Sarkanā piramīda

3 ieslodzījumā ar kaĶi

sendija

(Dod šurp to sasodīto mikrofonu.)

Sveiki. Šeit Seidija. Mans brālis ir nožēlojams stāst­nieks. Piedod. Bet tagad es esmu pie teikšanas, tā ka viss kārtībā.

Tātad. Sprādziens. Rozetas akmens miljons gabaliņos. Ļaunais ugunsdžeks. Tētis ieslodzīts zārkā. Baigs fran­cūzis un arābu meitene ar dunci. Mēs atslēdzāmies. Tas arī viss.

Tātad, kad es atmodos, mums apkārt skraidīja poli­cija, kā jau bija sagaidāms. Viņi mūs ar brāli izšķīra. Man pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš krīt uz ner­viem. Bet mani viņi ieslēdza kuratora kabinetā uz ilgu laiku. Un jā, šim nolūkam viņi izmantoja mūsu velosi­pēda ķēdi. Kretīni.

Es, protams, biju šokā. Man tikko bija uzbrucis tas liesmojošais sazin kas. Man bija nācies noskatīties, kā tēti iesprosto sarkofāgā un iegremdē grīdā. Es mēģināju to izstāstīt policijai, bet vai viņus tas interesēja? Nē.

Un pats ļaunākais: neatstājās ledusauksta tirpoņa, it

kā man sprandu kāds durstītu ar adatām. Tā uznāca, kad es paskatījos uz tiem zilajiem, mirdzošajiem vārdiem, ko tētis uzrakstīja uz Rozetas akmens un es zināju, ko tie nozīmē. Varbūt kāda iedzimta kaite? Vai zināšanas par garlaicīgām Ēģiptes senlietām varētu būt pārmanto­jamas? Man jau nekad neveicas.

Kad mana košļene jau sen bija zaudējusi garšu, bei­dzot atnāca policiste. Viņa man neuzdeva nevienu jau­tājumu, tikai ietupināja policijas mašīnā un aizveda mani mājās. Pat tad man nebija ļauts neko paskaidrot omei ar opi. Policiste tikai mani iestūma manā istabā, kur man bija jāgaida. Un atkal jāgaida.

Man nepatīk gaidīt.

Es staigāju no viena istabas gala līdz otram. Mana istaba nav nekas īpašs — tikai bēniņu telpa ar logu un gultu, un galdu. Tur nebija daudz, ko darīt. Mafina pa­ostīja manu kāju, un aste viņai saslējās gaisā kā pudeļu tīrāmā birste. Laikam nepatīk muzeju smaka. Nošņākusies viņa paskrēja zem gultas.

“Lielais paldies,” es nomurmināju.

Pavēru durvis, bet pie tām sardzē stāvēja tā pati po­liciste.

“Pie tevis pēc brīža atnāks inspektors,” viņa teica. “Lūdzu, paliec istabā.”

Es redzēju pirmo stāvu — opis soļiem mērīja istabu un lauzīja rokas, kamēr Kārters uz dīvāna runāja ar in­spektoru. Neko nevarēju saklausīt.

“Vai es drīkstu aiziet uz tualeti?” es jautāju jaukajai policistei.

“Nē.” Viņa aizvēra durvis man deguna priekšā. It kā es varētu uzspridzināt tualeti.

I'.s izvilku savu aipodu un pārskatīju mūzikas iz­vēlni. Nekas mani neinteresēja. Es dusmīgi nosviedu iiipodu uz gultas. Ja esmu pārāk satraukta, lai klausītos muziķu, tas nozīmē, ka patiešām nav labi. Es gribēju zināt, kāpēc Kārters varēja runāt ar policiju pirmais. Tas nebija godīgi.

Paniekojos ar tēta iedāvināto karekli. Nebija ne jaus­mas, ko nozīmē tas simbols. Kārtera amulets bija skaidri saskatāma acs, bet manējais izskatījās mazliet pēc eņ­ģeļa vai varbūt citplanētiešu robota.

Kāpēc tētis prasīja, vai tas vēl ir pie manis? Protams, ka bija. Tā bija vienīgā no viņa dabūtā dāvana. Nu, izņe­mot Mafinu, bet, ņemot vērā tā kaķa uzvedību, diez vai to varēja uzskatīt par īstu dāvanu.

Tētis tomēr bija mani bezmaz vai pavisam pametis, kad man bija seši gadi. Amulets bija mūsu vienīgā saikne. Labās dienās es uz to skatījos un ar sirsnību atcerējos tēti. Sliktajās dienās (kas pēdējā laikā bija arvien biežā­kas) es to lidināju pāri visai istabai un, lamādama tēti par to, ka viņa nav blakus, mīdīju to kājām, kas bija vis­notaļ uzmundrinoši. Bet ar visu to es amuletu vienmēr atkal kāru kaklā.

Lai kā, bet pēc visiem tiem dīvainajiem piedzīvoju­miem muzejā — un es to neesmu izzīdusi no pirksta — amulets kļuva karsts. Es to gandrīz noņēmu, bet nespēju atkauties no domas, ka amulets mani patiešām kaut kā pasargā.

Es visu izlabošu, tētis teica un skatījās uz mani ar to vainīgo skatienu, kādu bieži man veltīja.

Nu ko, pilnīga izgāšanās, tēt.

Ko viņš ar to bija domājis? Man gribējās domāt, ka viss bijis tikai sapnis: mirdzošie hieroglifi, milzīgā čūska, zārks. Nekā tāda vienkārši nav. Bet es zināju pa­tiesību. Es nebūtu varējusi nosapņot neko tik briesmīgu kā tā ugunsvīra seja, kad viņš pagriezās pret mums. “Drīz, puika,” viņš teica Kārteram, it kā viņš taisītos pēc mums atgriezties. No tās domas vien rokas sāka trīcēt. Es arī nespēju vien beigt domāt par Kleopatras adatu. Kā tētis to gribēja redzēt, it kā tur vajadzētu smelties drosmi, it kā tam, ko viņš grasījās pasākt Britu muzejā, būtu kāds sakars ar mammu.

Mans skatiens aizslīdēja pāri istabai un apstājās pie galda.

Nē, es nodomāju. Es to nedarīšu.

Tomēr piegāju pie galda un atvēru atvilktni. Es pa­stūmu malā pāris vecu žurnālu, savus saldumu krāju­mus, čupu ar veciem matemātikas mājasdarbiem, ko biju aizmirsusi nodot, un pāris bildes, kurās mēs ar Lizu un Emmu, manām draudzenēm, uzlaikojam smieklīgas ce­pures Kemdenas tirgū. Un pašā apakšā bija mammas fotogrāfija.

Omei ar opi ir kaudzēm bilžu. Viņiem ir Rūbijas pie­miņas stūrītis gaiteņa skapī — mammas bērnības zīmē­jumi, viņas eksāmenu rezultāti, universitātes izlaiduma bilde, mīļākās rotaslietas. Tas viss ir ļoti dīvaini. Es biju apņēmusies nebūt tāda pati kā viņi un nedzīvot pa­gātnē. Galu galā, mammu es tik tikko atcerējos, un ne­kas nespēja mainīt to, ka viņa ir mirusi.

Bet man bija viena bilde. Tajā bija redzama mamma ar mani mūsu Losandželosas mājā tikko pēc manas pie­dzimšanas. Viņa stāvēja uz balkona, un fonā bija Klu­sais okeāns, un rokās viņa turēja saviebušos, mazu bēr­niņu, kas vienu dienu izaugs un kļūs par aculiecinieci lam, kas notiek. Kā zīdainis es nebiju visai skaista, bet mamma izskatījās lieliski, pat ģērbusies šortos un apdi­lušā T kreklā. Acis viņai bija tumši zilas. Gaišie mati at­sprausti, āda — nevainojama. Ja salīdzinām ar manējo, bija pamats ieslīgt depresijā. Visi man mūžam apgal­voja, ka es līdzinoties viņai, bet es pat nespēju tikt vaļā no pumpas uz zoda, kur nu vēl izskatīties tik pieaugusi un skaista.

(Beidz smīnēt, Kārter.)

Tā bilde mani fascinēja, jo es gandrīz neatcerējos, ka bija, kad dzīvojām visi kopā. Bet galvenais iemesls, kāpēc es glabāju to bildi, bija simbols uz mammas I' krekla: viens no tiem dzīvības simboliem — anha k rusts.

Mana mirusī mamma, kas nēsā dzīvības simbolu. Nekas nevarēja būt vēl skumjāks. Bet viņa smaidīja prelim tā, it kā zinātu kādu noslēpumu. It kā viņa un tētis Initu slepeni sazvērējušies.

Kaut kas atausa man atmiņā. Tas druknais vīrs lie­tusmētelī, kas strīdējās ar tēti otrpus ielai — viņš teica kaut ko par Per Ankhu.

Vai viņš domāja anhu, to pašu dzīvības simbolu, un, ja tā, ko nozīmēja per? Viņš droši vien nedomāja bum­bieri, kā pear angļu valodā.

Man bija dīvaina sajūta, ka, ja es redzētu vārdus Per Ankh uzrakstītus ar hieroglifiem, es zinātu, ko tie no­zīmē.

Es noliku mammas bildi. Paņēmu zīmuli un vienu no vecajiem matemātikas mājasdarbiem. Es gribēju zināt, kas notiktu, ja es mēģinātu uzzīmēt Per Ankh. Vai pie manis vienkārši atnāktu pareizais zīmējums?

Brīdī, kad es ar zīmuli pieskāros papīram, istabas durvis atvērās. “Keinas jaunkundz?”

Es pagriezos un nosviedu zīmuli.

Durvīs stāvēja policijas inspektors. “Ko jūs darāt?” “Pildu matemātikas mājasdarbu,” es teicu.

Griesti manā istabā bija diezgan zemi, un inspekto­ram nācās pieliekties, lai ienāktu iekšā. Mugurā viņam bija gaišs uzvalks, kas piestāvēja bālajai sejai un sirma­jiem matiem. “Tātad, Seidij. Es esmu inspektors Viljamss. Aprunāsimies? Apsēdies.”

Es neapsēdos, un viņš arī ne, un tas noteikti viņu kaitināja. Ir grūti valdīt pār situāciju, ja esi saliecies ragā kā Kvazimodo.

“Izstāsti man pilnīgi visu, lūdzu,” viņš teica, “no tā brīža, kad jūsu tēvs ieradās jums pakaļ.”

“Es jau visu izstāstīju policijai muzejā.”

“Vēlreiz, ja tev nav iebildumu.”

Tā nu es viņam visu izstāstīju. Kāpēc gan ne? Kamēr es klāstīju visus dīvainos notikumus par mirdzošajiem burtiem un čūsku, viņa kreisā uzacs rāvās arvien aug­stāk un augstāk.

“Nu, Seidij,” teica inspektors Viljamss. “ Tev ir dzīva iztēle.”

“Es nemeloju, inspektor. Un man rādās, ka jūsu uz­acs mēģina aizbēgt no sejas.”

Viņš mēģināja paskatīties pats uz savām uzacīm un tad saviebās. “Seidij, es esmu pārliecināts, ka viss notiku­šais tev ir ļoti smags pārdzīvojums. Es saprotu, ka tu vē­lies pasargāt sava tēva reputāciju. Bet viņa vairs nav…” “Jo viņš pagaisa, iesprūdis zārkā,” es uzstāju. “Viņš nav miris.”

Inspektors Viljamss iepleta rokas. “Seidij, man ļoti žēl. Bet mums ir jānoskaidro, kāpēc viņš tā rīkojās…”

“Kā rīkojās?”

Viņš apmulsis nokremšļojās. “Tavs tēvs iznīcināja ne­novērtējamus eksponātus un, izskatās, līdz ar to iegrūda pats sevi nāvē. Mēs gribētu noskaidrot — kāpēc.”

Es uz viņu skatījos. “Jūs gribat teikt, ka mans tēvs ir terorists? Vai jūs esat jucisV’

“Mēs esam sazvanījušies ar dažiem no tava tēva koleģiem. Cik var noprast, kopš tavas mātes nāves viņa uzvedība bija kļuvusi nekontrolējama. Viņš bija atsveši­nājies no visiem un pārņemts ar saviem pētījumiem, ar­vien vairāk un vairāk laika pavadīja Ēģiptē …”

“Viņš ir ēģiptologs! Jums būtu viņš jāmeklē, nevis l.tuzdod stulbi jautājumi!”

“Seidij,” Viljamss teica, un bija noprotams, ka viņš cīnās ar vēlmi mani nožņaugt. Nez kāpēc es to bieži dzirdu pieaugušo balsis. “Ēģiptē netrūkst ekstrēmistu organizāciju, kas iebilst pret Ēģiptes dārgumu atrašanos citu valstu muzejos. Šie cilvēki, iespējams, kontaktēju­šies ar tavu tēvu. Iespējams, ka, būdams tādā stāvoklī, tavs tēvs izrādījās viegli pārliecināms. Ja esi dzirdējusi, ka viņš piemin kādus vārdus …”

Es pasoļoju viņam garām un piegāju pie loga. Biju tik nikna, ka domas jaucās. Es atsacījos ticēt, ka tētis ir mi­ris. Nē, nē, nē. Un terorists? Nu, piedod. Kāpēc pieaugu­šie vienmēr bija tik stulbi? Viņi vienmēr saka “runā tais­nību” un, kad tu tā arī dari, viņi netic. Kāda no tā jēga?

Vēros lejā uz tumšo ielu. Pēkšņi tā saltā kņudēšana pieņēmās spēkā. Es koncentrējos uz lielo koku, kur dienā biju satikusi tēti. Tur stāvēja un uz mani skatījās tas dū­šīgais vīrs lietusmētelī un apaļajās brillēs — tas pats, ko tētis bija saucis par Amosu.

Droši vien pieklājās baidīties no sveša vīrieša, kas nakts melnumā blenž manā logā. Bet viņa seja bija raižpilna. Un viņš izskatījās tik pazīstams. Mani ļoti kaiti­nāja, ka nespēju atcerēties, kāpēc viņš šķiet pazīstams.

Inspektors man aiz muguras nokrekšķinājās. “Seidij, par iebrukumu muzejā neviens tevi nevaino. Mēs sa­protam, ka tu tiki iesaistīta pret pašas gribu.”

Es apcirtos. “Pret pašas gribu? Es ieslēdzu kuratoru viņa kabinetā.”

Inspektora uzacis atkal sāka lēnām raukties. “Lai tā būtu, bet tu noteikti nesaprati, ko tavs tēvs grasās darīt. Iespējams, ka tavs brālis bija iesaistīts?”

Es iesmējos. “Kārters? Nu, piedodiet.”

“Tātad tu domā aizstāvēt ari viņu. Tu uzskati viņu par īstu brāli?”

Es nespēju tam noticēt. Gribēju iesist viņam pa seju. "Ko tas nozīmē? Tāpēc, ka viņš neizskatās tāpat kā es?” Inspektors samirkšķināja acis. “Es tikai gribēju teikt…” “Es zinu, ko jūs gribējāt teikt. Protams, ka viņš ir mans brālis!”

Inspektors Viljamss atvainodamies pacēla plaukstas, bet es tik un tā biju nikna. Lai cik ļoti Kārters man krita uz nerviem, es nevarēju ciest, kad cilvēki iedomājās, ka mēs neesam radinieki, vai kad dīvaini skatījās uz manu lēti, kad viņš iepazīstināja ar mums kā vienu ģimeni, — it kā mēs būtu pastrādājuši kaut ko sliktu. Stulbais dok­tors Mārtiņš muzejā. Inspektors Viljamss. Tā notika katru reizi, kad tētis, Kārters un es bijām visi kopā. Katru reizi, velns ar’ ārā.

“Es atvainojos, Seidij,” inspektors bilda. “Es tikai gribu būt drošs, ka atsijājam vainīgos no nevainīgajiem. Viss būs daudz vienkāršāk, ja tu ar mums sadarbosies, jebkāda informācija būs noderīga. Jebkas, ko tavs tēvs teicis. Cilvēki, ko viņš, iespējams, pieminējis.”

“Amoss,” es teicu, gribēdama redzēt viņa reakciju. "Viņš satika vīrieti, kuru sauc Amoss.”

Inspektors Viljamss nopūtās. “Seidij, tas nav iespējams. Tu to noteikti zini. Mēs runājām ar Amosu pirms nepil­nas stundas. Pa tālruni, kas atrodas viņa mājās Ņujorkā.” “Viņš nav Ņujorkā!” es uzstāju. “Viņš ir tepat…”

Es paskatījos ārā pa logu, bet Amoss bija pazudis. Tipiski.

“Tas nav iespējams,” es teicu.

“Tieši tā,” teica inspektors.

“Bet viņš bija te!” es uzstāju. “Kas viņš ir? Viens no tēta kolēģiem? Kā jūs zinājāt, ka jāzvana viņam?”

“Tiešām, Seidij! Tev jābeidz izlikties.”

“Izlikties?”

Inspektors mani brīdi vēroja un tad savilka nopietnu seju, it kā būtu izšķīries par smagu lēmumu. “Mēs jau dzirdējām patiesību no Kārtera. Es negribēju tevi apbē­dināt, bet viņš mums visu izstāstīja. Viņš saprot, ka vairs nav jēgas aizstāvēt tēvu. Tu varētu mums palīdzēt, un pret tevi netiks celtas nekādas apsūdzības.”

“Jums nevajadzētu melot bērniem!” es iekliedzos ce­rībā, ka mana balss aizskanēs līdz apakšstāvam. “Kārters nekad neteiktu neko sliktu par tēti, un arī es netaisos to darīt!”

Inspektors pat necentās izskatīties nokautrējies.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. “Žēl, ka tev ir šāda nostāja, Seidij. Man šķiet, ir laiks kāpt lejā… un apspriest notikuma sekas ar taviem vecvecākiem.”