismans. Bet, ja tētis to gla­bāja kā acuraugu, tas nozīmēja, ka mums būs nepiecie­šama veiksme.

Braucām uz austrumiem cauri pilsētas centram, manu vecvecāku dzīvokļa virzienā. Pabraucām garām Bakingemas pils Zelta vārtiem, Trafalgara laukuma ak­mens kolonnām. Londona ir diezgan forša vieta, bet tam, kurš daudz ceļojis, visas pilsētas ar laiku sāk likties vienādas. Citi bērni, ko gadās satikt, dažreiz saka: “Tev gan ir paveicies, ka vari tik daudz ceļot.” Bet nav tā, ka mēs pavadītu daudz laika, apskatot ievērojamākās vietas vai ka mums būtu daudz naudas, lai ceļotu pa smalko. Mēs esam uzturējušies dažās ļoti baigās vietās un gan­drīz nekur nepaliekam ilgāk par pāris dienām. Pārsvarā man ir sajūta, ka mēs esam tādi kā bēgļi, nevis tūristi.

Un nav jau tā, ka tēta darbs būtu kas bīstams. Viņš lasa lekcijas par tādām tēmām kā “Vai ēģiptiešu maģija var nogalināt?” un “Populārākie sodi ēģiptiešu aizkapa valstībā” un arī par citām lietām, kas plašu publiku ne­interesē. Bet, kā jau es teicu, viņam piemīt vēl kas cits. Viņš vienmēr ir ļoti piesardzīgs un pārbauda visas vies­nīcu istabas, pirms ļauj man tur ieiet. Viņš ieskrien mu­zejā, lai apskatītu kādu no ekspozīcijas priekšmetiem, aši kaut ko pieraksta un steidzas tālāk, it kā baidītos tikt fiksēts apsardzes kamerās.

Reiz, kad es biju mazāks, mēs steidzāmies cauri Šarla de Golla lidostai, lai paspētu uz lidmašīnu, un tētis bija ļoti satraucies līdz brīdim, kad lidmašīna beidzot pacēlās. Es viņam pajautāju, no kā viņš bēg, un viņš uz mani paskatījās, it kā es būtu norāvis gredzenu granātai. Uz brīdi es sabijos, ka viņš man patiešām izstāstīs, kā ir. Tad viņš teica: “Kārter, tas nekas.” It kā “nekas” būtu briesmīgākais, ko vari iedomāties.

Pēc tam es nospriedu, ka varbūt labāk neprasīt.

Mani vecvecāki — Fausta kungs ar kundzi — dzīvo daudzīvokļu mājā netālu no Kanāriju kuģu ostas, pašā Temzas krastā. Taksometrs apstājās uz ielas stūra, un tētis lika šoferim mūs gaidīt.

Mēs pagājām mazu gabaliņu pa ietvi, kad tētis pēk­šņi sastinga. Viņš pagriezās un atskatījās.

“Kas ir?” es jautāju.

Tad es pamanīju vīrieti lietusmētelī. Viņš stāvēja ielas otrā pusē, atspiedies pret lielu, nokaltušu koku. Rumpis kā muca, un pats brūns kā grauzdēta kafija. Viņa mē­telis un melnais, svītrainais uzvalks izskatījās ļoti dārgi. Mati gari, sapīti bizītēs, un cepure zemu novilkta pār tumšām, apaļām brillēm. Viņš izskatījās pēc džezmeņa — kā viens no tiem mūziķiem, ko tētis vienmēr gāja klau­sīties koncertos. Lai gan es neredzēju viņa acis, man ra­dās iespaids, ka tas džezmenis mūs vēro. Iespējams, viņš bija kāds sens tēta draugs vai darbabiedrs. Lai kur mēs būtu, tētis vienmēr satika paziņas. Bet likās dīvaini, ka šis vīrs mūs gaida šeit, pie manu vecvecāku mājas. Un viņš neizskatījās priecīgs.

“Kārter,” tētis teica, “ej tālāk.”

“Bet…”

“Aizej pakaļ māsai. Es jūs gaidīšu taksometrā.”

Viņš gāja pāri ielai pie vīra lietusmētelī, un man at­lika divas iespējas — vai nu sekot tētim un noskaidrot, kas notiek, vai arī darīt, kā tētis liek.

Es izvēlējos mazāk bīstamo iespēju. Gāju pēc māsas.

Pirms es paspēju pieklauvēt, Seidija atvēra durvis.

“Kavējat kā vienmēr,” viņa teica.

Rokās viņa turēja savu kaķeni Mafinu, ko tētis bija viņai uzdāvinājis kā šķiršanās velti pirms sešiem ga­diem. Izskatījās, ka Mafina nedz pieņemas svarā, nedz kļūst vecāka. Viņai bija dzelteni melna spalva kā mazam leopardam, zinīgas dzeltenas acis un spicas ausis, kas tik mazai galvai izskatījās par daudz lielas. Kakla siksniņā šūpojās ēģiptiešu sudraba piekariņš. Viņa galīgi neiz­skatījās ne pēc kāda kēksiņa, bet Seidija bija maza, kad deva kaķim to vārdu, tāpēc tas laikam ir piedodams.

Seidija arī kopš vasaras nebija necik daudz mainī­jusies.

(Viņa stāv man blakus, kamēr es šo stāstu, tāpēc man jāizsakās piesardzīgi.)

Nevienam i prātā neienāktu, ka viņa ir mana māsa. Pirmkārt, Seidija tik ilgi ir dzīvojusi Anglijā, ka iedzīvo­jusies britu akcentā. Otrkārt, viņa ir līdzīga mūsu mam­mai, kas bija baltā, tāpēc Seidijas āda ir daudz gaišāka par manējo. Viņai ir taisni karameļu krāsas mati, kas nav gluži blondi, bet nav arī brūni, un parasti viņai ir krā­sainas šķipsnas. Todien šķipsnas bija koši sarkanas — kreisajā pusē. Acis viņai ir zilas. Es to nopietni saku. Zilas acis, tāpat kā mammai. Seidijai ir tikai divpadsmit, bet viņa ir tikpat gara, cik es, un tas krīt uz nerviem. Viņa kā parasti košļāja košļeni un bija saģērbusies iz­braucienam kopā ar tēti — nodilušos džinsos, ādas jakā un armijas zābakos, it kā sataisījusies uz rokkoncertu un cerētu, ka varēs uzmīt kādam uz kājas. Kaklā viņai karājās austiņas, ja nu gadījumā ar mums samestos gar­laicīgi.

(Viņa man neiesita, tā ka laikam būs izdevies Seidiju aprakstīt viņai pa prātam.)

“Reiss aizkavējās,” es teicu.

Viņa uzpūta burbuli, noglaudīja Mafinai galvu un iesvieda kaķi atpakaļ istabā. “Ome, es eju ārā!”

Kaut kur dzīvoklī vecāmamma Fausta atmurdēja kaut ko nesaprotamu. Visticamāk: “Tikai nelaid viņus iekšā!”

Seidija aizvēra durvis un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu nomaitāta pele, ko Mafina tikko pārstiepusi mā­jās. “Šeku reku, kā no gaisa.”

«T»

Ja.

“Ejam.” Viņa nopūtās. “Laižam.”

Tāda viņa bija. Ne “Čau, kā tev ir gājis pēdējos sešos mēnešos? Prieks tevi redzēt!” nekā. Bet man nebija iebil­dumu. Ja tiekaties tikai divas reizes gadā, drīzāk ir sajūta, ka esat attāli radinieki, nevis brālis un māsa. Ja neskaita mūsu vecākus, mums nebija nekā kopīga.

Mēs noskrējām lejā pa kāpnēm. Es apcerēju, ka Sei­dija smaržo pēc vecu cilvēku mājas un košļenēm, kad viņa pēkšņi apstājās un es ieskrēju viņai mugurā.

“Kas tas tāds?” viņa jautāja.

Biju gandrīz aizmirsis par vīru lietusmētelī. Viņš kopā ar tēti stāvēja ielas otrā pusē zem lielā koka, un iz­skatījās, ka abi strīdas. Tētis bija pagriezis muguru, un es neredzēju viņa seju, bet viņš žestikulēja ar rokām tā, kā parasti dara, kad ir dusmīgs. Otrs vīrietis viebās un kratīja galvu.

“Nav ne jausmas,” es teicu. “Viņš tur stāvēja, kad mēs piebraucām.”

“Izskatās pazīstams.” Seidija sarauca pieri, cenzda­mās atcerēties. “Nu taču!”

“Tētis grib, lai mēs gaidām taksometrā,” es teicu, kaut gan zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Seidija jau devās viņu virzienā.

Viņa negāja uzreiz pāri ielai, bet, slēpdamās aiz ma­šīnām, paskrēja uz priekšu pa ietvi un tad, pārjozusi pāri ielai, notupās aiz pazema mūra žoga. Viņa sāka la­vīties uz tēta pusi. Man nebija izvēles un nācās sekot viņas paraugam, lai gan sajutos kā muļķis.

“Seši gadi Anglijā,” es nomurmināju, “un cilvēks jau iedomājas sevi par Džeimsu Bondu.”

Seidija neatskatīdamās man iebelza un turpināja la­vīties uz priekšu.

Vēl pāris metru, un jau bijām blakus lielajam ko­kam. Es dzirdēju tēti otrpus mūrim sakām: “… mums tas ir jādara, Amos. Tu zini, ka tā ir pareizi.”

“Nē,” teica otrais, laikam taču Amoss. Viņa balss bija dobja un nosvērta — ļoti uzstājīga, ar amerikāņu ak­centu. “Ja es tevi neapturēšu, Džūlius, to izdarīs viņi. Per Ankhs tev seko.”

Seidija pagriezās pret mani un nočukstēja: “Per kasV’

Es tikpat pārsteigts pakratīju galvu. “Ejam prom no šejienes,” es nočukstēju, jo zināju, ka mūs tūlīt pamanīs un tad mums būs nopietnas nepatikšanas. Seidija, pro­tams, mani ignorēja.

“Viņi nezina manu plānu,” tētis teica. “Kad viņi to sapratīs…”

“Un bērni?” Amoss jautāja. Man uz spranda mati sa­cēlās stāvus. “Kas būs ar bērniem?”

“Es esmu padomājis par viņu drošību,” tētis teica. “Un, ja es to nedarīšu, mēs visi būsim apdraudēti. Tā ka liecies mierā.”

“Es nevaru, Džūlius.”

“Tātad tu gribi dueli?” tēta balss bija nāvīgi no­pietna. “Tu mani nekad neesi varējis uzveikt, Amos.”

Nebiju redzējis tēti iekaistam kopš lielā negadījuma ar koka karoti un neko tādu vairs negribēju pieredzēt, bet izskatījās, ka abi vīri gatavojas kautiņam.

Pirms es paspēju noreaģēt, Seidija pielēca kājās un iesaucās: “Tēti!”

Viņš izskatījās pārsteigts, kad meita metās viņam ap kaklu, bet ne tik iztrūcināts, cik tas otrais — Amoss, kas atkāpās tik strauji, ka sapinās pats sava lietusmēteļa stērbelēs.

Viņš bija noņēmis saulesbrilles, un man sāka likties, ka Seidijai taisnība. Viņš izskatījās pazīstams — kā no senas pagātnes.

“Man… man jāiet,” viņš teica un, sakārtojis cepuri, aizslāja projām pa ielu.

Tētis noskatījās Amosam pakaļ. Ar vienu roku viņš bija apskāvis Seidiju, bet otru iebāzis savā instrumentu somā, kas karājās pār plecu. Visbeidzot, kad Amoss pa­zuda aiz stūra, tētis nomierinājās. Izvilcis roku no so­mas, viņš uzsmaidīja Seidijai. “Sveika, mīļā.”

Seidija pastūma viņu prom un sakrustoja rokas uz krūtīm. “Ak tad tagad es esmu mīļā? Tu kavēji. Apciemo­juma diena ir gandrīz beigusies! Kas ir Amoss, un kas tas par Per Ankhu?”

Tētis sastinga. Viņš paskatījās uz mani, it kā pūlēda­mies saprast, cik daudz esam dzirdējuši.

“Nekas,” viņš uzspēlēti nepiespiesti attrauca. “Man ir lielisks plāns šim vakaram. Kurš piesakās uz privātu eks­kursiju pa Britu muzeju?”

Seidija atkrita taksometra aizmugures sēdeklī pa vidu starp mani un tēti.

“Es nespēju noticēt,” viņa pikti izgrūda. “Mums ir viens vakars visiem kopā, un tu gribi strādāt.”

Tētis samocīti pasmaidīja. “Mīļā, būs jautri. Ēģiptes kolekcijas kurators pats personīgi mūs ielūdzis…”

“Jā, baigais brīnums.” Seidija pastūma sarkanu matu šķipsnu nost no acīm. “Mēs iesim apskatīt kaut kādas no­putējušas ēģiptiešu relikvijas Ziemassvētku vakarā. Vai tu vispār kādreiz domā par kaut ko citu?”

Tētis nekļuva dusmīgs. Viņš nekad nedusmojas uz Seidiju. Viņš tikai skatījās ārā pa logu uz tumšajām de­besīm un lietu.

“Jā,” viņš klusi atbildēja. “Es domāju arī par šo to citu.”

Vienmēr, kad tētis tā pieklusa un vērās tālumā, es zināju, ka viņš domā par mammu. Pēdējos pāris mēne­šos tā notika bieži. Dažreiz es iegāju mūsu viesnīcas is­tabā un ieraudzīju tēti skatāmies mobilajā telefonā uz mammas bildi — galvā viņai lakats un zilās acis mirdz uz tuksneša fona.

Vai arī kādā no izrakumu vietām. Pieķēru tēti skatā­mies tālumā un zināju, ka viņš atceras, kā viņi abi sati­kās — divi jauni zinātnieki izrakumos Valdnieku ielejā. Tētis bija Ēģiptes zinību speciālists. Mamma bija antropoloģe, kas meklēja senlaiku DNS. To stāstu viņš man bija stāstījis tūkstošiem reižu.

Mūsu taksometrs lēnām virzījās uz priekšu pa Temzas krastu. Gabaliņu aiz Vaterlo tilta tētis saspringa.

“Šoferīt,” viņš bilda, “piestājiet šeit uz mirkli.”

Vadītājs apturēja taksometru pie Viktorijas pie­stātnes.

“Tēti, kas par lietu?” es jautāju.

Viņš izkāpa no taksometra, it kā nebūtu mani dzir­dējis. Kad arī mēs ar Seidiju izkāpām, viņš domīgi pētīja Kleopatras adatu.

Ja tev nav gadījies to redzēt, tā “adata” ir obelisks, nevis adata, un tai nav nekāda sakara ar Kleopatru. Briti laikam domāja, ka tāds nosaukums labi izlausās, kad at­veda to uz Londonu. Tas ir apmēram divdesmit metru augsts un senajā Ēģiptē droši vien skaitījās liels, bet te, Temzas upes krastā, starp visām augstceltnēm, piemi­neklis izskatījās sīks un nožēlojams. Varēja pabraukt tam garām un nemaz nepamanīt, ka tikko palaists garām kaut kas, kas ir tūkstoš gadu vecāks par pašu Londonu.

“Ak Dievs,” Seidija dusmīgi soļoja uz riņķi. “Vai tie­šām jāapstājas pie katra pieminekļa?”

Tētis skatījās uz obeliska spici. “Man bija vēlreiz jā­redz,” viņš nočukstēja. “Vieta, kur tas notika…”

No upes vilka auksts vējš. Es gribēju kāpt atpakaļ taksometrā, bet tētis patiešām sāka mani uztraukt. Vēl nekad nebija redzēts tik apjucis un izklaidīgs.

“Kas?” es jautāju. “Kas te notika?”

“Pēdējā vieta, kur es viņu redzēju.”

Seidija rimās soļot. Viņa paskatījās uz mani un tad uz tēti. “Pagaidi. Vai tu runā par mammu?”

Tētis aizlika Seidijai aiz auss matu šķipsnu, un.viņa bija tik pārsteigta, ka pat nepastūma prom viņa roku.

Man bija sajūta, ka lietū esmu sasalis ragā. Mammas nāve vienmēr bija aizliegtais temats. Es zināju, ka viņa mirusi kaut kādā negadījumā Londonā. Es zināju, ka mani vecvecāki vainoja tēti. Bet neviens mums neko vairāk nestāstīja. Es biju pārstājis uzdot tētim jautāju­mus — pa daļai tāpēc, ka tie viņu skumdināja, un arī tā­pēc, ka viņš atteicās atbildēt. “Kad tu būsi vecāks,” bija viss, ko viņš mēdza atteikt, un tas, protams, briesmīgi krita uz nerviem.

“Tu gribi teikt, ka viņa nomira šeit?” es prasīju. “Pie Kleopatras adatas? Kas īsti notika?”

Tētis nolieca galvu.

“Tēti!” Seidija protestēja. “Es eju te garām katru dienu, un tu man saki, ka visu šo laiku esmu dzīvojusi neziņā?

“Vai tev vēl joprojām ir tas kaķis?” tētis jautāja, un tas likās ļoti stulbs jautājums.

“Protams, ka man vēl joprojām ir tas kaķis!” viņa teica. “Kāds tam ar to visu sakars?”

“Un tavs amulets?”

Seidijas roka pieskārās kaklam. Kad mēs bijām mazi, tieši pirms tam, kad Seidija pārvācās dzīvot pie vecve­cākiem, tētis mums abiem iedeva ēģiptiešu amuletus. Manējais bija Hora acs — senajā Ēģiptē iecienīts aizsar­dzības talismans.

Mans tētis apgalvo, ka mūsdienu farmācijas simbols R esot vienkāršota Hora acs versija, jo medicīnai pienā­kas mūs pasargāt.

Es vienmēr nēsāju savu amuletu zem krekla, bet man likās, ka Seidija savējo droši vien ir pazaudējusi vai aizsviedusi.

Man par pārsteigumu, viņa pamāja. “Protams, ka man tas ir, tēti, bet nemaini sarunas tematu. Ome visu laiku runā, ka tu esot vainojams mammas nāvē. Tā taču nav taisnība, vai ne?”

Mēs gaidījām. Šoreiz mēs abi ar Seidiju gribējām vienu un to pašu — dzirdēt patiesību.

“Tajā naktī, kad nomira jūsu mamma,” tētis teica, “šeit, pie Adatas…”

Pēkšņs gaismas zibsnis izgaismoja piestātni. Pusakls es pagriezos un uz īsu brīdi pamanīju divus stāvus: gara auguma bālu vīru ar divās šķieznās sasukātu bārdu un krēmkrāsas mantiju mugurā, un meiteni ar vara krāsas adu, tērpušos tumši zilā mantijā un galvas lakatā. Tādas drēbes biju redzējis Ēģiptē simtiem reižu. Viņi vienkārši stāvēja viens otram blakus un mūs vēroja, un abi bija labi ja desmit metru attālumā no mums. Tad gaisma ap­dzisa. Abi stāvi izgaisa miglā. Kad acis aprada ar tumsu, viņu tur vairs nebija.

“Hīnm…” Seidija nervozi novilka. “Vai redzējāt?” “Kāpiet taksometrā,” tētis teica, stumdams mūs uz ma­šīnu. “Mums vairs nav laika.”

No tā brīža tētis vairs nerunāja.

“Šī nav īstā vieta sarunai,” viņš teica, skatīdamies at­pakaļ. Viņš bija piesolījis taksometra šoferim liekas des­mit mārciņas, ja tiksim līdz muzejam ātrāk nekā piecās minūtēs, un šoferis darīja, ko varēja.

“Tēt,” es mēģināju uzsākt sarunu, “tie cilvēki pie upes…” “Un tas otrs vīrs — Amoss,” Seidija piebalsoja. “Vai viņi ir no Ēģiptes policijas vai kaut kā tamlīdzīgi?”

“Klau, jūs abi divi,” tētis teica,” man šovakar vajadzēs jūs palīgos. Es zinu, ka ir grūti, bet jums jābūt pacietī­giem. Apsolu, ka visu paskaidrošu, kad nonāksim mu­zejā. Es visu izlabošu.”

“Ko tu ar to domā?” Seidija uzstāja. "Ko tu izlabosi?” Tētis izskatījās pagalam skumjš, gandrīz vainīgs. Es iedomājos par to, ko Seidija tika teikusi, — ka mūsu vecvecāki vaino tēti mammas nāvē. Viņš taču nedomāja to, vai tomēr domāja?

Taksometrs iegriezās Lielajā Rasela ielā un, nokaucinājis bremzes, apstājās pie muzeja galvenajiem vārtiem.

“Dariet tāpat kā es,” tētis teica. “Kad mēs satiksim kuratoru, izturieties normāli.”

Es iedomājos, ka Seidija nekad neuzvedas normāli, bet izlēmu, ka labāk to neteikt.

Izkāpām no taksometra. Es izcēlu mūsu somas, ka­mēr tētis samaksāja šoferim — iedeva lielu žūksni nau­das. Tad viņš izdarīja kaut ko ļoti dīvainu. Viņš iesvieda pāris mazu priekšmetu taksometra aizmugures sē­deklī — tie izskatījās pēc akmeņiem, bet ārā bija pārāk tumšs, lai es tos skaidri saskatītu. “Brauciet tālāk,” viņš teica šoferim. “Aizvediet mūs uz Celsiju.”

Tas bija pilnīgi neloģiski, jo mēs jau bijām izkāpuši no taksometra, bet šoferis aizbrauca tālāk. Es paskatījos uz tēti, tad atkal uz taksometru, un, pirms tas nogriezās ap stūri un pazuda tumsā, pamanīju dīvainu atspulgu ma­šīnas logā. Aizmugures sēdeklī sēdēja trīs pasažieri — vīrietis un divi bērni.

Noblisināju acis. Nevarēja būt, ka taksometrā jau būtu paspējis iekāpt kāds cits. “Tēti…”

“Taksometri Londonā nepaliek tukši uz ilgu laiku,” viņš noteica. “Bērni, ejam!”

Viņš iesoļoja aiz kaltajiem metāla vārtiem. Mēs ar Seidiju brīdi vilcinājāmies.

“Kārter, kas notiek?”

Es pakratīju galvu. “Nemaz nezinu, vai gribu to zināt.” “Tu vari palikt te aukstumā, bet es netaisos nekur iet, pirms viņš nav visu paskaidrojis.” Apcirtusies viņa aizsoļoja pakaļ tētim.

Tagad atskatoties uz visu, man tobrīd laikam būtu derējis bēgt. Vajadzēja grābt Seidiju pie rokas un mukt pa kaklu, pa galvu. Taču devos uz vārtiem viņai nopa­kaļ.