Sarkanā piramīda

39 Zia man atklāj noslēpumu

sendija

Prieks, Kārter, ka atspoguļo mani dramatiskā gaismā un vēl nez kā.

īstenība nebija gluži tik šika.

Atspoguļosim to, labi? Kad mans brālis, tas trakais kareivis-cālis, pārvērtās par piekūnu un ņēmās ārdīties kopā ar savu draugu sikspārni, viņš man tikmēr lika spēlēt dakteros ar diviem ļoti nopietni ievainotiem cil­vēkiem — un tas man absolūti nepatika un ari nepa­devās.

Nabaga Amosa brūces šķita maģiskas, nevis fiziskas. Viņam nebija ne skrambas, taču acis valbīties valbījās, un viņš knapi vilka elpu. Kad pieskāros Amosa pierei, no ādas plūda tvaiks, tāpēc nospriedu acumirklī atstāt viņu mierā.

Ar Ziu bija pavisam citādi. Vaigā nāves bālums, kāja asiņoja vairākās vietās. Viena roka bija nelāgi izmežģīta. Elpa šņirkstēja kā mitra smilts.

“Mierīgi.” No bikšu staras noplēsu auduma strēmeli

un mēģināju kāju pārsiet. “Vai nav kāda dziedējoša bur­vestība vai…”

“Seidij,” viņa vārgi satvēra mani aiz delma. “Nav laika. Klausies.”

“Ja apturēsim asiņošanu…”

“Viņa vārds. Tev nepieciešams viņa vārds.”

“Bet tu neesi Neftida! Vismaz tā teica Sets.”

Viņa papurināja galvu. “Ziņa… Es runāju viņas vārdā. Vārds — Ļaunā Diena. Sets piedzima, un tā bija Ļaunā Diena”

Tā varētu būt, es nodomāju, bet vai tas tiešām ir Seta slepenais vārds? Ko Zia gribēja teikt ar to, ka nav Neftīda, bet runā viņas vārdā? Šķita neloģiski. Tad es atce­rējos balsi pie upes. Neftida teica, ka sūtīs ziņu. Un Anubiss man solīja, ka es dzirdēšot Neftldas balsi.

Es saknosījos. “Klau, Zia…”

Tad pār mani nāca apskaidrība. Par šo to, ko tika teicis Iskanders, par šo to, ko teica Tots, — viss nostājās savā vietā. Iskanders vēlējās pasargāt Ziu. Viņš man teica — ja būtu zinājis, ka mēs ar Kārteru esam dievi, būtu spējis pasargāt arī mūs kopā ar… vēl kādu. Ar Ziu. Nu es sapratu, kā viņš bija centies viņu pasargāt.

“Ak Dievs,” es pavēros viņā. “Tā ir, vai ne?”

Šķita, ka viņa saprot un pamāj. Seja gan bija sāpēs pārvērsta, taču acis — tikpat kvēlas un nepiekāpīgas kā vienmēr. “Izmanto vārdu. Pakļauj Setu savai gribai. Liec viņam palīdzēt.”

“Palīdzēt? Viņš tikko centās tevi nogalināt, Zia. Viņš nav no palīdzīgajiem”

“Ej.” Viņa centās mani pagrūst. Pirkstu galos uzšķī­lās vāra liesma. “Kārters bez tevis nevarēs iztikt.”

Tālāka pierunāšana bija lieka. Kārteram draudēja briesmas.

“Es atgriezīšos,” es apsolīju. “Nekur… hm, neej.”

Piecēlusies kājās, pavēros griestu caurumā. Nemaz negribējās atkal pārvērsties klijā. Tad skats atdūrās pret tēta zārku zem sarkanā troņa. Sarkofāgs mirdzēja kā radioaktīva viela, gatava eksplodēt. Ja vien es spētu sa­graut troni…

Vispirms jātiek galā ar Setu, brīdināja Izīda.

Bet ja es varu atbrīvot tēti… es paspēru dažus soļus uz troņa pusi.

Nē, brīdināja Izīda. Tas, ko tu ieraudzīsi, ir pārāk bīs­tami.

Par ko tu runā? es aizkaitināta nodomāju. Uzliku plaukstu uz zelta zārka un acumirklī tiku aizrauta vīzijā.

Biju Mirušo valstībā, Tiesas zālē. Apkārt mirgoja Jaunorleānas kapsētas pusgruvušie pieminekļi. Miglā nemierīgi kustējās mirušo gari. Pie salauzto svaru pa­matnes gulēja mazais nezvērs — Ammits Rijējs. Pavēris mirdzoši dzeltenu aci, viņš mani nopētīja, tad atkal iesnaudās.

No tumsas iznira Anubiss melna zīda uzvalkā, ar ne­sasietu, ap kaklu apmestu kaklasaiti, it kā tikko atgrie­zies no bērēm vai lepna izvadītāju kongresa. “Seidij, tev nevajadzētu šeit atrasties.”

“Kam tu to stāsti,” taču es tik ļoti priecājos viņu at­kal ieraudzīt, ka atvieglojumā vai apraudājos.

Satvēris mani aiz rokas, viņš devās uz tukšā melnā troņa pusi. “Mēs esam zaudējuši līdzsvaru. Tronis ne­drīkst būt tukšs. Maatas atjaunošanai jānotiek šeit, šajā zālē.”

Viņš izklausījās bēdīgs, it kā būtu man lūdzis kaut ko briesmīgu. Es nesapratu, taču uzmācās smaga zaudē­juma sajūta.

“Nav godīgi,” es noteicu.

“Nav gan.” Viņš saspieda manu roku. “Es būšu tepat, gaidīšu. Seidij, man ļoti žēl. Tiešām…”

Viņš palēnām izgaisa.

“Pagaidi!” es centos turēties pie viņa rokas, taču viņš kopā ar kapsētu pazuda miglā.

Es atkal biju atpakaļ dievu troņa zālē, taču nu tā iz­skatījās kā gadsimtiem ilgi pamesta novārtā. Jumts bija iebrucis, paraudams līdzi dažas kolonnas. Ogļu pannas aukstas un apputējušas. Skaistā marmora grīda bija sa­plaisājusi kā izsusējuša ezera grunts.

Pie Ozīrisa tukšā troņa viena pati stāvēja Basteta. Viņa man draiskulīgi uzsmaidīja, taču no jauna viņu redzēt bija pārāk sāpīgi.

“Ak, neskumsti,” viņa uzrājās. “Kaķi neko nenožēlo.” “Bet vai tu — vai tu neesi mirusi?”

“Grūti pateikt.” Viņa norādīja sev apkārt. “Duāta ir nemierīga. Dievi pārāk ilgi bijuši bez valdnieka. Ja Sets neko neiespēj, jānāk kādam citam. Tuvojas ienaidnieks. Nepieļauj, ka es būtu mirusi veltīgi.”

“Tu atgriezīsies?” es aizlūzušā balsī vaicāju. “Lūdzu, es pat nepaguvu no tevis atvadīties. Es nespēju…”

“Lai tev veicas, Seidij. Esi modra.” Basteta pazuda, un ainava nomainījās.

Es atrados Laikmetu zālē, Pirmajā nomā — vēl viens tukšs tronis, un tā pakājē sēdēja Iskanders, gaidīdams faraonu, kāda nav bijis jau divsimt gadu.

“Vadoni, dārgā,” Iskanders pārlaboja. “Taču tas ir ta­vas ģimenes krusts. Jūs to visu esat iesākuši. Vienīgi Keini mūs vai nu izglābs, vai iznīcinās.”

“Es nesaprotu, ko tu centies pateikt!”

Iskanders atvēra plaukstu, un gaismas ātrumā atkal mainījās ainava.

Es atkal biju pie Temzas. Noteikti bija nakts, aptu­veni trīs agrā rītā, jo krastmala bija tukša. Migla slāpēja pilsētas gaismas, un gaiss bija dzedrs.

Pie Kleopatras adatas stāvēja divi rokās sadevušies stāvi, sieviete un vīrietis, abi salīgi satuntuļojušies. Pir­majā mirklī nospriedu, ka tas ir kaut kāds pāris, kam randiņš. Tad pagalam pārsteigta atskārtu, ka lūkojos uz saviem vecākiem.

Tētis pacēla galvu un nopētīja obelisku. Ielas pus­tumsā viņa seja izskatījās kā slīpēts marmors — kā fa­raonu statujas, ko viņam patika pētīt. Viņam tiešām bija valdnieka seja, es nodomāju, — lepna un izskatīga.

“Tu esi pārliecināta?” viņš vaicāja manai mātei. “Pil­nīgi pārliecināta?”

Mamma no sejas atglauda gaišos matus. Viņa bija skaistāka nekā bildēs, taču izskatījās noraizējusies — uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas. Kā es, kad esmu sa­traukta un lūkojos spogulī, mēģinot sevi pārliecināt, ka nav nemaz tik traki. Es vēlējos viņai uzsaukt, likt sa­prast, ka esmu tepat, taču pār lūpām man nenāca ne skaņa.

“Viņa teica, ka te viss sākas,” teica māte. Viņa ciešāk ievīstījās melnajā mētelī, un es pamanīju kaklarotu — Izīdas amuletu, savu amuletu. Blenzu uz to gluži apstul­busi, taču tad viņa aizpogāja apkakli un amulets pazuda. “Ja vēlamies uzveikt ienaidnieku, mums jāsāk ar obe­lisku. Mums jānoskaidro patiesība.”

Tēvs satraukumā sarauca pieri. Uz asfalta viņš bija novilcis aizsargapli — zilu krīta līniju. Kad viņš pieskā­rās obeliska pamatnei, aplis iespīdējās.

“Man tas nepatīk,” viņš teica. “Vai tu nepasauktu viņu palīgā?”

“Nē,” uzstāja māte. “Es apzinos savas iespējas, Džūlius. Ja mēģināšu vēlreiz…”

Man pamira sirds. Prātā atausa Iskandera vārdi: viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neieras­tās instancēs. Es atpazinu mātes skatienu un zināju: viņa bija sazinājusies ar Izīdu.

Kādēļ tu man to neteici? Es vēlējos kliegt.

Mans tēvs izsauca savu zizli un šķēpu. “Rūbij, ja mums neizdosies…”

“Nedrīkst neizdoties,” viņa apņēmīgi attrauca. “Uz to paļaujas visa pasaule.”

Viņi pēdējo reizi saskūpstījās, it kā nojaustu, ka atvadās. Tad abi paslietiem zižļiem un šķēpiem sāka monotoni skandēt buramvārdus. Kleopatras adata iemir­dzējās.

Es atrāvu roku no sarkofāga. Acis svila asaras.

Tu pazini manu māti, es kliedzu Izīdai. Tu pamudi­nāji viņu atvērt to obelisku. Tu viņu iegrūdi kapā!

Es gaidīju atbildi. Taču tad acu priekšā parādījās spokains attēls — mana tēva projekcija, kas mirdzēja zeltītā zārka gaismā.

“Seidij!” Viņš smaidīja. Balss bija dobja kā reizēs, kad viņš zvanīja man no tālienes — Ēģiptes vai Austrā­lijas, vai ej nu sazini, no kurienes. “Nevaino Izīdu mātes liktenī. Neviens no mums nezināja, kas tieši notiks. Pat tava māte spēja saskatīt tikai sīkus nākotnes atspīdumus. Taču izšķirīgajā brīdī viņa uzņēmās darīt, kas da­rāms. Tas bija viņas lēmums.”

“Mirt?” es izgrūdu. “Izīdai vajadzēja viņai palīdzēt. Tev vajadzēja viņai palīdzēt. Es ienīstu tevi.”

Līdz ar šiem vārdiem manī kaut kas salūza. Izplūdu asarās. Es atskārtu, ka jau gadiem biju vēlējusies tētim to pateikt. Es vainoju viņu mammas nāvē, vainoju viņu par to, ka mani atstāja. Taču tagad, kad to biju izteikusi, dusmas izrādījās izsīkušas, iepakaļ atstājot tikai un vie­nīgi vainas apziņu.

“Piedod,” es izmocīju. “Es ne…”

“Neatvainojies, mana drosminiece. Tev ir tiesības tā justies. Tev vajadzēja to pateikt. Tas, kam tu šobrīd gata­vojies, — tev jānotic, ka tas ir pareizi, nevis tāpēc, ka esi apvainojusies uz mani.”

“Es nesaprotu.”

Viņš pastiepās, lai notrauktu asaru man no vaiga, taču roka bija tikai mirdzoša gaisma. “Tava māte bija pirmā, kas pēc vairākiem gadsimtiem uzdrošinājās sazi­nāties ar Izīdu. Tas bija bīstami, pretrunā ar Mājas mā­cību, taču tava māte bija pareģe. Viņai bija nojauta, ka haoss sarosījies. Ar Māju gāja uz leju. Dievi bija mums nepieciešami. Izida nespēja šķērsot Duātas robežu. Viņa tikko spēja čukstēt, taču pastāstīja mums visu iespējamo par ieslodzījumu. Viņa Rūbijai deva pamācības, ko da­rīt. Dievi varēs atkal celties, viņa teica, taču tas prasīs daudz smagu upuru. Mums šķita, ka obelisks atbrīvos visus dievus, taču tas bija tikai sākums.”

“Izīda būtu varējusi dot mātei lielāku varu. Vai vis­maz Bastetai! Basteta piedāvāja… ”

“Nē, Seidij. Tava māte apzinājās savas iespējas. Būtu viņa centusies vadīt dievu, pilnībā izmantot dievišķo spēku, tas būtu viņu aprijis vai pat vēl ļaunāk. Viņa at­brīvoja Bastetu un pārkāpumu veica pati saviem spē­kiem. Atdevusi dzīvību, viņa dāvāja vairāk laika tev.” “Man? Bet…”

“Jūsos ar brāli rit spēcīgākās Keinu asinis pēdējo triju tūkstošu gadu laikā. Māte izpētīja faraonu radu­rakstus — viņa zināja, ka tā ir taisnība. Tev ir visas iespē­jas atjaunot veco kārtību un nolīdzināt visus pārpratu­mus starp burvjiem un dieviem. Tava māte visu aizsāka. Es atbrīvoju dievus no Rozetas akmeņa. Taču tavs darbs būs atjaunot Maatu.”

“Palīdzi,” es uzstāju. “Mēs tevi atbrīvosim.”

“Seidij,” viņš bezcerīgi iesāka, “kad tu kļūsi par mammu, gan visu sapratīsi. Vissmagākais darbs, vislie­lākais pienākums man kā tēvam bija atskārta, ka manis paša sapņi, mērķi un vēlmes ir pakārtoti manu bērnu sapņiem, mērķiem un vēlmēm. Mēs ar māti nobruģē­jām ceļu. Bet tas \r jūsu ceļš. Šī piramīda ir celta, lai ba­rotu haosu. Tā iesūc citu dievu spēku, tādējādi spēcinot Setu.”

“Es zinu. Ja es sagrautu troni un varbūt uzlauztu zārku…”

“Tu izglābtu mani,” pabeidza tētis. “Taču Ozirisa spēku, manī ieslēgto spēku, izsūktu piramīda. Tas tikai vairotu postu un padarītu Setu vēl spēcīgāku. Jāiznīcina visa piramīda. Un tu zini, kā to izdarīt.”

Es jau gribēju iebilst, ka nezinu vis, taču patiesības spalva lika man būt godīgai. Tas bija manī — es biju to redzējusi Izīdas domās. Es zināju, kas tuvojas, kopš brīža, kad Anubiss man uzdeva to neiespējamo jautājumu: “Vai tu ziedotu savu tēvu, lai glābtu pasauli?”

“Es negribu,” es teicu. “Lūdzu.”

“Tronī jāsēstas Ozīrisam,” noskaldīja tēvs. “Caur nāvi, dzīvi. Tas ir vienīgais ceļš. Lai Maata tevi vada, Seidij. Es mīlu tevi.”

Un viņa tēls pagaisa.

Kāds sauca mani vārdā.

Atskatījos un redzēju, kā Zia cenšas pietrausties sē­dus, balstoties uz zižļa. “Seidij, ko tu dari?”

Sienas ap mums līgojās un plaisāja, it kā piramīdu kāds milzis dunkātu kā boksa maisu.

Cik ilgi es biju transā? Nebija ne jausmas, taču man sāka trūkt laika.

Es aizvēru acis un koncentrējos. Tūdaļ pat ierunājās Izīda: vai nu tu redzi? Vai tagad saproti, kāpēc es nedrīk­stēju stāstīt ko vairāk?

Manī brieda dusmas, taču es tās noriju. Parunāsim par to vēlāk. Šobrīd mums jāpieveic dievs.

Es iztēlojos, kā pasperu soli uz priekšu un saplūstu ar dievietes dvēseli.

Es ari iepriekš biju darbojusies kopsoli ar Izīdu, taču šoreiz bija citādi. Mana izšķiršanās, dusmas, pat sēras stiprināja manī pārliecību. Es ieskatījos Izīdai acīs (ga­rīgā nozīmē), un mēs sapratāmies.

Es redzēju viņas pagātni — viņas agrīnos gadus cīņā par varu, izmantojot māņus un shēmas, lai atrastu Ra vārdu. Redzēju viņas kāzas ar Ozīrisu, cerības un sap­ņus par jaunu impēriju. Tad redzēju, kā šos sapņus sa­grauj Sets. Es jutu viņas dusmas un sarūgtinājumu, viņas skarbo lepnumu un apņēmību pasargāt mazo dēlu Horu. Es redzēju, kā viņas dzīves modelis laikmetos at­kārtojas vēl un vēlreiz, tūkstošiem dažādos saimniekos.

Dieviem ir liela vara, bija teicis Iskanders. Tikai cil­vēki ir radoši, viņiem piemīt spēja mainīt vēsturi.

Es sajutu arī savas mātes domas, kas bija kā nospie­dumi dievietes atmiņās: Rūbijas pēdējie mirkļi un viņas izvēle. Viņa bija ziedojusi savu dzīvību, lai aizsāktos no­tikumu virkne. Un nākamais bija mans gājiens.

“Seidij!” vēlreiz iesaucās Zia, balsij kļūstot vājākai. “Ar mani viss ir kārtībā,” es teicu. “Es nu dodos.”

Zia nopētīja manu seju, un viņai acīmredzami nepa­tika tas, ko viņa tur ieraudzīja. “Nekas nav kārtībā. Tu esi satriekta. Cīņa ar Setu šādā stāvoklī būtu pašnāvība.” “Neuztraucies,” es atteicu. “Mums ir plāns.”

To teikusi, es pārvērtos klijā un pa ventilācijas šahtu laidos uz piramīdas virsotni.