Sarkanā piramīda

5 Tikšanās ar mērkaki

kārters

Te atkal Kārters. Piedod. Bijām spiesti uz brīdi iz­slēgt mikrofonu, jo mums sekoja — par to vēlāk.

Seidija jums jau stāstīja, kā mēs aizbraucām no Lon­donas, vai ne?

Tātad mēs gājām līdzi Amosam uz dīvaino laivu, kas bija pietauvota piestātnē. Es turēju tēta somu cieši iespiestu padusē. Joprojām nespēju noticēt, ka viņa vairs nav. Es jutos vainīgs, ka grasos pamest Londonu bez viņa, bet es paļāvos uz, mazākais, to, ka Amoss teica — šobrīd mēs tētim nekādi nespējam palīdzēt. Es neuzti­cējos Amosam, bet sapratu — ja gribu uzzināt, kas no­tika ar tēti, man jāiet viņam līdzi. Viņš bija vienīgais, kas izturējās tā, it kā kaut ko zinātu.

Amoss uzkāpa uz niedru laivas klāja. Seidija uzreiz viņam sekoja, bet es mazliet vilcinājos. Tādas laivas bija redzētas Nīlā, bet neizskatījās pārāk drošas.

Laiva bija sasieta, izmantojot augu šķiedru virves, —1 kā tāds milzīgs, peldošs paklājs. Man nelikās, ka gudri bija degt tās lāpas laivas priekšgalā, jo, ja nu laiva tomēr nenogrimst, tā varēja aizdegties. Laivas pakaļgalā pie stū-

ies aira stāvēja maza auguma vīrelis, tērpies Amosa lie­tusmētelī un cepurē. Cepure bija novilkta zemu pār acīm, tāpēc seja nebija saskatāma. Viņa rokas un kājas slēpās mēteļa ielokos.

“Kā šāda laiva tiek uz priekšu?” es jautāju Amosam. "Tai nav buras.”

“Paļaujies uz mani.” Amoss pasniedza man roku. Nakts bija vēsa, bet, uzkāpis uz klāja, es pēkšņi sa­jutu siltumu, it kā lāpas pār mums lietu sargājošu gaismu. Klāja vidū stāvēja būda, saslieta no pītiem pa­klājiem. Mafina Seidijas rokās nošņācās un būdai uzrūca.

“Apsēdieties tur iekšā,” Amoss ierosināja. “Ceļš var l/.nākt ne no vieglākajiem.”

“Es pastāvēšu, paldies.” Seidija pameta skatu uz mazo vīreli. “Kas ir tavs stūrmanis?”

Amoss izlikās jautājumu nedzirdējis. “Turieties!” Viņš pamāja stūrmanim, un laiva traucās uz priekšu.

To sajūtu ir grūti aprakstīt. Vai tu zini, kā ir ameri­kāņu kalniņos, kad kabīne grasās laisties brīvajā kri­tienā? Bija līdzīgi, taču mēs nekur nekritām un tā sajūta •..»glabājās. Laiva virzījās uz priekšu ar neaptveramu āt­rumu. Pilsētas gaismas saplūda kopā un tad pazuda biezā miglā. Tumsā atbalsojās dīvainas skaņas: slīdēšana un šņākšana, attāli kliedzieni, balsis, kas čukstēja valo­das, ko es nesapratu.

Dīvainā kņudoņa pārgāja nelabumā. Skaņas cēlās arv ien skaļākas, līdz es pats biju gatavs kliegt. Tad pēkšņi laiva ..nnazināja ātrumu. Skaņas noklusa, un migla pagaisa. Atkal uznira pilsētas gaismas — spožākas nekā iepriekš.

Mums pāri slējās tilts, kas bija daudz augstāks par jebkuru tiltu Londonā. Man sagriezās vēders. Pa kreisi redzēju pazīstamus ēku siluetus — Kraislera namu un Impērijas ēku.

“Neiespējami,” es teicu. “Tā ir Ņujorka.”

Seidija izskatījās tieši tā, kā jutos es pats. Viņa vēl joprojām bija apskāvusi Mafinu, kas bija aizmiegusi acis. Izskatījās, ka kaķis apmierināti murrā. “Tas nav iespē­jams,” Seidija teica. “Mēs bijām ceļā tikai dažas minūtes.” Un tomēr te nu mēs bijām — kuģojām augšup pa Austrumu upi, tieši zem Viljamsburgas tilta. Lēnām pie­braucām pie piestātnes Bruklinas pusē. Mums priekšā atradās rūpniecības zona, kur vīdēja metāllūžņu kau­dzes un grēdojās veca būvniecības tehnika. Visam pa vidu, pašā upes krastā, slējās liela rūpnīcas noliktava — sienas noklātas ar grafiti, logi aizsisti ar dēļiem.

“Tā nav nekāda savrupmāja,” teica Seidija. Tīri jā­brīnās, cik viņa vērīga.

“Paskaties vēlreiz,” Amoss pamāja uz ēkas jumtu. “Kā… kā tu…” Es nespēju izteikt ne vārda. Nezinu, kā es to uzreiz nepamanīju, bet tagad bija skaidri saska­tāms — uz noliktavas jumta kā vēl viena kūkas kārta slējās piecstāvu ēka. “Tur taču nedrīkst būvēt savrup­mājas!”

“Garš stāsts,” Amoss teica. “Mums bija nepieciešams nomaļš nostūris.”

“Un šis ir austrumu krasts?” Seidija jautāja. “Tu ko tādu pieminēji Londonā — manu vecvecāku dzīvokļa atrašanos autrumu krastā.”

Amoss pasmaidīja. “Jā. Malacis, Seidij. Senos laikos

Nīlas austrumu krasts vienmēr bija dzlvajo puse — puse, kurā aust saule. Mirušie tika apglabāti upes rietumu krastā. Dzīvošana tajā krastā tika uzskatīta par nelai­mes zīmi un pat par bīstamu. Šī tradīcija vēl joprojām ir spēcīga starp… mūsējiem.”

“Mūsējiem?” es pārvaicāju, bet Seidija mani pārl rauca ar citu jautājumu.

“Tad tu nevari dzīvot Manhetenā?” viņa jautāja.

Amoss paskatījās pāri upei un sarauca uzacis. “Manlietenā ir citas problēmas. Citi dievi. Labāk, ja mēs tura­mies šķirti.”

“Citi kasV’ Seidija pieprasīja.

“Nekas.” Paspraucies mums garām, Amoss piegāja pie lurmaņa. Viņš norāva tam mēteli un cepuri, un izrādī|as, ka zem drēbēm neviena nav. Stūrmaņa tur vienkārši nebija. Amoss uzlika galvā savu cepuri, pārmeta mēteli par roku un pamāja uz metāla kāpnēm, kas veda augšup lulz pat savrupmājai uz jumta.

“Visi krastā,” viņš teica. “Un esiet sveicināti Divdes­mit pirmajā nomā.”

“Gnomā?” es jautāju, kamēr mēs viņam sekojām augšup pa kāpnēm. “Vai tu runā par tiem mazajiem vireļiem?”

“Dieva dēļ, nē,” Amoss teica. “Man riebjas rūķi. Viņi slikti ož.”

“Bet tu teici…”

“Noma, n-o-m-a. Apgabals, reģions. Šis vārds nāk no seniem laikiem, kad Ēģipte bija sadalīta četrdesmit divās provincēs. Mūsdienās sistēma ir mazliet citāda.

Mēs esam kļuvuši globalizēti. Pasaule ir sadalīta trīssimt sešdesmit nomās. Ēģipte, protams, ir pirmā. Ņujorka — divdesmit pirmā.”

Seidija paskatījās uz mani un piegrūda pirkstu pie deniņiem.

“Nē, Seidij,” neatskatīdamies teica Amoss. “Es ne­esmu jucis. Jums ir daudz jāmācās.”

Mēs nonācām līdz kāpņu galam. Skatoties uz sav­rupmāju augšup, bija grūti saprast, ko īsti es redzēju. Ēka bija vismaz piecpadsmit metru augsta un celta no milzīgiem kaļķakmens bluķiem, kuros izcirsti logi, sa­likti metāla rāmjos. Ēkas sienas bija izgaismotas, un tā izskatījās kā moderna muzeja un sena tempļa krusto­jums. Bet pats dīvainākais, ka pietika novērsties, lai visa ēka pagaistu. Izmēģināju vairākas reizes, lai pārbaudītu. Ja es skatījos uz savrupmāju ar acs kaktiņu, tā nebija sa­skatāma. Nācās atkal fokusēt skatienu tieši uz māju, un arī tas prasīja visai lielu gribasspēku.

Amoss apstājās pie ieejas, kas bija garāžas durvju lielumā — tumšs, masīvs koka četrstūris, un nekur ne­manīja ne durvju rokturi, ne slēdzeni. “Kārter, tu pir­mais. “Mm, kā lai es …”

“Kā tev šķiet?”

Lieliski, kārtējais noslēpums. Biju gatavs ierosināt, ka mēs varētu sist Amosa galvu pret durvīm un skatī­ties, vai tas nostrādā. Tad es vēlreiz paskatījos uz dur­vīm, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Es izstiepu roku. Lēnām, nepieskaroties durvīm, es to cēlu augšup, un durvis sekoja manai kustībai — tās lēnām atvērās un nozuda griestos.

Seidija izskatījās pilnīgi apdullusi. “Kā…”

“Es nezinu,” atbildēju, mazliet nokautrējies. “Iespē­jams, te ir kustību sensors.”

“Interesanti.” Amoss izklausījās mazliet satraucies. “Es la nebūtu darījis, bet ļoti labi. īstenībā — izcili.”

“Šķiet, ka man jāsaka paldies.”

Seidija posās iet iekšā pirmā, bet, tiklīdz viņa spēra soli uz sliekšņa, Mafina skaļi ieņaudējās un gandrīz iz­leca Seidijai no rokām.

Seidija atsprāga atpakaļ. “Kas tas bija, kaķi?”

“Ak jā, protams,” Amoss teica. “Es atvainojos.” Viņš n/,1ika roku kaķim uz galvas un ļoti svinīgi teica: “Tu vari ienākt.”

“Kaķim ir nepieciešama atļauja?” es jautāju.

“īpašs gadījums,” Amoss novilka. Tas gan nebija ne­kāds dižais paskaidrojums, bet viņš iegāja iekšā, neteicis vairs ne vārda. Mēs viņam sekojām, un šoreiz Mafina neizdvesa ne skaņas.

“Ak Dievs…” Seidija papleta muti. Viņa atgāza galvu, 1.ii paskatītos uz griestiem, un es jau nodomāju, ka viņai košļene izkritīs no mutes.

“Jā,” Amoss teica. “Šī ir Lielā zāle.”

Bija skaidrs, kāpēc to tā sauca. Ciedru koka griesti vidēja četru stāvu augstumā, un tos balstīja krāšņas, hieroglifiem klātas akmens kolonnas. Pie sienām grez­nojās dīvaina veclaiku mūzikas instrumentu un senās I ģiptes ieroču kolekcija. Telpu ieskāva trīs balkonu stāvi ,u durvīm, kas izgāja uz vidus jomu. Kamīns bija tik liels, ka tur varētu iebraukt auto, un virs tā bija piekārts ļikilekrāna televizors. Katrā kamīna pusē atradās milzīgi ādas dīvāni. Grīdu klāja čūskādas paklājs — lai gan tas bija vismaz divpadsmit metru garš un piecus metrus plats — tātad lielāks par kuru katru čūsku. Ārpusē, aiz stikla sienām, es redzēju terasi, kas ieskāva visu namu. Tur bija peldbaseins, vieta maltītēm un ugunskura vieta ar degošu ugunskuru. Lielās zāles tālākajā stūrī bija durvis, uz kurām bija uzzīmēta Hora acs, un tās bija aizslēgtas ar vismaz pusduci slēdzeņu. Es nespēju iedo­māties, kas varētu būt aiz tām durvīm.

Bet statuja, kas slējās Lielās zāles vidū, bija tā, kas skatu piesaistīja visvairāk. Tā bija deviņus metrus aug­sta un kalta no melnā marmora. Uzreiz sapratu, ka tas ir kāds ēģiptiešu dievs: ar cilvēka rumpi un dzīvnieka galvu — kā stārķim vai dzērvei, ar slaiku kaklu un ļoti garu knābi.

Dievs bija ietērpts senā stila apģērbā — svārkos ar jostu, ap kaklu tam bija rota. Vienā rokā viņam bija rakstāmspalva un otrā atritināts pergaments, it kā viņš nupat būtu pabeidzis rakstīt tajā redzamo hieroglifu: anhu — ēģiptiešu krustu ar cilpu galā un tai apkārt ap­vilktu kvadrātu.

“Tas ir tas pats!” Seidija izdvesa. “Per Ankh.”

Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt savām ausīm. “Kā tu to zini izlasīt?”

“Nav ne jausmas,” viņa teica. “Bet tas ir acīm redzami, vai tad ne? Augšējā daļa izskatās pēc ēkas plāna rasējuma.”

“Kā tu to redzi? Tā ir vienkārši kaste.” Bet viņai bija taisnība. Es atpazinu to simbolu, un tas tiešām bija vien­kāršots ēkas un durvju attēls, bet lielākā daļa cilvēku to nespētu saskatīt. It īpaši cilvēki, kam vārdā Seidija. Bet viņa izskatījās pilnīgi pārliecināta.

“Tā ir ēka,” viņa uzstāja. “Un apakšējā daļa ir anhs — dzīvības simbols. Per Ankh — dzīvības māja.”

“Ļoti labi, Seidij,” Amoss izskatījās iepriecināts. “Un m statuja atveido vienīgo dievu, kam vēl joprojām ir at­ļauts ieiet Dzīvības mājā — tā, mazākais, ierasts. Vai tu to atpazīsti, Kārter?”

Pēkšņi es sapratu: tas putns bija ibiss — ēģiptiešu upes putns. “Tots,” es teicu. “Zināšanu dievs. Viņš iedi­bināja rakstību.”

“Tieši tā,” Amoss atsaucās.

“Kāpēc viņiem ir dzīvnieku galvas?” Seidija jautāja. "Visiem ēģiptiešu dieviem ir dzīvnieku galvas. Viņi izkatās muļķīgi.”

“Parasti viņi tā neizskatās,” Amoss teica. “Vismaz ne Ikdienā.”

“Ikdienā?” es jautāju. “Nu, piedod. Tu runā tā, it kā Initu viņus saticis.”

Amosa sejas izteiksme mani nepārliecināja. Izskatī­tas, ka viņš atceras kaut ko nepatīkamu. “Dievi spēja parādīties jebkādā veidolā — parasti vai nu kā cilvēki, vai dzīvnieki, bet reizēm arī šādā starpformā. Jums jāNiiprot, ka viņi ir pirmatnējie spēki — tāds kā tilts starp «ilvēku un dabu. Dievi tiek tēloti ar dzīvnieku galvām, lai parādītu, ka viņi vienlaikus mīt divās pasaulēs. Vai saprotat?”

“Nemaz,” Seidija teica.

“Mmm.” Amoss neizklausījās pārsteigts. “Jā, jums daudz kas apgūstams. Vienu vārdu sakot, šis dievs, kas stāv jums priekšā — Tots — radījis Dzīvības māju, un šī savrupmāja ir tās galvenā mītne šajā reģionā. Vai vis­maz… tā kādreiz bija. Es esmu vienīgais pārstāvis, kas atlicis divdesmit pirmajā nomā. Pareizāk būtu teikt — es biju vienīgais, bet tagad šeit esat ari jūs abi.”

“Pagaidi.” Man bija tik daudz ko jautāt, ka es nesa­pratu, ar ko lai sāk. “Kas ir Dzīvības māja? Kāpēc Tots ir vienīgais dievs, kam atļauts šeit atrasties, un kāpēc tu …” “Kārter, es saprotu, kā tu jūties.” Amoss līdzjūtīgi pasmaidīja. “Bet labāk būs visus šos jautājumus ap­spriest dienas gaismā. Jums ir jāizguļas, un es negribu, lai jums rādās murgi.”

“Tu domā, ka es spēšu aizmigt?”

“Murr.” Mafina Seidijai rokās izstaipījās un skaļi no­žāvājās.

Amoss sasita plaukstas. “Heops!”

Man likās, ka viņš nošķaudījās, jo Heopss ir dīvains vārds, bet tad pa kāpnēm noskrēja mazs, apmēram metru garš vīrelis ar zeltainu spalvu, ieģērbts sarkanzilā džemperī. Tikai pēc laba brīža es aptvēru, ka tas ir Losandželosas Leikeru basketbola komandas kreklā ietērpts paviāns.

Paviāns apmeta salto un piezemējās mums priekšā. Atņirdzis ilkņus, viņš izgūda pa pusei rēcienu, pa pusei atraugu. Viņa elpa oda pēc čipsiem ar načo garšu.

Viss, ko es spēju izdvest, bija: “Leikeri ir mana komanda!”

Paviāns nemās plakšķināt pa galvu un vēlreiz atrau­gājās.

“Heopsam tu patīc,” Amoss teica. “Jūs lieliski sapratīsieties.”

“Nūja,” Seidija izskatījās galīgi apmulsusi. “Mērkaķis par namzini. Kāpēc gan ne?”

Mafina murrāja Seidijas skavās, it kā paviāns viņu nemaz neuztrauktu.

“Agh!” Heopss man uzrūca.

Amoss iesmējās. “Viņš grib ar tevi spēlēt basketbolu viens pret vienu, Kārter. Lai redzētu, uz ko tu esi spē­jīgs”

Es sāku mīņāties no vienas kājas uz otru. “Mm, jā, labi. Varbūt rīt. Bet kā tu saproti…”

“Kārter, nāksies pierast,” Amoss teica. “Taču, ja gri­bat izdzīvot un izglābt savu tēti, jums jāatpūšas.”

“Atvaino,” Seidija iestarpināja, “tu teici “izdzīvot un i/.glābt tēti”? Vai tu varētu paskaidrot mazliet sīkāk?”

“Rīt,” Amoss teica. “Mēs sāksim jūsu apmācības no rīta. Heops, parādi viņiem istabas, lūdzu.”

“Agh-uhh!” paviāns izgrūda. Viņš pagriezās un gā­zelējoties sāka iet augšā pa kāpnēm. Diemžēl džemperis ne gluži pilnībā nosedza viņa krāsaino pēcpusi.

Mēs jau grasījāmies viņam sekot, kad Amoss ieteii as: “Kārter, somu, lūdzu. Būs labāk, ja es to ieslēgšu bibliotēkā.”

Es vilcinājos. Jau biju gandrīz aizmirsis somu, kas karājās man plecā, bet tā bija viss, kas man atlicis no ieta. Man pat nebija pieejamas mūsu mantas, jo tās vēl joprojām atradās Britu muzejā. Īstenībā brīnījos, ka policija nebija man atņēmusi ari tēta darba somu, bet neviens no viņiem to netika pamanījis.

“Tu to dabūsi atpakaļ, “Amoss apsolīja. “Kad būs īs­tais brīdis.”

Lūgums bija gana laipns, bet kaut kas viņa skatienā lika man noprast, ka vispār jau man nav izvēles.

Es atdevu viņam somu. Amoss to satvēra tik uzma­nīgi, it kā tā būtu pilna ar sprāgstvielām.

“Līdz rītam!” Pagriezies viņš devās uz aizslēgtajām durvīm. Slēdzenes pašas no sevis atsprāga vaļā, un dur­vis pavērās spraugā, kas bija pietiekami plata, lai Amoss varētu tikt cauri, bet par šauru, lai mēs varētu saskatīt, kas atrodas aiz sliekšņa. Tad slēdzenes atkal aizslēdzās viņam aiz muguras.

Neziņā par to, ko mums vajadzētu iesākt, es paskatī­jos uz Seidiju. Palikt vieniem Lielajā zālē kopā ar spo­kaino Tota statuju kaut kā negribējās, tāpēc mēs kāpām vien nopakaļ Heopsam uz augšstāvu.

Mums ar Seidiju bija ierādītas divas blakus istabas, un jāatzīst, ka tās bija daudz foršākas par visām vietām, kur biju uzturējies.

Man bija pašam savs ledusskapis, pilns ar maniem mīļākajiem gardumiem: ingvera limonādi — (Nē, Seidij. Tas nav vecu ļaužu strebeklis! Aizveries!) —, Twix un Skittles. Tas šķita neticami. Kā Amoss zināja, kas man garšo? Televizors, dators un stereo iekārta bija paši jaunākie modeļi. Vannasistabā stāvēja mana ierastā zobu pasta, dezodorants un viss pārējais. Arī lielā gulta bija satriecoša, lai gan spilvens bija diezgan savāds. Parastā auduma spilvena vietā gultas galā rotājās ziloņkaula pa­galvis, kādu biju redzējis ēģiptiešu apbedījumos. Tas bija izrotāts ar lauvu zīmējumiem un (protams) jau atI al ar hieroglifiem.

Istabai pat bija balkons, no kura pavērās skats uz Ņujorkas ostu, tālumā vīdēja Manhetena un Brīvības statuja, bet bīdāmās stikla durvis bija aizslēgtas. Tā bija pirmā zīme, ka kaut kas nav kārtībā.

Es pagriezos, meklēdams Heopsu, bet viņš jau bija pazudis. Manas istabas durvis bija ciet. Mēģināju atvērt, I >cl tās bija aizslēgtas.

No blakus istabas atskanēja pieklusināta balss. "Kārter?”

“Seidij.” Es mēģināju atvērt durvis, kas savienoja musu istabas, bet arī tās bija aizslēgtas.

“Mēs esam ieslodzīti,” viņa teica. “Vai tu domā, ka Amoss… vai tev liekas, ka mēs varam viņam uzticēties?” Pēc visa, ko šodien biju piedzīvojis, es neuzticējos nekam, tomēr Seidijas balsī dzirdēju bailes. Tas manī viesa neparastu sajūtu — nepieciešamību viņu mierināt, l as šķita smieklīgi. Seidija vienmēr šķita daudz drosmī­gākā par mani — viņa vienmēr darīja, ko gribēja un ne­kad neuztraucās, ar ko tas var beigties. Es biju tas, kurš baidījās. Bet tajā brīdī man šķita, ka jāspēlē loma, kādu es nebiju spēlējis sen, sen: lielo brāli.

“Viss būs kārtībā.” Es centos runāt ar pārliecību. “Ja Amoss gribētu mums kaut ko nodarīt, viņš to jau būtu i/darījis. Mēģini aizmigt.”

“Kārter?”

“Jā.”

“Tās bija burvestības, vai ne? Tas, kas notika ar tēti muzejā. Amosa laiva. Šī māja. Tas viss ir maģija.”

“Man liekas, jā.”

Es dzirdēju viņu nopūšamies. “Labi. Vismaz es ne­jūku prātā.”

“Dusi saldi!” es uzsaucu. Un attapos, ka neesmu to Seidijai teicis, kopš mēs dzīvojām kopā Losandželosā, kad mamma vēl bija dzīva.

“Man pietrūkst tēta,” viņa teica. “Es zinu, ka es viņu gandrīz nemaz nesatiku, bet… man viņa pietrūkst.”

Man acīs sariesās asaras, bet es dziļi ieelpoju. Es ne­ļaušos vājumam. Seidijai es biju vajadzīgs. Tētim es biju vajadzīgs.

“Mēs viņu atradīsim” es teicu. “Saldus sapņus.”

Ieklausījos, bet vienīgais, ko dzirdēju, bija Mafina, kas ņaudēdama un skrāpēdamās izpētīja savu jauno dzīves­vietu. Vismaz viņa nebija nelaimīga.

Es ierāpos gultā. Sega bija mīksta un silta, bet pagal­vis tomēr pārāk dīvains. Kakls metās stīvs, tāpēc es to noliku uz grīdas un aizmigu tāpat.

Mana pirmā lielā kļūda.