Sarkanā piramīda

2 Sprādziens Ziemassvētko s

kārters

Britu muzejā biju ne jau pirmoreiz. Vispār es esmu bijis vairāk muzejos, nekā man gribētos atzīt, jo tas liek man izskatīties pēc pilnīga jefiņa.

(Tā ir Seidija, kas fonā kliedz, ka es tiešām esot pil­nīgs jefiņš. Paldies, māšel.)

Muzejs bija slēgts un pilnīgi tumšs, bet kurators un divi apsargi mūs gaidīja pie ieejas.

“Doktor Kein!” Kurators bija mazs, šmulīgs vīrelis lētā uzvalkā. Bija redzētas mūmijas, kam bija vairāk matu uz galvas un labāki zobi. Viņš kratīja tēta roku, it kā tik­tos ar rokzvaigzni. “Jūsu pēdējā publikācija par Imhotepu — lieliska! Nesaprotu, kā jums izdevās pārtulkot tos lāstus!”

“Im-ho-kas?” Seidija nočukstēja.

“Imhoteps,” es teicu. “Augstais priesteris, arhitekts. Daži saka, ka viņš bija burvis. Projektēja pirmo kāpņveida piramīdu. To tu taču zini.”

“Nezinu,” Seidija atcirta. “Neinteresē. Bet paldies.” Tētis pateicās kuratoram par mūsu uzņemšanu svētku vakarā. Tad viņš mani apņēma ap pleciem.

“Doktor Mārtiņ, es gribētu jūs iepazīstināt ar Kārteru un Seidiju.”

“Jā! Protams, jūsu dēls un…” Kuratora skatiens ap­stājās pie Seidijas. “Un šī jaunā dāma?”

“Mana meita,” tētis sacīja.

Doktors Mārtiņš uz brīdi saminstinājās. Ar visu to, ka cilvēks pats sevi iedomājas esam bez kādiem aiz­spriedumiem un pieklājīgu, vaigā allaž iegulst apmul­sums, kad gadās uzzināt, ka Seidija pieder pie mūsu ģimenes. Man tas nepatīk, bet ar gadiem jau esmu pie­radis.

Kurators atkal atplauka smaidā. “Nu, bet protams. Šeit, lūdzu, doktor Kein. Mums ir tas gods!”

Apsargi aizslēdza aiz mums durvis. Viņi paņēma mūsu somas, un viens sniedzās pēc tēta darba somas.

“Nē, nē,” tētis teica, saspringti pasmaidīdams. “Šī paliks pie manis.”

Apsargi palika gaitenī, un mēs nopakaļ kuratoram iegājām Lielajā zālē. Naktī tā izskatījās biedējoša. Gaisma, kas krita caur stikla kupola griestiem, uz sienām zīmēja ēnas kā milzīgus zirnekļu tīklus. Mūsu soļi skaļi skanēja pret balto marmora grīdu.

“Tātad,” tētis teica, “tas akmens.”

“Jā!” kurators atsaucās. “ Lai gan es nespēju iedomā­ties, kādu jaunu informāciju tur varētu smelties. Tas ir izpētīts caur un cauri — mūsu pats slavenākais artefakts.”

“Protams,” teica tētis. “Bet es, iespējams, varētu jūs pārsteigt.”

“Par ko viņš tagad runā?” Seidija iečukstēja man ausī.

Es neatbildēju. Nojautu, par kādu akmeni ir runa, bet nesapratu, kāpēc tētis to grib redzēt tik ļoti, ka mūs te atvilcis Ziemassvētku vakarā.

Es domāju par to, ko viņš gribēja mums izstāstīt pie Kleopatras adatas, — par mūsu mammu un to nakti, kad viņa nomira. Un kāpēc viņš tik aizdomīgi skatās apkārt, it kā gaidīdams, ka atkal parādīsies tie dīvainie cilvēki, kas bija pie Adatas? Mēs bijām ieslēgti muzejā, mums visapkārt bija apsargi un augstākā līmeņa drošī­bas sistēmas. Neviens mums te nevarēja tikt klāt — vis­maz tā es cerēju.

Mēs nonācām Ēģiptes daļā. Pie sienām slējās milzī­gas faraonu un dievu statujas, bet tētis gāja tām visām garām un uzreiz devās pie galvenā eksponāta zāles vidū.

“Skaisti,” tētis nomurmināja. “Un tā nav kopija?”

“Nē, nē,” kurators apgalvoja. “Mēs ne vienmēr ekspo­zīcijā turam oriģinālu, bet jums par godu — šis ir īstais.”

Mēs skatījāmies uz tumši pelēku, apmēram metru augstu un pusmetru platu akmens plāksni, kas stāvēja stikla kastē uz paaugstinājuma. Akmens plakanā mala bija noklāta ar trīs dažādu rakstu joslām. Pirmā bija se­nās Ēģiptes bilžu raksts — hieroglifi. Vidējā… brīdi ap­domājies, es atcerējos, kā tētis to sauca: demotiskā rak­stība no laika, kad grieķi valdīja Ēģiptē un daudzi grieķu vārdi tika iejaukti ēģiptiešu valodā. Pēdējā rindkopa bija grieķiski.

“Rozetas akmens,” es teicu.

“Vai tad tā nav datorprogramma?” Seidija jautāja.

Es gribēju teikt, ka viņa ir stulba, bet kurators mani pārtrauca ar nervozu smiekliņu. “Jaunā dāma, Rozetas akmens bija tas, kas palīdzēja atšifrēt hieroglifus! Napo­leona armija to atrada 1779. gadā un…”

“Nūja,” teica Seidija. “Es atcerējos.”

Es zināju, ka viņa to saka tikai tāpēc, lai kurators aizvērtos, bet tētis nelikās mierā.

“Seidij,” viņš ierunājās, “līdz brīdim, kad tika atklāts šis akmens, parastie mirstīgie… es gribēju teikt, neviens jau gadsimtiem nebija spējis lasīt hieroglifus. Ēģiptes rakstu valoda bija pilnībā aizmirsta. Tad anglis Tomass Jungs pierādīja, ka Rozetas akmenī iekaltās trīs valodas pauž vienu un to pašu. Francūzis Šampolions turpināja viņa pētījumu un atšifrēja hieroglifu nozīmi.”

Seidija vienaldzīgi gremoja savu košļeni. “Un kas tur rakstīts?”

Tētis paraustīja plecus. “Nekas svarīgs. Pamatā — pa­teicības vēstule no kaut kādiem priesteriem valdniekam Ptolemajam V. Kad šī ziņa tika iekalta akmenī, tas ne­bija nekas svarīgs. Bet pēc daudziem gadsimtiem… pēc daudziem gadsimtiem tas kļuva par nozīmīgu simbolu. Iespējams, pat par pašu nozīmīgāko saikni starp seno Ēģipti un mūsdienu pasauli. Muļķīgā kārtā apjautu tā iespējas tikai tagad.”

Es vairs nesapratu, par ko viņš runā, un izskatījās, ka mulst arī kurators.

“Doktor Kein?” viņš ieteicās. “Vai jums kas kaiš?” Tētis dziļi ieelpoja. “Atvainojos, doktor Mārtiņ. Es tikai… skaļi domāju. Vai ir iespējams noņemt to aizsargstiklu? Un vai jūs varētu atnest tos dokumentus, ko es lūdzu sameklēt arhīvā?”

Doktors Mārtiņš pamāja, ievadīja kodu uz mazas pults, un stikla kastes viena siena atvērās.

“Man vajadzēs pāris minūšu, lai atnestu prasītos do­kumentus,” doktors Mārtiņš teica. “Nevienu citu es ne­laistu šim akmenim ne tuvumā. Es paļaujos, ka būsiet piesardzīgs.”

Viņš paskatījās uz mums, bērniem, kā tādiem, no kuriem sagaidāmas vien nepatikšanas.

“Mēs būsim ļoti piesardzīgi,” tētis apsolīja.

Kolīdz doktora Mārtiņa soļi noklusa tālumā, tētis mūs uzlūkoja satraukumā mirdzošām acīm. “Bērni, ta­gad kas ļoti svarīgs. Jums jāturas pa gabalu no šīs telpas.” Viņš noņēma no pleca savu darba somu un atvilka rāvējslēdzēju tik tālu, lai skatienam atklātos ķēde, kas domāta velosipēdu pieslēgšanai, un tai paredzēto slē­dzeni. “Sekojiet doktoram Mārtiņam. Viņa kabinets ir I ielās zāles galā, kreisajā pusē. Tur ir tikai viena ieeja. Kad viņš iegājis kabinetā, aplieciet šo ķēdi ap durvju rokturi un aizslēdziet slēdzeni. Mums viņš jāaizkavē.” “Tu gribi, lai mēs viņu ieslēdzam kabinetā?” Seidija jautāja, pēkšņi ieinteresēta. “Satriecoši!”

“Tēt,” es noprasīju. “Kas notiek?”

“Nav laika skaidrot,” viņš teica. “Šī ir mūsu vienīgā iespēja. Viņi nāk pēc mums.”

“Kas nāk?” Seidija jautāja.

Tētis satvēra Seidiju aiz pleciem. “Mīļā, es tevi mīlu. I Jn man ļoti žēl… man žēl par daudz ko, bet tagad mums nav tam laika. Ja šis nostrādās, es apsolu, ka būs daudz labāk mums visiem. Kārter, tu man esi drosminieks. I’a ļauj ies uz mani. Neaizmirstiet aizslēgt doktora Mārtina kabineta durvis. Un atpakaļ nenāciet!”

Aizlēgt kuratora kabineta durvis nebija grūti. Tik­līdz tas bija darīts, mēs atskatījāmies atpakaļ uz telpu, no kuras iznācām, un redzējām, ka no Ēģiptes izstāžu zāles plūst zila gaisma, it kā tētis tur būtu iekārtojis milzīgu, mirdzošu akvāriju.

Seidija paskatījās uz mani. “Vai tev ir kaut visma­zākā nojausma, ko viņš tur dara?”

“Nē,” es atteicu. “Bet pēdējā laikā viņš izturas dī­vaini. Viņš daudz domā par mammu. Viņam ir viņas bilde…”

Es negribēju teikt neko vairāk. Un, man par atvieg­lojumu, Seidija pamāja ar galvu, it kā saprazdama, ko es gribu teikt.

“Kas viņam tajā darba somā?” viņa jautāja.

“Es nezinu. Viņš man teica, ka nedrīkstu to aiztikt.”

Seidija sarauca pieri. “Un tu neesi pat mēģinājis pa­lūrēt? Ak Dievs, tu esi tik pareizs, Kārter. Nožēlojami.”

Grasījos taisnoties, bet tieši tad pēkšņi nodrebēja grīda.

Pārsteigta Seidija sagrāba manu roku. “Viņš teica, lai neejam atpakaļ. Tu droši vien domā klausīt uz vārda, vai ne?”

Taisnību sakot, man pret to nebija nekādu iebil­dumu, bet Seidija skriešus metās uz Ēģiptes zāli, un, brīdi vilcinājies, es viņai sekoju.

Nonākuši līdz Ēģiptes zāles durvīm, mēs apstājā­mies. Tētis stāvēja pie Rozetas akmens ar muguru pret durvīm. Ap viņu uz grīdas mirdzēja zils aplis, it kā tur kāds būtu ieslēdzis paslēptas neona gaismas.

Tētis bija novilcis mēteli. Darba soma stāvēja viņam pie kājām plaši vaļā, un tajā varēja saredzēt apmēram pusmetru garu koka kasti, apzīmētu ar ēģiptiešu sim­boliem.

“Kas viņam rokā?” Seidija man čukstus jautāja. “Vai tas ir bumerangs?”

Un patiešām — tētis paceltā rokā turēja izliektu, baltu nūju. Tā izskatījās pēc bumeranga. Bet tētis nūju nevis svieda pa gaisu, bet pieskārās ar to Rozetas akme­nim. Seidija skaļi ievilka elpu. Tētis ar to rakstīja uz ak­mens. Vietā, kur bumerangs pieskārās akmenim, uz tā parādījās zilas līnijas. Hieroglifi.

Tas bija neticami. Kā viņš varēja ar nūju rakstīt mir­dzošus vārdus? Bet attēls bija skaidri saskatāms: auna ragi virs kastes un X.

“Atvērts" Seidija nočukstēja. Es paskatījos uz viņu, jo izklausījās, ka viņa tikko pārtulkojusi uzrakstīto vārdu, bet tas bija neiespējami. Es kopā ar tēti biju pavadījis gadus un spēju izlasīt tikai pāris hieroglifu. Tie ir ļoti sarežģīti.

Tētis pacēla gaisā rokas. Viņš skandēja: “Wo-seer, i-eu Un uz akmens parādījās vēl divi mirdzoši simboli.

Par spīti pārsteigumam, es atpazinu pirmo simbolu. Tas bija ēģiptiešu nāves dieva vārds.

“Wo-seer” es nočukstēju. Nekad nebiju dzirdējis to tā izrunātu, bet es zināju, ko tas nozīmē. “Ozīriss.”

“Ozīris, nāc" Seidija teica, it kā ieslīgusi transā. Tad viņas acis iepletās. “Nē!” viņa iekliedzās. “Tēti, nē!”

Tētis pārsteigts pagriezās. Viņš ierunājās: “Bērni…” bet bija par vēlu. Zeme notrīcēja. Zilā gaisma iesvēlās spoži balta, un Rozetas akmens uzsprāga.

Kad es atguvu samaņu, pirmais, ko dzirdēju, bija smiekli — baisi, prieka pilni smiekli, kas jaucās kopā ar muzeja signalizāciju.

Es jutos tā, it kā man būtu pārbraucis traktors. Pieslējos sēdus un izspļāvu Rozetas akmens šķembu. Zāle bija pilnībā sapostīta. Grīda liesmoja. Milzīgās statujas gulēja drupās. Sarkofāgi bija nogāzušies no paaugstinā­jumiem. Rozetas akmens gabali bija triekušies pa gaisu ar tādu spēku, ka sastrēguši sienās un citos eksponātos.

Seidija gulēja bezsamaņā man blakus, bet izskatījās nesavainota. Es pakratīju māsu aiz pleca, un viņa ievai­dējās. “Au!”

Vietā, kur pirms tam stāvēja Rozetas akmens, bija palicis tikai apdedzis, vēl joprojām kūpošs paaugstinā­jums. Grīda bija nodegusi melna, izņemot zilo apli, kas vēl joprojām ieskāva mūsu tēti.

Viņš stāvēja ar seju pret mums, bet neizskatījās, ka mūs redzētu. Pierē rēgojās asiņojoša brūce. Rokās viņš bija cieši sagrābis bumerangu.

Es nesapratu, uz ko viņš skatās. Tad atkal telpā at­balsojās tie briesmīgie smiekli, un es atskārtu, ka tie skan tieši man priekšā.

Kaut kas stāvēja starp mums un tēti. Sākumā es to gandrīz nevarēju saskatīt — tas bija tikai tāds kā liesmu atspulgs. Bet, jo ciešāk skatījos, jo skaidrāk spēju saska­tīt ēnu — liesmojošu vīrieša stāvu.

Augumā tas bija lielāks par tēti, un tā smiekli griezās man ausīs kā motorzāģis.

“Labi pastrādāts,” tas uzrunāja tēti. “Ļoti labi pastrā­dāts, Džūlius.”

“Tu netiki saukts!” Tēta balss notrīcēja. Viņš pacēla bumerangu, bet liesmojošais vīrs pakustināja vienu pirkstu, un nūja izlidoja tētim no rokas un, atsitusies pret sienu, sašķīda gabalos.

“Mani nekad nesauc, Džūlius,” vīrs noteica. “Bet, kad tu atver durvis, esi gatavs sagaidīt viesus.”

“Atpakaļ uz Duātu!” tētis iesaucās. “Man ir varenā valdnieka spējas!”

“Ak, kā nobijos,” liesmojošais vīrs uzjautrināts no­teica. “Un, pat ja tu zinātu, kā tās spējas likt lietā, ko tu nezini, viņš tāpat nekad nav bijis manis cienīgs preti­nieks. Es esmu visstiprākais. Un tagad tevi piemeklēs viņa liktenis.”

Es nesapratu neko, bet zināju, ka tētim vajag palī­dzēt. Mēģināju pacelt turpat gulošu akmens šķembu, bet biju tik ļoti pārbijies, ka pirksti man bija auksti un nejutīgi. Rokas bija nelietojamas.

Tētis uz mani brīdinoši paskatījās: bēdziet! Es sa­pratu, ka viņš ar nolūku tūr liesmojošo vīru ar muguru pret mums, cerēdams, ka man un Seidijai izdosies ne­pamanītiem izbēgt.

Seidija vēl joprojām bija apdullusi. Man izdevās ievilkt viņu ēnā aiz kolonnas. Kad viņa mēģināja iebilst, es ar plaukstu aizspiedu viņai muti. Tas viņu atskurbināja. Viņa pamanīja, kas notiek, un rimās spirināties.

Sirēnas gaudoja. Zāles durvis dega spožās liesmās. Apsargi noteikti bija ceļā, bet es nebiju pārliecināts, ka tas mums ko līdzēs.

Tētis notupās uz grīdas un, nenolaizdams acis no pretinieka, atvēra savu simboliem rotāto koka kasti. No tās viņš izcēla mazu, lineālam līdzīgu stienīti. Viņš pie sevis kaut ko nomurmināja, un stienītis pārvērtās koka nūjā, kas bija tikpat gara, cik tētis.

Seidija iespiedzās. Es arī nespēju noticēt savām acīm, bet viss tikai izvērtās arvien dīvaināk.

Tētis nosvieda nūju pie liesmojošā vīra kājām, un tā pārvērtās trīs metrus garā, milzīgā čūskā ar vara krāsas zvīņām un sarkaniem redzokļiem. Tā lēca virsū liesmo­jošajam vīram, kas bez mazākās piepūles sagrāba to aiz rīkles. Vīra roka uzšķīlās baltās liesmās, un čūska pār­vērtās pelnos.

“Vecs triks, Džūlius,” liesmojošais vīrs noaurojās.

Tētis paskatījās uz mums, mēmi skubinādams mūs bēgt. Pa pusei nespēju noticēt, ka viss notiek pa īstam. Varbūt es biju bezsamaņā un man rādījās murgi. Man blakus Seidija paķēra akmens atlūzu.

“Cik?” tētis ātri iejautājās, cenzdamies nenovērst lies­mojošā vīra uzmanību. "Cik no jums es atbrīvoju?”

“Visus piecus, protams,” vīrs noteica, it kā kaut ko

-.kaidrotu bērnam. “Tev būtu jāzina, ka mēs vienmēr nākam visi kopā, Džūlius. Drīz es atbrīvošu vēl citus, un viņi būs ļoti pateicīgi. Es atkal kļūšu par valdnieku.” “Dēmonu dienas,” tētis noteica. “Viņi tevi apturēs, pirms būs par vēlu.”

Liesmojošais vīrs iesmējās. “Tev liekas, ka burvji spēs mani apturēt? Tie vecie muļķi nespēj pārstāt strīdēties paši savā starpā. Lai šis stāsts tiek stāstīts no jauna. Un šoreiz tu vairs nekad necelsies!”

Liesmojošais vīrs pamāja ar roku. Zilais aplis, kas ieskāva tēti, nodzisa. Tētis sniedzās pēc savas kastes, bet tā aizslīdēja projām pa grīdu.

“Visu labu, Ozīris,” liesmojošais virs noteica. Ar vēl vienu rokas vēzienu viņš apkārt mūsu tētim uzbūra mirdzošu zārku. No sākuma tas bija caurspīdīgs, bet tad lēnām sabiezēja un pārvērtās ēģiptiešu zelta sarkofāgā, kas bija rotāts ar dārgakmeņiem. Tētis bezspēcīgi sitās pret tā sienām, raudzīdams izlauzties, vēl pēdējo reizi ieskatījās man acīs, es no viņa lūpām nolasīju vārdu Bēdz!, un tad zārks iegrima grīdā, it kā tā būtu pārvēr­tusies ūdenī.

“Tēti!” es iekliedzos.

Seidija svieda savu akmeni, bet tas izskrēja cauri liesmojošā vīra galvai, nenodarījis ne vismazāko postu.

Viņš atskatījās, un uz biedējošu mirkli liesmās parā­dījās viņa seja. Tas, ko es redzēju, šķita neiespējams. Iz­skatījās, it kā divas dažādas sejas būtu uzliktas viena otrai virsū — viena bija gandrīz kā cilvēkam ar bālu ādu, ļaunīgiem, asiem vaibstiem un mirdzošām, sarkanām acīm. Otra — kā zvēram ar tumšu spalvu un asiem ilkņiem.

Biedējošāka nekā sunim, vilkam vai lauvai — tā izskatī­jās pēc dzīvnieka, kādu es nekad nebiju redzējis. Sarka­nās acis skatījās man virsū, un es zināju, ka miršu.

Aiz muguras ieskanējās skaļi soļi, kas nāca no Lielās zāles. Balsis izkliedza pavēles. Tā bija apsardze, varbūt arī policija —, bet viņi noteikti nepagūs laikus.

Liesmojošais vīrs šāvās mums virsū, taču kaut kas viņam lika atsprāgt atpakaļ, kad mūs šķīra vien pāris centimetru. Gaisā nosprakšķēja elektrība. Amulets man ap kaklu kļuva nepatīkami karsts.

Liesmojošais vīrs iešņācās un mani vērīgi noskatīja. “Tātad… tas esi tu”

Ēka vēlreiz notrīcēja. Otrā telpas galā uzsprāga daļa sienas. Sienas caurumā parādījās divi stāvi — vīrietis un meitene, ko mēs redzējām pie Adatas. Mantijas plandī­jās, un abiem rokā bija scepteri.

Liesmojošais vīrs ierēcās, vēlreiz uz mani paskatījās un teica: “Drīz, puika.”

Tad visa telpa piešķīlās liesmu pilna. Karstuma vil­nis izspieda visu gaisu man no plaušām, un es nogāzos uz grīdas.

Pēdējais, ko redzēju, bija vīrs ar šķelto bārdu un mei­tene zilajā tērpā, kas stāvēja man līdzās. Es dzirdēju ap­sardzi kliedzam un skrienam arvien tuvāk. Meitene no­liecās man pāri un no jostas izvilka garu, līku dunci. “Mums jārīkojas ātri,” viņa teica tam otrajam.

“Vēl ne,” tas negribīgi atteica. Viņa balsī jautās iz­teikts franču akcents. “Mums jābūt pārliecinātiem, pirms viņus iznīcinām.”

Es aizvēru acis un ieslīgu bezsamaņā.