Sarkanā piramīda

31 es nogādāju mīlestības vēstulīti

SENDIJA

Paldies Kārteram, ka viņš izstāstījis to, kas notika, — pa daļai tāpēc, ka pati tikmēr gulēju bezsamaņā, pa da­ļai tāpēc, ka man nav spēka runāt par to, ko Basteta… Tur cilvēks var palikt traks.

Eh, bet sīkāk par to vēlāk.

Pamodos ar sajūtu, it kā kāds man būtu uzpūtis galvu. Acis rādīja visu ko citu. Pa kreisi rēgojās paviāna dibengals, bet pa labi — mans pazudušais tēvocis Amoss. Loģiski, ka patīkamāk bija skatīties pa labi.

“Amos?”

Viņš man uz pieres uzlika vēsu dvieli. “Atpūties, bērns. Tev ir visai smags smadzeņu satricinājums.”

Tam es ticēju.

Kolīdz manas acis spēja ko fokusēt, nomanīju, ka at­rodamies zem zvaigžņotas naksnīgas debess. Es gulēju uz segas, kas šķita mīksta smilts. Man blakus stāvēja Heopss, savu krāsaino miesasdaļu piestūmis par daudz tuvu manai sejai. Viņš virs ugunskura maisīja katlu, un, lai ko viņš tur gatavoja, virums oda pēc degošas darvas.

Uz netālās smilšu kāpas visai drūms sēdēja Kārters un rokās turēja… tā bija Mafina, kas viņam klēpī?

Amoss izskatījās tieši tāds pats, kādu viņu pēdējo reizi redzējām — sensenos laikos. Zilā uzvalkā, pieska­ņotā mētelī un filca platmalē. Garie mati bija sapīti aku­rātā bizē, un viņa apaļās brilles spīgot spīgoja. Viņš iz­skatījās atpūties, nevis kā Seta gūsteknis.

“Kā tu…”

“Aizbēgu no Seta?” Viņa vaigs apmācās. “Seidij, es biju muļķis, ka devos viņu meklēt. Man nebija ne mazā­kās nojausmas, cik spēcīgs viņš kļuvis. Viņa gars ir pie­saistīts sarkanajai piramīdai.”

“Tātad… viņam nav sava cilvēkveidīgā uzņēmējorganisma?”

Amoss papurināja galvu. “Kamēr vien ir piramīda, viņam tāds nav vajadzīgs. Jo tuvāk nāk gals, jo spēcīgāks viņš kļūst. Es ielavījos viņa midzenī zem kalna un iekļuvu lamatās. Man kauns atzīt, ka viņš mani pieveica bez cīņas.”

I.ai parādītu, ka viss kārtībā, viņš norādīja uz savu uz­valku. “Ne skrambas. Tikai — bums. Biju sastindzis kā skulptūra. Sets mani nolika piramīdas ārpusē kā trofeju un ļāva saviem dēmoniem par mani ņirgāties.”

“Vai tu redzēji tēti?” es vaicāju.

Viņš sašļuka. “Es dzirdēju dēmonu sarunas. Zārks ir piramīdā. Lai trieciens izdotos spēcīgāks, viņi plāno iz­mantot Ozīrisa spēku. Kad Sets saullēktā to atbrīvos — un tā būs varena eksplozija — Ozīriss un tavs tēvs būs pagalam. Ozīrisu aizspers tik dziļi Duātā, ka viņš, iespē­jams, vairs nekad nespēs celties.”

Man galvā kaut kas iepukstējās. Es nespēju noticēt, ka mums ir tik maz laika. Ja Amoss nespēja glābt tēvu, kā lai to izdarām mēs ar Kārteru?

“Taču tu aizbēgi,” es teicu, alkstot labu ziņu. “Tātad viņa aizsardzībā ir kāds vājais posms, vai…”

“Burvestība, kas mani sasaldēja, atslāba. Es koncen­trēju visu savu enerģiju un izkļuvu no čaulas. Gāja ilgi, taču beigu beigās es biju brīvs. Pusdienlaikā, kad dēmoni gulēja, es izlavījos ārā. Kā pa sviestu.”

“Neizklausās vienkārši,” es teicu.

Amoss papurināja galvu, acīm redzami nemierīgs. “Sets ļāva man izbēgt. Nezinu kādēļ, taču man nevaja­dzētu būt dzīvam. Tā noteikti ir kaut kāda viltība. Bai­dos, ka…” Lai ko viņš grasījās teikt, tomēr pārdomāja. “Pirmais, ko gribēju, — atrast jūs, tāpēc izsaucu laivu.” Viņš ar roku pameta aiz muguras. Ar mokām pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esam dīvainā baltu kāpu tuksnesī, kas stiepās tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt. Smiltis zem kājām bija tik smalkas un baltas kā cukurs. Amosa laiva, tā pati, kas mūs no Temzas nogādāja līdz Bruklinai, bija pietauvota tuvējai kāpai, sagāzusies šaubīgi šķībā leņķī, kā nosviesta pa roku galam.

“Uz klāja ir noliktava,” Amoss bilda, “ja vēlaties pār­ģērbties tīrās drēbēs.”

“Kur mēs atrodamies?”

“Baltās smiltis,” atbildēja Kārters. “Ņūmeksika. Val­dības raķešu poligons. Amoss teica, ka šeit neviens mūs nemeklēs. Tāpēc palikām te kādu laiku, lai atlabsti. Ir ap­mēram septiņi vakarā, joprojām divdesmit astotais da­tums. Aptuveni divpadsmit stundu, līdz Sets… tu jau zini.”

“Bet…” Galvā šaudījās pārāk daudz jautājumu. Pēdē­jais, ko atcerējos — es biju upes krastā un sarunājos ar Neftldu. Viņas balss šķita nākam no otras pasaules ma­las. Straumē viņa runāja ļoti klusi — bija tik grūti ko sa­prast, taču Neftlda bija uzstājīga. Viņa stāstīja, ka esot iesprostota aizmigušā saimniekā kaut kur tālu prom, kas man šķita neloģiski. Teica, ka pati nevarot parādīties, taču sūtīšot zīmīti. Tad ūdens uzmutuļoja.

“Mums uzbruka,” Kārters glaudīja Mafinas galvu, un nu es pamanīju, ka amulets — Bastetas amulets — ir pa­zudis. “Seidij, man ir sliktas ziņas.”

Viņš izstāstīja visu, kas notika, un es aizmiedzu acis. Sāku nevaldāmi raudāt. Kauns, jā, taču es nespēju mitē­ties. Pēdējo pāris dienu laikā es biju zaudējusi visu — mājas, parasto dzīvi, tēvu. Dučiem reižu mani gandrīz bija nogalinājuši. Mātes nāve, ar ko es tā ari neesmu sa­mierinājusies, smeldza kā no jauna uzplēsta brūce. Un nu arī Bastetas vairs nav?

Kad Anubiss mani iztaujāja mirušo valstībā, viņš vē­lējās noskaidrot, cik daudz es būtu ar mieru ziedot.

Cik man vēl jāziedo? Es vēlējos kliegt. Kas man vis­pār vēl ir atlicis?

Kārters pienācis ielika man rokās murrājošo Mafinu, taču vairs nebija tā. Tā nebija Basteta.

“Viņa taču atgriezīsies, vai ne?” es lūdzoši pavēros Amosā. “Viņa taču ir nemirstīga, vai tad ne?”

Amoss paraustīja cepures malu. “Es nezinu… Seidij. Šķiet, viņa sevi ir upurējusi, lai pieveiktu Sobeku. Bas­teta nosūtīja viņu atpakaļ uz Duātu, ziedojot pati savu dzīvības spēku. Viņa, iespējams, pēdējiem spēkiem, ir pat izglābusi Mafinu, savu saimnieci. Un ja tiešām tā, Bastetai būs ļoti grūti atgriezties. Varbūt kādudien, pēc pārsimt gadiem —”

“Nē, ne pēc pārsimt gadiem! Es nevaru…” Man aiz­lūza balss.

Kārters uzlika roku man uz pleca, un es jutu, ka viņš saprot. Mēs nespējām zaudēt vēl kādu. Nespējām.

“Atpūties,” teica Amoss. “Varam ziedot vēl kādu stundu, taču tad gan vajag kustēties.”

Heopss piedāvāja bļodu ar savu virumu. Biezais šķidrums izskatījās pēc sastāvējušās zupas. Es pavēros Amosā cerībā, ka viņš man ļaus atteikties, taču viņš mu­dinoši pamāja.

Kā man veicas! Papildus visam man, redz, jālieto paviānu zāles.

Es iestrēbu viru, kas garšoja tikpat draņķīgi kā smir­dēja, un acu plakstiņi acumirklī pielija ar svinu. Aizvēru acis un iemigu.

Un mirklī, kad man pašai šķita, ka esmu sakārtojusi to dvēsele-pamet-miesu lietu, mana dvēsele nolēma pār­kāpt noteikumus. Nu ko, galu galā tā ir mana dvēsele, tāpēc tas šķiet loģiski.

Kad mans ba pameta miesu, tas saglabāja cilvēcīgo veidolu, kas bija labāk nekā iemiesoties putnā, taču tas auga augumā, līdz es izslējos pār baltsmiltīm. Vairāk­kārt biju dzirdējusi, ka garā es esot par daudz liela (pa­rasti gan tas nav bijis kompliments), taču nu jau aizgāja līdz absurdam. Mans ba izmēros varēja mēroties ar Va­šingtona obelisku.

Uz dienvidiem, tālu tuksnesī, no Riograndes cēlās tvaiks — tur pēc cīniņa gāja bojā Basteta un Sobeks. Fat tik lielai man nevajadzētu spēt saredzēt līdz pat Teksasai, īpaši naktī, taču nezināmu iemeslu dēļ es to spēju gan. Uz ziemeļiem, vēl tālāk, es saskatīju tālu sarkanu at­blāzmu, un zināju, ka tā ir Seta aura. Viņa spēks vairojās, jo piramīda bija gandrīz gatava.

Paskatījos lejup. Zem kājām vīdēja neliela kripatu čupiņa — mūs nometne. Kartera, Amosa un Heopsa minia­tūras sēdēja ap ugunskuru un sarunājās. Amosa laiva ne­bija lielāka par manu mazo pirkstiņu. Mans aizmigušais veidols bija aizmidzis un ietinies segā — biju tik sīka, ka pietiktu ar vienu greizu soli, lai es pati sevi samītu.

Es biju milzīga, bet pasaule maza.

“Šādi visu redz dievi,” kāda balss manī teica.

Es pavēros visapkārt, bet nespēju saskatīt neko, iz­ņemot plašu balto kāpu klaidu. Tad kāpas acu priekšā sakustējās. Man šķita, ka tas ir vējš, līdz vesela kāpa kā vilnis aizvēlās malā. Sakustējās vēl cita, tad vēl. Līdz at­skārtu, ka skatos uz cilvēkveida tēlu — milzīgu vīru, kas gulēja embrija pozā. Piecēlies viņš nopurināja smiltis. Es pietupos, ar plaukstām apklāju savus mazos biedrus, lai viņus neaprok. Dīvainā kārtā viņi neko nemanīja, it kā tā būtu tikai neliela lietusgāzīte.

Vīrs izslējās visā augumā — viņš bija vismaz galvastiesu garāks par manu gigantisko veidolu. Ķermenis bija veidots no smiltīm, kas lija no viņa rokām un krūtīm kā cukura ūdenskritums. Smiltis viņa sejā pārbīdījās, līdz izveidojās neskaidrs smaids.

“Seidija Keina,” viņš teica. “Es tevi jau gaidīju.”

“Gebs.” Neprasiet — kā, bet es uzreiz atpazinu zemes dievu. Varbūt smilšu ķermenis man pateica priekšā. “Man tev kas ir.”

Nešķita loģiski, ka manam ba ir tā aploksne, taču es parakājos savā mirdzošajā milzīgajā kabatā un izvilku zīmīti no Nutas.

“Tava sieva ilgojas pēc tevis,” es teicu.

Gebs uzmanīgi paņēma zīmīti. Piegrūdis to pie acīm, viņš zīmīti tā kā apostīja. Tad atvēra aploksni. Vēstules vietā no tās izšāvās salūts. Debesīs virs galvas parādījās jauns zvaigznājs — Nutas seja, ko veidoja tūkstošiem zvaigžņu. Sacēlās vējš un izkliedēja tēlu, taču Gebs gan­darīti nopūtās. Viņš aizvēra aploksni un iebāza to smil­šainajā krūškurvī, it kā tur, kur sirds, būtu ierīkota mil­zīga kabata.

“Seidija Keina, esmu tev pateicību parādā,” teica Gebs. “Pagājušas vairākas tūkstošgades, kopš pēdējo reizi re­dzēju savu mīļoto. Tu vari man lūgt pakalpojumu, ko zeme var tev nodrošināt, un es darīšu visu.”

“Izglāb manu tēvu,” es nekavējoties teicu.

Geba seja pārsteigumā pārvērtās. “Hmm, cik uzti­cama meita! Izīda no tevis varētu mācīties. Ak vai, bet es nevaru to izpildīt. Tava tēva ceļš ir savīts ar to, kāds Ozīrisam, un dievu ķezas zeme nevar atrisināt.”

“Tad tu arī nespēsi sagraut Seta kalnu un iznīcināt viņa piramīdu?” es vaicāju.

Geba smiekli nošalca tādi, ka lika iedomāties pasaulē lielāko smilšu maisītāju. “Es nevaru tik tieši iejaukties savu bērnu dzīvē. Sets arī ir mans dēls.”

Es dusmās gandrīz piecirtu kāju. Tad atcerējos, ka esmu milzene, kas varētu iznīcināt nometni. Vai ba spētu ko tādu? Laikam labāk nezināt. “Nu ko, tad no tevis nav nekādas jēgas.”

Gebs paraustīja plecus, nopurinot pāris tonnu smilšu. “Varbūt es varu dot tev padomu, kas palīdzēt sasniegt to, ko vēlies. Dodies uz krustu vietu.”

“Un kur tāda ir?”

“Tuvu,” viņš solījās. “Un, Seidija Keina, tev ir tais­nība. Tu esi pārāk daudz zaudējusi. Tava ģimene ir cie­tusi. Es zinu, kā tas ir. Atceries vienu, vecāki savu bērnu labā ir gatavi darīt jebko. Es atteicos no laimes, savas sievas — samierinājos ar Ra lāstu, lai tikai dzimtu mani bērni.” Viņš sapņaini paraudzījās debesīs. “Kaut arī ar katru tūkstošgadi man mīļotās pietrūkst arvien vairāk, es zinu, ka neviens no mums nebūtu rīkojies citādi. Man ir pieci bērni, un visus es ļoti mīlu.”

“Pat Setu?” es neizpratnē vaicāju. “Viņš plāno iznīci­nāt miljoniem cilvēku.”

“Sets ir kas vairāk,” Gebs teica. “Viņš ir mūsu miesa un asinis.”

“Ne manējās.”

“Nē?” Gebs liecās lejup. Man šķita, ka viņš taisās pie­plakt pie zemes, līdz es sapratu, kas viņš saplūst ar kā­pām. “Padomā par to, Seidija Keina, un rīkojies uzma­nīgi. Krustu vietā tevi sagaida briesmas, taču tu atradīsi to, kas tev visvairāk nepieciešams.”

“Vai tu varētu izteikties vēl neskaidrāk?” es noburk­šķēju.

Taču Gebs jau bija projām, nopakaļ atstājot vien aug­stāku kāpu, nekā ierasts, un mans ba bija atgriezies mājās.