Sarkanā piramīda

10 Basteta Kļūst zaļa

kārters

(Seidij, izbeidz! Jā, es tūlīt tikšu līdz tai vietai.) Pie­dod, viņa mani visu laiku pārtrauc, piešķiļot uguni ma­nām… nav svarīgi. Pie kā es paliku?

No Viljamsburgas tilta nogriezāmies Manhetenā un pa Klintona ielu braucām uz ziemeļiem.

“Viņi mums joprojām seko,” Seidija brīdināja.

Un nesēji tiešām atpalika par nieka kvartālu — skrēja pa ielas vidu, lēca pāri suvenīru tirgotavām uz gājēju ietvēm.

“Mēs iegūsim mazliet laika,” Basteta dobji ieņurdē­jās — skaņa bija tik zema un spēcīga, ka zobi ietrīcējās līdzi. Ar joni pagriezusi stūri, viņa nogriezās pa labi, uz Austrumu Hjūstonas ielas.

Es paskatījos atpakaļ. Kolīdz nesēji iznira aiz stūra, viņus pulkiem vien apstāja kaķi. Citi izlēca pa logiem. Citi izskrēja no sānielām. Citi izrāpās no notekas. Visi šāvās virsū nesējiem kā tāds spalvu un nagu vilnis — kaķi rāpās augšup pa nesēju vara kājām, skrāpēja viņiem muguru, ieķērās sejā un centās apgāzt līķu kasti. Nesēji sagrīļojās un izmeta kasti no rokām, tad metās aklā

cīņā. Divas mašīnas sagriezās, lai izvairītos no dzīvnie­kiem, bet ietriecās viena otrā, aizsprostoja ielu, un ne­sēji nogāzās no kājām zem nešpetno kaķu svara. Mēs no­griezāmies uz Franklina Rūzvelta ielas, un aina mums pagaisa no skata.

“Labais,” es atzinu.

“Tas viņus ilgi neaizkavēs,” Basteta atteica. “Tagad uz Centrālparku.”

Lexus Basteta atstāja pie Metropolitēna mākslas mu­zeja.

“Un nu — skriešus!” viņa teica. “Tas ir tepat aiz mu­zeja.”

Kad viņa teica — jāskrien, tas bija domāts nopietni. Mums ar Seidiju nācās skriet, ko kājas nes, lai turētu vi­ņai līdzi, bet Basteta pat nebija iesvīdusi. Viņa nedomāja piebremzēt par godu tādiem sīkumiem kā hotdogu tir­gotavas un novietotas mašīnas, un vienā mierā pārlēca pāri visam, kas nebija augstāks par trim metriem, ka­mēr mēs, kā nu varēdami, centāmies visus šķēršļus ap­skriet.

Ieskrējām parkā no Austrumu ielas puses. Kolīdz nogriezāmies uz ziemeļiem, priekšā parādījās obelisks. Būdams vairāk nekā divdesmit metru augsts, tas izska­tījās tieši tāds pats kā Londonas līdzinieks. Obelisks slē­jās mazā piekalniņā it kā nošķirts no visa, kas apkārt, un tādu vietu Ņujorkas centrā nav daudz. Tuvumā ma­nījām vien pāris skrējēju — patālāk, uz takas. Dzirdēju satiksmes troksni, kas nāca no Piektās avēnijas, bet pat tas šķita tālu projām.

Apstājāmies pie obeliska. Basteta ievilka nāsīs gaisu, it kā mēģinādama saost briesmas. Kad es beidzot biju apstājies, sapratu, ka esmu pārsalis. Augstu pie debesīm spīdēja saule, bet vējš vilka cauri lina drēbēm.

“Kaut es būtu uzvilcis kaut ko siltāku,” es nomurmi­nāju. “Vilnas jaka būtu tieši laikā.”

“Nē, nebūtu vis,” Basteta teica, skatīdamās visapkārt. “Tu esi ģērbies, kā burvim pieklājas.”Seidija nodrebinā­jās. “Vai tad jāsalst, ja gribi burties?”

“Burvji vairās no dzīvnieku valsts produktiem,” Bas­teta atsvieda, domās klīzdama kur citur. “Kažoki, āda, vilna, jebkas tamlīdzīgs. Tur ir dzīvības auras paliekas, un tas var nojaukt burvestības.”

“Mani zābaki man netraucē,” Seidija iebilda.

“Āda,” Basteta ar nepatiku noteica. “Varbūt tu esi noturīgāka, un drusciņa ādas tev burties netraucē. Ne­zinu. Bet lina drēbes ir vislabākās, vai ari kokvilna — kas nāk no augiem. Lai kā, Seidij, man šķiet, ka šobrīd esam drošībā. Tieši šobrīd, vienpadsmitos trīsdesmit, sākas īss, mums labvēlīgs laika posms, bet tas nebūs pā­rāk ilgs. Sāc.”

Seidija sablisinājās. “Es? Kāpēc es? Tu esi dieviete!” “Portālu atvēršana man nepadodas,” Basteta atteica. “Kaķi ir aizstāvji. Vienkārši kontrolē savas emocijas. Pa­nika vai bailes izgāzīs burvestību. Mums jātiek no šejie­nes prom, pirms Sets pagūst izsaukt pārējos dievus pa­līgos.”

Es saviebos. “Tu gribi teikt, ka Setam ir citu ļauno dievu telefona numuri?”Basteta nervozi paskatījās uz koku pusi. “Ļaunie un labie — par dieviem, Kārter, tā laikam nevar teikt. Kā burvim tev jādomā par haosu un kārtību. Tie ir divi spēki, kas kontrolē visumu. Sets ir haosa dievs.”

“Un kā ir ar tiem pārējiem dieviem, ko tētis atbrī­voja?” es uzstāju. “Vai tad viņi nav labie? Izīda, Ozīriss, Hors, Neftīda — kur ir viņi?”

Basteta uz mani paskatījās. “Labs jautājums, Kārter.” No krūmiem izšāvās Siāmas kaķis un pieskrēja pie Bastetas. Abas uz brīdi saskatījās, un tad siāmietis aizti­pināja.

“Nesēji tuvojas,” Basteta paziņoja. “Un kaut kas cits… kaut kas daudz spēcīgāks tuvojas no austrumiem. Manuprāt, nesēju saimnieks iesvēlies nepacietībā.”

Man sirds stājās pukstēt. “Sets tuvojas?”

“Nē,” Basteta teica. “Iespējams, kāds no pakalpiņiem. Vai sabiedrotais. Maniem kaķiem ir grūti aprakstīt, ko viņi redz, un es negribu to zināt. Seidij, ir laiks. Koncen­trējies uz Duātas vārtu atvēršanu. Es atvairīšu uzbrucē­jus. Kaujas maģija ir mana specialitāte.”

“Kas tāds, ko tu liki lietā savrupmājā?” es jautāju. Basteta atieza smailos zobus. “Nē, tie jau parasti cīņas paņēmieni.”

Parka koki iešalcās, un no meža izskrēja nesēji. Līdznestajai kastei pārklātais līķauts bija sadīrāts skran­dās. Arī paši nesēji bija vienās skrambās. Viens pievilka kāju, kas ceļgalā locījās uz otru pusi. Citam kaklā bija uzmaucies automašīnas spārns.

Četri metāla vīri prātīgi nolika savu kasti zemē, pie­vērsās mums un izrāva aiz jostas aizbāztus zeltainus metāla bomjus.

“Seidij, ķeries taču pie darba!” Basteta pavēlēja. “Kārter, tu vari man palīdzēt.”

Kaķu dieviete izšāva savus nažus. Viņa pati iezalgojās zaļa. Visapkārt iemirdzējās aura, kas pletās pla­šāka — kā tāds enerģijas burbulis, un pacēla viņu gaisā. Aura mainīja apveidu, līdz Basteta izrādījās ieslēgta hologrāfiskā projekcijā, kas bija apmēram četras reizes lielāka par viņu pašu. Tā bija viņa pati senlaiku vei­dolā — sieviete ar kaķa galvu, augumā sešus metrus liela. Hologrammas centrā atradās Basteta, kas spēra soli uz priekšu. Milzīgā kaķu dieviete kustējās kopā ar viņu. Šķita neiespējami, ka caurspīdīgs attēls var būt tik vie­lisks, taču ik solis lika zemei nodrebēt. Basteta pacēla roku. Mirdzoši zaļā karotāja darīja tāpat un izlaida na­gus, tik garus un asus kā zobeni. Basteta nobrauca ar roku pa taku sev priekšā un sašķēla ietves segumu ce­menta strēmelēs. Atskatījusies viņa man uzsmaidīja. Milzīgā kaķa galva darīja pakaļ, atiezdama baisus ilk­ņus, kas mierīgi varētu mani pārkost uz pusēm.

“Šī,” Basteta teica, “ir kaujas maģija.”

Biju tik apstulbis, ka labu brīdi spēju vien noskatī­ties, kā Basteta ar savu zaļo kaujas mašīnu metas virsū nesējiem.

Novēzējusi roku, viņa vienu no nesējiem pāršķēla uz pusēm un tad samina otru, to saplacinādama metāla pan­kūkā. Abi pārējie nesēji metās virsū viņas hologrāfiska­jām kājām, taču metāla vāles atsitās pret spokaino gaismu un atlekušas nenodarīja nekādu postu.

Tikmēr Seidija, paceltām rokām nostājusies pie obe­liska, kliedza: “Atveries, tu stulbais akmens gabals!”

Beidzot es satvēru savu zobenu. Rokas man trīcēja. Es negribēju mesties kaujā, bet laikam vajadzēja palī­dzēt. Un, ja reiz bija jākaujas, es izlēmu, ka sešmetrīga mirdzoša kaķu kaujiniece man sabiedrotajos bija gana drošs atbalsts. “Seidij, es… es iešu palīgā Bastetai. Nepa­dodies!”

“Es cenšos!”

Metos uz priekšu tieši tobrīd, kad Basteta kā tādus maizes klaipus pāršķēla uz pusēm abus pārējos nesējus. Atviegloti nodomāju: nu, viss.

Taču visi četri nesēji sāka saplūst atkal kopā. Saplaci­nātais nesējs atlipinājās no asfalta. Atlūzas saskrēja kopā kā magnēti, un nesēji — tādi paši, kādi bijuši, — slējās kājās.

“Kārter, palīdzi man viņus iznīcināt!” Basteta sauca. “Viņus vajag sašķelt mazos gabaliņos!”

Es centos netrāpīties Bastetai ceļā, kamēr viņa soļoja uz priekšu un šķēla nesējus gabalos. Kolīdz viens bija pār­šķelts, es uzreiz metos to sasmalcināt mazākos gabalos. Šķita drīzāk plastilīns, nevis metāls, jo mans zobens cir­tās cauri bez grūtībām.

Pēc pāris minūtēm visapkārt grēdojās vara atlūzu kau­dzes. Basteta, savilkusi mirdzošu dūri, sadragāja līķu ne­samo kasti smalkos gabalos.

“Negāja nemaz tik grūti,” es izdvesu. “Kāpēc mēs no viņiem bēgām?”

Mirdzošajā čaulā ieslēgtā Bastetas seja mirka vienos sviedros. Man nebija ienācis prātā, ka dieviete varētu nogurt, bet viņas maģiskais avatars droši vien prasīja daudz spēka.

“Mēs vēl neesam drošībā,” viņa brīdināja. “Seidij, kā tev veicas?”

“Nekā,” Seidija gaudās. “Vai nav kāds cits veids?”

Pirms Basteta pavēra muti atbildei, koki iešalcās no jauna — it kā lapās iečabējās lietus, tikai tāds glums.

Man pār muguru pārskrēja drebuļi. “Kas… kas tas ir?”

“Nē,” Basteta nočukstēja. “Nevar būt. Tikai ne viņa.”

Tad pamežs ar joni sakustējās. Tūkstošiem brūnu mūdžu izbira no meža kā derdzīgs paklājs — paslieti indes dzeloņi un spīles no vienas vietas.

Grasījos iekliegties: “Skorpioni!” Bet mēle neklausīja. Kājas sāka trīcēt. Man riebjas skorpioni. Ēģiptē tie ir visur. Nez cik reižu esmu tādus atradis savā viesnīcas gultā vai dušā. Reiz es pat vienu atradu savā zeķē.

“Seidij!” Basteta satraukta iesaucās.

“Nekas man nesanāk!” Seidija novaidējās.

Skorpioni tuvojās — tūkstotis pēc tūkstoša. No meža iznāca sieviete, bezbailīgi soļojot pa ņudzošo paklāju. Mugurā viņai bija brūns tērps, un zelta rotaslietas mir­dzēja ap kaklu un uz rokām. Garie melnie mati bija ap­cirpti seno ēģiptiešu stilā, un viņas galvu rotāja dīvains kronis. Atskārtu, ka tas nav nekāds kronis — uz galvas viņai tupēja milzīgs, dzīvs skorpions. Viņu ieskāva mil­jons pretīgo spīļaiņu, it kā sieviete būtu to pasaules centrs.

“Serketa,” Basteta nošņācās.

“Skorpionu dieviete,” es minēju. Laikam jau pienā­cās pārbīties, bet vēl vairāk pārbīties jau vairs nebija iespējams. “Vai tu varēsi viņu uzveikt?”

Bastetas vaigs manī neviesa diez kādu pārliecību.

“Kārter, Seidij,” viņa teica, “te ies karsti. Skrieniet uz muzeju. Atrodiet templi. Iespējams, tas jūs pasargās.” “Kādu templi?” es jautāju.

“Un kas būs ar tevi?” Seidija iebilda.

“Ar mani viss būs kārtībā. Es jūs panākšu.” Bet Baste­tas skatiens liecināja, ka pašai trūkst īstas pārliecības. Viņa tikai mūsu labad centās novilcināt laiku.

“Skrieniet!” viņa pavēlēja, un milzīgā, zaļā kaķu kaujiniece pagriezās pret skorpionu pūli.

Gribi dzirdēt kaunpilno patiesību? Ar visiem tiem skorpioniem es pat nemēģināju izlikties par drošsirdi. Paķēru Seidiju aiz rokas, un mēs .skrējām.