Sarkanā piramīda

6 Brokastis ar Krokodilu

kārters

Kā lai to apraksta? Tas bija nevis murgs, bet kaut kas daudz īstāks un briesmīgāks.

Kad biju aizmidzis, es jutu, ka mana miesa nokļūst bezsvara stāvoklī. Es lēnām pacēlos gaisā, atskatījos un redzēju pats sevi guļam.

Mirstu, es nodomāju. Bet tā vis nebija. Es nebiju kļu­vis par spoku. Mani ieskāva mirdzošs, zeltains veidols, un roku vietā man bija spārni. Es biju kaut kāds putns. (Nē, Seidij, es nebiju vista. Vai tu, lūdzu, ļausi man stās­tīt?)

Es zināju, ka tas nav sapnis, jo parasti es neredzu krāsainus sapņus. Un es noteikti nesapņoju ar visām piecām maņām. Istaba viegli smaržoja pēc jasmīna. Es dzirdēju, kā uz naktsgaldiņa paukšķ gāzes burbulīši «tvertajā ingvera limonādes bundžiņā. Es sajutu, kā mīksts vējš bužina man spalvas, un ievēroju, ka logi ir Vii|a. Es negribēju doties prom, bet spēcīga straume iz­rāva mani ārā kā vēja trenktu koka lapu.

Savrupmājas gaismas pagaisa dziļi lejā. Ņujorkas Nlluets saplūda vienkopus un izgaisa. Es laidos cauri

tumsai un miglai, un visapkārt skanēja dīvaini čuksti. Vēderā kņudēja tāpat kā pirmīt Amosa laivā. Tad migla pagaisa, un es jau biju citur.

Es lidoju virs kaila kalna. Tālu zem manis ielejā va­rēja manīt pilsētas ugunis. Tā noteikti nebija Ņujorka. Lai gan bija nakts, es zināju, ka esmu tuksnesī. Vējš bija tik sauss, ka sejas āda likās izkaltusi kā papīrs. Un zinu, ka tas šķiet neloģiski, bet bija sajūta, ka seja man ir tā pati, it kā tā mana ķermeņa daļa nebūtu pārvērtusies par putnu. (Labi, Seidij. Vari mani saukt par vistu ar Kārtera galvu. Tagad esi priecīga?)

Zem manis, kalna galā, vīdēja divi stāvi. Neizskatī­jās, ka viņi mani būtu pamanījuši, un es sapratu, ka esmu rimies mirdzēt. Vispār es, lidojot tumsā, biju ne­redzams. Es nespēju abus stāvus skaidri izšķirt, bet va­rēju noprast, ka tie nav cilvēki. Ieskatoties vērīgāk, es ] redzēju, ka viens no viņiem ir pamazs, drukns un bez matiem, ar glumu ādu, kas vizēja mēnesgaismā, — iz­skatījās pēc abinieka, kas saslējies pakaļkājās. Otrs bija garš un izkāmējis kā putnubiedēklis, un pēdu vietā tam bija kājas kā gailim. Nevarēju saskatīt seju, bet tā šķita sarkana un mikla un… īstenībā es priecājos, ka nespēju labi saskatīt.

“Kur viņš ir?” prasīja tas, kurš izskatījās pēc krupja.

“Viņš vēl nav pieņēmis nemainīgu veidolu,” ieteicās tas ar gaiļa kājām. “Viņš spēj parādīties tikai uz īsu brīdi.”

“Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta?”

“Jā, muļķi! Viņš būs klāt, kolīdz…”

Kalna galā parādījās liesmojošs tēls. Abi neradījumi zemodamies nokrita smiltīs, un es kā traks lūdzos, kaut tiešām būtu neredzams.

“Mans kungs!” bilda krupim līdzīgais.

Jaunpienācēju bija grūti saskatīt pat tumsā — bija redzams tikai cilvēka siluets, ko apņēma liesmas.

“Kā sauc šo vietu?” vīrs jautāja. Un, tiklīdz viņš ieru­nājās, es sajutos drošs, ka tas ir tas pats, kas uzbruka tē­tim muzejā. Pēkšņi uzmācās tās pašas bailes, kas mani paralizēja muzejā. Es atcerējos, kā mēģināju pacelt ak­meni, lai sviestu ar to uzbrucējam, bet nespēju pat to. Es pievīlu tēti.

“Mans kungs,” gaiļakāja ierunājās. “Šo kalnu sauc par Kamieļa muguru. Pilsēta tur, lejā, ir Fēniksa.”

Liesmojošais vīrs iesmējās — tas izklausījās pēc pēr­kona grandiem. “Fēniksa. Cik piemērots vārds! Un tuks­nesis ļoti līdzinās tam, kāds ir mājās. Atliek vien tikt vaļā no visa, kas dzīvs. Tuksnesim jābūt tīram, vai ne tā?” “Jā, mans kungs,” krupis piekrita. “Bet kas ir ar tiem četriem?”

“Viens jau ir iesprostots,” liesmojošais vīrs teica. “Otrā ir vāja. Ar viņu mēs viegli tiksim galā. Paliek tikai divi. Un ar tiem es drīz vien tikšu galā.”

“Mm… kādā ceļā?” krupis jautāja.

Liesmojošais vīrs iedegās spožāks. “Tu esi ziņkārīgs, sīks kurkulis.” Viņš novēcināja roku uz krupja pusi, un nabaga radījums sāka kūpēt.

“Nē!” krupis lūdzās. “Nē-ē-ē!”

Es gandrīz nespēju noskatīties. Negribu to aprakstīt, bet, ja esi dzirdējis, kas notiek, kad ļauni bērni apber gliemežus ar sāli, vari iedomāties, kas piemeklēja krupi. Drīz vien no viņa nekas nebija palicis pāri.

Gaiļakāja nervozi pakāpās atpakaļ. Es viņu nevai­noju.

“Mēs šeit uzcelsim manu templi,” liesmojošais vīrs runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Šis kalns būs mana svētnīca. Kad tā būs pabeigta, es izsaukšu visbriesmī­gāko vētru. Es noslaucīšu it visu no zemes virsas. Visu!’

“Jā, mans kungs,” gaiļakāja steigšus piekrita. “Un, hmm, ja es varētu ierosināt… lai vairotu jūsu spēku…” Neradījums sagumis līda uz priekšu, it kā gribētu čuk­stēt liesmojošam vīram ausī.

Man jau likās, ka gaiļakāja kļūs par ceptu cāli, bet viņš pateica kaut ko, ko es nespēju saklausīt, un liesmo­jošais vīrs iedegās vēl spožāks.

“Lieliski! Ja tu to izdarīsi, es tevi atalgošu. Ja ne…”

“Es saprotu, mans kungs.”

“Tu vari iet,” liesmojošais vīrs teica. “Atbrīvo mūsu spēkus. Sāc ar garkakļiem. Ar to būtu labi sākt. Savāc mazuļus un atved tos pie manis. Es tos gribu dzīvus, pirms tiem bijusi iespēja atklāt savas spējas. Nepievil mani.”

“Jā, kungs.”

“Fēniksa,” liesmojošais vīrs skaļi spriedelēja. “Tas man patīk.” Viņš izpleta rokas pret apvārsni, it kā iztēlo­tos pilsētu jau izkūpam liesmās. “Drīz es atdzimšu no taviem pelniem. Tā būs brīnišķīga dzimšanas dienas dāvana.”

Es pamodos, un mana sirds skaļi sitās manās ieras1.1 jās miesās. Bija karsti, it kā liesmojošais vīrs būtu sācis mani svilināt. Tad sapratu, ka man uz krūtīm guļ kaķis.

Mafina skatījās uz mani puspievērtām acīm. “Murr.”

“Kā tu te iekļuvi?” es nomurmināju.

Piecēlos sēdus un uz brīdi nesapratu, kur atrodos. Kādā viesnīcā? Gandrīz jau saucu tēti… un tad es atce­rējos.

Vakardiena. Muzejs. Sarkofāgs.

Atskārta nāca ar tādu joni, ka man teju aizsitās elpa.

Izbeidz, es teicu pats sev. Tev nav laika sērot. Un iz­klausīsies dīvaini, bet balss man galvā skanēja gandrīz kā cits cilvēks — vecāks, stiprāks. Vai nu tā bija laba zīme, vai arī es sāku jukt prātā.

Atceries, ko tu redzēji, balss teica. Viņš tevi meklē. Tev jābūt gatavam.

Es nodrebēju. Gribēju ticēt, ka tas, ko es redzēju, bijis vien sapnis, bet zināju, ka tā nav. Pēdējās dienas laikā es biju piedzīvojis pārāk daudz, lai apšaubītu to, ko biju redzējis. Kaut kā es biju pametis savu ķermeni, ka­mēr gulēju. Un biju Fēniksā — tūkstošiem kilometru attālumā. Tur bija liesmojošais vīrs. Es no viņa teiktā daudz nesapratu, bet viņš bija runājis par savu spēku sūtīšanu, lai sagūstītu mazuļus. Nez par kādiem mazu­ļiem viņš runāja?

Mafina nolēca no gultas, apošņāja ziloņkaula pa­galvi un tad paskatījās uz mani, it kā mēģinātu man kaut ko pateikt.

“To tu vari savākt,” es viņai teicu. “Tas nav ērts.”

Viņa pieglauda galvu pie pagalvja un dusmīgi uz mani paskatījās. “Mjau.”

“Vienalga.”

Es piecēlos un iegāju dušā. Kad biju gatavs saģērbties, atklājās, ka manas iepriekšējās dienas drēbes ir pazudu­šas. Viss, kas bija skapī, bija man pēc mēra, bet ļoti at­šķīrās no drānām, ko biju ieradis valkāt, — platas, ar aukliņu savelkamas bikses un plandoši krekli, viss no balta linaudekla, un aukstākam laikam skapī atradās ta­lāri — tādus es biju redzējis mugurā fellahiem, ēģiptiešu zemniekiem. Nebija gluži manā stilā.

Seidijai patīk stāstīt, ka man trūkstot stila. Viņa ne­mitīgi sūdzas, ka es ģērbjoties kā vecis — aizpogājamos kreklos, gludinātās biksēs un solīdās kurpēs. Labi, var­būt taisnība. Bet tas ir tāpēc, ka tētis man mācījis vien­mēr labi izskatīties.

Es atceros pirmo reizi, kad viņš to man izskaidroja. Man bija desmit gadu. Mēs bijām ceļā uz Atēnu lidostu, laukā bija pāri par četrdesmit grādiem, un es gaudos, ka gribu pārģērbties tēkreklā un šortos. Kāpēc es nevarētu justies ērti? Mēs negrasījāmies pasākt neko svarīgu — tikai ceļot.

Tētis uzlika roku man uz pleca. “Kārter, tu paliec ve­cāks. Tu esi melnādainais amerikānis. Cilvēki tevi vērtēs daudz kritiskāk, tāpēc tev vienmēr jāizskatās nevaino­jami.”

“Tas nav taisnīgi!” es uzstāju.

“Taisnīgums nenozīmē, ka visiem viss tiek vienādi,” tētis teica. “Taisnīgums nozīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pašam to sarūpēt. Vai saproti?”

Es teicu, ka nesaprotu. Bet tik un tā klausīju — tāpat bija ar interesēšanos par Ēģipti, basketbolu un mūziku. Un ceļošanu ar vienu pašu somu. Es ģērbos, kā tētis gri­bēja, jo parasti tētim bija taisnība. īstenībā es neatceros reizi, kad viņam nebūtu bijusi taisnība… līdz vakarnaktij britu muzejā.

Lai kā, es uzvilku mugurā lina drēbes no skapja, lešļūcenes bija ļoti ērtas, bet skriet ar tādām diez vai būtu ērti.

Durvis uz Seidijas istabu bija vaļā, bet viņas tur ne­bija.

Manas guļamistabas durvis vairs nebija aizslēgtas. Mafina man piebiedrojās, un gar daudzām tukšām gu­ļamistabām mēs kopā devāmies lejā. Savrupmājā mie­rīgi varētu mitināties vismaz simt cilvēku, bet šobrīd tā šķita tukša un skumja.

Lielajā zālē paviāns Heopss sēdēja uz dīvāna, starp kājām iespiedis basketbola bumbu un rokās turēdams dīvaina izskata gaļas gabalu. Tas bija klāts sārtām spal­vām. Televizorā rādīja ESPN kanālu, un Heopss skatījās iepriekšējā vakara basketbola spēles labākos momentus.

“Čau,” es teicu, lai gan man likās jocīgi sarunāties ar paviānu. “Leikeri uzvarēja?”

Heopss paskatījās uz mani un noglauda bumbu, it kā aicinādams uzspēlēt. “Agh, agh!’

Viņam pie zoda bija pieķērusies rozā spalva, un no lā skata man vēderā viss sagriezās.

“Emm, jā,” es teicu. “Vēlāk, labi?”

Redzēju Seidiju un Amosu brokastojam ārā uz tera­ses pie peldbaseina. Ārā vajadzēja būt stipri lielam auk­stumam, bet viņiem blakus dega ugunskurs, un neiz­skatījās, ka Seidija vai Amoss saltu. Devos uz to pusi, bet pa ceļam apstājos pie Tota statujas. Dienasgaismā šis dievs ar putna galvu nemaz neizskatījās tik biedējošs. Tomēr, es būtu varējis apzvērēt, ka viņa mazās ačeles mani gaidoši vēro.

Ko tas liesmojošais virs vakarnakt teica? Kaut ko par mūsu notveršanu, pirms apzināmies savus spēkus. Iz­klausās muļķīgi, bet uz bridi es sajutu spēku pieplū­dumu — kā vakarnakt, kad atvēru durvis, vien paceļot roku. Uzradās sajūta, ka es varētu pacelt jebko, pat šo deviņus metrus augsto statuju. Tādā kā transā paspēru soli uz priekšu.

Mafina nepacietīgi ieņaudējās un pieglaudās man pie kājas. Dīvainā sajūta pagaisa.

“Tev taisnība,” es teicu kaķim. “Stulba doma.”

Turklāt nāsīs iesitās brokastu smaržas — franču grauzdiņi, bekons un karstā šokolāde —, un nebija ko pārmest, ka Mafina negribēja kavēties. Gāju viņai nopa­kaļ uz terasi.

“Kārter!” Amoss sauca. “Priecīgus Ziemassvētkus, puis. Nāc pulkā!”

“Sen bija laiks,” Seidija nomurkšķēja. “Es jau sen pa­modos.”

Bet viņa nenolaida skatienu no manis, it kā domātu to pašu, ko es: Ziemassvētki. Ziemassvētku rītu nebijām pavadījuši kopā kopš mammas nāves. Es aizdomājos, vai Seidija maz atceras, kā taisījām Ziemassvētku rotā­jumus no dzijas un veciem saldējuma kociņiem.

Amoss ielēja sev tasi kafijas. Mugurā viņam bija drē­bes, kas līdzinājās tām, ko viņš valkāja iepriekšējā dienā, un man jāatzīst, ka viņam stila izjūtas netrūka: pēc pa­sūtījuma šūdināts zils vilnas uzvalks, galvā pieskaņota mīksta platmale, bizītes no jauna pārpītas un tajās mir­dzēja lazurīts — viens no dārgakmeņiem, ko ēģiptieši bieži izmantoja rotaslietās. Pat brilles bija pieskaņo­tas — apaļie stikli bija zili. Netālu no uguns stāvēja te­nora saksofons, un es spēju iztēloties, kā viņš šeit spēlē serenādes Austrumu upei.

Seidija bija ģērbusies tādā pašā lina tērpā kā manē­jais, bet viņai kaut kā bija izdevies saglābt armijas zāba­kus. Droši vien gulējusi, tos nenoāvusi. Šajā ietērpā viņa ar saviem sarkanajiem matiem izskatījās diezgan smiek­līga, bet es jau neizskatījos daudz labāk, tāpēc nevarēju par viņu smieties.

“Emm… Amos?” es iejautājos. “Tu taču neturi put­nus mājās, ko? Heopss ēd kaut ko sārti spalvotu.”

“Mmm.” Amoss malkoja savu kafiju. “Piedod, ja tas tevi satrauc. Heopss ir ļoti izvēlīgs. Viņš ēd tikai to, kas beidzas ar -o. Dorito, burrito, flamingo.”

Es sablisinājos. “Vai tu teici…”

“Kārter,” Seidija brīdināja. Viņa izskatījās mazliet nobālusi, it kā jau būtu dzirdējusi atbildi uz šo jautā­jumu. “Nejautā.”

“Labi,” es teicu. “Nejautāšu.”

“Lūdzu, Kārter, ķeries klāt.” Amoss pamāja uz galdu, kas bija noklāts ar cienastu. “Un tad mēs varēsim ķerties pie paskaidrojumiem.”

Uz galda es neredzēju nevienu flamingo, kas mani iepriecināja, bet šķita, ka tur ir viss cits, ko vien var iedo­māties. Uzkrāvu uz šķīvja pankūkas ar sviestu un sīrupu, paņēmu pāris gaļas šķēles un glāzi apelsīnu sulas.

Tad ar acs kaktiņu pamanīju kustību. Paskatījos uz peldbaseinu. Zem ūdens peldēja kaut kas garš un bāls. Es gandrīz izmetu šķīvi no rokām. “Vai tas …” “Krokodils,” Amoss apstiprināja. “Veiksmei. Viņš ir albīns, bet, lūdzu, to nepiemini. Viņš ir jūtīgs.”

“Viņu sauc Maķedonijas Filips,” Seidija man paskaid­roja.

Es nesapratu, kā Seidija visu uztver tik mierīgi, bet nospriedu, ka tad jau man arī nav ko satraukties.

“Tas ir garš vārds,” es teicu.

“Viņš ir garš krokodils,” Seidija teica. “Un viņam garšo speķis.”

Lai pierādītu savu taisnību, viņa pārmeta pār plecu gaļas gabalu. Filips izlēca no ūdens un sakampa gar­dumu zobos. Āda viņam bija pilnīgi balta un acis gaiš­sārtas. Rīkle bija tik plata, ka viņš būtu varējis ierīt veselu cūku.

“Maniem draugiem no viņa nav ko bīties,” Amoss ap­galvoja. “Senos laikos neviens templis nebija pilnīgs bez krokodilu pilna ezera. Viņi ir spēcīgas, maģiskas būtnes.” “Skaidrs,” es teicu. “Tātad paviāns, krokodils… vai ir vēl kādi mājdzīvnieki, par ko der zināt?”

Amoss brīdi apdomājās. “No redzamajiem? Nē, ma­nuprāt, tas ir viss.”

Es apsēdos pēc iespējas tālāk no peldbaseina. Ma­liņa murrādama trinās man ap kājām. Es cerēju, ka viņa būs gana saprātīga un turēsies tālāk no maģiskiem kro­kodiliem, kam vārdā Filips.

“Tātad, Amoss,” es teicu, ēzdams pankūkas. “Paskaid­rojumi.”

“Jā,” viņš piekrita. “Ar ko lai sāk…”

“Ar tēti,” Seidija ierosināja. “Kas ar viņu notika?” Amoss ievilka elpu. “Džūliuss mēģināja izsaukt dievu. 1 )iemžēl tas viņam izdevās.”

Bija diezgan grūti nopietni klausīties Amosa valodās par dievu izsaukšanu, kad viņš tikmēr zieda sviestu uz maizītes.

“Vai kādu konkrētu dievu?” es jautāju. “Vai viņš vien­kārši izsauca jebkuru dievu?”

Seidija zem galda iespēra man pa kāju. Viņa izskatī­jās pikta, it kā tiešām ticētu tam, ko Amoss klāsta.

Amoss iekodās maizītē. “Ēģiptiešiem ir daudz dievu, Karter. Bet jūsu tētis gribēja izsaukt vienu konkrētu.” Viņš uz mani zīmīgi paskatījās.

“Ozīrisu,” es atcerējos. “Kad tētis stāvēja akmens priekšā, viņš teica “Ozīris, nāc”. Bet Ozīriss ir leģenda. Viņš ir izdomāts.”

“Kaut nu tā būtu,” Amoss pāri upei vērās uz Manhetcnas siluetu, kas mirdzēja rīta saules staros. “Senie ēģiplieši nebija muļķi, Kārter. Viņi uzcēla piramīdas. Viņi izveidoja pirmo, vareno nāciju. Viņu civilizācija pastā­vēja tūkstošiem gadu.”

“Jā,” es teicu, “Un tagad viņu vairs nav.”

Amoss pakratīja galvu. “Tik spēcīgs mantojums tā vienkārši nepazūd. Salīdzinājumā ar ēģiptiešiem grieķi un romieši bija tīrie bērni. Mūsdienu nācijas — kā briti un amerikāņi? Bērnu spēlītes. Ēģipte ir vissenākā civili­zācijas — vismaz rietumu civilizācijas sakne. Paskaties uz piramīdu, kas likta uz dolāra banknotes. Paskaties uz Vašingtona pieminekli — pasaules lielāko ēģiptiešu obe­lisku. Ēģipte vēl joprojām ir dzīva. Un diemžēl tādi ir arī tās dievi.”

“Nu, beidz,” es strīdējos pretī. “Pat ja es ticētu, ka pastāv maģija, ticība aizlaiku dieviem ir pavisam kas cits. Tu taču joko, vai ne?”

Bet, to sakot, es iedomājos liesmojošo viru muzejā un kā viņa seja bija mainījusies no cilvēka uz dzīvnieka seju. Un Tota statuja — viņa skats man sekoja.

“Kārter,” Amoss teica, “ēģiptieši nebūtu bijuši tik stulbi, lai ticētu neeksistējošiem dieviem. Tās būtnes, ko viņi apraksta savos mītos, ir ļoti, ļoti īstenas. Sendienās priesteri izsauca šos dievus, lai izmantotu to spēku un paveiktu iespaidīgus varoņdarbus. Tā radās tas, ko mēs šobrīd saucam par maģiju. Tāpat kā daudzas citas lietas, arī maģija aizsākās Ēģiptē. Katram templim bija sava burvestību nodaļa, ko sauca par Dzīvības māju. Viņu burvji bija pazīstami visā senajā pasaulē.”

“Un tu esi ēģiptiešu burvis.”

Amoss pamāja. “Tāpat kā jūsu tēvs. Jūs paši to vakar redzējāt.”

Es saminstinājos. Bija grūti noliegt, ka tētis muzejā bija izdarījies ļoti dīvaini — tas tiešām izskatījās pēc maģijas.

“Bet viņš ir arheologs,” es uzstājīgi teicu.

“Tas ir viņa aizsegs. Tu zināsi, ka viņš specializējās senu lāstu tulkošanā, ko ir ļoti grūti izprast, ja pats ne­nodarbojies ar maģiju. Mūsu ģimene, Keini, ir bijusi daļa no Dzīvības mājas gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Un jūsu mātes ģimene ir gandrīz tikpat sena.”

“Fausti?” es mēģināju iztēloties omi un opi nodarbo­jamies ar burvestībām, bet, ja neskaita regbija skatīša­nos un cepumu piededzināšanu, nekas cits maģisks man nenāca prātā.

“Viņi nav praktizējuši burvestības jau daudzu paau­džu garumā,” Amoss atzina. “Tas ir, līdz brīdim, kad pie­dzima jūsu mamma. Bet jā, viņi nāk no ļoti senas dzimtas.” Seidija neticīgi nogrozīja galvu. “Tagad arī mamma izrādās burve. Vai tas ir joks?”

“Bez jokiem,” Amoss nopietni sacīja. “Jūs abi… jūsos sajaukušās divu senu dzimtu asinis, un abām šīm dzim­tām attiecības ar dieviem bijušas ilgas un sarežģītas. Jūs esat visspēcīgākie Keinu bērni, kādi dzimuši pēdējo gad­simtu laikā.”

Mēģināju to visu aptvert. Es nejutos spēcīgs. Drīzāk ļoti vārgs. “Tu saki, ka mūsu vecāki slepenībā pielūguši dievus ar dzīvnieku galvām?” es jautāju.

“Viņi tos nepielūdza,” Amoss pārlaboja. “Ar laiku eģiptieši iemācījās, ka viņu dievus nevajag pielūgt. Dievi ir varenas būtnes, pirmatnēji spēki, bet tie nav dieviš­ķīgi tādā izpratnē, kādā parasti domā par Dievu. Tie ir radītas būtnes, tādi paši kā mirstīgie, tikai daudz spēcī­gāki. Mēs varam viņus cienīt, baidīties no viņiem, izman­tot viņu spējas vai cīnīties pret viņiem …”

“Cīnīties pret dieviem?” Seidija viņu pārtrauca.

“Nepārtraukti,” Amoss atbildēja. “Bet mēs tos ne­pielūdzam. Tots mums to iemācīja.”

Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. Viņš noteikti bija traks. Bet izskatījās, ka Seidija tic katram viņa vārdam.

“Tad…” es teicu. “Kāpēc tētis uzspridzināja Rozetas akmeni?”

“Es esmu pārliecināts, ka viņš negribēja to uzspridzi­nāt,” Amoss atbildēja. “Tas viņam būtu licies šausmīgi. Vispār es esmu pārliecināts, ka mani kolēģi Londonā būs paspējuši novērst radušos bojājumus. Kuratori drī­zumā pārbaudīs krātuves un atklās, ka Rozetas akmens brīnumainā kārtā sprādzienā nav cietis.”

“Bet tas sasprāga miljons gabaliņos!” es teicu. “Kā to var salabot?”

Amoss paņēma apakštasi un nometa to uz akmens grīdas. Apakštase uzreiz sašķīda.

“Tas nozīmē iznīcināt” Amoss teica. “Es būtu varējis to izdarīt ar maģijas — ha-di — palīdzību, bet vienkār­šāk bija to nosviest zemē. Un tagad…” Amoss pastiepa roku. “Savienojies. Hinehm”

Gaisā virs viņa plaukstas iemirdzējās zils hieroglifs.

Saplīsušās apakštases lauskas ielidoja viņam plauk­stā un saplūda kopā kā bilžu mīklas gabaliņi. Pat vissī­kākās šķembas ielikās īstajā vietā. Amoss nolika šķīvīti atpakaļ uz galda.

“Neslikts triks,” es teicu. Centos izklausīties mierīgs, bet man bija jādomā par visiem dīvainajiem notiku­miem, ko šajos gados biju piedzīvojis kopā ar tēti. Pie­mēram, tie bruņotie vīri Kairā, kas viesnīcā karājās pie lustrām. Vai bija iespējams, ka tētis to panāca ar kādu burvestību?

Ielējis pienu apakštasē, Amoss nolika to uz grīdas. Mafina apmierināta pieskrēja klāt. “Jūsu tēvs nekādā gadījumā ar nodomu nedarītu neko tādu, kas varētu kaitēt vēsturiskai vērtībai. Viņš vienkārši neapzinājās, cik daudz spēka slēpjas Rozetas akmenī. Kad Ēģiptes varenība pagaisa, tās maģija palika relikvijās. Lielākā daļa no tām, protams, joprojām atrodas Ēģiptē. Bet daļu var atrast gandrīz katrā lielākā muzejā. Burvis var iz­mantot šīs relikvijas kā mezgla punktus, lai radītu spē­cīgu burvestību.”

“Nesaprotu,” es teicu.

Amoss noplātīja rokas. “Piedod, Kārter. Lai saprastu maģiju, vajag gadus, un es cenšos jums to izskaidrot vienā rītā. Svarīgākais, ka pēdējos sešus gadus jūsu tēvs ir meklējis ceļus, kā izsaukt Ozīrisu, un vakarnakt viņam šķita, ka beidzot atrasta nepieciešamā relikvija.”

“Kam viņam Ozīriss?”

Seidija uzmeta man satrauktu skatienu. “Kārter, Ozī­riss bija mirušo dievs. Tētis runāja par to, kā visu labot. Viņš runāja par mammu.”

Pēkšņi šķita, ka laukā ir ļoti auksti. Ugunskura lies­mas sprēgāja vējā.

“Viņš gribēja uzcelt mammu no mirušajiem?” es teicu. "Bet tas nav iespējams!”

Amoss vilcinājās. “Tas būtu bīstami. Es to neieteiktu. Muļķīgi. Bet ne neiespējami. Jūsu tēvs ir ļoti spēcīgs burvis. Ja tāds bija viņa nolūks, viņš to varētu paveikt, izmantojot Ozīrisa spējas.”

Es paskatījos uz Seidiju. “Tu tam tici?”

“Tu redzēji tās burvestības muzejā. To ugunsvīru. Tētis kaut ko izsauca no akmens.”

“Jā,” es teicu un domāju par savu sapni. “Bet tas ne­bija Ozīriss, vai ne?”

“Nē,” Amoss piekrita. “Jūsu tēvs dabūja vairāk, nekā gribējis. Viņš atbrīvoja Ozīrisa garu. īstenībā es domāju, ka viņš veiksmīgi savienojās ar dievu…”

Savienojas?

Amoss pacēla roku. “Vēl viena gara saruna. Pagai­dām paliksim pie tā, ka viņš uzsūca sevī Ozīrisa spējas. Bet viņam trūka izdevības tās izmantot, jo, spriežot pēc tā, ko man izstāstīja Seidija, Džūliusam no Rozetas ak­mens izdevās izsaukt piecus dievus. Piecus dievus, kas tur bija vienkopus iesprostoti.”

Es paglūnēju uz Seidiju. “Tu viņam visu izstāstīji?” “Viņš mums palīdzēs, Kārter.”

Es nebiju īsti gatavs uzticēties šim vīram, lai arī viņš bija mūsu tēvocis, bet es izlēmu, ka man nav izvēles.

“Labi, jā,” es teicu. “Liesmojošais vīrs teica — “tu iz­laidi visus piecus". Ko viņš ar to domāja?”

Amoss iemalkoja kafiju. Viņa domīgā seja atsauca atmiņā tēti. “Es negribu tevi biedēt.”

“Par vēlu.”

“Ēģiptes dievi ir ļoti bīstami. Pēdējos divus tūksto­šus gadu mēs, burvji, esam veltījuši daudz laika tam, lai savaldītu dievus un tos ieslodzītu ikreiz, kad tie parā­dās. Vispār mūsu svarīgākais likums, ko romiešu laikos izsludināja virslektors Iskandars, aizliedz mums atbrīvot dievus vai izmantot to spēkus. Jūsu tēvs šo likumu jau reiz ir lauzis.”

Seidija nobālēja. “Vai tam ir kāds sakars ar mammas nāvi? Kleopatras adatu Londonā?”

“Jā, ir sakars, Seidij. Tavi vecāki… viņi iedomājās, ka dara ko labu. Viņi ļoti riskēja, un tas jūsu mātei maksāja dzīvību. Jūsu tēvs uzņēmās vainu. Varētu teikt, ka viņš tika izsūtīts. Izraidīts. Viņam nācās nepārtraukti mainīt atrašanās vietu, jo Dzīvības mājas vecākie sekoja visam, ko viņš pasāka, jo baidījās, ka viņš turpinās savus… pētī­jumus. Un viņš tiešām turpināja.”

Man prātā atausa visas tās reizes, kad tētis, nemitīgi atskatīdamies, pārrakstīja kādus senus pierakstus, vai kad viņš mani modināja nakts vidū un teica, ka ir laiks mainīt viesnīcas, vai brīdināja mani neskatīties viņa darba somā vai nefotografēt attēlus uz senu tempļu sie­nām — it kā no tā būtu atkarīga mūsu dzīvība.

“Vai tāpēc mēs tevi nekad nesatikām?” Seidija jau­tāja Amosam. “Tāpēc, ka tētis bija izraidīts?”

“Vecajie man aizliedza ar viņu tikties. Es mīlēju Džūliusu. Man bija grūti neredzēties ar savu brāli un jums, bērni. Bet es nevarēju ar jums tikties — līdz va­kardienai, kad man nebija izvēles un bija jums jāpalīdz. Džūliuss jau gadiem bijis kā apsēsts ar Ozīrisa uzmeklē­šanu. Pēc tā, kas notika ar jūsu mammu, viņš bija dziļi satriekts. Kad es uzzināju, ka Džūliuss jau atkal grasās pārkāpt likumu un labot to, kas noticis, man bija viņš jāaptur. Vēl viens pārkāpums nozīmētu nāvi. Diemžēl man tas neizdevās. Man vajadzēja saprast, ka viņš būs pārāk ietiepīgs.”

Es paskatījos uz savu šķīvi. Ēdiens uz tā bija atdzisis. Mafina, uzlēkusi uz galda, pieglaudās manai rokai. Kad es neiebildu, kaķene ņēmās tiesāt manu gaļu.

“Vakarnakt muzejā,” es turpināju, “tā meitene ar dunci un vīrs ar šķelto bārdu — viņi arī bija burvji? No Dzīvī­bas mājas?”

“Jā,” Amoss teica. “Viņi sekoja jūsu tēvam. Jums lai­mējies, ka viņi ļāva jums iet.”

“Meitene gribēja mūs nogalināt,” es atcerējos. “Bet bārdainais vīrs teica — vēl ne”

“Viņi nevienu nenogalina, ja vien tas nav absolūti ne­pieciešams,” Amoss teica. “Viņi nogaidīs un izvērtēs, vai jūs viņus apdraudat.”

“Kāpēc lai mēs viņus apdraudētu?” Seidija nopra­sīja. “Mēs esam bērni! Ne jau mēs sadomājām izsaukt dievus.”

Amoss atstūma savu šķīvi. “Tam, ka jūs abi augāt at­sevišķi, ir dibināts iemesls.”

“Jo Fausti iesūdzēja tēti tiesā,” es teicu. “Un tētis zaudēja.”

“Bija daudz sarežģītāk,” Amoss sacīja. “Vecajie uz­stāja, ka jums abiem jābūt šķirtiem. Jūsu tēvs gribēja pa­turēt jūs abus, lai gan zināja, cik tas ir bīstami.”

Seidija izskatījās kā pliķi dabūjusi. “Viņš gribēja pa­turēt mūs abus?”

“Protams. Bet vecajie iejaucās un izkārtoja lietas tā, lai jūsu vecvecāki iegūtu tiesības tevi audzināt, Seidij. Ja jūs ar Karteru augtu kopā, jūs varētu kļūt ļoti spēcīgi. Iespē­jams, jau esat sajutuši pārmaiņas pēdējās dienas laikā.” Es iedomājos par pēkšņajiem spēka uzplūdiem, kas mani bija piemeklējuši, un kā šķita, ka Seidija spēj lasīt seno ēģiptiešu rakstus. Tad es atcerējos kaut ko, kas no­tika senākā pagātnē.

“Tava sestā dzimšanas diena,” es teicu Seidijai. “Torte,” viņa nekavējoties atsaucās, un atmiņas izšā­vās mums cauri kā elektriskā strāva.

Seidijas sestajā dzimšanas dienā, pēdējā, ko pavadī­jām visi kopā kā viena ģimene, pamatīgi saplēsāmies. Neatceros, par ko īsti. Manuprāt, gribēju viņas vietā no­pūst svecītes. Sākām viens uz otru kliegt. Viņa sagrāba mani aiz krekla. Es viņu pagrūdu. Atceros, kā tētis stei­dzās mums klāt, gribēdams iejaukties, bet, pirms pa­guva, Seidijas dzimšanas dienas torte uzsprāga. Glazūra nošķieda sienas, mūsu vecākus un Seidijas mazos sešga­dīgos draugus. Tētis un mamma mūs izšķīra. Viņi aiz­sūtīja mani uz manu istabu. Vēlāk teica, ka mēs esot torti kaudamies pagrūduši, bet es zināju, ka tai pat ne­pieskārāmies. Kaut kas daudz dīvaināks bija licis tai uz­sprāgt — it kā par atbildi uz mūsu dusmām. Atmiņā atausa aina, kā Seidija raud, pie pieres pielipis tortes ga­bals, pie griestiem kājām gaisā pielipusi svecīte, kas vēl joprojām turpina degt, un viens no pieaugušajiem vie­siem slauka glazūru nost no brillēm.

Es pagriezos pret Amosu. “Tas biji tu. Tu biji Seidi­jas dzimšanas dienas ballītē.”

“Vaniļas glazūra,” viņš atcerējās. “Ļoti garšīga. Bet jau tad bija skaidrs, ka būs grūti jūs abus audzināt vienā mājā.”

“Un…” es saminstinājos. “Kas ar mums tagad no­tiks?”

Negribēju atzīt, bet doma, ka no Seidijas atkal būtu jāšķiras, man šķita neizturama. Viņa nav nekas sevišķs, bet viņa ir viss, kas man atlicis.

“Jums nepieciešama pienācīga apmācība,” Amoss teica, “neskatoties uz to, vai vecajie ir ar to apmierināti vai nav.”

“Kāpēc lai viņi ar to nebūtu apmierināti?” es jautāju.

“Nesatraucies, es visu paskaidrošu. Bet jums ar steigu jāmācās, ja gribam atrast jūsu tēvu un izlabot notikušo. Citādi visa pasaule ir briesmās. Ja vien mēs zinātu, kur…”

“Fēniksā,” man izspruka.

Amoss pārsteigts uz mani skatījās. “Ko?”

“Vakarnakt man bija… tāds kā sapnis…” Jutos kā muļķis, bet es izstāstīju, kas notika, kamēr gulēju.

Spriežot pēc Amosa sejas, jaunumi bija vēl sliktāki, nekā biju iedomājies.

“Tu esi pārliecināts, ka viņš teica “dzimšanas dienas dāvana”?” viņš pārjautāja.

“Jā, bet ko tas nozīmē?”

“Un pastāvīgs veidols,” Amoss teica. “Viņam tāda vēl nebija?”

“Tā vismaz teica gaiļakāja…”

“Tas bija dēmons,” Amoss pavēstīja. “Haosa kalps. Un ja dēmoni parādās mirstīgo pasaulē, mums nav daudz laika. Tas ir slikti, ļoti slikti.”

“Jā, tiem, kas dzīvo Fēniksā,” es izmetu.

“Kārter, mūsu ienaidnieks neapstāsies pie Fēniksas.

ļa viņš tik drīz kļuvis tik spēcīgs… Ko tieši viņš teica par vētru?”

“Viņš teica — “es izsaukšu visspēcīgāko vētru, kāda piedzīvota

Amoss saviebās. “Iepriekšējā reizē, kad viņš tā teica, viņš radīja Sahāru. Tik spēcīga vētra varētu iznīcināt Ziemeļameriku un radīt pietiekami daudz haosa enerģi­jas, lai viņš kļūtu neuzveicams.”

“Par ko tu runā? Kas viņš tāds ir?” Amoss atmeta ar roku, izvairīdamies no jautājuma. “Šobrīd man daudz vairāk rūp tas, ka tu esi gulējis bez pagalvja!”

Es paraustīju plecus. “Tas bija neērts.” Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. “Tu taču arī uz tā negu­lēji, vai ne?”

Seidija nošķobījās. “Protams, ka gulēju. Acīmredzot lāds tur bija nolikts ar gudru ziņu.”

Dažreiz es tiešām nevaru ciest savu māsu. (Au! Tā ir mana kāja!)

“Kārter,” Amoss bilda, “miegs ir bīstams. Tas ir dur­vis uz Duātu.”

“Lieliski,” Seidija nomurmināja. “Vēl viens dīvains vārds.”

“Ak… jā, piedodiet,” Amoss teica. “Duāta ir garu un maģijas pasaule. Tā pastāv aiz nomoda pasaules kā plašs okeāns ar daudziem slāņiem un nogabaliem. Mēs ieslī­gām zem tās virskārtas vakarnakt, lai nokļūtu līdz Ņujor­kai, jo ceļošana Duātā ir daudz ātrāka. Kārter, tava ap­ziņa izplūda caur tās seklākajām straumēm, kad tu gulēji, un tā tu varēji piedzīvot to, kas notika Fēniksā. Laimīgā kārtā tu atgriezies dzīvs. Bet, jo dziļāk tu ienirsti

Duātā, jo šausmīgākas lietas tu piedzīvo, un ir arvien grūtāk atgriezties. Tur pastāv veselas valstības, pilnas dēmonu, vietas, kur dievi pastāv savos vispatiesākajos veidolos un ir tik spēcīgi, ka tikai viņu klātbūtne vien pārvērstu cilvēku pelnu kaudzē. Tur ir cietumi, kuros ieslodzītas neiedomājami ļaunas būtnes, un tik dziļas aizas, ka pat dievi neuzdrīkstas tās izpētīt. Tagad, kad jūsu spējas sākušas mosties, jūs nedrīkstat gulēt neaiz­sargāti un pakļaut sevi uzbrukumiem no Duātas vai… neplānotiem ceļojumiem. Pagalvis ir noburts, lai palī­dzētu jūsu apziņai palikt kopā ar jūsu ķermeni.”

“Tu saki, ka es tiešām..!' Es mutē sajutu dzelzs garšu. “Vai viņš būtu varējis mani nogalināt?”

Amosa seja bija nopietna. “Tas, ka tava dvēsele spēj tā ceļot, nozīmē, ka tu virzies uz priekšu straujāk, nekā es iedomājos. Straujāk, nekā tam vajadzētu būt. Ja Sarka­nais kungs būtu tevi pamanījis…”

“Sarkanais kungs?” Seidija pārvaicāja. “Tas ir tas lies­mojošais vīrs?”

Amoss piecēlās kājās. “Man jāizdibina kas vairāk. Mēs nevaram vienkārši gaidīt, kamēr viņš jūs atrod. Un, ja viņš izraisīs to vētru savā dzimšanas dienā, kad pa­šam spēks ir vislielākais…”

“Tu gribi teikt, ka mēs dosimies uz Fēniksu?” Es tikko spēju izrunāt tos vārdus. “Ainos, tas liesmojošais vīrs uzveica tēti, it kā viņa maģija nebūtu nekas! Tagad viņam ir dēmoni, un viņš kļūst arvien spēcīgāks, un — viņš tevi nogalinās!”

Amoss man samocīti uzsmaidīja, it kā pats jau būtu pārdomājis visas iespējamās briesmas un atgādinājums

nebūtu nepieciešams. Viņa sejas izteiksme man tik ļoti atgādināja tēti. “Nezaudē ticību savam tēvocim Amosam, Kārter. Man ir pašam savas burvju spējas. Turklāt man ir jāredz, kas notiek, ja mēs gribam izglābt jūsu tēvu un apturēt Sarkano kungu. Es būšu ātrs un piesar­dzīgs. Palieciet te. Mafina jūs pasargās.”

Es samirkšķināju acis. “Kaķis mūs pasargās? Tu ne­vari mūs te vienkārši atstāt! Kā paliek ar mūsu apmā­cību?”

“Kad es atgriezīšos,” Amoss apsolīja. “Neuztraucieties, savrupmāja ir aizsargāta. Tikai nekur neejiet. Un nevie­nam neatveriet durvis. Un, lai vai kas notiktu, neejiet bibliotēkā. Es to kategoriski aizliedzu. Būšu atpakaļ pirms saulrieta.”

Pirms mēs paspējām iebilst, Amoss mierīgi piegāja pie terases malas un no tās nolēca.

“Nē!” Seidija iekliedzās. Mēs pieskrējām pie terases margām un skatījāmies lejup. Upe vīdēja trīsdesmit metru zem mums. No Amosa nebija ne miņas. Viņš bija izgaisis.

Maķedonijas Filips šļakstinājās savā baseinā. Ma­liņa, uzlēkusi uz margām, pieprasīja glāstus.

Mēs bijām vieni paši dīvainā savrupmājā kopā ar paviānu, krokodilu un neparastu kaķi. Un visa pasaule bija briesmās.

Es paskatījos uz Seidiju. “Ko tagad iesāksim?”

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. “Tas taču ir pilnīgi skaidrs, vai tad ne? Mēs izpētīsim bibliotēku.”