Sarkanā piramīda

14 Francūzis mūs gandrīz nogalina

kārters

Pēdējo pāris dienu laikā biju pieredzējis daudz traku lietu, bet Laikmetu zāle pārspēja tās visas.

Divas akmens pīlāru rindas balstīja griestus, kas bija tik augsti, ka zem tiem varētu ievietoties dirižablis. Tel­pas vidū bija noklāts vizuļojošs, zils paklājs, kas izskatī­jās pēc ūdens, un tas vijās cauri visai garajai zālei, kuras otrs gals nebija saskatāms, lai gan visur dega spožas gais­mas. Kā hēlija baloni visur lidinājās ugunsbumbas un ikreiz, kad saskārās cita ar citu, mainīja krāsu. Turpat lidinājās arī miljoniem mazu hieroglifu, kas uz labu laimi saķērās vārdos, pēc brīža atkal pajukdami.

Es saķēru spīdošu sarkanu kājiņu pāri.

Tās pārsoļoja pāri manai plaukstai, tad nolēca no tās un izgaisa.

Bet visdīvainākie bija lielie ekrāni.

Es nezinu, kā lai vēl tos nosauc. Starp kolonnām ab­pus mums mainījās attēli, kas noskaidrojās un tad atkal izplūda kā hologrammas smilšu vētrā.

“Nāciet,” Zia vēlēja. “Un nešķiediet pārāk daudz laika, skatoties apkārt.”

Tas bija par daudz prasīts. Pirmos piecus, sešus met­rus maģiskie attēli telpā meta zeltainu gaismu. Mirdzoša saule ausa pāri okeānam. No ūdens iznira kalns, un man uzmācās sajūta, ka vēroju pasaules pirmsākumu. Pa Nī­las ieleju soļoja milži: tumšādains vīrietis ar šakāļa galvu, lauvene ar asiņainiem ilkņiem, skaista sieviete ar gaismas spārniem.

Seidija nokāpa no paklāja. Transā viņa pastiepa roku pretī attēlam.

“Palieciet uz paklāja!” Zia sagrāba Seidijas roku un parāva viņu atpakaļ. “Jūs redzat Dievu laikmetu. Ne­viens mirstīgais nedrīkstētu redzēt šos skatus.”

“Bet…” Seidija samirkšķināja acis. “Tās jau tikai bil­des, vai tad ne?”

“Atmiņas,” Zia teica. “Tik spēcīgas, ka var sapostīt tev prātu.”

“Ak tā,” Seidija klusiņām nopurpināja.

Gājām tālāk. Attēli vērtās sudraboti. Redzēju kara­spēkus — ēģiptiešu šķēpnešus svārkos, sandalēs un ādas bruņās. Garš, tumšādains vīrs sarkanbaltās bruņās uz­lika sev galvā dubultu kroni: Narmers — valdnieks, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti. Seidijai bija taisnība: viņš mazliet līdzinājās mūsu tētim.

“Šeit ir redzama Senā karaļvalsts,” es minēju. “Pir­mie Ēģiptes varenības gadi.”

Zia pamāja. Tālāk redzējām strādniekus ceļam pirmo kāpņveida akmens piramīdu. Pāris soļu tālāk pati lie­lākā piramīda slējās pāri Gīzas tuksnesim. Tās ārējais, gludais apmetums mirdzēja saulē. Pakājē bija sapulcēju­šies desmit tūkstoši strādnieku, nometušies ceļos fa­raona priekšā. Viņš pacēla rokas pret sauli un atklāja pats savas kapenes.

“Heopss,” es teicu.

“Mūsu paviāns?” Seidija pēkšņi ieinteresējās.

“Nē, faraons, kurš uzcēla Lielo piramīdu,” es teicu. “Tā bija pasaules augstākā celtne gandrīz četrus tūksto­šus gadu.”

Vēl pāris soļu tālāk attēli no sudrabainiem vērtās vara sarkani.

“Vidējā valsts,” Zia paziņoja. “Asiņaina, haotiska ēra. Un tomēr tieši tolaik Dzīvības māja beidzot nostabili­zējās.”

Ainas mainījās daudz ātrāk. Mēs noskatījāmies, kā cīnās karaspēki, tiek celti tempļi, kuģi peld pa Nīlu un burvji svaidās ar uguni. Katrs mūsu solis nosedza sim­tiem gadu, bet zālei vēl joprojām neredzēja galu. Es pirmo reizi apjautu, cik tiešām sena ir Ēģipte.

Mēs soļojām tālāk, un gaisma iesvēlās bronzas dzel­tena.

“Jaunā valsts,” es minēju. “Pēdējā reize, kad Ēģiptē val­dīja ēģiptieši.”

Zia cieta klusu, bet es noskatījos ainās, par kurām tētis bija stāstījis: Hatšetsupa — slavenākā valdniece, kas, pielikusi mākslīgo bārdu, valdīja pār Ēģipti kā vīrie­tis, Ramzess Lielais, kas vadīja savus kaujas ratus cīņā.

Es redzēju burvjus, kas cīnījās pili. Vīrietis skrandās, plušķainu bārdu un mežonīgām acīm nosvieda zemē savu nūju, kas pārvērtās čūskā un aprija desmitiem citu čūsku.

Man kaklā sakāpa kamols. “Vai tas ir…”

“Mūsa,” Zia teica. “Vai Moše, kā viņu sauca paša tauta. Jūs viņu pazīstat kā Mozu. Vienīgais citzemnieks, kam izdevies uzveikt vecajos burvju divcīņā.”

Es iepletu acis. “Tu joko?”

“Mēs par šādām lietām nemēdzam jokot.”

Aina atkal mainījās. Es redzēju vīrieti, kas stāvēja pie galda, uz kura atradās kara figūriņas: koka rotaļu kuģi, kareivji un kaujas rati. Vīrietis bija tērpies kā fara­ons, bet viņa seja izskatījās dīvaini pazīstama. Vīrs pa­cēla acis, un šķita, ka viņš uzsmaida tieši man. Es no­drebēju un sapratu, ka no vaiga viņš ir tieši tāds pats kā bay putnam līdzīgais radījums, ko sastapu pie aizas.

“Kas viņš tāds ir?” es jautāju.

“Nektanebo II,” Zia teica. “Pēdējais faraons, kas bija ēģiptietis, un pēdējais faraons, kas bija burvis. Viņš spēja pārvietot veselas armijas, radīt un iznicināt kuģu flotes, vienkārši pārbīdot kauliņus uz sava galda, bet beigās ar to vairs nepietika.”

Mēs pagājām tālāk, un attēli kļuva zili. “Šis ir Ptolemaja laiks,” Zia teica. “Aleksandrs Lielais iekaroja visu tolaik zināmo pasauli, tai skaitā Ēģipti. Viņš iecēla savu ģenerāli Ptolemaju par faraonu un aizsāka grieķu valdī­šanu pār Ēģipti.”

Salīdzinājumā ar pārējām daļām Zāles Ptolemaja laiks šķita īsāks un skumjāks. Tempļi bija mazāki. Vald­nieki un valdnieces no skata šķita izmisuši, slinki vai vienkārši ieslīguši vienaldzībā.

Nemanīja nevienu lielu kauju… izņemot pašās bei­gās. Noskatījos, kā Aleksandrijā iesoļo romieši. Redzēju tumšmatainu sievieti baltā kleitā iesviežam čūsku savas kleitas izgriezumā.

“Kleopatra,” Zia teica, “septītā karaliene ar tādu vārdu. Mēģināja stāties pretī Romas varenībai, un tas viņai ne­izdevās. Līdz ar viņas pašnāvību beidza pastāvēt pēdējā faraonu dzimta. Varenā Ēģiptes nācija pagaisa. Mūsu valoda nogrima aizmirstībā. Senie rituāli tika aizliegti. Dzīvības māja izdzīvoja, bet mums nācās pastāvēt slepe­nībā.”

Nonācām zāles daļā, kas bija sarkana, un vēsture sāka izskatīties pazīstama. Noskatījos, kā arābu armijas iejāj Ēģiptē, un pēc tām nāca turki. Gar piramīdām so­ļoja Napoleona armijas. Ieradās briti un uzbūvēja Suecas kanālu. Kaira lēnām pārvērtās modernā pilsētā. Un se­nās drupas grima dziļāk un dziļāk tuksneša smiltīs.

“Katru gadu,” Zia bilda, “Laikmetu zāle kļūst arvien garāka, lai tajā iekļautos mūsu vēsture. Līdz šim.”

Seidija saņēma mani aiz rokas, un tikai tad atjēdzos, ka esam nonākuši līdz zāles galam.

Mums priekšā slējās paaugstinājums, uz tā stāvēja tukšs tronis — apzeltīts koka krēsls, kam atzveltnē iegrebts senais faraona simbols: sprigulis un aitu gana spieķis.

Uz pakāpiena troņa pakājē sēdēja vecākais vīrs, kādu jebkad biju redzējis. Ada viņam bija kā ietinamais pa­pīrs — brūna, plāna un saburzīta. Sīkais stāvs ietērpts pla­tās, baltās lina drānās. Ap pleciem viņam bija apmesta leoparda āda, un trīcošajā rokā — varens koka spieķis, kam, manuprāt, bija lemts kuru katru mirkli izšļukt no pirkstiem. Bet dīvainākais, ka tieši no viņa, šķiet, nāca spīdošie, lidojošie hieroglifi. Daudzkrāsainie simboli uzradās viņam visapkārt un aizšāvās projām — it kā sirmgalvis būtu kāda maģiska burbuļu pūšamā ierīce.

Pirmajā mirklī pat šaubījos, vai viņš maz vispār ir dzīvs. Aizmiglotās acis vērās tālumā. Tad tās pievērsās man, un manai miesai cauri izšāvās elektrība.

Viņš uz mani neskatījās vienkārši tāpat. Viņš mani skenēja — nolasīdams manu būtību.

Slēpies, kaut kas manī teica.

Es nezināju, no kurienes nāca tā balss, bet kuņģī iemetās krampis. Saspringu, it kā gaidīdams sitienu, un elektriskā kņudoņa rimās.

Sirmgalvim viena uzacs parāvās uz augšu, it kā es būtu viņu pārsteidzis. Atskatījies viņš noteica kaut ko valodā, ko es neatpazinu.

No pustumsas iznira vēl viens stāvs. Es gandrīz iekliedzos. Tas pats vīrs, kas bija Britu muzejā kopā ar Ziu — krēmkrāsas mantijā un ar šķelto bārdu.

Bārdainis paglūnēja uz mums ar Seidiju.

“Es esmu Desžardēns,” viņš teica ar franču akcentu. “Mans skolotājs, Virslektors Iskanders, jūs laipni lūdz Dzīvības mājā.”

Nenāca prātā nekas, ko uz to atbildēt, tāpēc es, pro­tams, uzdevu stulbu jautājumu. “Viņš ir ļoti vecs. Kāpēc viņš nesēž tronī?”

Desžardēna nāsis iepletās, bet sirmgalvis, Iskanders, tikai nosmējās un teica kaut ko tai otrā valodā.

Desžardēns dzedri pārtulkoja: “Skolotājs saka tev pal­dies, ka ievēroji — viņš tiešām ir ļoti vecs. Bet tronis ir paredzēts faraonam. Tas stāvējis tukšs, kopš Roma ieka­roja Ēģipti. Tas ir…comment dit-on7 . Simbolisks. Virslektora uzdevums ir faraonam kalpot un viņu sargāt. Tā­pēc viņš sēž troņa pakājē.”

Es nedaudz satraukts paskatījos uz Iskanderu. Man gribējās zināt, cik gadu viņš jau sēž uz tā pakāpiena. “Ja jūs… ja viņš saprot angļu valodu… kādā valodā viņš

3»

runa?

Desžardēns nošņācās. “Galvenais lektors saprot dau­dzas lietas. Bet viņam labpatīk runāt Aleksandrijas grieķu valodā, kas ir viņa dzimtā mēle.”

Seidija nokremšļojās. “Es atvainojos, viņa dzimtā valoda? Vai tad Aleksandrs Lielais nebija tālu atpakaļ zilajā daļā, pirms tūkstošiem gadu? Tu runā tā, it kā Salamandera kungs būtu…”

“Iskandera kungs,” Desžardēns iesaucās. “Izrādi cieņu!”

Kaut kas atausa man atmiņā: Bruklinā Amoss runāja par burvju likumu, kas aizliedz izsaukt dievus — tas likums bija izdots romiešu laikā, un to izsludināja Virslektors… Iskanders. Noteikti taču kāds cits. Varbūt mēs sarunājāmies ar Iskanderu XXVII vai ko tamlīdzīgu.

Vecais vīrs ieskatījās man acīs un nosmaidīja, it kā zinātu, kas man prātā. Viņš pateica vēl kaut ko grieķiski, un Desžardēns pārtulkoja.

“Skolotājs saka, lai jūs nesatraucaties. Jūs nesauks pie atbildības par jūsu ģimenes iepriekšējiem noziegumiem. Vismaz līdz brīdim, kad būsim jūs izpētījuši sīkāk.”

“Oho… paldies,” es teicu.

“Nesmejies par mūsu devību, puika,” Desžardēns brīdināja. “Jūsu tēvs divreiz pārkāpis mūsu vissvarīgāko noteikumu: vispirms pie Kleopatras adatas, kad viņš mē­ģināja izsaukt dievus un jūsu māte gāja bojā, viņam pa­līdzēdama. Un tad atkal Britu muzejā, kur jūsu tēvs bija tik neprātīgs, ka izmantoja Rozetas akmeni. Tagad arī jūsu tēvocis ir pazudis.”

“Jūs zināt, kas noticis ar Amosu?” Seidija iesaucās. Desžardēns sarauca pieri. “Vēl ne,” viņš atzina.

“Jums viņš ir jāatrod!” Seidija kliedza. “Vai tad jums nav kaut kādas burvju meklēšanas sistēmas vai…”

“Mēs jau meklējam,” Desžardēns atteica. “Bet par Amosu raizēties jūs nedrīkstat. Jums jāpaliek šeit. Jums nepieciešama… apmācība.”

Man uzmācās aizdomas, ka uz lūpām viņam bija cits vārds, ne tik jauks kā apmācība.

Iskanders mani uzrunāja. Viņa balss izklausījās laipna.

“Skolotājs brīdina, ka Dēmonu dienas sākas rit saul­lēktā,” Desžardēns tulkoja. “Jums jābūt drošā vietā.”

“Bet mums ir jāatrod tētis!” es izsaucos. “Bīstami dievi ir brīvībā. Mēs redzējām Serketu. Un Setu!”

Pēc šiem vārdiem Iskandera vaigs savilkās drūmāks. Viņš pagriezās un teica Desžardēnam kaut ko, kas iz­klausījās pēc pavēles. Desžardēns iebilda. Iskanders at­kārtoja teikto.

Desžardēnam tas acīm redzami nepatika, bet viņš paklanījās pret savu skolotāju. Tad viņš uzlūkoja mani. “Virslektors vēlas dzirdēt jūsu stāstu.”

Un tā nu es stāstīju, un Seidija iejaucās katru mīļu reizi, kad es apklusu, lai ievilktu elpu. Interesantākais, ka mēs abi nesarunājuši izlaidām vienu un to pašu. Mēs nepieminējām ne Seidijas burvju spējas, ne tikšanos ar ba, kas mani nosauca par valdnieku. Es fiziski nespēju pieminēt tos notikumus. Kad mēģināju par to ierunā­ties, balss man galvā čukstēja: par to nē. Ciet klusu.

Kad stāsts bija galā, es paskatījos uz Ziu. Viņa neko neteica, bet vēroja mani diezgan satraukta.

Iskanders ar savu spieķi uz pakāpiena uzvilka apli. Gaisā saradās vēl vairāk hieroglifu un aizspurdza projām.

Pēc brīža Desžardēnam sāka zust pacietība. Paspēris soli uz priekšu, viņš nomērīja mūs ar niknu skatu. “Jūs melojat. Tas nevarēja būt Sets. Lai spētu palikt šajā pa­saulē, viņam būtu nepieciešams spēcīgs saimniekorganisms, kas viņu uzņemtu. Ļoti stiprs.”

“Klausies, tu,” Seidija izspēra. “Nezinu, kas tie par saimniekorganismiem, bet es redzēju Setu pati savām acīm. Tu taču arī biji Britu muzejā, tā ka to pašu vaja­dzēja redzēt arī tev. Un ja Kārters viņu redzēja Fēniksā, Arizonā, tad…” Viņa man uzmeta šaubīgu skatu. “Tad viņš varbūt tomēr nav traks.”

“Paldies, māšel,” es nomurmināju, bet Seidija tikai nupat bija iesildījusies.

“Un, runājot par Serketu, arī viņa ir īsta. Mūsu drau­dzene, mana kaķene, Basteta, gāja bojā, mūs aizsargā­jot!”

“Tātad,” Desžardēns ledaini noskaldīja, “tu atzīsti, ka esat sadarbojušies ar dieviem. Tas mūsu izmeklēšanu padara daudz vienkāršāku. Basteta nav jūsu draudzene.

Dievi ir vainojami Ēģiptes sabrukumā. Ir aizliegts iz­saukt viņu spējas. Burvji ir zvērējuši neļaut dieviem iejaukties mirstīgo pasaulē. Mums ir jāizmanto viss savs spēks, lai stātos tiem pretī.

“Basteta teica, ka jūs esot paranoiķi,” Seidija pie­bilda.

Burvis sažņaudza dūri, un gaisā iesmaržojās pēc ozona, kā pērkona negaisa laikā. Man matiņi uz spranda sacēlās stāvus gaisā. Zia nostājās mums priekšā, pirms lēcās kas nelabojams.

“Desžardēna kungs,” viņa lūdzoši bilda, “kaut kas dīvains tiešām notika. Kad es sasēju skorpionu dievieti, viņa pārvērtās gandrīz nekavējoties. Es nespēju viņu aizraidīt uz Duātu pat ar visām septiņām lentām. Spēju pārtraukt viņas saikni ar saimniekorganisinu tikai uz neilgu brīdi. Iespējams, tās baumas par citiem izbēgu­šajiem…”

“Kādiem citiem izbēgušajiem?” es ieprasījos.

Viņa negribīgi uz mani paskatījās. “Pagājušonakt no relikvijām visā pasaulē atbrīvoti citi dievi, daudzi dievi. Kā tāda ķēdes reakcija…”

“Zia!” Desžardēns iesaucās. “Tā ziņa nav domāta svešām ausīm.”

“Paklau,” es teicu, “kungs, ser, lai kas tu būtu, — Bas­teta mūs brīdināja, ka tā notiks. Viņa teica, ka Sets at­brīvos vēl citus dievus.”

“Skolotāj,” Zia lūdza, “ja Maata kļūst vājāka, ja Sets padarījis haosu spēcīgāku, varbūt tāpēc man neizdevās aizsūtīt Serketu atpakaļ.”

“Muļķības,” Desžardēns teica. “Tu esi stipra, Zia, bet iespējams, ka šajā sadursmē tev pietrūka spēka. Un ru­nājot par šiem abiem, baciļi ir iznīcināmi.”

Zia nosarka. Viņa vērsās pie Iskandera. “Skolotāj, lūdzu. Dod man iespēju ar viņiem strādāt.”

“Tu aizmirsti savu vietu!” Desžardēns iesaucās. “Viņi ir vainīgi un likvidējami.”

Man aizsitās elpa. Paskatījos uz Seidiju. Ja nāktos bēgt un jāskrien atpakaļ pa garo zāli, izredzes bija visai mazas…

Vecais vīrs beidzot pacēla galvu un paskatījās uz Ziu ar patiesu sirsnību. Uz brīdi iedomājos, ka Zia varbūt ir viņa maz-maz-maz-mazmeita vai tamlīdzīgi. Viņš ieru­nājās grieķu valodā, un Zia zemu paklanījās.

Izskatījās, ka Desžardēns tūlīt uzsprāgs. Aizkaitināts pasitis malā mantijas stērbeles, viņš aizsoļoja aiz troņa.

“Virslektors ļaus Ziai pārbaudīt jūsu spējas,” viņš dusmīgi nošņāca. “Tikmēr es pārbaudīšu, vai tas, ko stāstāt, ir taisnība vai meli. Par meliem jūs tiksiet so­dīti.”

Es pagriezos pret Iskanderu un paklanījos tāpat kā Zia. Seidija darīja to pašu.

“Paldies, skolotāj,” es teicu.

Sirmgalvis manī ilgi noskatījās. Man jau atkal uzmā­cās sajūta, ka viņš lūko ieskatīties man dvēselē — ne jau kā nelabvēlis. Drīzāk raizēdamies. Tad viņš kaut ko no­murmināja, un es sapratu divus vārdus: Nectanebo un ba.

Viņš pavēra plaukstu, no tās izspurdza mirdzoši hie­roglifi, kas virpuļoja ap paaugstinājumu. Pēkšņi uzzib­snīja spoža gaisma, un, kad es atguvu redzi, paaugstinā­jums bija tukšs. Tie abi bija pazuduši.

Zia pagriezās pret mums visai sadrūmusi. “Parādīšu, kur dzīvosiet. No rīta sāksies jūsu pārbaudījums. No­skaidrosim, kādas burvestības jūs zināt un kā tās mākat izmantot.”

īsti nesapratu, ko viņa ar to domāja, un mēs ar Seidiju nervozi saskatījāmies.

“Izklausās jautri,” Seidija ierunājās. “Un ja mēs neiz­turēsim to pārbaudījumu?”

Zia viņu dzedri nopētīja. “Tas nebūs tāds pārbaudī­jums, kuru var neizturēt, Seidija Keina. Vai nu pārbau­dījumu izturi, vai arī mirsti.”